\\Māja

Elīna Bākule-Veira. Ir cita – skaistāka pasaule

 
KUR NES, TUR IET. «Pēc maniem dzejoļiem var saprast, ka man nav viena temata, par ko rakstīt. Kur nes, tur eju,» smejas dzejniece Elīna Bākule-Veira ©F64

«Dzeja man nozīmē atslēgties no ikdienas. Bet ir skaisti, ja kāds māk dzīvot dzīvi kā dzeju. Es gan nē. Mani dzīve traumē, un, lai gan tagad jūtos aizvien ērtāk un ērtāk, pirms 12 gadiem jutos ļoti neērti, un dzeja bija vienīgā vieta, kur varēju dzīvot,» saka dzejniece Elīna Bākule-Veira.

Latvijas literatūras cienītāji šogad sadzirdēja spilgti izskanam dzejnieces Elīnas Bākules-Veiras vārdu aprīlī notikušajā Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā.

Par 13 gadus ilgi rakstīto dzejas krājumu Zilonis okeāns Elīna ieguva balvu nominācijā Spilgtākā debija literatūrā. No 2002. līdz 2015. gadam tapušo grāmatu viņa vairākkārt tapinājusi un vēlējusies publicēt, taču dažādu apstākļu sakritību dēļ izdots tikai tagad.

Sava nākšana un iešana

«Bija grūti,» viņa atzīst. «[Pirms iznākšanas] ilgu laiku krājums bija pabeigts, bet iedvesma turpināja nākt un tapa aizvien jauni dzejoļi, un es tos mēģināju iekļaut vecajā manuskriptā. Salīdzinot 12 gadus vecus dzejoļus un nesen rakstītos, tiem vairs nav nekādas [savstarpējās] saķeres. Jutu, ka esmu gatava sākt ko jaunu, bet to darīt, kamēr nav pabeigts iepriekšējais, nevarēju.» Tāpēc, kad Elīna pirmo reizi paņēma rokās savu garadarbu, viņa izjuta brīvību un iespēju sākt darbu pie jaunām dzejas rindām.

Elīna stāsta, ka garākais sarakstītais dzejolis tapis Stambulā. «Gaidīju iedvesmu un nesapratu, kādēļ tās nav,» viņa stāsta, atminoties, ka izjūtas bijušas bagātīgas, taču pierakstīt nespēja. «Taču vienā dienā, pastaigājoties gar Bosforu, jutu, ka kaut kas atvērās, un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Es, šķiet, sāku rakstīt ap diviem dienā, bet, kad beidzu - bija trīs, četri no rīta. Rezultātā tapa apjomīgs cikls, kas grāmatā nav iekļauts.» Viņa stāsta, ka pēc tam uzrakstīto pamatīgi izrediģējusi, jo eiforijā uzrakstītais pēcāk šķita lieks, un no 10 lapām palikušas vien divas. Pieminētais piemērs ir izņēmums, jo ierasts, ka dzejoļi top ātri.

Vai Elīna tic mūzas varai? Lielā mērā - jā. «Ir brīdis, kad nonāc citā laikā un telpā. Kad tikko sāku rakstīt, kaut kas mani aizrāva uzreiz. Šķita, ka paralēli šai pasaulei ir vēl cita - skaistāka pasaule.» Bet to, ka šai mūzai ir sava nākšana un iešana, Elīna apjauta stipri vēlāk, jo «bija dienas, kad spiedu sevi, cik spēka, bet nekas netapa, un tad šķita, ka nekad mūžā vairs nespēšu rakstīt, savukārt citu dienu viss notiek kā pēc klikšķa».

Elīna atminas nesenu, pirms pāris nedēļām notikušu atgadījumu, kad viņa sēdēja kafejnīcā un strādāja pie sava maģistra darba (Elīna mācās Latvijas Kultūras akadēmijā filmu režiju). «Reti tagad sanāk rakstīt dzejoļus, lai gan ļoti to vēlos, jo daudz laika pavadu pie filmas [maģistra darba] un man nav brīvas telpas, kur ielaist dzejoļus. Un, sēžot kafejnīcā, jutu nākam iedvesmu. Atradu somā kladīti, uzrakstīju dažas rindas, taču tad apzinājos, ka man ir neatrisināta akūta lieta, kas saistīta ar filmu, tāpēc, kamēr ir iedvesma, varbūt labāk to tvert, lai padomātu par problēmu, kas saistīta ar filmu? Tā noziedoju dzejoli, pārstāju to rakstīt un patiešām atradu risinājumu lietai, kura man bija ieķērusies. Šā iemesla dēļ domāju, ka iedvesma neattiecas tikai uz vienu noteiktu kategoriju, bet ir stāvoklis, kurā cilvēks ir jūtīgāks, un tāpēc šo stāvokli var izmantot, kur vien vēlas - rakstot dzejoli, pārbūvējot malkas šķūnīti, pārkrāsojot grīdu vai pabeidzot scenāriju filmai. Ja būtu atklājusi, kur tā mūza mīt, tur vien apgrozītos, bet tā nav. Iedvesma pārsteidz nesagatavotu un jebkurā vietā. Man patīk rakstīt vidē, kurā uz mani nekas neattiecas, piemēram, kafejnīcās, uz soliņa. Arī manos laukos Vecpiebalgā,» dzejniece stāsta.

Dzeltens suns, kas ir muša

«Ikdienā ar dzeju nevari staigāt. Nevari dzejot pa dzīvi, jo tā ir jādzīvo,» teic Elīna. Viņa neslēpj, ka pirms daudziem gadiem rakstīšana bija vienīgais veids, kā dzīvot, un tikai pēdējos gadus viņa iemācījusies, ka var citādi. Tolaik spēja rakstīt un uzrakstīt nozīmēja visu, jo radošie bloki savukārt nozīmēja stāvokli, kā Elīna izsakās, «beigts un pagalam».

Elīna atminas sava pirmā dzejoļa pāris rindas. Tās tapušas Amerikā, kur Elīna mācījās ekonomiku. «Pasniedzējs kā mājasdarbu visiem studentiem uzdeva sarakstīt dzejoli. Aizgāju uz kopmītnēm, apsēdos uz grīdas un domāju, kā rakstīt dzejoli, jo nekad iepriekš nebiju to darījusi. Paņēmu vārdnīcu, sāku to šķirstīt un iemīlēju dažus no tajā lasāmajiem vārdiem. Pēkšņi izjutu brīvību, ka vārdus var kabināt kopā, jo nav jāraksta, piemēram, eseja filozofijā vai jāpilda matemātisks uzdevums ar noteiktu atrisinājumu,» viņa atminas un noskaita toreiz sacerētā dzejoļa rindiņu. «Viņi tur suvenīrus savās rokās (vai klēpī). Bet otrs dzejolis bija par suni, kurš reizē ir arī muša. Dzeltens suns sāk rāpties augšup pa sienu, dūc, riņķo ap lampu, un kāds to nosit ar sarullētu avīzi.»

Amerika bija vieta, kur viņa skaidri apjauta par patiesām esošas iepriekšējās šaubas - viņa nevēlas savu dzīvi saistīt ar ekonomiku. Tāpēc kā papildu kursus izvēlējās visas studijas, kas saistītas ar rakstīšanu. Kā ekonomiste Elīna skolu Amerikā neabsolvēja, bet studijas vēlāk pabeidza tepat Latvijā, kaut no nepatikas «pumpas metās».

Austrālijas pieredze

Vienā dienā Elīna paņēma mugursomu un darba darīšanās devās uz Austrāliju ar apmaksātu biļeti turp un atpakaļ. Atgriešanās biļeti viņa neizmantoja.

Austrālijā Elīna pavadīja četrus gadus un sauc to par ļoti interesantu laiku savā dzīvē. «Man nebija apmaksāta darba. Meklēju peļņas iespējas un biju jau gandrīz padevusies. Atceros izjūtu, kad izlēmu atmest visam ar roku un vienkārši stopēt mašīnas un braukt augšup uz ziemeļiem, jo vienīgā lieta, kas mani interesēja, bija aborigēni. Es biju gatava viņiem pieteikties kaut sētu krāsot, tikai lai būtu viņiem tuvumā. Paldies dievam, mans plāns nerealizējās, jo diez vai paliktu starp dzīvajiem. Baltais cilvēks 40 un 50 grādos simtiem kilometru garā ceļā bez ūdens - nekas labs tur nevar sanākt. Taču man atnāca ziņa no vietas, uz kuru biju pieteikusies - daktere ceļo ar karavānu pa aborigēnu apmetnēm un ārstē viņus. Viņas deviņgadīgajai meitai bija nepieciešama mājskolotāja, un tā sākās viens no skaistākajiem un brīnišķīgākajiem ceļojumiem pa Austrālijas rietumiem,» viņa stāsta un smejas, ka tolaik dzīvojusi «mežoņa dzīvi».

«Ir maz ārstu, kas vēlas braukt pie aborigēniem, jo apstākļi nav tādi, pie kādiem pieradis Rietumu cilvēks. Katrā apmetnē pavadījām apmēram divas nedēļas. Ilgu laiku dzīvojām pie okeāna, braucām dziļi tuksnešos,» viņa stāsta par savu pieredzi. «Baltie, atvainojoties par nodarījumu, maksā pabalstus un ceļ jaunas mājas, bet aborigēni nenovērtē balto pūles. Ja viņiem ir karsti, dārzu laistāmās šļūtenes ievelk istabā un sāk smidzināt. Ja viņiem ir auksti, izrauj loga rāmjus un istabas vidū iekur ugunskuru. Viņi nenovērtē īpašumu.»

Elīnai ir vēl viens interesants stāsts par to, kā mūsdienās dzīvo Austrālijas pamatiedzīvotāji. «Daktere ieiet vienā mājā - visas sienas sarkanas, dīvaina smaka. Izrādās, ka viņi nomedītos ķengurus piekar pie griestu ventilatora, lai mušas neapkakātu, ķengurs milzu ātrumā griežas un nošķiež visas sienas ar asinīm. Bet līdz zināmam augstumam sienas tīras - suņi nolaizījuši, cik tālu varējuši aizsniegt. Tā, lūk, vēl šodien dzīvo aborigēni Rietumaustrālijā.»

Sivēni virtuves stūrī

Pārdomājot, kas ir tie dzīves notikumi un lūzuma punkti, kas Elīnu veidojuši par tādu cilvēku, kāda viņa ir, dzejniece stāsta: «Eipurs teicis, ka dzeja, ko rakstīju agrāk un tagad, ir divas nesalīdzināmas lietas. Pirms trīs ar pusi gadiem nomira mans vīrs. Tas bija negaidīti un stipri izmainīja to, kā es raugos uz lietām. Piemēram, no kā man agrāk bija bailes, es pēkšņi piefiksēju, ka vairs nav.»

Par otru nopietno pagrieziena punktu Elīna sauc dzejas pasaules iepazīšanu, jo bija spēcīgs impulss, kas mainīja viņas skatījumu un redzējumu. «Dzeja man iedeva telpu, kurā varu justies labi.»

Liela nozīme viņas dzīvē ir dabai, lai gan dzimusi un augusi Rīgā. Bērnībā nesaprata, kā var dzīvot bez asfalta, jo tad taču nevar skrituļot, spēlēt tenisu pret garāžas durvīm. Bet 90. gados viņas mamma gribēja atgriezties laukos, iedvesmojusies vecvecmammas romantiskajās atmiņās. Elīnai tās bija šausmas. «Mamma, pilsētā dzīvojusi, mācēja dancot un skaisti runāt, bet nekādas pieredzes ar lauku darbiem vai lopiem viņai nebija. Un tomēr viņa bija izvēlējusies nodoties lauku romantikai. Taču, kad saskārās ar realitāti, tas izvērtās daudzos komiskos stāstos.»

Viens no tiem ir vēl pirms aizbraukšanas uz Vecpiebalgu, kur atrodas minētās mājās. «Mamma dzīvniekus sāka pirkt vēl laikā, kad dzīvojām Rīgas dzīvoklī. Mums bija trusis, uz spoguļa malas dziedāja gailis, vēlāk piepulcējās arī zosis, un vienā virtuves stūrī bija pat sivēni. Visus dzīvniekus salikām mašīnā un braucām uz laukiem. Viss, kas mammai toreiz bija līdzi - paplāna grāmatiņa Jaunais lopkopis.»

Rāmais lauku gaiss un klusums pamazām piezagās pie Elīnas, un viņa, lai gan atgriezusies pilsētas dzīvē, vairās no trokšņainām ielām. «Grūti izdzīt no atmiņas Vecpiebalgā pavadīto laiku, allaž gribas atpakaļ. Tagad Rīga man šķiet kā slogs. Tā jau arī ir krietni mainījusies.