Gaidot vasaras saulgriežus, žurnāls Māja devās tikties ar postfolkloras grupas Daba San dalībniekiem, lai parunātu par svētku tradīcijām.
Lai gan uz sarunu visi grupas dalībnieki ierasties nevarēja, Rūta, Dace, Inese, Linda, Vēsma un Andris pastāstīja par kopējo noskaņu, kas dalībniekus pavada svētkos, un rituāliem, ko svarīgi godāt Jāņos.
Galvenās tradīcijas
Linda stāsta, ka, pēc viņas domām, galvenās tradīcijas Jāņu svētkos ir ugunskura kurināšana, siera ēšana, vainagu pīšana, Jāņu dziesmu dziedāšana un saullēkta sagaidīšana - darbības, kas viņas ģimenē ievērotas jau no bērnības. Dace piebilst, ka Jāņi cieši saistīti arī ar cienasta gatavošanu - pīrāgu cepšanu, alus un kvasa brūvēšanu.
Pirms sešiem gadiem Linda, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, rakstīja bakalaura darbu par Jāņu svinēšanu mūsdienās, un viens no galvenajiem novērojumiem bija, ka tieši gatavošanās svētkiem ir svarīgākais faktors, kas ļauj nobriest svētkiem. «Jāņi ir viens no gada kulminācijas brīžiem, un jebkurai kulminācijai jānobriest,» viņa domā. «Arī tautasdziesmās atspoguļots, kā gatavojas svētkiem. Daudzi cilvēki teic, ka Jāņus nespējot svinēt ciemos, bet labāk to dara savos laukos, jo nepieciešama sajūta, ka pats esi gatavojies Jāņiem. Citādi trūkstot svētku sajūtas, ierodoties ciemos jau uz gatavu pasākumu. Ieteikums tiem, kuri uzņem līgotājus, piedāvāt viņiem ierasties laikus un piedalīties vietas sagatavošanā. Visiem būs labāka pašsajūta!»
Linda min, ka reiz svinējusi Jāņus pulciņā, kur nevienam nelicies svarīgi likt galvā Jāņu vainagu, un tos sauc par neizdevušies svētkiem, jo ikviens tradicionālais svētku komponents, kas ietver sevī simboliku, veido nepieciešamo noskaņu.
Vēsma piebilst, ka ir svarīgi pašai iziet pļavā un salasīt ziedus, ko pīt vainagā. Rudzupuķes, kas ir Vēsmas mīļākie ziedi, ik gadu rotā viņas svētku vainagu.
«Vainagā jāiepin trejdeviņi ziedi. Jo krāšņāks vainags, jo vairāk enerģijas dos. Jāņos plūktām zālēm piemīt īpašs spēks, un saulgriežos būtu vēlams savākt zāles arī tējām. Tāpat man ir būtiski iet mazgāties rīta rasā. Tai Jāņu rītā piemīt īpaši dziedinošs spēks,» iesaka Inese.
Savukārt pēdējos gadus Inese uzsākusi jaunu tradīciju, kāda iepriekš nav bijusi - viņa veic uguns rituālu. «Saulgriežu uguns rituāls attīra un spēcina visu turpmāko gadu. Rituālā godā uguni un īpašas dziesmas pavadībā uguni cienā ar medu, maizi, alu un citiem labumiem no galda,» Inese skaidro.
«Iespējams, daudzi Jāņos sadedzina pērnā gada vainagu. Nez cik daudzi ir aizdomājušies, kāpēc tā dara? Tas taču arī ir uguns rituāls,» Linda piebilst.
Vainagu mešana
Lai gan lielākoties grupas dalībnieki Jāņus svin atsevišķi, daži no Daba San kolektīva saulgriežus svin pie Rūtas, Māras un Mārtiņa Dundagā, kur godātas gan senas tradīcijas, gan izmēģinātas pavisam jaunas.
«Mēs kopā, pirmkārt, esam kā cilvēki un tikai tad kā grupa. Esam draugi, un no draudzīgas kopā būšanas rodas mūzika. Tāpat arī Jāņus svinam kā draugi, nevis kā grupa,» skaidro Dace.
«Esmu uzaugusi ģimenē, kurā svinīgi atzīmē Jāņus. Nekad neesmu svinējusi saulgriežus ar šašliku cepšanu un lieliem alus daudzumiem. Pie mums vienmēr braukuši ģimenes draugi un radu kopa, ar kuriem līgots, kopš sevi atceros,» Rūta stāsta. Viņa atminas, ka pamazām gadu laikā svinības kļuvušas vērienīgākas. Un, tāpat kā pirmos gadus, arī tagad katru gadu viņi kurina ugunskuru un dzied Līgo dziesmas, dodas pļavā lasīt jāņuzāles un pin vainagus. Bet, tā kā kompānijai ik gadu piepulcējas aizvien vairāk jaunu cilvēku - draugu draugi un paziņas, tad ik reizi izdomājot kādu atrakciju, lai iepazītu ne tikai jaunos paziņas, bet arī cits citu. Piemēram, reiz visi pie svētku mielasta galda stāstīja savu bērnības lielāko nedarbu.
Arī Rūta uzsver svētku gatavošanās procesa nozīmību, kas ir un paliek viens no svarīgākajiem aspektiem, lai izdotos vasaras saulgriežu svinības.
Šašliks, ko daudzi uzskata par tradicionālu svētku ēdienu, nav viņu ēdienkartē. Tā vietā uz galda liek kūpinātas plekstes, ir pašu siets siers. Bet, kad lielais mielasts ir ieturēts, viesi dodas dančos un aplīgot kaimiņus. Savukārt naktij ritot uz otru pusi un gaidot sauli, liela ozola zaros meitas met savus vainagus - ar cik reizēm vainags ieķeras zaros, pēc tik gadiem precēšoties, saka Rūta.
Dace smejas, ka vainagu mešanas ticējumam nevar uzticēties, jo, lai gan metusi daudz, apprecējās jau nākamajā gadā, savukārt Rūta zina teikt, ka viņas draudzene uzmeta vainagu zarā ar pirmo reizi un nākamgad apprecējās, gluži kā teikts ticējumā.
Rūta stāsta, ka viesos ir tik daudz cilvēku, ka izguldīt tos iespējams tikai siena šķūnī, par ko daudzi ir sajūsmā, īpaši ārzemnieki, ja tādi gadījušies kompānijā. Bet Inese smej, ka, svinot Jāņus pie Rūtas, ne tikai gulēšana sienā, bet arī pati Jāņu nakts viņai gājusi secen. Tikko pagājusī studiju sesija viņu bija tik ļoti nogurdinājusi, ka pēc svētku mielasta aizgājusi uz mirkli atgulties mašīnā, bet pamodusies agri no rīta, kad Līgo bērni jau devušies mest ozolā vainagus.
«Sapnī redzēju, kā Rūta klauvē pie mašīnas loga un piktojas, ka esmu pievīlusi viņu, nesvinot svētkus kopā ar pārējiem. Pamodos tieši brīdī, kad saule lēca logā. Tad nu pievienojos jāņubērniem apmēram divus kilometrus garajā ceļā pie lielā ozola. Visi gāja manāmi saguruši, kamēr es - enerģijas pilna un sprigana gāju pa priekšu dziedādama un dancodama. Vainagu uzmest gan nevarēju. Tas ozols ir īsts izaicinājums,» viņa smejas. «Metu ļoti ilgi un apprecējusies arī vēl neesmu.»
Sadziedāšanās
Liela nozīme ir dziesmām. Inese teic, ka Jāņiem ir jāgatavojas un tas ietver arī dziesmu mācīšanos. Sākumā viņa savā repertuārā ir izmantojusi Ilgas Reiznieces akcijas Piedzīvosim Jāņus svinēšanas pamācībā iekļautās dziesmas, kuras atradusi internetā.
«Otrs mūsu dziesmu pamats ir Zanes Šmites mācītās dziesmas,» piebilst Dace. «Folkloriste agrāk bija mūsu vokālā skolotāja. Mācot Jāņu dziesmas, viņa uzsvēra, ka varam paši tās izdomāt. Viņa rosināja atvērties.» Vēsma skaidro sīkāk: «Viņa iemācīja melodijas un dažas dainu četrrindes pie katras, bet tālāk aicināja tekstus darināt pašām.»
«Lielisks veids, kā mācīties Jāņu tradīcijas, ir Jāņu ielīgošanas pasākumi, kas notiek daudzviet, vismaz Rīgā, dažādu folkloras kopu vadībā jau vairākus gadus,» Inese papildina.
«Mana lielākā nepieciešamība Jāņos ir iespēja dziedāt. Cienasts un pušķošana ir mazsvarīga, salīdzinot ar sadziedāšanos. Tā ir cita veida saikne, kad gods, godība un kosmoss savienojas,» Dace saka, un Inese piekrīt, ka «senie Jāņu dziesmu teksti ir kā atslēga, kas atver un atklāj šo svētku mistēriju».
Daba San dalībnieki, lai gan piekopj senās tradīcijas, pieņem arī citus veidus, kā pavadīt laiku saulgriežos. Inese uzskata - dzīvojot mūsdienās, ir tikai normāli pielāgot svētku svinēšanas tradīcijas laikmetam. Un kāpēc gan kopīgi, piemēram, nespēlēt volejbolu?
«Mēs esam organizējuši nakts velobraucienu, kurā dodamies pēc tam, kad nodziedātas visas Līgo dziesmas pie ugunskura. Esam gājuši arī pārgājienā uz jūru, lai sagaidītu saules lēktu. Tāpat par ieražu mums kļuvusi braukšana uz jūru nākamajā dienā pēc svinēšanas. Peldamies neatkarīgi no tā, cik silts vai auksts ir ūdens,» atceras Rūta.
Savukārt Linda kā vienkārši ievērojamu ieražu min vārtu gatavošanu, pa kuriem saulei uzlēkt un norietēt. «Labi, ja savā sētā esi ievērojis, kurā pusē saule lec, kurā riet (var mēģināt to vakaru iepriekš noskatīties), taču svešā vietā tas ir nedaudz sarežģītāk. Ir skaisti, ja izdodas novietot vārtus un redzēt, kā saule noriet vienos, bet uzlec otros.»
Tāpat pieņemts iededzināt ugunskuru līdz ar saulrietu. Ar ugunskuru uztur gaismu, līdz debesīs atgriežas saule. «Jāņos notiek pasaules pārradīšanās no haosa. Pasaule piedzimst no jauna, un, lai saule atgrieztos, pa nakti jākurina uguns.»
Agrāk plaši pazīstama tradīcija bija pūdeles - ugunskura staba galā - dedzināšana. «To var mēģināt aizdedzināt ar bultu. Tāda veču lieta - kuram izdosies bultu trāpīt. Bet var izmantot trepes, esmu redzējusi stabus arī tā,» Linda dalās.
Dace atzīst, un viņai piekrīt arī citi grupas biedri, ka, ja vasaras saulgrieži nav nosvinēti no sirds, visu gadu nepamet izjūta par kaut ko nepiepildītu. «Jāņi ir labs atskaites punkts, un esam pieraduši tos svinēt, tāpēc tas šķiet dabiski. Pērn izlaidu svinības, un manī bija liels tukšums un nepabeigtības izjūta.»
PRAKTISKI IETEIKUMI
Ieteikums tiem, kuri uzņem līgotājus, piedāvāt viņiem ierasties laikus un piedalīties vietas sagatavošanā. Visiem būs labāka pašsajūta.
Saulgriežu uguns rituāls attīra un spēcina visu turpmāko gadu. Rituālā godā uguni un īpašas dziesmas pavadībā uguni cienā ar medu, maizi, alu un citiem labumiem no galda.
Vainagā jāiepin trejdeviņi ziedi. Jo krāšņāks vainags, jo vairāk enerģijas dos. Jāņos plūktām zālēm piemīt īpašs spēks, un saulgriežos būtu vēlams savākt zāles arī tējām. Tāpat man ir būtiski iet mazgāties rīta rasā. Tai Jāņu rītā piemīt īpaši dziedinošs spēks.
Jāņu dziesmu teksti ir kā atslēga, kas atver un atklāj šo svētku mistēriju.
Jāņos notiek pasaules pārradīšanās no haosa. Pasaule piedzimst no jauna, un, lai saule atgrieztos, pa nakti jākurina uguns.