Rīdzinieki Linda Libere (20 gadu) un Lenards Roze (22 gadi) pirmo reizi viens otru ieraudzīja nelielā mājas ballītē, taču par tuvāku iepazīšanos tolaik neviens nedomāja. Piecu gadu laikā abi jaunieši ik pa reizei kaut kur nejauši satikās, un tad vienā šādā reizē, esot Vecrīgā, Linda un Lenards izlēma, ka beidzot abiem ir jāparunājas.
«Toreiz katrs bijām ar savu kompāniju, bet vakara gaitā attapāmies, ka esam palikuši tikai divatā,» atceras Lenards. Sarunas bijušas interesantas, un laiks paskrējis nemanot, piebilst Linda. Izjūtas abiem bija pārsteidzošas un negaidītas - kopā ir interesanti un labi. «Kopš tā brīža maksimums ir trīs dienas, kopš mēs esam bijuši šķirti. Visu laiku tikāmies, visur devāmies kopā, kopīgi brokastojām un vakariņojām. Pavisam drīz arī sākām dzīvot kopā,» stāsta Linda.
Neļauj ienākt rutīnai
Pirms pāris dienām, 27. jūnijā, apritēja gads, kopš Linda un Lenards ir kopā kā pāris. «Ar Lindu ir viegli sadzīvot un kontaktēties,» smaida Lenards, atceroties tuvākas iepazīšanās sākumu. «Ar viņu kopā bija viegli un ērti, nebija īpaša saspringuma. Jutos omulīgi.» Savukārt Linda pirms tam nodomājusi: ja jau viņš piecus gadus ar mani nesveicinājās, tad ko ar viņu vispār runāt. Tomēr meitenei bijusi klusa vēlēšanās uzrunāt un sasveicināties ar profesionālo hokejistu. Taču tikšanās reizes pierādījušas pretējo, iepriecināja jauni, patīkami pārsteigumi no tuvāk iepazītās simpātijas. Lenards uzskata, ka nevarot nosaukt vai izcelt vienu rakstura īpašību, kas Lindā visvairāk patīk. Tas esot vesels kopums. «Tā ir savstarpējā ķīmija, ideāla sakritība,» konkretizē viņš. Linda teic, ka visu laiku netrūkstot piedzīvojumu, neviena diena neesot tāda kā iepriekšējā. Tas arī bagātinot abu attiecības un neļauj tajās ienākt rutīnai.
Kopīgu mirkļu par maz
Ikdienā Linda un Lenards ir aizņemti ar mācībām un darbu, tāpēc laika, ko pavadīt kopā, nav daudz. «Agrāk tiecos uz to, lai profesionāli spēlētu hokeju. Līdz 18 gadu vecumam domāju, ka ar to pelnīšu lielu naudu, pēc tam būšu treneris. Taču sapratu, ka tas nebūs mans galvenais ienākumu avots. Uzsāku jurisprudences studijas un paralēli strādāju interjera dizaina salonā par projektu vadītāju,» stāsta Lenards. Šobrīd viņš vairs nav hokejists Latvijas augstākajā līgā, jo jāsavieno darbs ar mācībām. Iemīļotais sporta veids kļuvis par vaļasprieku, tāpēc Lenards ir Valmieras hokeja kluba spēlētājs. «No vienas puses, protams, vēlētos spēlēt tikai hokeju, bet, no otras puses, darbs ir interesants, sniedz iespējas uzzināt ko jaunu un noderīgu dzīvei.» Viņš neslēpj, ka visu apvienot nav viegli, bet nav arī neiespējami.
Linda teic, ka daudzsološi sākusi studēt baltu filoloģiju, taču sapratusi, ka tas nav viņas aicinājums. Viņa studijas turpina citā jomā un paralēli arī strādā. «Cenšos atrast savu īsto ceļu, to vēl meklēju,» atklāti saka meitene. Daudzās aktivitātes prasa arī kārtīgi izgulēties, tomēr abi atrodot laiku kopīgai atpūtai. «Mēdzam aiziet uz restorānu. Cenšamies pēc iespējas vairāk pabūt svaigā gaisā, izstaigāties, pie dabas,» stāsta viņi. Pateicoties mīļotajam, Linda kļuvusi par lielu hokeja fani, lai gan arī pirms tam interesējis šis sporta veids. Kopīgās intereses dod iespēju vairāk laika veltīt viens otram. «Viņš brauc spēlēt hokeju, es līdzi - skatīties. Iepriekšējā sezonā biju uz visām spēlēm.»
Spontāns bildinājums
Linda un Lenards gadu mijā, apmēram stundu pirms jaunā gada iestāšanās, saderinājušies. «Tas sanāca diezgan amizanti un spontāni,» atceras Lenards un turpina. «Par šo tēmu iepriekš ar Lindu bijām runājuši, un viens no maniem draugiem izaicināja uz to. Viņai biju izvirzījis nosacījumus, ka kaut kas ir jāizdara, un tad mēs saderināsimies, ja tiks izpildīts,» stāsta Lenards un apstiprina, ka bildinājums, protams, agrāk vai vēlāk būtu izteikts. Linda skaidro, ka viņiem viss notiekot ne pēc scenārija, bet spontāni - satikšanās, kopdzīves uzsākšana un bildinājums. Pirmā atzīšanās arī notikusi ne tā, kā plānota, - ar ziediem un Lindas iemīļoto kūku, bet Helovīnu dienā.
«Patīk, ka mums nav kā citiem. Jaunajā gadā tā vienkārši runājamies un nolemjam saderināties,» bilst Lenarda mīļotā. Tagad esot jāietur pauze, un tad laiks rādīšot, kad svinēt kāzas. «Iepriekš jau nevar zināt, kad tās notiks. Lielas nerīkosim, drīzāk pēc tam noorganizēsim pasākumu draugiem un radiem.» Linda precizē, ka nevēloties pompozas svinības, taču attiecību oficiālo reģistrēšanu uzskata par nepieciešamību. Nesen piedalījušies interneta vietnē rīkotajā konkursā, kur balvā bijušas kāzas bez maksas, bet uzvara tomēr netika izcīnīta. Taču viņi par to neskumst. Tuvākais plāns esot kopīgs ceļojums - jaunieši pašlaik apsver, uz kurieni doties vasaras nogalē.
Bez asumiņa neiztikt
Jautājot, kurš esot stingrāks, Linda saka - Lenards. «Viņam pieder galavārds. Diskutējam par kādu tēmu, es izsaku savu viedokli, bet viņš pieliek punktu.» Citi sakot, ka abi esot līdzīgi, un tāpēc arī kopā esot labi. «Mēs saņēmām interesantu komplimentu - ja es būtu vīrietis, tad būtu kā Lenards. Nezināju, kā par to pateikties,» smaida Linda un uzskata, ka attiecībās visu laiku jābūt asumiņam, lai neveidojas pieradums, ka otrs cilvēks ir blakus un ka viss ir kārtībā. Esot jādomā par to, kā attiecības pilnveidot. «Mums patīk ik pa laikam saposties un aiziet kā jaunam pārim uz randiņu.» Lenards papildina, ka viņi izdzīvo visu, - vienā mirklī ir tā, it kā būtu tikko iepazinušies, bet citā - it kā kopā būtu jau 20 gadu. Neizpaliekot arī strīdi, un tie galvenokārt esot par sadzīviskām lietām, bet lutinot viens otru ar maziem pārsteigumiem. «Apbrīnoju, kā Lenards visu paspēj un izdara. Zinu, ka tas nav viegli, un es arī prasu, lai viņš vairāk laika un uzmanības veltī man,» par mīļoto teic Linda. No viņa varot mācīties, ka vispirms jāapdomā, pirms kaut ko skaļi teikt. «Cenšos to darīt, taču reizēm saku un tad domāju, jo mēs, sievietes, esam emocionālas.»
Uzņemas jaunas rūpes
Tagad jauniešiem ir jauni pienākumi - kļuvuši par divu burvīgu suņuku - čivavu saimniekiem. «Mamma [žurnāla Māja rubrikas Meklējam saimnieku vadītāja Lolita Roze] strādā patversmē, tāpēc suņi vienmēr bijuši tuvi. Pats arī vēlējos sev suni, bet neuzdrošinājos uzņemties saistības,» teic Lenards. Savukārt Linda vienmēr sapņojusi par čivavu, mazu klēpja sunīti, taču viņai neesot ļauts. «Braucām pie Lenarda mammas uz dzīvnieku patversmi, un viņa mums parādīja divus burvīgus suņukus - mammu un viņas kucēniņu. Apraudājos un uzreiz sapratu, ka tie ir manējie,» Linda stāsta par mīlestību pret dzīvniekiem. Pirms tam pieskatījuši jauktas šķirnes kucēnu, kas sastrādājis lielas palaidnības, tāpēc viņam veiksmīgi atrastas citas mājas, taču šie suņuki uzreiz iekarojuši simpātijas. Un tā kādā dienā, Lindai nezinot, Lenards sagādājis pārsteigumu - atvedis uz mājām abas čivavas uz palikšanu. «Šādus mīluļus nav iespējams atstāt patversmē - tie ir paklausīgi un gudri, netipiski čivavām. Abiem vēl jāizdomā vārdi,» stāsta saimnieki. Prātojuši, ka izvēlēsies tikai mammu - tā Lindai ļoti iepatikusies, savukārt Lenards lielāku uzmanību pievērsis mazākajam suņukam. Tagad katram ir savs mīlulis - Lindai suņumamma, bet Lenardam - viņas mazulis.
Draugi bija šokēti
Saderinātajiem vienlīdz patīk būt gan mājās, gan atrasties sabiedrībā. Draugi, protams, vienmēr bijuši kopīgi, tikai savstarpēji abi uzreiz nav sākuši draudzēties. «Tāpēc jau visu laiku mums iznāca tikties. Draugi, kad uzzināja, ka esam pāris, bija šokā, jo iepriekš taču nekontaktējāmies. Tagad priecājas un mūs atbalsta.» Gan Linda, gan Lenards apstiprina - esot atrasts īstais cilvēks. «Kādreiz viņam stāstīju, ka man patīk blondīņi ar zilām acīm. Bet patiesībā ir labāk, nekā bija plānots,» ir atklāta Linda. Lenards, raksturojot abu attiecības, saka īsi - neizmērāmā mīlestība.
Viņa apstiprina, ka sešu gadu laikā abi esot mainījušies, kļuvuši piezemētāki, un, iespējams, tāpēc nenožēlo, ka attiecības nav uzsākuši ātrāk. Ikdienā viens otram neskopojas ar mīļiem vārdiem un par visu izrunājas. «Sākot ar ģeniālām idejām līdz vismazākajam jokam,» konkretizē Linda.