Kuldīgas novada Padures muižas klēts, celta 18. gadsimtā, ir vienīgā ampīra stilā būvētā trīsstāvu mūra klēts, kas Latvijā saglabājusies līdz mūsu dienām. Klēti–muzeju jau piecus gadus vada Alise Volanska – padurniece, mākslas zinātniece, žurnāliste un gide. «Muzejs un vēsture man ir dzīvesveids – jau bērnībā patika senie porcelāna un stikla trauki un krāsainā metāla interjera priekšmeti, ar kuriem spēlējos pie vecāsmātes. No tā laika mans mīļākais ir jūgendstils,» atzīst Alise Volanska.
Pie Padures muižas apbūves ansambļa piederēja daudzas ēkas: zirgu stallis, kūtis, kalpu mājas, dārznieka māja, brūzis, dzirnavas, smēde, labības kalte, klēts un citas.
Pils ir piedzīvojusi visādus laikus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikos (1922-1944) Padures klētī bijusi izcila divgadīga lauksaimniecības skola - ar 50 hektāriem zemes, lieliem augļu dārziem. Audzēkņiem mācīta gan laukkopība, lopkopība, biškopība, meitenēm - smalkie, baltie rokdarbi, kulinārija. Skola bijusi ļoti populāra - braukuši jaunieši arī no Liepājas puses un citām vietām.
Pēckara gados te atradās Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu stacija. Bijušajā muižas pārvaldnieka mājā ierīkoti 16 dzīvokļi un pasta nodaļa. Tagad muižas kungu dzīvojamā ēka ir privātīpašums.
Vislabākajā (gandrīz autentiskā) stāvoklī saglabājusies lielā klēts ar ratnīcu (vāgūzi) ziemeļu galā. Barona, lauksaimniecības skolas un arī kopsaimniecību laikā klēts otrajā stāvā apcirkņos glabāja graudus. Pirmajā stāvā varbūt stāvēja kāpostu vai sālītas gaļas muciņas, varbūt kādreiz pie varenajām sijām karājās arī medījums. Stāsta, ka kādreiz, kad baroni nomedīja stirnu, to piekāra pie pagraba griestiem ar visu ādu, lai tā nobriestu. Gatava bijusi tad, kad sākuši birt ārā tārpi. Stirnas gaļu mērcē rūgušpienā, lai medījums iznāktu mīkstāks, stāsta muzejniece.
Draugam mājas netiek
Pagasta pārvaldniece Brigita Lange atradusi tekstu, ka 1860. gadā barons atļāvis klētī tautai sarīkot saiešanu. Droši vien ne vasarā, jo tad parasti bija zaļumballes brīvā dabā, min muzejniece un teic, ka par pasākuma norisi grūti spriest, rakstiskie avoti ir trūcīgi. Alise zina arī, ka 18. gadsimtā Padures muižā bijusi pirmā kuļmašīna. Klētī glabājies viss, kas vajadzīgs muižas īpašnieka saimniecībai. Tur, kur tagad lielā saieta zāle, bijusi ratnīca. Vāgūzī, gluži kā vēlāk garāžā, stāvējušas droškas, karietes, ar ādu apvilktas kamanas.
«Klēts piederēja lordam Balfuram. Tagad cilvēki brauc uz Īriju, Skotiju, meklē laimi citās zemēs, 18. gadsimtā Džons Balfurs, skotu tirgotājs, atbrauca uz Krievijas Baltijas guberņu meklēt laimi šeit. Viņš nopirka Padures muižas ēku, kas laikam nebija visai labā stāvoklī, tādēļ tika būvēta jaunā mūra ēka, kādu to redzam šodien,» uzzināto atklāj muzejniece. Viņa sastapusi cilvēkus, kuri pētījuši muižas īpašnieka radurakstus. No Maskavas bija atbraucis Korfu (kam muiža piederēja pirms Balfura) pēctecis, kurš atradis Vecajos kapos Rīgā Džona Balfura kapakmeni.
Pēdējais dižciltīgais Padures muižas īpašnieks vecpuisis Alfons Balfurs dzīvoja šeit līdz 20. gadsimta 20. gadiem, kad viņu kopā ar kučieri nošāva Struņķupītes gravā. «Stāsta, ka viņam bijis labs draugs, kuram viņš gribēja dāvināt muižai tuvējās mājas, kurās dzīvoja kārtīgs un turīgs latviešu saimnieks ar vairākām govīm. Tas, protams, nevēlējās, doties prom no šīm mājām. 1920. un 1921. gadā muižas īpašniekam vēl bija teikšana: mājas - uz viņa zemes, un, šķiet, viņam bija tiesības šo aktu veikt. Tā nu viņš braucis uz Ventspili, lai ar kuģīti vai vilcienu dotos uz Rīgu, un Padures pagastā, gravā aiz Struņķukroga, viņiem uzbruka. Kā vesternā. Satrakojušies zirgi pārskrējuši mājās. Dažreiz pusnaktī liepu alejā vēlīni gājēji joprojām dzirdot un pat sajūtot traucamies garām neredzamu karieti,» nostāstus atstāsta Alise. «Tā zemnieks savu māju pasargāja.»
Dzirdēto publicē laikrakstā
Kādu laiku muiža bijusi bez īpašnieka, tad pārgājusi Zemkopības ministrijas īpašumā. Tā 1922. gadā šeit ierīkoja Kuldīgas divgadīgo lauksaimniecības skolu. Vēlāk uz tās izkārtnes jau lasāms Padures vārds.
«Pagasta priekšniecei Brigitai Langei bija sapnis klēts otrajā stāvā iekārtot ekspozīciju, kas stāstīs par Padures pagasta vēsturi. Vajadzēja cilvēku, kas to izveido, bet neviens neatnāca - laikam bija domājuši, ka nav reāli izveidot muzeju pilnīgi tukšā vietā,» pasmaida muzejniece.
«Kad rakstīju grāmatu par Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolu, iepazinos ar keramiķi Mirdzu Dreimani, kas 30. gadu beigās mācījusies šajā lauksaimniecības skolā. Viņa ļoti interesanti prata stāstīt. Kaut arī tolaik Kuldīgas novada muzejā veicu citus pienākumus, nodomāju - ja reiz cilvēks kaut ko stāsta, tas kādreiz var noderēt. Māksliniece iedeva pāris fotogrāfiju, skolas apliecību un liecību. Daudzus gadus sadarbojos ar Kuldīgas rajona laikrakstu, tāpēc dzirdēto publicēju vietējā laikrakstā Kurzemnieks,» atminas Alise.
Kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa šo rakstu atcerējusies, kad daudzus gadus vēlāk dibināts muzejs Padures muižas klētī, un nolēmusi, ka muzejam būtu jāatšķiras no daudziem līdzīgiem visā Latvijā, - klētī vajadzētu eksponēt tikai tādas lietas, kas būtu specifiskas vienīgi Padures pagastam. Šī prasība uz kādu laiku aizkavēja muzeja veidošanu, jo neatradās neviens cilvēks, kurš būtu gatavs 17 apcirkņus aizpildīt ar pāris dokumentiem un dažām fotogrāfijām, bet vairāk nekā tobrīd par Padures lauksaimniecības skolu nebija. «Sāku mēģināt izķert tos cilvēkus, kuri reiz mācījušies Padures lauksaimniecības skolā vai kuri kādreiz strādājuši šajā klētī. Daudz jau viņu vairs nebija palicis. Satiku arī bijušo kolhoza klētnieci,» teic muzejniece Alise.
Piepilda sapni par muzeju
«Ideja klēti pārveidot par muzeju gaisā virmoja jau pirms 20 gadiem, kad vienu brīdi Kuldīgas novada muzejs cerēja šeit iekārtot ekspozīciju, kas stāstītu par rajona lauksaimniecību. Pieņēma arī darbinieku, kura pienākums bija vākt eksponātus no vietējiem iedzīvotājiem. Un vasarā viņam vajadzēja nopļaut visus suņuburkšķus, vībotnes un garo zāli, kas auga klētī iekšā pa logiem. Tagad ir iekārtots stends, kur var redzēt, kā klēts izskatījās pirms desmit gadiem. Eksponātus daudz savākt nevarēja: pāri bija gājis Pirmais un Otrais pasaules karš, kolektivizācija, meliorācija, mākslas priekšmetu uzpircēji, kolekcionāri brauca meklēt savām kolekcijām papildinājumus, bet jau 1987. gadā notika Kuldīgas novada muzeja kompleksā ekspedīcija Padurē, kuras laikā savāca un uz Kuldīgu aizveda ļoti daudz senu pagastā savāktu vēstures liecību,» stāsta Alise, ar nožēlu secinot, ka vecie ļaudis aiziet aizsaulē, bet mantinieki visbiežāk vienkārši sadedzina veco iedzīvi.
«Klētij toreiz griesti arī bija sliktā stāvoklī, - uz tiem tagad skatoties, nepateiksi, kā te bijis. Toreiz vadība nodomāja, ka nekāds muzejs te nesanāks, - pārāk dārgi izmaksātu savest telpas kaut elementārā kārtībā. Bija savākts nedaudz eksponātu, bet ēka gāja bojā. Savāktos eksponātus aizveda uz Kuldīgu, bet ēka turpināja iet postā. 90. gados daudzi centās iegūt kādus nekustamos īpašumus, lai veidotu krogus un viesu namus. Bija uzradušies cilvēki, kuriem bija interese par veco klēti, jo tā izskatījās interesanta, - laba priekamāja būtu. Bet bija divas nopietnas problēmas: viena - ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tātad ļoti stingras prasības saglabāt arī interjera autentiskumu, bet otra - sanitārās inspekcijas prasības, kas ar to nekādi nebija savienojamas. Līdz ar to potenciālo pircēju sapnis par kafejnīcu retro stilā bija izsapņots.»
Kļūst par pagasta simbolu
«Pienāca laiks, kad visiem pagastiem brīvprātīgi bija jāapvienojas novados. Pagasti tolaik arī izvēlējās savus ģerboņus: puķes, putnus un citas heraldiskas zīmes. Mūsu pagasta vadība izlēma, ka klēts varētu būt labs elements pagasta ģerbonī, taču Heraldikas komisija ar Ramonu Umbliju priekšgalā iestājās pret to - ēkas nevarot ģerboņos likt. Tad mums bija iespēja pierādīt, ka mūsu klēts tāda ir vienīgā Latvijā. Ja klēts būs ģerbonī, tad būs arī lielākas iespējas cīnīties, lai to saglābtu no bojāejas. Viedokli uzklausīja, un Padures klēts nokļuva uz pagasta ģerboņa,» atceras tagadējā klētniece.
Apvienojoties Kuldīgas novadā, pagastā nolēma, ka klētī būs saieta nams, jo pagastam tobrīd nebija kultūras nama - vietas, kur cilvēkiem sapulcēties. «Juris Zviedrāns un Kristīne Veinberga, kultūras mantojuma saglabāšanā zināmi cilvēki, izstrādāja ar Valsts pieminekļu aizsardzības kultūras inspekciju saskaņotu projektu, šeit ielika dēļu grīdas, sakārtoja elektroinstalāciju, ierīkoja tualeti, atdalīja palīgtelpas. Apmēram 80 000 latu tajā laikā ieguldīti ēkas remontā un restaurācijā. 2010. gada novembrī pagasts noorganizēja saieta nama atklāšanas pasākumu ar lūgtiem viesiem - citu pagastu pārstāvjiem, muzikantu un dejām. Toreiz gan es te vēl nestrādāju,» piebilst Alise.
Mākslas zinātniece - par apkopēju
2011. gada maijā Alisi uzrunāja Padures pagasta pārvaldniece - vai viņa varot apskatīt Padures klēti ar domu, kā tur iekārtot muzeju. Alisei pēc štatu samazināšanas iepriekšējā darbavietā bija pagājis gan apmaksātais darba meklēšanas laiks, un radošā sieviete bija nesekmīgi sūtījusi pieteikumus dažādām vakancēm.
«Varēju simtlatnieku programmā pretendēt uz krūmu ciršanu pagasta grāvjos rindas kārtībā. Palaimējās, ka nokļuvu vietā, kur drīkstēju mazgāt kafijas tasītes un grīdas slaucīt,» savas dzīves gaitas atklāj Alise. Viņa ir beigusi Kuldīgas 1. vidusskolu, pēc tam - Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas mākslas keramikas nodaļu. Augstākā izglītība apgūta Sanktpēterburgā, Mākslas teorijas, vēstures un kritikas fakultātē, bet mākslas maģistra grāds iegūts jau brīvās Latvijas Mākslas akadēmijā laikā, kad tam vēl bija jāgatavojas divi gadi un jāaizstāv kvalifikācijas darbs.
«Atbraucu un apskatījos, idejas man bija. Tas bija liels izaicinājums arī pieredzes bagātai muzejniecei. Darba līgums - uz pusslodzi līdz gada beigām. Nebija citu variantu, piekritu. Tā gan nebija pusslodze, bet intensīvs radošs process un pavisam reālas aktivitātes 24 stundas diennaktī - kaut kas tika arī nosapņots. Kamēr nebija reālu eksponātu, domāju, kā aizpildīt telpu, radot ne tikai noskaņu, bet sniedzot arī maksimālu informācijas daudzumu. Pusi pagasta aizņem meži, ir mums ezeri, ir Venta - kādreizējais hercoga Jēkaba ūdensceļš. No zvejniekiem sarunāju vecus tīklus, sagriezu niedres. Gandrīz nereāli šķita atrast kādu vecas laivas gabalu. Bet notika tā, ka pats pirmais manis sameklētais eksponāts bija īsta koka plakandibena laiva. Diemžēl tā nekādi nebija iedabūjama ekspozīcijas telpā (tagad tā vēl redzama zālienā pie klēts). Otro nozīmīgo eksponātu - Nabes muižas kāpnes - sagādāja Brigita. Muiža bija nodegusi, bet kāpnes palikušas. Muzejam! Bet arī tās nebija ne pa klēts durvīm ienesamas, ne izjaucamas,» ar smaidu atminas klēts pārzine.
Tagad apskatei izlikti
1735 priekšmeti (fotogrāfijas un monētas ieskaitot), un visi apmeklētāji esot pārsteigti par negaidīti bagātīgo ekspozīciju. Uz klēti braucot daudz interesentu. Ja Kuldīgas aktīvās atpūtas centram vajag parādīt potenciālajiem sadarbības partneriem kādu interesantu piedāvājumu, viņi zvanot uz Paduri. Klēti apmeklējuši tūrisma operatori un žurnālisti no Japānas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Francijas, Maskavas un Sanktpēterburgas.
Alise ciemiņus ved klētī, viņu acu priekšā vāra koču, ļaujot interesentiem arī pašiem piedalīties šī senā ēdiena tapšanas procesā. Nereti paaicina arī akordeonistu, un tad ir dziedāšana un dejas.
Pēc apmeklētāju iepriekšēja lūguma pasākumā piedalās arī folkloras kopa Nārbuļi. Tās vadītāja Alīda Štromane uzdāvinājusi Alisei skaistu tautastērpa metāla jostu - sleņģeni.
Palaimējas ar eksponātiem
«Saglabāt materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu uzskatu par savu misiju. Reizēm esmu pārsteigta par to, kā man palīdz to realizēt. Atliek pateikt vai tikai nodomāt, ko vēl vajadzētu ekspozīcijas papildināšanai, un gandrīz vienmēr tas tūlīt pat tiek pasniegts. Reiz nodomāju, ka muzejā nav nevienas pastalas - savulaik tik raksturīgā latviešu apava. Aizbraucu uz vienām pamestām mājām un bēniņos zem gružiem salasīju veselu grozu ar pastalām. Gribēju pagādāt mazas, saliekamas kāpnītes, lai apcirkņos varētu tikt iekšā. Ieejam ar Brigitu tukšās mājās, tur pirmais, ko redzu priekštelpā - tieši tādas kāpnītes. Iedomājos, ka vajadzētu kādā groziņā nedaudz aitu vilnas - vienās pamestās mājās vairāki sapuvuši papīra maisi, pilni ar vilnu. Dieviņš man stāv klāt, un tā tie eksponāti muzejam ir savākti,» priecājas vēstures glabātāja.
Muzeja vecākais eksponāts esot no 11. gadsimta, bet jaunākie - no 21. gadsimta. Apskatei izliktas arī padomju laika pagasta iestāžu izkārtnes no stikla un metāla.
Saieta telpās ir daudz gleznu, kuras muzejniecei dāvājuši draugi. Uz kāpņu telpas durvīm, kas ved uz otro stāvu, ozola kokā izgriezts uzraksts Padures vēstures apcirkņi. To, tāpat kā pārējos klētī redzamos koktēlniecības darbus, veicis Alises vīrs Jānis Freijs, kurš nu jau aizsaulē. «Zinot, kādi noteikumi saistoši muzejiem, šis vākums apzināti netiek saukts par muzeju. Pirmkārt, tā ir Padures vēsture, kas glabājas šajos autentiskajos 18. gadsimta apcirkņos, otrkārt, apcirkņi, kuros nonākušas lietas arī no plašāka konteksta, atrodas šeit - Padurē,» paskaidro Alise.
«Oficiāli mans amats saucas - kultūras tūrisma organizatore. Veidoju sadarbību ar tūrisma firmām, popularizēju savu pagastu, novadu un arī Latvijas valsti, vācu informāciju par notikumiem, apzinu interesantas vietas un stāstus. Vadu klētī vecmeitu ballītes, pasākumus jaunlaulātajiem viņu kāzu dienā. Ekskursijas dažāda vecuma apmeklētājiem tūrisma sezonas laikā notiek gandrīz katru nedēļu. Viens no iecienītākajiem pasākumiem ir Ciemos pie klētnieka Kriša. Ciemiņus vienmēr pacienāju ar labāko, kas mājās atrodams. Klētniekam diendienā bija jācilā smagi graudu maisi, tādēļ vajadzēja krietni ieturēties, un arī ciemiņiem deva to pašu sātīgo azaidu - grūbu biezputru ar saceptu cauraudzīti krējuma mērcē jeb koču.»
Kā top padurniekiem raksturīgais ēdiens - koča? «To sāk gatavot jau laikus - sākumā grūbas noskalo divos ūdeņos un vakarā iemērc aukstā ūdenī, lai uzbriest, līdz tilpums ir palielinājies vismaz divas reizes. Desmit cilvēkiem ņem kilogramu grūbas. Pēc mērcēšanas nolej ūdeni un liek vārīties svaigā ūdenī, var izmantot arī pienu, bet tad pastāv risks putru piededzināt. Lai nu kā, bet virums kārtīgi jāmaisa. Kamēr grūbas gatavojas vārīties, var griezt gaļu un sacept ar sīpoliem. Kad tuvojas uzvārīšanās mirklis, ir ļoti atbildīgs brīdis, tad vairs katlu bez uzmanības nedrīkst atstāt ne mirkli,» kočas vārīšanas noslēpumos dalās Alise. «Kad putra nedaudz pavārījusies, to noņem no uguns, pievieno mērci, kārtīgi samaisa un ļauj vēl kādu laiku briest, neaizmirstot laiku pa laikam rūpīgi pamaisīt, lai katlā neizveidojas Kurzemes mālam blīvumā līdzīga masa.
