Reinis Zariņš. Mūzikas pilnas rokas

GRŪTI DEFINĒT. Reinis Zariņš: «Jau vairākus gadus mūzikā es meklēju cilvēciskumu pēc iespējas tīrākā veidā. Iespējams, ka tas ir itin visā mūzikā, katrā ziņā visā mūzikā es to nevaru atrast, un tāpēc dodu priekšroku tai mūzikai, kurā es to atrodu. Protams, ir lietas, kuras es nemeklēju, bet tās atnāk pašas. Grūti to visu definēt.» © F64

Desmit gadus ārpus Latvijas dzīvojošais pianists Reinis Zariņš šo vasaru pavada Latvijā, jo tā sakrituši darbi.

Trīskārtējais Lielās mūzikas balvas ieguvējs 5. augustā kopā ar dejotāju un horeogrāfu Kirilu Burlovu uzstājās Liepājas mākslas foruma atklāšanā ar koncertizrādi Gadalaiki. 11. augustā viņš muzicēs festivālā Summertime kopā ar leģendāro kamerorķestri Maskavas virtuozi, bet vēl pēc nedēļas - alternatīvajā kamermūzikas festivālā Sansusī. «Jau vairākus gadus mūzikā es mūzikā meklēju cilvēciskumu pēc iespējas tīrākā veidā. Cilvēciskumu, kas mums visiem ir kopīgs un ko mēs visi varam saprast,» atzīst Reinis Zariņš.

Šīs vasaras visi trīs koncerti pianistam Reinim Zariņam vienlaikus būs arī gan paša debija, gan personiska iepazīšanās ar trim festivāliem, kuros pats iepriekš nav ne muzicējis, ne tos apmeklējis kā skatītājs. Festivāla Summertime laikā viņš nekad nav bijis Latvijā, savukārt Sansusī, kas notiek tikai trešo reizi, vēl tikai piesaka savas ambīcijas uz pašmāju festivālu skatuves, bet Liepājas mākslas forums notiks tikai otro reizi. Tieši Liepājā skatītājiem tiks piedāvāts darbs Gadalaiki - tā pamatā ir izcilā latviešu komponista Pētera Vaska monumentālais klavierdarbu cikls Gadalaiki, un pianists šo koncertu veidojis kopā ar horeogrāfu un dejotāju Kirilu Burlovu. Pianista piemeklētie latviešu dzejas panti vieno izrādes posmus un kalpo kā tilts starp mākslinieku un klausītāju redzespunktiem. Jāpiebilst, ka Reinis un Kirils abi ir mācījušies «zem viena jumta», proti, viens E. Dārziņa mūzikas vidusskolā, otrs - Horeogrāfijas vidusskolā, kas atrodas vienā ēkā, bet iepazinušies Londonā, kur abi pašlaik dzīvo un strādā.

Īpašs notikums pianistam būs koncerts festivālā Summertime, kur pirmo reizi viņš muzicēs kopā ar kamerorķestri Maskavas virtuozi no Krievijas, šoreiz gan bez tā izcilā diriģenta Vladimira Spivakova klātbūtnes. «Unikāla iespēja. Lai gan man šo kolektīvu nav iznācis dzirdēt dzīvajā, proti, koncertā, bet tas, kas ir dzirdēts ierakstos, ir visaugstākās proves mūzika,» atzīst pianists. Festivāla organizētāji atklāj, ka šajā koncertā tiks atkaņoti Antonio Vivaldi, Astora Pjacollas un Pētera Čaikovska skaņdarbi, bet joprojām noslēpumā tur, ko izpildīs Reinis Zariņš. «Šoreiz noteicošais faktors skaņdarba izvēlei ir festivāla tēma - ceļojums. Izvēlējos kompaktu skaņdarbu, tādā ļoti gaišā noskaņā,» tik vien atklāj Reinis Zariņš un piebilst, ka savulaik šo skaņdarbu kā mazs puika atskaņojis Vāgnera zālē. «Tas bija citā gadsimtā, Vāgnera zāles iepriekšējā dzīvē,» viņš nosaka.

Visi seši Latvijā

«Visbiežāk Latvijā esmu uz vienu vai dažām dienām, nospēlēju koncertu un braucu uz Londonu, atpakaļ pie ģimenes, bet šovasar visi ilgāku laiku esam šeit, un tas ir forši,» atzīst četru bērnu tēvs Reinis Zariņš. Visi Zariņu ģimenes bērni dzimuši ārpus Latvijas, tāpēc viņiem Latvija ir tēvzeme, viņu vecāku dzimtene. Ģimenes galva atzīst, ka ciešāka saite ar šo zemi bērniem veidojas tikai pēc pašu pieredzes, bet ar tās iegūšanu neesot tik viegli, jo kuplajai ģimenei nesanākot te uzturēties pārāk bieži. «Tīri praktiski - jādomā par to, kur dzīvot. Pie vecākiem vienā istabā nav reāli sešiem cilvēkiem, tāpēc parasti Latvijā ilgāku laiku uzturamies tad, kad uz laiku atbrīvojas kāds draugu dzīvoklis, un šī iespēja vēl jāsakombinē ar maniem koncertu plāniem, tātad - tas nav bieži,» atzīst Reinis Zariņš. Ģimenē visi runā latviski, bērni tiek audzināti kā latvieši, lai gan ikdienā, protams, apkārt ir angliskā vide, bērniem mācības notiek angļu valodā. «Pat filmiņas viņi vairāk skatās angļu valodā, jo latviešiem to nav tik daudz. Nu, jā - ir grūtības latviešu valodu uzturēt dzīvu, bet līdz šim mums tas izdevies, un katrs periods, ko pavadām Latvijā, bērniem latviešu valodu nostiprina,» uzskata četru bērnu tēvs. «Es nevaru precīzi noformulēt, ko tieši man nozīmē tas, ka esmu dzimis, audzis un skolojies Latvijā, bet man ir svarīgi, ka esmu latvietis, tādus mēs audzinām savus bērnus. Nedzenamies pēc īpaša tautiskuma, negodinām Saules māti vai Pērkontēvu, bet... Lai cik mums raita ir angļu valoda, tajā varam rakstīt un runāt, bet mirklīgums un tiešums, kas ir latviešu valodā, mums nav iespējams, citā valodā runājot. Mums ar sievu tā ir vērtība pati par sevi, bet bērniem tas jāiemāca no nekā.» Starp citu, savulaik Reinis pats mācījies Rīgas igauņu skolā, lai gan vecākiem nav igauņu sakņu. Igauņu valodā viņš nerunā. «Acīmredzot pietrūka pāris gadu, lai to sāktu lietot. Šī valoda man ir aizgājusi.»

Lielās ģimenes galva atzīst, ka daudzi izsakot apbrīnu, ka viņu ģimenē aug četri bērni. «Tā jau ir taisnība - ar diviem bērniem droši vien ir visgrūtāk, bet, ja ir bērnu vairāk, iespējams, pat paliek vieglāk. Tāpēc vairumam ģimeņu ir divi bērni, jo kādu brīdi tas ir baigi grūti, šķiet - vairāk ne, tas būtu kā sevi kapā iedzīt, bet patiesībā tā nemaz nav. Manā dzimtā nevienam nav bijis vairāk par diviem bērniem, man nav bijusi pat teorētiska pieredze par daudzbērnu ģimeni. Dzīvojot Londonā, esam sastapušies ar septiņu bērnu ģimenēm, daudzi bērni - tas šķiet forši un normāli, uzteicami. Protams, atbildība ir liela, bet atbildība, par laimi, nav tikai un vienīgi mūsu rokās.»

Satikt īsto

Kopš 2004. gada, kad viņš saticis meiteni, kura tagad ir viņa sieva, Reinis ir ticīgs cilvēks. Tolaik Ligita jau bija sākusi ticēt Dievam, jo viņas dzīvē bija notikušas smagas lietas. «Atceros, kā mēs ar viņu strīdējāmies un kā es sapratu, ka man ir savs viedoklis par pasaules kārtību, bet manā dzīvē nav pārmainoša spēka. Sapratu, ka man jāpārlasa vai nu savas grāmatas, vai nu jāsāk lasīt Bībele, ko arī sāku darīt, turklāt - bez aizspriedumiem,» savu nonākšanu līdz ticībai Dievam raksturo Reinis intervijā pirms pāris gadiem. Tas esot Dieva pirksts, ka viņš saticis Ligitu. «Tāpat kā viss pārējais dzīvē. Tas, kā cilvēki satiekas, vienmēr ir brīnums, ja uz to atskatās, - kāpēc tā notika, visu līdz galam nevar izskaidrot. Tas, ka mēs, jaunuļi, nolēmām kopā doties nezināmajā nevis atsevišķi, bet kopā, bija absolūta Dieva vadība. Vienā brīdī bija skaidrs, ka man būtu iespēja braukt studēt uz Ameriku, bet vienam pašam, tomēr mēs jau bijām tādā attiecību punktā, kad loģiski būtu precēties. Varējām jau palikt saderinātie uz vairākiem gadiem, daudzi tā arī dara, studē katrs savā pasaules malā, mokās, lidojot viens pie otra reizi semestrī, tad pēc gadiem precas, ja vispār vairs precas. Varbūt Dievs, zinot, kāds es esmu, kādi abi esam... Dievs skaidri parādīja, pateica man, lai es ņemu savu sievu tagad un tūlīt, un uz ārzemēm lai braucam abi kopā. Tik skaidru savu vadību es tikai vēl pāris reizes dzīvē esmu piedzīvojis. Protams, tā ir vadība par lielajām lietām.»

Iespējams, daudz ko noteicis fakts, ka abiem dzīve vēl tikai sākusies. «Karjeras tolaik nebija nevienam no mums. Vispār man nepatīk runāt par karjeru, tas ir termins... nedomāju, ka es dzenos pēc karjeras. Tajā laikā nevienam no mums vispār nebija nekā. Nebija tā, ka kādam būtu jāpamet kaut kas stabils,» saka Reinis Zariņš. Viņa sieva, pēc profesijas arī pianiste, nu savu karjeru likusi malā. «Jo vairāk gadi iet, jo vairāk mana sieviņa kļūst attālāka no klavieru spēlēšanas, bet ne no mūzikas. Prieks par to, ka viņa ir ļoti laimīga būt par sievu un māti, viņai pašai tas ļoti patīk, viņa jūt to, kā savu lietu. Protams, kamēr bērnu nav, tikmēr cilvēks pats to neapzinās, vai viņš ir tikai ģimenes cilvēks, šī apjausma nāk ar pieredzi. Esmu svētīts ar tādu sievu.»

Ticības argumenti

«Neviens jau nepaliek uz vietas, arī ticība Dievam ir augšanas ceļš. Bieži vien caur grūtībām, šaubām un pat krišanām, caur to notiek stiprināšanās ticībā. Ja kāds izaicina, ja notikumi izaicina visu, ko līdz tam esi sapratis, tad nākas visu pārsvērt. Un bieži vien šis ir tas pārmaiņu punkts, kurā daudzi zaudē ticību. Manā ceļā vienmēr bijuši cilvēki, ar kuriem es varu runāt, kuriem varu jautāt, jo īpaši pēdējā laikā Londonā, mūsu draudzē. Daudz lasu ļoti labas grāmatas, kas palīdz saprast grūtākus jautājumus,» atzīst Reinis Zariņš. Kā daudziem kristiešiem, arī viņam grūti saprast to, ko šobrīd pasaulē dara ISIS jeb islāmiskais grupējums Daesh. «Tie ir kristieši, kas tiek vajāti un iznīcināti. Šobrīd daudz lasu par šiem jautājumiem, daudz par to domāju, līdz galam pats sev neesmu noformulējis, jo var gadīties, ka kādreiz ar to ir jāsastopas aci pret aci. Latvijā varbūt ne, bet Londonā tas ir reāli iespējams. Starp citu, mēs dzīvojam musulmaņu kopienas vidū, rajonā Tower Hamlets, kurā ir visbiezākā musulmaņu apdzīvotība jebkur Eiropā ārpus viņu pašu zemēm. Nekur Eiropā nav tik daudz musulmaņu vienuviet kā Tower Hamlets. Dzīvot tur ir ok, tur ir miers un bērziņš. Tur arī nekādi īpaši kontakti nav iespējami, piemēram, mūsu kaimiņi nerunā īpaši labā angļu valodā, viņi paši savā starpā turas kopā un, šķiet, uzskata, ka ar baltajiem, ko viņi, iespējams, pilnīgi visus uzskata par kristiešiem, labāk neielaisties nekādās attiecībās.» Reinis uzskata, ka skaļās un kaismīgās runas par integrācijas politiku visā Eiropā ir liels blefs. «Kulturāli un skaisti, kā mēs esam raduši domāt par lietām, tas nenotiks... Islāmam ar toleranci nav nekāda sakara.»

Brexit sekas

Pēc Brexit jeb Lielbritānijā nesen notikušā referenduma par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības, arī Zariņu ģimene ir saskārusies ar to, ka atrodas «cilvēki, kas izmanto iespēju atgādināt, ka mēs neesam briti. Un tas ir normāli, tāds pats taču ir latvietis, viņš jau arī negribētu, ka viņam pilna zeme sabrauc ar cittautiešiem, jo īpaši, ja viņiem cita ādas krāsa. Latvietis darītu visu, ko vien var, lai parādītu, ka viņam tas nepatīk. Mazās devās viss ir forši, jo īpaši, ja iebraucēji kaut kad brauc arī prom. Tolerance, ko sprediķo angļi, pavisam drīz sabruks, jo tas nevar strādāt tādā veidā, kā to sludina - ka visi var dzīvot kopā neatkarīgi no pasaules skatījuma. Ar šādu lozungu tur iekļūst arī tie, kas tā nedomā, tas nozīmē - tolerance ir likums visiem, izņemot tos, kas nav toleranti.»

Uz Londonu Reinis aizbrauca studēt Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, un tā arī ģimene tur palika. Lai arī Brexit rezultāti vēl nekādi viņu neietekmē, par nākotni neko nevarot zināt. Tomēr diezgan stabili var prognozēt, ka Brexit rezultāti ietekmēs potenciālos studentus. «Tiem citu valstu pilsoņiem, kas vēlēsies studēt Lielbritānijā, visticamāk, būs jāmaksā milzīgas studiju maksas, līdz ar to, domāju, potenciālie mūzikas augstskolu studenti labāk izvēlēsies Vāciju. Angļu skolām ir augsts vārds, bet statistika pierāda - vairākums slavenāko pasaules mūziķu nav nākuši no Anglijas, nav angļi. Protams, mūzikas industrijā Anglija ir naudas pūznis, kur, tieši tāpat kā Ņujorkā, bāzējas aģentūras, bet... Mums pašlaik nekas nav mainījies, mēs tur turpinām dzīvot, bet arī domājam par to, kā būtu dzīvot Latvijā.»

Viens procents

Savulaik Reinis Zariņš tika uzskatīts par brīnumbērnu - ar izcilību absolvējis Jāzepa Mediņa mūzikas skolu, studējis mūsu Mūzikas akadēmijā, Jēlas universitātes Mūzikas skolā ASV, Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, un šobrīd, 31 gada vecumā, ir jau trīs Lielo mūzikas balvu laureāts. Daudzi mūsu mūziķi izvēlējušies dzīvot ārpus Latvijas, kā galveno argumentu minot faktu, ka Latvija ir pārāk maza aktīvi koncertējošam māksliniekam, kā arī to, ka Eiropas metropolēs iespējams daudz sekmīgāk veidot mūziķa karjeru. Reinis uzskata, ka viņš kā pianists dzīvot var jebkur, galvenais - kādi kontakti izveidoti, kas viņu dzirdējis koncertos un kas vēlas atkal uzaicināt. «Dzīvošana Londonā nav garantija nekam. Ir cilvēki, kas iziet labas skolas, bet tas nenozīmē, ka viņiem veidojas labas karjeras, tāpat kā daudziem, kas vinnē pasaules prestižākos konkursos, - daudzi no viņiem noplīst, par viņiem vairs neko nedzird. Nekas nav garantēts. Dabūt labu slavenu aģentu, tikt aģentūrā - arī tā nav garantija, jo, ja pēc diviem trim gadiem mūziķis nebūs nesis aģentam tos ienākumus, kādi bijuši sagaidīti kā norma, viņa vietā būs kāds cits, nekas nav garantēts. Līdz šim esmu nodzīvojis tā, ka Dievs rūpējas par mums un gādā man šo darbu, tā man nekad īsti nav aptrūcies, rokas ir pilnas ar mūziku. Koncertu ir pietiekami daudz, ne vienmēr ienākumi no tiem ir gana, lai varētu brīvi dzīvot. Dažreiz ir vairāk, dažreiz mazāk, stabilitātes nekad nav nekādas, bet vienmēr ir pieticis. Pie nestabilitātes pierast nevar, bet tā visu dzīvi dzīvo daudzi mūziķi. Orķestra mūziķiem ir iespēja saņemt stabilu un regulāru atalgojumu, otrs variants - pedagoģija, ļoti daudzi pianisti ir arī pedagogi, bet pagaidām man nav regulāru skolēnu, ik pa laikam ir meistarkursi, bet tie arī ir neregulāri. Pašlaik tā dzīvojam, pašlaik tā varam. Un es kaut kā vairs nedzenos, nesapņoju pēc pasaules slavas, kādu mums visiem dārziņskolā mēģināja ieaudzināt - ka vajag kļūt par tādiem, kas visā pasaulē zināmi. Tas iespējams tikai vienam procentam mūziķu, turklāt tas nāk par pamatīgu maksu. Jebkuram - precētam vai vecpuisim - tas prasa kaut ko būtisku. Lielākoties mūziķu ir bez ģimenēm - vai tad tas nav zināms? Var jau dzemdēt bērnus, bet viņus neredzēt, kur nu vēl uzturēt laulību. Divatā droši vien var - kopā lidot apkārt pa pasauli, bet tad jebkurā gadījumā vienam sevi jāvelta otram, tai slavenībai. To daudzi arī dara, bet tas ir ļoti, ļoti grūti. No Dieva žēlastības mums jau tagad ir četri bērniņi. Viņus mīlot, redzu, ka es kā tēvs viņiem esmu vajadzīgs... Es pats esmu uzaudzis bez tēva. Kad man ir savējie bērni, es patiešām redzu, ka viņiem ir vajadzīgi abi vecāki, lai viņi izaugtu veseli. Es nejūtu, ka mistiskas pasaules publikas dēļ, vēl vairāk - manas slavas dēļ ir vērts to upurēt. Kad ir simts koncertu, kaut vai tikai 60 koncertu gadā, vairs nav laika savai ģimenei, visu laiku esi ceļā. Šobrīd esmu aizņemts profesijā, tomēr esmu arī tik brīvs, lai atļautos nespēlēt klavieres trīs dienas, pateikt ģimenei - braucam! Trīs dienas brīvas gan sen nav bijušas, bet vienu dienu es noteikti varu būt pie mājas, palīdzēt sieviņai un kalpot bērniem viņu vajadzībās, mūsu ģimenei. Lai mūsu bērni izaugtu ne tikai manā ēnā, bet kā pilnvērtīgas personības. Es vairs nekāroju būt viens no tā viena procenta pasaules mūziķu... Mēs tā tikām audzināti, mums tas tika rādīts kā kaut kas, pēc kā ir vērts dzīties, bet, kad sāc reāli dzīvot dzīvi, saproti, ka tas prasa absolūti visu, ka kļūsti kalps ne jau mākslai, bet komerciālajam veidam, kā šodien pasaulē pastāv mūzika. Es it kā esmu šajā biznesā, ņemu, cik es varu, bet dažreiz saku - nē - un varbūt laižu garām labas iespējas. Neesmu šī mehānisma verdzībā iejūdzies, es to cenšos kontrolēt. Tas ir mans darbs. Māksla nav mans Dievs. Viss pareizā kārtībā - Dievs un tad viss pārējais.»

REIŅA ZARIŅA pieturzīmes

• Pianists

• Dzimis 1985. gada 13. februārī

• Precējies, sieva Ligita arī ir pianiste, ģimenē aug trīs meitas un dēls.

• Mācījies Rīgas igauņu skolā. Absolvējis Jāzepa Mediņa mūzikas skolu (ar izcilību), Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, Jēlas universitātes mūzikas skolu (ASV) un Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju.

• Ir 11 starptautisku konkursu laureāts

• Pēc uzvaras Londonas mūzikas augstskolu studentu konkursā 2009. gada rudenī balvā guvis unikālu iespēju uzstāties vienā no pasaules prestižākajām kamerzālēm - Londonas Vigmora zālē

• Trīs reizes ieguvis Lielo Mūzikas balvu.

• Uzstājies pasaules prestižākajās koncertzālēs - Amsterdamas Concertgebouw, Ņujorkas Veila zālē u.c.

• Sadarbojies ar Yale Philharmonia, Ukrainas Radio simfonisko orķestri, RSO , Maste-works Philharmonia, Sinfonietta Rīga, Liepājas simfonisko orķestri.



Svarīgākais