\\Māja
Emīls Kivlenieks. Elpot un dzīvot savā tēlā
 
TURAS LĪDZSVARĀ. Aktieris un tenors Emīls Kivlenieks atzīst, ka abi mākslas virzieni – teātris un dziedāšana – šobrīd viņa dzīvē turas līdzsvarā. Ko viņš nākotnē izvēlēsies kā prioritāti, vēl īsti nezina ©F64

Aktieris un tenors Emīls Kivlenieks atzīst, ka šobrīd izjūtot labu balansu, jo nepieder pie māksliniekiem, kas piesaistīti vienai darbavietai. «Protams, sirsniņā vienmēr ir tāds kā drebulis par to, kā būs ar darbiem nākamajā sezonā, bet kalendārā lēnām parādās jauni ieraksti,» atzīst Emīls Kivlenieks, kuru televīzijas skatītāji aizvadītajā sezonā iepazina seriālā Ugunsgrēks Intara lomā.

Viņš patlaban bauda brīvmākslinieka statusu un nenožēlo šādu izvēli. «Pozitīvi, ka varu piedalīties dažādos projektos - dramatiskajā teātrī, operetē, dziedāt retrodziesmas, tāpēc ikdiena ir krāsaina un nav vienmuļa,» atzīst viņš. Mākslinieks neprāto un neiespringst, kā būs turpmāk - to rādīs laiks.

Darbs un atpūta

Šovasar iznākot gan atpūsties, gan nodoties darbam, un tā ir pietiekami. Viņš piedalās muzikālajā komēdijā Septiņas vecmeitas, kas tiek izrādīta dažādās Latvijas pilsētās, un gatavojas koncertuzvedumam Džordža Gēršvina operai Porgijs un Besa, kas augusta sākumā priecēs klausītājus Cēsīs Mākslas festivāla ietvaros un pēc tam ceļos uz Liepāju. Aktīvi koncertē kopā ar grupu Bellacord Tanzorchester (izpilda retromūziku 20.-30. gadu stilā), kas gatavo jaunu programmu Rīgas pilsētas svētkiem. Vasaras nogalē pie teātra mīļotājiem atgriezīsies Dirty Deal Teatro izrāde Andrievs Niedra, kur viens no Emīla atveidotajiem varoņiem - Kārlis Ulmanis. Savukārt ar Marlēnu Keini, Antu Jankovsku un Nauri Indzeri drīzumā koncertēs pa Latviju, priecējot operetes žanra cienītājus ar īpašu programmu, - tik plašs un daudzveidīgs ir viņa darbu klāsts. Stāstot par atpūtas iespējām, bilst, ka patīk atrasties pie dabas - baudīt sauli un jūru. Šīs vasaras plānos esot ceļojums ar draugiem ar laivām pa kādu no Latvijas upēm.

Garais mācību process

Pēc 12. klases absolvēšanas iestājies Banku augstskolā, kurā mācības pēc nepilniem divarpus gadiem esot pārtraucis. «Jutu sevī neapmierinātību un vēlēšanos darīt kaut ko radošu. Protams, tas ir akmens manā lauciņā, ka nepabeidzu šo augstskolu. Taču tajā aizvadītais laiks nav bijis veltīgs, deva man zināmu pieredzi, labu pamatu dzīvei un zināšanas.» Pēc tam Emīls absolvējis divas akadēmijas - Kultūras, kur apguvis aktiera profesiju, un Mūzikas - mācījies akadēmisko dziedāšanu. «Priecājos, ka esmu izgājis šo garo ceļu, kas ne vienmēr ir bijis viegls, taču satiku dažādus pedagogus, no kuriem esmu daudz mācījies. No katra esmu kaut ko paņēmis. Atmiņas par mācību laiku ir patīkamas.» Emīls teic, ka studiju gados meties iekšā arī bohēmā, bet, no otras puses, - sajūtas esot piebremzējušas un nav ļāvušas būt vieglprātīgam. Emīls rēķina, ka mācībām veltījis desmit gadu. «Zinu, ka vēl kaut ko apgūšu vai nu kādā skolā, vai apmeklēšu kursus. Vēlos iemācīties kādu valodu vai galdniecības darbus savam hobijam, piemēram, izgatavošu dzimtas galdu,» saimnieciskās prasmes atklāj viņš.

Profesija ar cieto garozu

«Tēvs (horeogrāfs Alberts Kivlenieks - I. Z.) nekad nav vēlējies, lai eju pa dažādo un ērkšķiem kaisīto mākslinieka ceļu, taču nav arī mani atrunājis. Tikai norādījis, ar ko būs jāsaskaras, jo katram darbam ir sava garoziņa. Mākslinieka profesijā tās bieži vien mēdz būt ļoti cietas,» pārliecinoši, bet smaidot saka Emīls. Viņa padomos tagad cenšoties ieklausīties, kad abu radošo personību ceļi krustojas darba gaitās.

Emīls teic, ka viņam esot grūti izsvērt, kuru jomu nākotnē izvēlēšoties kā galveno - teātri vai mūziku, jo nevienu sezonu neesot strādājis teātrī vai operā. «Par pamatnodarbošanos tomēr vēlētos dziedāšanu, vai tās ir operas izrādes vai operetes, vai koncerti, taču aktierspēli arī nevēlos nolikt malā. Priecājos strādāt kopā ar Valteru Sīli un Kārli Krūmiņu izrādē Andrievs Niedra. Lai cik tas dīvaini arī nešķistu, abi šie mākslas spēki turas pozitīvā līdzsvarā.»

Vaļības nekad neatļaujas

Emīls uzskata: nekad neesot izjutis, ka ir nenovērtēts kā mākslinieks. «Mākslas pasaule ir pietiekami nežēlīga un piepildīta ar subjektīvu viedokli. Pārdzīvot vai kost pirkstos par to, kā trūkst, nav jēgas. Labāk ir priecāties par to, kas tev ir, un darīt darbu ar lielu atdevi. Tad arī mākslinieks spēj atrast piepildījumu un pārliecību, ka tas, ko viņš dara, ir pareizi. Teikt, ka esmu pārlieku lutināts ar lomām, - nevaru, bet apdalīts arī neesmu.»

Emīls apstiprina, ka visu laiku jācenšas sevi pilnveidot un turēt rāmjos, neatļauties vaļības, tāpat kā sportisti, kuri zina, kas viņiem ir jādara, lai sasniegtu labāko rezultātu. «Man, aktierim un dziedātājam, ir tādi paši rituāli kā sportistiem. Zinu rutīnu, kas ir jāizdara pirms izrādes dienas - vai nu jāatkārto teksts, vai jāpiestrādā pie lomas niansēm. Tas liek neslinkot un neaizlaist visu pašplūsmā. Ja izdodas ievērot šos vienkāršos, bet dažkārt grūti izpildāmos principus, tad viss ir kārtībā.» Ja pirms izrādes esot vairākas brīvas dienas, tad ķermenis un prāts atpūšas, un atkal ar svaigu elpu varot mesties darbā. Un katru reizi tad tas ir kā no jauna. Uzstājoties mazas vai lielas auditorijas priekšā, vienmēr ir tāds iekšējs nerviņš, kas neļauj atslābt un tur pastiprinātā koncentrēšanās stāvoklī konkrētajā brīdī, lai var fokusēties izpildāmajai dziesmai vai skatuves ainai, - ir pārliecinājies radošās profesijas pārstāvis.

Izrāda savu arsenālu

«Esot uz skatuves, kad pirmo izrāžu mandrāžas un čaulas sāk krist nost, aktieris sāk elpot un dzīvot ar savu tēlu. Tad parādās arī kaut kas jauns. Un tad ir svarīgi, cik partneris tam ir gatavs, arī otra aktiera emocionālajam un fiziskajam stāvoklim tajā dienā. Tas uz skatuves ir redzams, vai skatītājs dzīvo vai nedzīvo līdzi varonim vai ainai. No tā ir atkarīga, kāda ir enerģijas apmaiņa starp aktieri un skatītāju.»

Emīls apzinoties, ka viņa lomu amplitūda ir pietiekama, lai varētu spēlēt arī dramatiskas lomas. Tas būtu labs izaicinājums, ir pārliecināts aktieris un dziedātājs.

Taču aktieriem esot jāņem vērā, kāds ir pieprasījums pēc lomām un attiecīgi arī piedāvājums.

Jautājot par aktiera sapņu lomām, Emīls uzreiz sāk stāstīt par atašeja Mustafa Beja lomu operetē Balle Savojā. «Kad saskāros ar šo varoni, viņa enerģētika un raksturs ļāva tajā ielikt ļoti daudz no sevis un iznest uz skatuves. Un tad man radās sajūta, ka esmu labi paveicis darbu un skatītājiem parādījis savu arsenālu. Tad arī māksliniekam rodas gandarījums. No publikas jūtu, ka šī loma labi dzīvo. Tādas arī var nosaukt par sapņu lomām, kurās ieguldīts liels darbs un līdz ar to arī saņemts pretī.» Pēc viņa domām, arī otrā plāna un mazas lomas var kļūt par sapņu lomām, bagātinot tās ar savu aktierisko interpretāciju.

Izglābj latgaliešu valoda

Ja ir grūti brīži, tad Emīls nodarbina sevi ar fiziskām aktivitātēm, ļaujot vaļu arī dusmām, un izdara secinājumus, bet nepadodas neveiksmēm. «Mēdzu uzticēties savam iekšējam kodolam, spēkam vai balsij, ko tā saka priekšā. Bieži vien no ceļa var noiet, ieklausoties citos cilvēkos, kas, protams, arī ir jādara, bet sev ir jātic pirmām kārtām - jebkurā lietā, kura tiek darīta.» Emīls apstiprina, ka dzīvē nācies sevi arī lauzt. «Tas bija skolas laikā, kad prāts tik ļoti vēl nebija nobriedis un kad vajadzēja ļauties sevi paķidāt.» Mākslinieks esot kritisks un prasīgs pret sevi un arī pret partneriem. «Tas ir mans darbs. Cienu savu profesiju un savu izvēli, tāpēc neatļaujos neizdarības.»

Dzīves spēlē Emīls nemēdzot tēlot un būt labs aktieris. «Man patīk pavadīt kopā laiku ar draugiem kopš skolas gadiem. Ar viņiem esmu tāds, kāds esmu.» Viņš atminas, ka studiju gados kādam draugam palīdzējis izkulties no nepatikšanām klubā. Kad izdzirdējis, ka konfliktā iesaistītie puiši runā latgaliešu valodā, tādā pašā uzrunājis viņus, lai nogludinātu situāciju, un tas izdevies.

Slinkumā nemēdz palaisties

Emīls labi jūtoties sabiedrībā, savā vidē, kur ir pazīstami cilvēki. «Man pietiek ar saviem darbiem, skatuve paņem daudz uzmanības, tāpēc cenšos darīt to, kas mani piepilda ar enerģiju,» atzīst aktieris. Brīvajā laikā labprāt spiningo, ir aktīvs Latvijas basketbola un hokeja izlases līdzjutējs. «Lielā slinkumā nekad nepalaižos. Vēlos, lai tam, ko daru, ir rezultāts un mērķis. Aizejot uz treniņu, gribu, lai iesitu bumbu vārtos vai paceļu noteiktu kilogramu daudzumu. Pēc pirmizrādes ir īss periods - divas, trīs dienas, kad gribas padzīvot mājās, pagulēt un paskatīties filmas. Pēc tam saku, ka pietiek - jāsāk kaut kas darīt.»

Emīls uzskata, ka dzīves situācijās, kad jāpasaka kāds skarbāks vārds otram cilvēkam, vispirms jāizvērtē, vai to var darīt. «Šajā ziņā man pašam ir jāmācās, jo esmu straujas dabas. Vēloties panākt labu rezultātu un pasakot asāku vārdu, nedrīkst kādu cilvēku aizvainot vai «aizvērt ciet». Tā, protams, ir bijis, bet darbā tas ir dabisks process - tajā brīdī rodas impulsivitāte, bet pēc tam ātri noplok. Taču pēc tam esmu arī atvainojies.»

Kam dzīvē Emīls tic? «Lielai un stiprai Latvijai. Skatoties, kas notiek ārpus mūsu zemes Rietumeiropā, ticu, ka dzīvojam vislabākajā valstī uz pasaules. Mēs, protams, varam diskutēt par nodokļiem, skolotāju, mediķu algām un citām lietām, kas nav sakārtotas, bet cik daudz šeit ir spēcīgu cilvēku ar lielu potenciālu. Bet vispirms ir jāsāk ar sevi! Un, braukājot pa Latviju, esmu sapratis, ka man tā ir neapzinātu vērtību krātuve. Tās vajag baudīt un priecāties, ka es šeit dzīvoju!» optimistiski saka Emīls.