CIEMOS: Sēlis un liepājnieks

DĀRZĀ. Gan Zintai, gan Paulam patīk Rudzīšu dārzs. Un puķes tur zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim © F64

Liepājnieks no mammas Almas puses un sēlis no tēva Paula puses, izcilais dziedātājs, teātra un kino aktieris Pauls Butkēvičs var būt laimīgs.

Viņš tagad jau septiņus gadus ar dzīvesbiedri, bijušo Latvijas Televīzijas tērpu mākslinieci Zintu Jansoni, dzīvo Jaunjelgavas novada Daudzevas pagasta Rudzīšos. Viņš saka, ka liekoties, ka ar Zintu dzīvojot visu mūžu, bet patiesībā viņi iepazinās pirms 25 gadiem caur kardināla Vulzija tērpa garo piedurkni Latvijas Televīzijas iestudējumā Tūkstoš dienu Annas Boleinas dzīvē.

Rudzīšiem nevar pabraukt garām, jo visu laiku sētā plīvo Sēlijas karogs - tā ir Paula piederība sēļu zemei. Zinta izcepusi interesantus pīrādziņus, un Pauls sauc pēc karsta ūdens, lai uzlietu jau krūzītēs sabērtajai pupiņu kafijai. Lai saruna ritētu raitāk.

Paulam mīļa ir ne tikai sēļu zeme, bet arī Liepāja, kur Līvas kapos guļ vecvecmāmiņa un vecvectētiņš no mātes puses. «Liepājā man tuva ir jūra, Rožu laukums, vecais tramvajs, kur varēja iekāpt un izkāpt, Cenkones iela, Salmu iela 3, kur bija mammas māja. Bija koncerts Liepājā, un mēs aizgājām uz Salmu ielas māju - tik bieza!» iesaucas Pauls. Viņš pats gan ir dzimis rīdzinieks - Valdemārielas stūrī privātklīnikā ir viņa dzimšanas vieta.

Četri krievu valodā, viens latviski

Pauls ilgu laiku savā dzimtenē nebija atzīts - viņš filmējās un braukāja pa daudzām pasaules valstīm. 1978. gadā viņš gan saņēma medaļu par Varonīgu darbu, bet iepriekš - 1967. gadā - kļuva par Liepājas laureātu slavenajā Liepājas dzintarā - Paulam ir ļoti laba balss. 1990. gadā viņam piešķīra Krievijas Federācijas Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukumu. Taču Latvija aizkavējās ar savu īstu atzīšanu - tikai šogad, 4. maijā - Neatkarības atjaunošanas dienā - viņam pasniedza Atzinības krusta diplomu un krustu par nopelniem Latvijas valsts labā un iecēla par Atzinības krusta virsnieku. «Mēs bijām 50 cilvēku, kuri saņēma ordeņus, un 50 līdzbraucēju. Kā mēs draudzējāmies, kā mēs smaidījām, kā mēs sapratāmies - runājām tā, it kā visu mūžu būtu bijuši kopā. Tā sajūta tad radās. Cilvēki priecājās, ka viņi tur tikuši, bet nepriecājās par to, ka viņiem tur kaut kas piekārts,» novērojis Pauls. Viņš priecājās, ka mūsu prezidents Raimonds Vējonis viņu personīgi apsveicis. «Bija patīkami parunāties, nofotografēties, izteikt savas domas. Es izteicu arī. Prezidents novēlēja man būt stājai un būt kā vīrietim,» saka aktieris.

«Ar to medaļu man tādas skumjas. Esmu feisbukā, un nepārtraukti nāk apsveikumi par Atzinības krustu. Četri krievu valodā, viens latviski. No visas Krievijas, no visas Latvijas,» lepojas ordeņa kavalieris. Vai tas būtu pie čukčiem, Polārajā lokā, vai kaut kur citur, Pauls nekad neesot dzirdējis vārdu fašist, pribalt. «Es esmu kāris un šāvis, un mani ir kāruši un šāvuši - protams, krievu filmās. Pienāk klāt krievu kundze no Krievijas, un mēs nevaram šķirties. Es nezinu, kāds ir tas cilvēcības moments,» vaicā iecienītais kinoaktieris.

Un Liepājas vecvecmāmiņas pojene

Rudzīši tagad ir skaisti iekopti. «Bet, ja jūs būtu redzējuši, kādi brikšņi te bija, kad mēs ienācām!» saka saimnieks. Visu pašu rokām apdarinājuši. Pie mājas ir dārzs, bet tie laiki esot pagājuši, kad tajā auga kartupeļi, burkāni, bietes un citi dārzeņi. Tagad dārzs ir Zintas ziņā, un viņa uzskaita puķes, kas Rudzīšos aug: sākas ar krokusiem un sniegpulkstenītēm, tad ir studentu neļķes, kādreiz bija rozes, ir samtenes, atraitnītes, lupstājs un vēl daudz kas cits. Pauls vēl piemetina, ka priekš viņa esot vilkābele, kadiķis, dievkociņš un Liepājas vecvecmāmiņas pojene. Tā nākot no tik tuvās Liepājas. Mašīna Zintai un Paulam ir - tā aizved līdz maizes veikalam, un ir arī pļaujamais traktoriņš, ar kuru Rudzīšu saimnieks cītīgi appļaujot zāli. Daudzevā varot visur iet kājām - trīs cilvēkus dienā satiksi. Un šajā vietā dzīvo strādīgi dažādu tautību ļaudis - ar savu pagastu ir vērts lepoties. «Šī ir Daudzevas Pārdaugava. Kur jūs dzīvojat? Pārdaugavā. Cilvēki brīnās,» nosmej māju saimnieks. Un atklāj, ka viņam patīkot skaistums - bez tā nevarot iztikt, nevar ne paēst, ne padzert, ne paskatīties. Ja tu to neredzi, tad jārod spēja to ieraudzīt. Jāstrādā un jāiet. Zinta dejo deju kolektīvā Kvēlziedes un no rudens līdz pavasarim apmeklē aerobikas nodarbības. Viņa iet tur, kur sirds aicina.

«Es esmu redzējis tik daudz savā dzīvē, apbraukājis tik daudzas zemes. Pirmā mana filma tika uzņemta 1960. gadā, un tā līdz 2006. gadam. Pirmā loma bija Vijas Bunkas televīzijas filmā Nedziedātā dziesma. Esmu izbraukājis visas Sibīrijas takas, dekabristu vietas, ārzemes. Laikam vieglāk būtu nosaukt tās vietas, kur neesmu bijis. Portugālē un Spānijā. Nē, negribu vairs braukt, man pietiek. Var dzīvot te, Latvijā. Bet apmēram 160 filmās esmu uzņēmies, varbūt pat drusku vairāk,» saka kinoaktieris. Tagad varētu ar kundzi braukt ekskursijās - pa kalniem, gar ezeriem. Bet tas tikai sapnis. «Vislabprātāk es tagad dzīvotu tādā mājā, uz pusi mazākā kā šī, kurā ziemā varētu piespiest pogu un būtu siltums. Man aukstajā un tumšajā laikā ir depresija. Man, starp citu, patīk Sabile, Kandava un Talsi. Arī Daudzevā ir skaista daba. Pūpoli pavasarī, ievas, priedes - man liekas, šajās vietās ir Latvijas skaistākā daba.»

Iztiek ar 123 latu lielu pensiju

Latvijā tagad ir tik daudz talantīgu cilvēku - Jāņos visur spēlēja Skroderdienas Silmačos. Pat smalkais, ekskluzīvais Nacionālais teātris beidz ar Silmačiem sezonu. Un aktieris ir sajūsmā par savu mīļo, veco Daili. «Jā, es nekad neesmu sev pielaidis domu, ka esmu vecs, kaut gan 8. augustā man būs jau 76,» saka daudzevietis.

Viņš lepojas ar savu meitu Alēnu - zinātņu doktori zobu implantoloģijā. Alēna 13 gados pateikusi - nē, es negribu tādu dzīvi kā tev, tēt! Es gribu būt zobārste kosmetoloģe. Viņa mācījusies Latvijas un Bostonas universitātēs un visu pasauli apbraukājusi. «Es saku - nenodod Latvijas vārdu! Bet tagad viņai ir prakse Rīgā,» stāsta tētis. Ar Alēnu Pauls tagad sazvanās divas trīs reizes dienā pa telefonu. Un tur nākot tādi vārdi ārā, kurus nevarot teikt, viņai pašai tie ir jāsaka. «Tūlīt būs viens projekts galā - dokumentālā filma Dubultportrets par mani un Alēnu. Viņa aizbrauc uz Ameriku mācīties, un es viņai atkal prasu - tu man priekšā? Es pārdzīvoju un lepojos ar viņu. Tā ir mana meita. Taču mazdēls Jānis dienē ASV armijas speciālajā vienībā. Amerikā viņš dzīvo ar ģimeni - sievu Alisi un manu mazmazdēlu Edvardu,» nosaka vectēvs un vecvectēvs.

Paulam ir arī smagi gājis ar veselību - pārdzīvoti trīs infarkti, divi insulti un trīs operācijas. Bet viņš turas ņipri. «Es vēl kustos, cērtu malku, pļauju zālienu. Malku ar vienu roku joprojām cērtu. Salauztais plecs un izmežģījumi gan liek par sevi manīt. Malka taču jāsagādā, jāžāvē, jāsakrāmē, zāle jāpļauj. Pļaušanai traktors - tik daudz es no tehnikas saprotu. Man kādreiz bija Moskvičs - sen, sen, kad neko nevarēja dabūt. Tagad esmu iemācījies izdzīvot,» par sevi saka slavenais kinoaktieris. Vesels viņš esot, pateicoties kustībām. Zāles daudz jālieto, bet naudas nekad nepietiekot. Paulam pensija ir 123 lati (viņi ar Zintu visu skaita latos), Zintai par 20 latiem vairāk. Kad Paulam rēķināja pensiju, ieskaitīja tikai tos gadus, kurus viņš Latvijā nostrādājis. Un laiku no Holivudas līdz Indijai neieskaitīja. Tie gadi ir ārā! «Iztiekam ar nocenotām, akciju precēm, dzīvojam rāmi,» skumji nosaka Pauls.

Zinta vairāk kā zelta vērta

Stāsts par Rudzīšiem esot grāmatas vērts. «Tas ir stāsts par veselu dzīves posmu - tur ir prieki, bēdas, skumjas, nodevība. Viss ir kopā salikts - kā Dieviņš teica. Tā dzīvē sagadījies, ka esam šeit un labi satiekam ar kaimiņiem. Lai ceļam godā seno sēļu cilti - šos vārdus uzrakstīja draugs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris lēdmanietis Romualds Zarembo.»

Kādreiz Zintai un Paulam bijusi pilna māja ar gleznām, tagad palikuši tikai pārpalikumi. Piemēram, bijis slavenais Vilhelms Purvītis.

«Man patīk aizbraukt uz Rīgu, manu dzimto pilsētu, paskatīties, kas jauns, atcerēties senos laikus, kad tur bija bufete, kur atļāva uzpīpēt. Es taču pīpēju no ceturtās klases. Mani Rīgā daudzi pazīst - čau, čau! Kas tā varētu būt - vai bohēma? Cilvēki ar mani aprunājas, pasmaida. Atceros savu 75 gadu jubileju Daudzevā. Nebija pat, kur nolikt mašīnas - tik pilns bija pagasts. Manā laikā daudzus kilometrus kājām staigāja uz skolu, tagad simts metru nevar noiet.»

«Tā jau nu nav, ka ar Zintu nav nekādu strīdu. Bet būtībā mums ir sapratne un miers. Tas ir vairāk nekā zelta vērts. Nevaru pat saskaitīt tos gadus, kopš esam kopā. Man tāda sajūta, ka no paša sākuma. Tas nav pārspīlējums, bet tā viņš ir,» Pauls palepojas arī ar savu Zintu.

Par sevi Pauls saka, ka viņš ir vienkārši sēlis. Viens no latviešu tautas. Sēlija dzimtene ir viņa tēvatēvam. Vecāki guļ Rīgas Meža kapos, bet vecvecmāmiņa un vecvectētiņš no mātes puses - Liepājas Līvas kapsētā. «Tāda ir dzīve!»

Paula Butkēviča pieturzīmes

• Dzimis 1940. gada 8. augustā Rīgā.

• Latviešu aktieris.

• Pēc Rīgas 11. vidusskolas beigšanas 1959. gadā mācījies Rīgas Politehniskajā institūtā un uzsācis darbu VEF rūpnīcā par automātisko tālruņu sakaru regulētāju.

• Paralēli mācībām un darbam darbojies Roberta Ligera Rīgas Pantomīmas teātrī (1957-1959), darbojies Dailes teātra eksperimentālajā teātra 3. studijā.

• Mācījies Rīgas 1. tehniskajā skolā (1963).

• Studējis Latvijas Universitātē Juridiskajā, kā arī Vēstures un filozofijas fakultātē, arī Latvijas Valsts konservatorijā, Kordiriģentu nodaļā (1964-1966).

• Filmēties sācis 1960. gadā.

Uzņēmies vairāk nekā 160 kinolomās dažādās pasaules valstīs.

• 1990. gadā kļuvis par Krievijas PFSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku.

• 2016. gada 4. maijā viņam pasniedza Atzinības krusta diplomu un krustu par nopelniem Latvijas valsts labā un iecēla par Atzinības krusta virsnieku.

• Meita Alēna - zobārste-kosmetoloģe.

• Sieva Zinta Jansone - tērpu māksliniece.



Svarīgākais