SARUNA: Saulgriežu tradīcijas dzimst ģimenē

Mūziķim, kordiriģentam Jānim Ozolam un viņa ģimenei – sievai Martai, bērniem Jānim junioram (2 gadi) un Lilijai (augustā paliks 5 gadi) – kopā būšana ir svētki gan ikdienā, gan tad, kad svinami tradicionālie, jo tur arī slēpjas ģimenes spēks. Šogad Jāņos visticamāk gaviļnieks Jānis ņems rokās akordeonu, bet Marta – kokli.

«Vienmēr šajos svētkos esmu vēlējusies muzicēt, dziedāt kordziesmas un tautasdziesmas ar pavadījumu,» atzīst Marta, bet viņas dzīvesbiedrs Jānis apstiprina, ka bez kora dziesmām Jāņu svinības nekad neesot.

Pirti šogad uzbūvēs

Tumē, kur dzīvo Martas vecāki, nepilnu gadu lielākoties aizrit Ozolu ģimenes dzīve. Mūziķu Rīgas dzīvoklis galvenokārt kalpo Jānim par ofisu, kur var strādāt, sakārtot domas un pabūt vienatnē, kas māksliniekam ir būtiski. «Mūsu lielais sapnis bija šogad līdz Jāņiem Tumē uzbūvēt pirti, bet neīstenosies. Taču ceram, ka šogad tā tiks uzbūvēta un nākamajos Jāņos mēs varēsim aicināt ciemos uz turieni,» atzīst Jānis. Marta bilst, ka savukārt viņas sapnis esot maizes krāsns, kur var cept maizi. Jānis lepojas, ka sievai laukos esot stelles, viņa apmeklējot arī audēju kursus. «Mani interesē senie amati. Aušana - tā ir unikāla nodarbe, kad ar rokām var kaut ko skaistu darināt. Vēlos pati sev tautastērpu noaust, un tas ir dubultspēcīgi - apzināties savus sapņus,» atklāj Marta.

Jānis teic, ka viņš labi sadzīvojot ar savu vārdu, kam par godu latvieši atzīmē tradicionālos un vienus no skaistākajiem gada svētkiem. «Tas, ka mana vārdadiena tiek svinēta īpaši, ir patīkami, un uzvārds jau arī ir ļoti latvisks. Varētu šķist, ka esmu astoņdesmitprocentīgs - simtprocentīgs latvietis, bet tā nav. Man ir poļu, baltkrievu, krievu un latviešu saknes,» atklāj viņš.

Vainagi abiem Jāņiem

Marta bērnībā Saulgriežus svinējusi pie tēva māsas, jo dzimtā ir vairākas Jāņu paaudzes. Tur arī iegūta pirmā šo latvisko svētku svinēšanas pieredze. «Mēs uzvilkām tautastērpus, dziedājām un baudījām svētkiem raksturīgās tradīcijas. Kad sākās studiju laiks, tad šāda svinēšana vairs neiznāca, jo draugu kompānijā jauki pavadījām laiku, taču man pietrūka Jāņu zāļu lasīšanas no rīta un mājas pušķošanas.» Mūziķu ģimene pērngad Jāņus svinējuši Latgalē, netālu no Daugavpils, viesojoties pie kora Pa saulei dalībnieces Gintas. «Sākām 23. jūnijā ar visām latviskajām paražām, kā tam jābūt šajos svētkos, - lasījām jāņuzāles, pinām vainagus un sējām sieru. Tam visam izgājām cauri. Man bija uzticēts vārīt zivju zupu,» stāsta Jānis. Marta savam Jānim vārdadienā vienmēr pinot un dāvinot vainagu, un tagad esot vajadzīgi jau divi vainagi - lielajam un mazajam Jānim.

Mūziķis uzskata, ka šo svētku svinēšanas patiesās tradīcijas atnāk, cilvēkam kļūstot vecākam un kad ģimenē piedzimst bērni. «Tad cilvēks atgriežas pie savām saknēm, sāk domāt par latviskumu un tradīcijām. Mani draugi un paziņas cenšas tās ievērot, uzvilkt tautastērpu.» Jānis atceras, ka ar grupu Cosmos apmēram pirms desmit gadiem Līgo vakarā ar lidmašīnu atgriezušies no Kanādas. «Mums bija iespēja nolaisties lejā Rīgas lidostā, lidmašīnai metot loku virs Baltijas jūras. Tas bija fantastisks, neaizmirstams skats - bija jau tumšs, un no liela augstuma varēja redzēt citu pēc cita iekurtus Jāņu ugunskurus.»

Nedrīkst iet mazumā

Kāpēc Ozolu ģimenē ir divi Jāņi - juniors un seniors? Marta stāsta, ka viņas rados neesot daudz šā latviskā un skaistā vārda nēsātāju. «Mana tēva māsa ir apprecējusies ar Jāni, kuram tēvs ir Jānis, un viņu dēls, mans brālēns, arī ir Jānis, bet es apprecējos ar Jāni. Tas laikam neapzināti ir saistīts ar latviskumu, ar to, ka šie svētki ir jāsvin,» spriež Marta. Viņas dzīvesbiedrs uzskata: kā tad šos svētkus svinēs, ja Jāņi ies mazumā. «Kad pieteicās dēls, nodomāju, ka drošības pēc jāliek vārds Jānis, ja nu pēc tam vairs šādas iespējas nebūs,» atklāj Jānis. Marta skaidro, ka abiem bērniem bijuši izdomāti vārdi, kad viņi vēl nebija atnākuši pasaulē. «Spriedām, ka Janci varētu saukt par Krišjāni, bet viņš piedzima Krišjāņa vārdadienā, un tas nebūtu bijis godīgi viņu dēvēt par Krišjāni.»

Nākotnes cerība

Ar Tumi Ozolu ģimenei saistās cieši plāni. «Tā ir nākotnes cerība, jo tur vēlamies uzbūvēt sev arī māju.» Jānis seniors priecājas, ka mazais dēlēns Jānis ir īsts lauku puika atšķirībā no māsas, kura izbaudījusi arī Rīgas dzīvi. «Šorīt nopeldējos dīķī. Kolosāli! Sasmēlos enerģiju visai dienai,» par lauku idilli jūsmo diriģents, un arī Marta papildina, ka bērniem ir jāaug šādā dabiskā, tīrā vidē. Mazais dēlēns Jancis mācoties lauku darbus, piemēram, vectēvam palīdzot skaldīt malku. Ikdiena abiem radošās profesijas pārstāvjiem aizrit darbos, lai gan Martai esot vairāk laika, ko var pavadīt mājās Tumē un būt kopā ar bērniem. Viņa ir Garkalnes jauktā kora Pa saulei diriģente un Tumes pagasta bērnu ansambļa Pūpoliņi vadītāja. Tajā dzied arī meitiņa Lilija. «Man ir pateicīgs darbs - esmu kordiriģente, mēģinājumi ir vakaros, bet dienā varu būt mājās kopā ar bērniem. Esmu laimīga, ka man dota šāda iespēja.» Jānis seniors ir koru Maska un Pa saulei diriģents, Pirmā starptautiskā Baltijas jūras koru konkursa mākslinieciskais vadītājs un idejas autors. Paralēli 360 TV kanāla skatītājus iepazīstina ar kultūras leģendām.

Lielais darbs šovasar

Ikdienas ritms esot ātrs, piesātināts ar darbiem, taču mēdz būt arī tukšāki mēneši, un tie parasti ir gada sākumā. Šī vasara Jānim arī aizritēs diezgan saspringti, cītīgi gatavojoties starptautiskajam koru konkursam. «Tas būs augsta līmeņa koru konkurss, kas norisināsies no 23. līdz 25. septembrim Jūrmalā. Nākotnē, nebaidos teikt, tas būs prestižākais koru konkurss pasaulē. Mans mērķis ir, lai Latviju un arī Jūrmalu, kur dzīvo dziedoša tauta, zinātu ārpus tās robežām kā valsti, kur notiek šāds konkurss,» atklāj tā mākslinieciskais vadītājs. Viņš teic, ka šajā vērienīgajā pasākumā piedalīsies 12 kori no astoņām valstīm - atlase jau ir veikta un kritēriji ir augsti.

«Domāju, ka Latvija ir īstā vieta un tagad ir īstais laiks, kur un kad to rīkot. Organizēšana ir šīs vasaras mans lielais darbs. Vienmēr esam teikuši, ka Latvija ir koru lielvalsts, citi mūs apskauž par dziedāšanas tradīcijām, taču, aizbraucot uz ārzemēm, man bieži jautā: «Vai šeit ir kāds konkurss, uz kuru var atbraukt?»» Tad Jānim cits nekas neatliek kā teikt, ka ir tikai viens konkurss Daugavpilī un arī tas nenotiek katru gadu, bet ik pēc diviem. Konkursa ideju viņš lolojis jau pāris gadu un priecājas, ka tā esot akceptēta no augšas. Jānis ir pārliecināts, ka konkurss būs tradicionāls, notiks katru gadu Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, un to viņš vēlas iekļaut Eiropas Grand prix koru konkursā. Obligāto skaņdarbu konkursam šogad komponē komponists jūrmalnieks Rihards Dubra. «Ceru, ka kopā ar koriem skaņdarbs aizceļos arī uz ārzemēm, kuri to iekļaus savā repertuārā.»

Pēc jauniem izaicinājumiem

Jānis uzsver, ka viņam patīk ne tikai diriģēt, bet arī organizatoriskais darbs, jo diriģenta pienākumi neaprobežojas tikai ar stāvēšanu pie pults. «Man patīk izaicinājumi. Vienmēr savā dzīvē esmu mēģinājis atrast jaunus izaicinājumus. Iet uz priekšu vienmēr ir aizraujošāk nekā stāvēt uz vietas.» Viņš vērtē, ka nozīmīgs posms bijis pēc darbības Cosmosā, saistībā ar simfonisko mūziku, kad gadu studējis Stokholmā - apguvis simfoniskā orķestra diriģēšanas prasmes. Iepriekš iegūtā pieredze vienmēr noderot jaunajam ciklam jeb tā dēvētajam aplim.

Ozolu ģimene uz koru konkursiem ārpus Latvijas dodas visi četratā, un tam ir liels pluss - viņi var būt kopā. Maijā tāds bijis brauciens uz koru festivālu, kas notika Horvātijā. «Finālā esam laimīgi, un bērni arī redz, kā notiek muzicēšana un kas ir kormūzika, ar ko nodarbojas mamma un tētis.» Taču tas nenozīmējot, ka Marta un Jānis vēlas, lai arī bērni iet pa muzikālo ceļu. Izvēle būšot pašu rokās.

Māksliniekam jāuzlādē baterijas

Jānis enerģiju smeļoties pie dabas un ģimenē, pie saviem mīļajiem, un, protams, no publikas. «Mūsdienās ir ļoti grūti apstāties un uzsūkt enerģiju. Mēs visu laiku dodam citiem, it īpaši tas raksturīgi mūsu profesijā. Diriģenta darbā enerģijas smelšana nenotiek caur mieru un atpūtu, bet klausītājiem. Tā ir maģija, kas notiek uz skatuves, kad diriģents dod savu enerģiju izpildītājam, viņš to pārveido savējā un atdod publikai,» mirkli apdomājis, saka Jānis un turpina. «Un tad, kad tā atnāk atpakaļ, mani uzlādē. Tas mākslinieku tur pie dzīves - viņš uzlādē savas baterijas un var doties tālāk.»

Jānis apbrīnojot sievu, jo viņai četru piecu gadu laikā nav bijis tādu mirkļu, ko var veltīt tikai sev - atšķirībā no paša. «Zinu, ka Marta ļoti vēlas. Esam centušies to īstenot, bet nav izdevies. Acīmredzot vēl nav pienācis īstais brīdis,» spriež Jānis. Marta bilst, ka ģimenē, kur aug bērni, tas nemaz neesot iespējams. «Mēs esam paši labākie vecāki, visu ļaujam,» smaida Marta un Jānis, stāstot par savu atvašu audzināšanu. Marta teic, ka viņai esot trīs vaļi, ko vēlētos bērniem ieaudzināt, lai viņiem dzīvē labi klātos, - labsirdību, pieklājību un lielisku humora izjūtu.