Māris un Baiba Grīvas izaudzinājuši piecus bērnus; četrus no tiem viņi šogad vēlas redzēt startējam vasaras olimpiskajās spēlēs, kas augustā notiks Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro. Kopējais noskaņojums ir optimistisks, un cerība, ka piepildīsies sportistu lielākais sapnis, ir klātesoša.
Īsi pirms Jāņiem Māja viesojās Ventspilī pie Grīvu ģimenes. Intervijā nepiedalījās Grīvu vecākais dēls Mārtiņš, kas jau vairākus gadus dzīvo Anglijā, un jaunākais - Jānis Svens, kurš dienu iepriekš bija devies uz sacensībām. Bet uzreiz pēc intervijas ceļā uz kārtējām sacensībām Slovēnijā jādodas tāllēcējām Mārai un Laumai.
Gan Jānis, gan viņa māsas - Lauma, Māra un Gundega - cīnās, lai kvalificētos vasaras olimpiskajām spēlēm.
Cerība ir, un pietrūkst pavisam maz, lai četras no piecām Grīvu ģimenes atvasēm pierādītu savus spēkus nozīmīgākajās un krāšņākajās sacensībās sporta pasaulē.
Ar cīņassparu
Lauma atzīst, ka stress pavada ik dienu, tāpēc Grīvas brauc uz maksimāli daudzām sacensībām, kurās iespējams piedalīties un uzlabot rezultātus, jo vēlme braukt uz olimpiādi ir gana liels stimuls, lai izturētu lielo slodzi. Lai izpildītu noteiktos normatīvus, sportistiem ir laiks līdz 12. jūlijam. Tad arī noskaidrosies, vai ceļazīme iegūta.
Lauma teic, ka viņas gatavošanās ritms nedaudz atšķiras no māsu un brāļa, jo pērn bija tā saucamajā bērna kopšanas atvaļinājumā - mazajam Albertam ir tikai 10 mēneši, un šajā laikā vajadzēja rūpīgi saplānot laiku starp pirmdzimto un aktīvu sportošanu, kas nebūt nebija viegli. Tagad dienas režīms ir pamainījies.
«Viss notika ļoti strauji. Plānoju atklāt sezonu Rīgas kausos un cerēju, ka būs viegli, jo neesmu startējusi tikai vienu gadu. Tikai nonākot sacensību arēnā un izejot sektorā, sāku atgūt kādreizējās izjūtas un sapratu, ka īstās emocijas nav zudušas un varēšu lēkt tālu. Vienīgi nedaudz biju piemirsusi par sacensību stresu. Tāpēc bija forši, ka startēju kopā ar Māru. Viņas klātbūtnē jutos vieglāk,» saka Lauma.
Māra teic, ka svarīgākais pašlaik ir startēt starptautiskos komercmačos, lai censtos sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus. «Mazāka mēroga sacensībās liekas grūtāk nostartēt augstākajā līmenī. Ir nepieciešama sacensību atmosfēra, cīņa ar līdzvērtīgām konkurentēm, adrenalīns,» viņa novērojusi.
Četras Grīvu atvases ir profesionāli sportisti, kuri savas karjeras laikā sasnieguši augstvērtīgus rezultātus, tāpēc vēlme nokļūt Rio notiekošajā olimpiādē nav utopisks sapnis. Īpaši spilgts sapnis par olimpiskajām spēlēm ir Mārai, kura Amerikā pabeigusi Nebraskas universitāti. Māra atminas, ka vēlme piedalīties olimpiādē viņai ir no 12 gadu vecuma.
Lauma saka: «Katram no mums olimpiāde ir atsevišķs sapnis, bet, tā kā esam ģimene, arīdzan kopējais. Arī tētim kā trenerim. Manuprāt, tas, ka esmu piedalījusies olimpiskajās sacensībās Londonā [2012. gadā], pierāda, ka mēs to varam izdarīt. Taču tas ir grūti. Ļoti.»
Gundega piekrīt māsai - viegli neesot, īpaši tāpēc, ka kvalifikācijas normatīvi pacelti augstāk, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. «Taču mēs cīnīsimies, un, manuprāt, mums katram ir iekšā [lai to paveiktu].»
Māsas pastāsta par kādu būtisku aspektu, kas zināms, vien atrodoties sporta vidē - vieglatlētikā rezultātus būtiski ietekmē laika apstākļi. Lai finišētu labi, nepieciešams silts laiks, jo vēsā muskuļi ir mazāk elastīgi un ir vieglāk satraumēties. Bet, kā smejas māsas, visur, kur vien viņas brauc, seko lietus un vējš. Nesen Māra piedalījās sacensībās, kurās bija jāstartē tikai apmēram +6 grādos.
Lauma saka: «Ir jābūt optimistiskiem. Rezultāti šogad mums vēl nav tik augsti, bet mēs zinām, kādos apstākļos esam lēkušas un kā viss ir noticis.»
Māra piekrīt un papildina: «Mēs ļoti gaidām sacensības, kur visi nepieciešamie faktori sakritīs - gan labi laika apstākļi, gan tehniskās nianses. Tādā gadījumā neizpaliks arī rezultāts.»
Cits citam
Tētis Māris savulaik trenēja olimpisko čempionu Daini Kūlu, kurš 1980. gada Maskavas vasaras olimpiskajās spēlēs ieguva zelta medaļu šķēpmešanā. Tagad viņa audzēkņi ir Ēriks Rags, kuram pirms pāris gadiem piederēja Latvijas rekords šķēpmešanā, svainis Normunds Pūpols, kā arī paša meitas un dēls.
Lauma pastāsta, ka bez tehniskiem padomiem un apmācībām tētis pats met šķēpu un izmēģina jaunas metodes, kuras ieteikt saviem audzēkņiem. Māris atbild, ka paša treniņi ir veselīgi un formā sevi uzturēt nepieciešams, lai nezaudētu tvērienu.
Par rezultātiem treneris rūpējas ar vērienu, jo pats izveido trenēšanās vietas mežā, lai radītu dažādību un rūpētos par sportistu morālo izturību. Jo, kā atzīst Lauma, treniņi sporta zālēs ziemas sezonā ir nomācoši, savukārt svaigā gaisā ir citas izjūtas. Arī traumu risks samazinās, variējot ar segumu, uz kura notiek treniņi.
Gundega sevi un Jāni Svenu sauc par individuālistiem treniņos, jo viņiem patīk trenēties vienatnē un nodoties savām emocijām, bet Lauma ar Māru biežāk ieplāno kopīgus treniņus. Protams, kad sanāk laiks, jo grafiki atšķiras un kopā būšana ģimenes lokā vienmēr ir mazi svētki.
Tētis uzmana, lai bērni ir informēti par tehniskajām lietām un apgūst tās, savukārt mamma Baiba rūpējas, lai visi ir aprūpēti un paēduši - viņa gādā par sabalansētu un sportistiem nepieciešamo uzturu.
Māris par sievu saka: «Viņa pēc dabas vienmēr ir mierīga. Ja mums gadās vētras, pie viņas var vērsties pēc miera. Mēs pārējie esam ekspresīvāki, un ja vēl viņa tāda būtu, tad mājai paceltos griesti. Viņa ir miers. Nezinu, kā to spēj panākt, bet tāda nu viņa ir.» Māris teic, ka dzirksteles uz visām pusēm šķiļas nereti, taču nekad ne aiz dusmām. Taču arī šādos brīžos vajag kādu, kas «ar gumijas cimdiem nāk palīgā», un tā vienmēr ir Baiba - ģimenes miera osta.
«Ja neiet vienam un otram, tad īssavienojums ir visiem,» piekrīt Lauma. «Taču tas nav uz ilgu laiku. Mēs ātri salīgstam. Īpaši daudz dzirksteles šķīst treniņu laikā, bet, kad notiek sacensības, var just, ka pārējie stāv aiz muguras.»
Vienmēr, kad kāds no Grīvām piedalās sacensībās, pārējie tur īkšķus un savā starpā sazinās, lai sekotu notikumu attīstībai un rezultātiem. Kad Jānis Svens izpildīja normatīvus, Grīvu ģimenes mājās gavilēja.
Savējo atbalsts sniedz lielāku pārliecību, domā Lauma. Savukārt Māris saka: «Ir forši, ka uz Zemes vairāk nekā septiņi miljardi iedzīvotāju, bet mums ir sava republika, sava karaļvalsts. Esam saistīti cits ar citu.» Gundega piekrīt, minot, ka, lai gan ikdienā un treniņos ir individuālisti, vienmēr, kad jāgūst atbalsts vai pamudinājums turpināt, ģimene ir tā, pie kā vērsties pēc uzmundrinājuma.
Lauma turpina, ka savējo atbalsts ir neatsverams. Tostarp vīra, Normunda Pūpola. Tētis Māris piebilst, ka Normunda klātbūtni tribīnēs dzirdēt var vienmēr un citiem līdzjutējiem vajadzētu ņemt piemēru no viņa, kā atbalstīt savējos. Viņš ir atbalstītāju etalons. Lauma piekrīt - vīra iedrošinājumi ir būtiski un uzmundrinoši.
«Viņš bija mūsu pēdējo laiku labākais augstlēcējs Latvijā un otrs labākais, kāds mums jebkad bijis. Tāpēc viņam sports ir ļoti tuvs,» vīra neizsīkstošo entuziasmu un ieinteresētību paskaidro Lauma.
Dabas tuvums
Grīvas, lai gan atbalsta viens otru un ir ģimeniski, katrs iet savās ikdienas gaitās. Piemēram, tētis Māris mēdz no rīta doties ekspedīcijās pa mežu un tikai vakaros pārrasties. Kā Lauma saka - «tētis visu laiku ir mežos». Tad viņš fotografē un redz brīnumus, ko sniedz daba. Piemēram, mājās viņš pārnesis divus pārus nomestu aļņu ragu. Treneris teic, ja meklētu speciāli, uz mežu jādodas būtu janvārī un februārī. Bet viss, ko viņš ierauga, iepazīst vai sastop, nav speciāli meklēts.
«Esmu bijis vietās, kur cilvēki kāju nav spēruši,» viņš lepni saka. «Ir meži, kuros ar mašīnu nevar iebraukt, bet es ar savu ņivu iebraucu tik tālu, cik vairs nevar, un vēl mazliet, un tad kājām.»
Lauma teic, ka tētis pie savas ņivas stūres ir ekstrēmists un vadā līdzbraucējus pa tādiem kalniem, kādus citiem prātā nenāktu pievārēt. Māris smaida: «Jūtos kā bērnībā, kā multenēs un sapņos.» Un Māra piedzīvojumu meklētāja dabas dēļ bērniem nereti nācies braukt tēti izpestīt no nedienām, kad mašīna iestigusi nekurienē vai sanācis nomaldīties.
Lauma stāsta, ka pastaigas pa mežiem ģimenē iecienītas jau no viņas bērnības. Dabas tuvums Grīvām ir svarīgs un veldzējošs stresainā un saspringtā grafika laikā. Un, lai gan Māris lielākoties uz mežu dodas viens, kad vien var, pārējie viņam steidz pievienoties, jo sezonas laikā iecienījuši sēņot.
Bet nesenākā kopīgā aizraušanās ir makšķerēšana. «Tētim patīk makšķerēt, un aizbraucām reiz līdzi. Ja dēli atsaka, tad meitām jābūt tām, kas piekrīt,» stāsta Lauma. Bet pats Māris gaida sava mazdēla Eštona atbraukšanu no Anglijas. «Rēķinos, ka man būs jāieplāno laiks, lai ar viņu pamakšķerētu.»
Lauma teic - vasara ir sacensību sezona, tāpēc siltie mēneši paiet tik ātri, ka ne attapties. «Septembrī saprotam, ka bijušas jau zemenes un upenes. Mīlam atrasties pie dabas. Pie vasarnīcas mums aug ērkšķogu krūmi, bet, kā sākas sezona, visu uzmanību veltām sportam un attopamies tikai tad, kad vasara jau pagājusi un ogu krūmi ir tukši. Laiks paskrien tik ātri, ka ziema jau klāt.»
Bet sports nav tikai izvēlētā profesija; tas ir Grīvu dzīvesveids. Māris saka: «Tā ir kā otrā dzīve. Zinām divas kultūras, divas valodas. Sportā ir savi draugi, pārdzīvojumi, notikumi.»
Tagad, vēl bez lielā mērķa doties uz Rio, Grīvu sportistes lolo savus personīgos sapņus - Lauma, tāpat kā Māra (6,59 m), vēlas uzlabot savu personīgo rekordu (6,86 m), jo «labāki rezultāti nodrošina labākus sasniegumus». Tētis piekrīt meitām. «Sports nav tikai viena olimpiāde.
