Zanda Ragele. Neretas tīrradnis
Ja vien neskanētu banāli, tad par keramiķi Zandu Rageli varētu teikt, ka viņa tāpat kā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš ataino vidi, kurā dzīvo. Rakstnieks – uz papīra, Zanda – mālā.
Abi ir neretieši. Abiem Neretas daba ir pieaugusi pie sirds. Zandas veidotais māla puķpods no rupji pītām māla sloksnēm atgādina ķerbeli, kā neretieši dēvē kartupeļu grozu. Uz viena no traukiem ir pelašķa nospiedums, uz cita - salvijas lapiņa. «Man patīk vērot no dabas. Dabu nepārspēs neviens, ko Dievs ir radījis,» viņa saka.
Keramika, aušana un glezniecība
«Tas jau noiets etaps,» redzot, ka cilāju vāzes ar lapiņu nospiedumiem, atmet ar roku Zanda. Manuprāt, viņas māla podi, vāzes, bļodas, svečturi un citi darbi nekļūst nemoderni. Bet, iespējams, tāpēc, ka meistarei gribas izmēģināt atkal kaut ko jaunu, viņai interesantāks šķiet jau citu ideju iemiesojums mālā.
Zanda tiešām ir Neretas tīrradnis. Māla veidošanas pamatus apguvusi pašmācības ceļā, konsultējoties ar pieredzējušām keramiķēm. «Esmu mācījusies privāti pie profesionālas keramiķes Zigrīdas Tauriņas Berģos. Pusgadu vai ilgāk. Mācījos, braukāju, taisīju darbus. Viņa man pastāstīja pašu galveno. Iepazinos ar vēl vienu keramiķi - Valentīnu. Viņa tagad atbrauc un palīdz ar knifiņiem no savas pieredzes.»
Četri bērni un māls
Neretietim dvēselē ielīst ir tikpat kā neiespējami, neretietis kuram katram savu sirdi un domas neatvērs tik plaši kā kroga durvis lielceļa malā. Zanda atplaukst, kad runājam par dzīvniekiem un mālu. Ik pa brītiņam uzsprikst vēl kāds atklātāks vārds.
Zanda Ragele ieguvusi šuvējas specialitāti. «Bet man ir četri bērni, un gribēju tādu darbu, lai varu pieskatīt bērnus, dzīvot mājās un strādāt, lai nopelnītu. Bērni jau ir izauguši, bet darbs ir palicis,» viņa smaida par savu aizraušanos ar keramiku. «Es domāju, ka man tas neapniks, visu mūžu strādāšu ar mālu. Nevaru iedomāties, ka kaut ko citu darītu, citur strādātu. Vismaz es to negribētu.»
Ar keramiku Zanda nodarbojas apmēram 15 gadu. Mālus sāka mīcīt, kad bērni bija mazi, vajadzēja viņus palaist skolā, sagaidīt no skolas, bet pavisam mazos - audzināt mājās. Dēliem skola aiz muguras, bet meitiņām vēl jāmācās. Jaunākā - Tabita - šogad uzsāks mācības pirmajā klasē. «Man ļoti patīk,» par savu māla dzīvi saka keramiķe. Kad jaunākā meitiņa sāka apmeklēt bērnudārzu, Zanda darbam ar mālu pievērsās nopietni. Nu bija brīvs laiks, un dažos gados hobijs pārtapa par ikdienas darbu. Bet ne rutīnu.
«Tagad mans hobijs ir puķu dobes,» nosmej Zanda. Viņas diena sākas sešos no rīta. «Tad es apstaigāju visu, pie māla gan neķeros uzreiz. Pie māla sēžos tad, kad visi aiziet, vīrs uz darbu, bērni uz skolu. Noskaņojos un strādāju, no pusdeviņiem vai deviņiem līdz pusdienlaikam. Gandrīz katru dienu. Pēcpusdienā - vairāk pie mājas, jāsāk domāt, ko ēst gatavot, pievakarē atkal pie māla.»
Kabatas formāta darbnīciņa
Darbi top nelielā verandiņā, kur vieta ir tikai lielāka izmēra puķupodam un varbūt vēl kurpju plauktiņam. Bet Zandai tur ir galds, uz tā - ģipša veidne, ja jāgatavo uzreiz vairāki vienādi darbi. «Katru rītu nāku, saulīte spīd, esmu pa pusei ārā, pa pusei telpā. Mālam nepatīk, ja strauji žūst. Šeit esmu aizvējā, bet ir sajūta, ka sēžu laukā, visu redzu, klausos putnu dziesmas. Ziemā gan strādāju istabā,» viņa priecājas.
Keramiķe ar redzīgām acīm un vaļā sirdi
«Kalna Gribacānu» mājai visapkārt plešas daba, kādu nu kuro dienu Dabasmāte to piedāvā. Zanda ar ģimeni arī pielikusi savu roku, iekopjot upes krastu un sētsvidu. Manā viesošanās dienā sētsvidū skraida putni. Strazdi. Lielā pītā grozā ņerkst divas nedēļas veci kaķēni, kurus sargā trīs kaķu mammas. Zanda vienu sīkuli izceļ un sabučo. Mīļš. Dzīva radībiņa, kam tagad tiek meklētas jaunas mājas.
Paceļu acis, un aiz nopļautās takas malas aizlīkumo Dienvidsusēja, bet vēl tālāk uz grants ceļa putekļu grīstes sagriež «smagie». «Strazdu būri ir visās malās, vārnas klūp virsū un laupa bērnus, es dabūju aizstāvēt un vaktēt. Ziemā var slēpot pa upi. Aizsalst riktīgi, un tad ka laižam uz «Zaķēniem»!» Tā sauc dažus kilometrus attālās lauku mājas.
Zanda piekrīt, ka dzīvesvieta ietekmē viņas ikdienas ritmu un atspoguļojas māla darinājumos. Arī tūristi to pamanījuši - keramika tiek «norakstīta» no dabas. Keramiķe Neretā ir ieprecējusies un līdz laulībām dzīvojusi Ērberģē, kas arī ir viena no skaistākajām Sēlijas vietām. Muiža, barona laikā stādītie koki, to vidū arī pusotra simta gadu vecais ozols, upe, vietējās leģendas un savi spociņi. Un daudz izdomas bagātu cilvēku, kuri nepadodas nedz ekonomiskajām, nedz migrācijas krīzēm.
Mēdz teikt, ka laukos darbs dzen darbu. «Kalna Gribacānos» valda nesteidzīga dzīve. To zaļumu, kas sadīdzis mājas priekšā un upes malā, palīdz nopļaut Zandas meitēni. «Es daudz neuztraucos, ja nav nopļauts perfekti. Fiziski visu nevar izdarīt, tad visu dienu tikai laukā būtu jāstrādā, bet dārza darbi gan ir jāpadara. Abi dēli strādā, un es nevaru prasīt, lai viņi pēc darba vēl zāli pļauj.» Ja klausītos tikai saimnieces teiktajā, tad šķistu, ka apkārt jau siens saaudzis. Tā nav. Viss, kas pļaujams, ir nopļauts. Puķes zied. Ražas un skaistuma koki arī vienos ziedos.
«Kā māku, tā taisu»
Divi dēli, divas meitas un abi vecāki - visi seši dzīvo vienā mājā. «Nav tālu līdz centram, līdz skolai, viss, kas vajadzīgs, te ir, nevarētu teikt, ka man trūkst kaut kā,» Zanda atzīst. Viņas dienas saistītas tikai ar radošu darbu, turklāt viņa var darīt to, kas patīk, un tā, kā gribas. Nav ieslodzīta četrās darbnīcas sienās un netiek piespiesta veikt pasūtījuma darbus. Keramiķe veido savā stilā un rokrakstā.
«Cilvēki saka, ka man ir savs stils, bet tas ir tāpēc, ka neesmu mācījusies mākslas skolā. Kā māku, tā taisu. Mana keramiķe saka, lai es pārāk neraujos uz skolu un savu stilu saglabāju,» Zanda piekrīt. «Skola nonivelēs. Es iztieku bez skolas. Mācos privāti, un arī internetā daudz ko var atrast.»
Viņas darbi top tā dēvētajā ielāpu, augu nospiedumu tehnikā, no māla desiņām un ģipša formās. Glazūra piemeklēta dabai tuvos toņos - daudzām vāzītēm ir salātzaļa oderīte.
Vīrs ļauj sievai būt laimīgai
Vasarā tūristu esot gana daudz, iegriežas pa ceļam uz rakstnieka Jaunsudrabiņa māju «Riekstiņi». Tālākie braucēji pērn bijuši no Rūjienas. Ziemā dzīve Neretā pieklust, un tad Zanda var atļauties pazīmēt un uzaust kādu lupatdeķi. Senajā akmens kūtī ieliktas stelles, taču ziemā tur ir auksts. Pavasarī un rudenī gan viņa piesēstot pie 19. gadsimtā darinātajām stellēm. Visgrūtāk ir savilkt diedziņus, aušana - tīrais nieks.
Pērnajā ziemā akmens kūtī Zanda ielikusi ķieģeļu grīdu. Ķieģeļus vedusi «ar tačku». Kūts, kāda nu vairs kūts - izstāžu zāle, ir labās rokās nonākusi un izpucēta kā lauku klēts pirms kāzām. Kaktā pieslieti senie darbarīki, milzu graudu lāde stāv kā stāvējusi. Visu uzreiz nevar paveikt, vēl vajadzīgi uzlabojumi. «Dzīvojam te kopš 2000. gada. Vīrs mani ļoti atbalsta, ievilka kūtī elektrību. Vienmēr atbalsta. Viņš nekad neizsakās nicīgi par maniem darbiem, ja tā būtu, laikam nosistu apetīti,» atzīst Zanda.
Ko viņai dod radošs darbs? Prieku un enerģiju. «Man vienkārši patīk,» atbild keramiķe. Neretā ir Amatnieku istaba, kur rokdarbnieki izstāda savus darbus. Uz izstādēm viņa neraujas, uz lielajiem gadatirgiem arī ne. Zanda uzteic, ka Neretas novads novērtē savus cilvēkus, vietējos ražotājus. Par Zandas veikumu pašvaldība ir izdevusi bukletu, un Jaunsudrabiņa muzeja vadītāja Ilze Riekstiņa, Neretas patriote, kas par savējiem stāvot un krītot, palīdzot un atbalstot, kā vien spēj. Zandas māla darbus viņa ir uzmīļojusi.
Tabita iet mammas pēdās
Zanda smejas, ka sekotāju un audzēkņu viņai vēl nav. Bērnudārzniekiem reizi nedēļā mācot māla darbiņus, un, iespējams, lieli izauguši, tagadējie knīpas un knauķi būs viņas konkurenti.
Interese par keramiku ir jaunākajai meitai Tabitai. Akmens kūtī viņa uz koka kastes salikusi savus veidojumus. Mamma māj ar galvu - jā, jā, Tabita savām rokām visu veidoja. Klāt meitēns pielicis uz rūtiņu lapas rakstītu skaidrojumu: «Tabitas darbi. Viņai īra sēptiņi gadi.» Tā, lai visiem skaidrs, kurš šeit meistars. Mammas aicināta, Tabita ir gatava pati notirgot viešņai iepatikušos svečturīti. Cik maksā? «Piec…» droši iesāk jaunā māksliniece. «Divdesmit,» jau klusāk pabeidz teikumu. Vai tiešām? Uz svečturīša pielipinātajā zīmītē ir skaitlis 30. «Nu jā, trīsdesmit,» piekrīt Tabita. Re, darbiņš nopārdots par 30 centiem!