Tukumā pie vecajiem ebreju kapiem, kur laidelējas Latvijas papagaiļi, krāšņie pupuķi, jau 13 gadus dzīvnieku patversmi apsaimnieko IK Čivava. Tajā strādā tikai viens algots darbinieks Vilnis Grundulis. Viņa sieva Simona ir brīvprātīgā, kas strādā bez atlīdzības.
Patversmē iemītnieku skaits mainās ik dienu, un Simona Grundule atzīst, ka suņu ir vismaz piecdesmit. Kā trauslā sieviete tiek ar visu un visiem galā?
Simona piekrīt, bez savējiem, vīra Viļņa un trim lielajiem bērniem, patversmes darbs apstātos. Daudzus interesē, kā kādreizējā Rīgas jaunkundze kļuvusi par mazo brāļu bieži vien pēdējo cerību. «Man tie dzīvnieki jau vienmēr patikuši. Kad dzīvoju Zasulaukā un vakaros gāju opim pēc Rīgas Balss, man vienmēr līdzi bija sagriezta maizīte stacijas baložiem. Reizēm oma gāja uz Pleskodāles kapiem tamborēt, tad es ar sunīti spēlējos, savukārt Meža kapos abas barojām vāveres.» Patversme ir Grunduļu ģimenes sirdsdarbs, ikdienā Simona Grundule jau 30 gadu strādā Tukuma slimnīcas bērnu nodaļā par saimniecības māsu.
Melnais punkts
Kādu saulainu rudens dienu Simona neaizmirsīs nekad. «Ar jaunāko meitu aizbraucām uz mežu gādāt herbārijam lapas. Protams, suņmeitiņa Tance arī līdzi. Apstājāmies uz klusa meža ceļa, mašīnas nevienas. Tad kā melna ēna garām nozibēja braucamais, pārbrauca pāri suņukam un prom bija. Tajā brīdī visa mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā, tāda vainas izjūta pārņēma! Pēc tam gads pagāja dakteros un tabletēs, depresija ļoti smaga, pilnīgā ķīselī biju sagājusi.» Protams, tolaik Simona bija pārliecināta, ka viņu mājās neviena dzīvnieka nekad vairs nebūs, līdz kādā brīdī kājas pašas sievieti aizveda uz Tukuma dzīvnieku patversmi. Tāpat vien, par paldies palīdzēt. «Es te kulstījos kādus trīs gadus,» atceras Simona. «Īsti nevarēju saprast, vai es to gribu. Man bija jāraud, visādi žēlumi bija. Visu laiku bija vainas apziņas izjūta.» Tad pienāca diena, kad Simona neizturēja un mājās pārnāca ar kucēnu. Tagad pekinietei Triksijai jau 17 gadu. Protams, viņa nav vienīgā astaine Grunduļu ģimenē.
Otrā iespēja
Šopavasar zvana kāds satraukts šoferis, viņš nupat esot sabraucis mazu suņuku, kurš negaidīti izskrējis no pagalma tieši zem riteņiem. Uz brauktuves palikusi guļot šokolādes krāsas lupatiņa bez dzīvības pazīmēm. Puisis ne brīdi nav pieļāvis domu, ka varētu nemeklēt palīdzību, viņš jutās atbildīgs par mazo nelaimes čupiņu. Šofera ātrā rīcība izšķīra tagad jau Simonas suņuka Bruņa likteni. «Braucām uz Rīgu pie daktera Briņķa. Pie tik smagām muguras traumām jāoperē jau pirmajās astoņās stundās. «Nebija jau mans suns, es nevarēju pieņemt lēmumu iemidzināt. Patversme nevienu nemidzina, to drīkst izlemt vienīgi veterinārārsts. Savainotā suņa saimnieks izrādījās garīdznieks, kas kalpo Daugavpils draudzē. Pats suni nemeklēja, man viņa kaimiņi pateica, kam suņuks pieder. Es piezvanīju, lai pateiktu, ka suns ir dzīvs. Vienīgā atbilde bija: nado usipitj (jāiemidzina), lai nemokās. Visi komentētāji kā vienmēr dalījās divās frontēs, glābējos un midzinātājos. Kas tikai bija jādzird - ko jūs te ņematies, nekādas jēgas jau nebūs. Tu esi nesaprasts un noniecināts, atstāts viens pats ar savām problēmām. Vakaros gribas stipri raudāt. Man patversmē nevajag ne naudu, neko, bet tas atbalsts ir svarīgs. Varētu taču biežāk pajautāt, kā Brunim iet. Tā taču ir dzīva būtne, kam tika dota otrā iespēja.
Kam bija vajadzīgas divas tik dārgas operācijas? Bet kurš drīkst noteikt, kāda cena ir dzīvībai? Mums tā viena kāja ir salikta pilnīgi ne no kā... Dakteris teica, ka staigāšanas brīnumam jānotiek kaut kad ap Jāņiem, bet Brunis zaļajā zālē pats saviem spēkiem iekāpa pusotru mēnesi agrāk! Nu, tā viņš tagad ir mans puisītis.»
Sāpe, sāpīte
Simonas balsī ieskanas arī pa skumjai notij: «Vissāpīgāk, kad cilvēki aprunā. Reizēm naktī uzraujos un par Bruni iedomājos, kā būs, ja puisis nestaigās? Man jau ir Digijs uz ratiņiem un akla taksenīte mājās. Man par viņiem visiem jārūpējas. Un kas būs, ja rīt manis vairs nebūs? Tu atkal sevi stiprini, tev ir jābūt, tev ir jāiet, viss ir kārtībā. Es pa vakariem visu ziedes jau esmu izsmērējusi, kā kājas sāp.
Man visu ir žēl, arī vistu žēl. Jau četrus gadus neēdu gaļu. Vilnis ēd, viņš saka, ka bez gaļas nevarot. Es varu, uzēdu kādu kūku, kādu ķiplociņu, sīpolus uzēdu, nav nekādas vainas.»
Savējie
Grunduļiem ir trīs bērni - Kristaps, Kristīne un Kitija. Kāpēc visiem iniciāļi ir KG? Vecāki jokojot: «Nu, tu esi Kristīne, jo brālis ir Kristaps, un Kitija ir Kitija, jo tu esi Kristīne. Kristīnes dēls Valters ir kaķu fans, Kristapa Roberts dievina suņus. Kitijas meitiņa dzimšot šovasar. Simona atzīst: «Bērni arī mīl dzīvniekus, bet nav tik dumji kā es. Tagad es baroju mazos kaķēnus, man trijos naktī ir jāceļas. Tad es riktīgi lamājos. Esmu dusmīga. Kāpēc man to vajag! Bet, kad tie mazie sāk ņaudēt un paēduši aizmieg, es pētu mazās ķepiņas un dumjās mutītes, vienai ķepiņai trīs melni spilventiņi un divi rozā... Pēkšņi iedomājos - bez savas mammas viņi taču var nomirt! Un rodas sajūta, ka esi ko labu izdarījis.»
Sirdij nav robežu
Vecākā meita Kristīne pasmaida: «Darbs ar patversmes dzīvniekiem vecākiem ir dzīvesveids. Mamma visus suņus atceras, viņa mēdz sacīt: nesakiet, kā jūs sauc, sakiet, kāds sunim vārds. Māte ir tāda: tēvs kādā rītā pamostas, mātes nav un mašīnas arī ne. Iepriekšējā vakarā televīzijā rādīts sižets par Madonas tirgu. Un mamma pamanījusi pa tirgu skraidām grūsnu kucīti. Jau nākamajā dienā tā atvesta uz patversmi, kucēni sagaidīti un pēc laika visiem atrastas mājas. Kad draudzenes uzdāvinājušas braucienu uz Austriju, māte ar desiņām barojusi klaiņojošos suņus svešajā zemē. Simonu pazīst arī Rīgā. Daugavgrīvā vietējie jaunieši ar Simonu lauzušies caur krūmāju pamestā rūpnīcā zem betona blokiem meklēt mammīti ar kucēniem un atraduši arī. Kur Tukums un kur glaunās Rīgas nomale? Bet brīvdienā Simona ar Vilni bijuši klāt.
Rūpju bērni
Grunduļi ir pārliecināti, ja Dievs dzīvniekiem ko atņem, citu dod vietā. Simona atceras: «Manai kaķenei Nanijai tagad divi gadi, viņa bija slīcināta! Atradām grāvī starp diviem beigtiem kaķēniem, jau stīvu, vien aizkapa balstiņā spēja paņaudēt. Sildīju starp krūtīm, masēju un vilku no mutītes ūdeni ārā. Tagad meitene ar dzelzs nerviem, var iegulties suņu bļodā un vēsā mierā saritināties. Tie tup apkārt un rej, bet Nanija saldi guļ.» Jau gadiem Grunduļu ģimenē ir arī akla taksīte Mērija, neaizstājama mazuļu kopēja. Kaķēni tiek gan mazgāti, gan masēti, arī suņa kažociņam ļauts piekļauties. Ziemā, slimnīcā tīrot pagrabu, Simona atradusi brūnu balodēnu, arī tam tika Mērijas mīlestība.
Dzīvības zvans
Grunduļi saka vislielāko paldies visiem, kuri zvanījuši un zvanīs pa tālruni 90006089. Tas ļauj gan dzīvniekus kastrēt, gan ārstēt. Arī kādu kārumu un citas derīgas lietas ļauj iegādāties. Lai vienmēr varētu piezvanīt, patversmei ziedojuma tālrunis mēnesī izmaksā 43 eiro. Par ilggadējo atbalstu īpaša pateicība akadēmiķim Ivaram Kalviņam un viņa sievai Ingrīdai. Protams, celtniecības darbus, ko patversmē veic Vilnis ar dēlu Kristapu un Kristīnes draugu Lauri, novērtē gan cilvēki, gan dzīvnieki.