Gatis Irbe, kuru Latvijā daudzus gadus pazina ar skatuves vārdu Gacho, tagad uzsācis jaunu projektu un pieņēmis pseidonīmu Mesa. Un līdz ar jaunā albuma iznākšanu viņš saprot – pienācis laiks, kad vērtības mainījušās, tāpēc – mērķi un vēstījums, ko caur mūziku nodot citiem; arī uztvere par dzīvi un sevi.
Jaunajā dzīves posma sākumā viņš tikās ar Māju, lai pastāstītu, kas mudināja pieņemt pārmaiņas un kāpēc ar mūziku vairs nemāca citus, bet pats no tās mācās.
Pārmaiņas nāca pakāpeniski
Savas muzikālās gaitas Gatis sāka 2000. gadā kā hiphopa mākslinieks Gacho, gadu gaitā piedzīvojot pārmaiņas savā muzikālajā izpausmē. Bet līdz ar jauno albumu, kas arī nosaukts Mesa vārdā, viņš atkal atgriežas pie savām saknēm - tīra hiphopa, kāds bija klausāms 90. gados.
Viņš pastāsta atšķirības starp projektu Gacho un Mesa. «Gacho bija autobiogrāfisks. Katra dziesma bija par sevi - apspēlēju savas problēmas, izpaudu prieku vai bēdas. Mesa ir mazāk autobiogrāfisks un vairāk par to, kas notiek ar mani, ar tevi un ar mūsu līdzcilvēkiem. Albums Mesa ir nobriedušāks.»
Viņš atkārtoti uzsver, ka projekts Gacho bija tikai par un ap viņu, taču arī nu jau pagājušajā laika posmā viņš cikliski mainījās, lai pilnveidotu paškritiku. «Jo vairāk paškritisks esi, jo vairāk vēlies ko mainīt un būt dažādāks,» viņš stāsta. «Man apnika vienveidība nosacītajā popkultūras lauciņā, kurā darbojos. Sapratu, ka vēlos mainīties un likt uz sevi skatīties citādi. Jo zinu, ka varu citādi. Es varu labāk. Tāpēc mainīju žanru un pieeju tam, kā redzu lietas.»
Pārmaiņām mūziķis brieda pakāpeniski. «Bija lietas, kas mani sāka tracināt. Skatos uz lietām un saprotu, ka nekas jauns nenotiek. Vienā brīdī bija klikšķis, bet jau līdz tam manī bija sakrājies. Cik daudz taisīšu vienu un to pašu tikai tāpēc, lai būtu? Mūzika, ko rakstīju iepriekš, bija kvalitatīva, bet kādā brīdī vairs nesajutu sevi tajā un gribēju ko citu. Ar lietām, ko darīju iepriekš, es varētu nodarboties visu laiku, lai tikai nopelnītu, bet man vienmēr gribas atšķirties un būt citādam. Tāpēc pieņēmu lēmumu mainīties.»
Pieminot jaunāko projektu Mesa, Gatis atzīst, ka viņš no tā daudz mācās. «Kādreiz kā Gacho es mācīju citus, taču no šā albuma es pats aizgūstu daudzas lietas. Ne viss, ko esmu pateicis, ir manis piedzīvots. Es pats tiecos pretī atsevišķām lietām, tāpēc šis albums ir mans modžo.»
Resursi atļauj
Jaunais projekta Mesa albums būs nopērkams par ziedojumiem, un visus ienākumus Gatis (ar organizācijas Ziedot.lv palīdzību) virzīs uz rehabilitācijas centru Poga, lai palīdzētu bērniem ar kustību traucējumiem. Palīdzības sniegšanai kopumā apzināti 94 bērni, un viena bērna rehabilitācija izmaksā vidēji 1700 eiro.
Gatis stāsta, ka ideja ierakstīt albumu, kas nopērkams par ziedojumiem, viņam radusies sen. Realizēt ideju mūziķis ar savu komandu vēlējās jau ar iepriekšējo albumu Smaids līdz ausīm. «Konsultējāmies ar Pēteri Kļavu [reanimatologs], gājām uz Bērnu slimnīcu un interesējāmies, kas viņiem nepieciešams, jo esam gatavi palīdzēt un darīt. Bērnu slimnīcā mums atbildēja, ka viņiem nekā netrūkst un palīdzība nav nepieciešama,» Gatis stāsta, kas tolaik izjauca nesavtīgos plānus. «Pienāca laiks jaunajam albumam, un ieteicu, ka jāizpilda tas, ko reiz bijām iecerējuši.»
Gatis apzinās, ka viņa rokās ir visi tie instrumenti, kas, pareizi izspēlēti, var būt noderīgi un sniegt labumu tiem, kam nepieciešama palīdzība.
Savukārt par iemesliem, kas likuši viņam izlemt palīdzēt tieši bērniem ar kustību traucējumiem, viņš stāsta: «Esmu jau vairākkārt teicis, ka nevaru savu dzīvi iedomāties bez sporta un aktīvas atpūtas. Un, kad izskatījām, kam varētu palīdzēt, nebija citu variantu, jo ir ļoti smagi, kad esi slims un nevari pakustēties. Ja ir iespēja palīdzēt un ir mazs cerību stars, ka bērniņam vari būt noderīgs, tad viennozīmīgi izvēle ir tikai par to.»
«Man dzīvē bieži bijušas situācijas, kad nokrītu un satraumēju sevi. Tad nekustīgi guļu gultā un pārdzīvoju par lietām, ko nevaru tāpēc darīt. Bet citiem tā ir kopš bērnības vai noticis dzīves laikā [un uz mūžu],» viņš prāto. «Uzskatu, ja ir iespēja, tad ir jāpalīdz, jo viss šā vai tā kaut kad nāks atpakaļ.» Vaicāts, vai tic karmai, viņš atbild: «Kad biju maziņš, neticēju, bet esmu piedzīvojis daudzas lietas, kas ir vai nu sakritība, vai karma (katrs sauc kā grib). Bet viss nāk atpakaļ, tāpēc ar gadiem daru aizvien mazāk sliktas lietas.»
Laiks ir vērtība
Kad Māja tiekas ar Gati, palīdzēts jau četriem bērniņiem, un viņš teic, ka sajūtas ir neaprakstāmas, īpaši, kad viņš saņem pateicības vēstules no bērniem vai no viņu vecākiem.
«Izjūtas ir nepiedzīvotas,» viņš komentē jauno pieredzi un albuma iznākšanas laiku. «Ir jauki, ka esmu izlaidis albumu un esmu patīkami iztukšots un noguris. Tagad, kad aktuāla labdarības lieta, saprotu, ka ir forši, ka varu izdarīt ko labu un ar to panākt vēl vairāk laba.»
Darba procesā, kā iepriekš minēts, Gatis daudz mācījies, ar rezultātu izvairoties pamācīt citus. Un galvenā lieta, ko viņš apguvis, ir izpratne par laika nozīmību.
«Sakritis, ka ar šo jauno albumu man ir zīmīgs vecums [33 gadi]. Un saprotu, ka laikam ir vērtība un laiks ir nozīmīgs pašlaik manā dzīvē,» viņš teic un par otru lietu, ko apzinājies pēdējā laikā, saka: «Esmu kļuvis iejūtīgāks pret lietām. Kā arī es mazāk mīlu sevi. Ar šo albumu esmu striktāks pret atsevišķām lietām.»
Vaicāts, vai bija vajadzīga zināma deva drosmes, lai šoreiz mācītos pats, nevis mācītu citus, reperis atbild: «Mācīties vienmēr ir grūtāk nekā mācīt citus. Mēs visi šķietam tik gudri, ka jāmāca kāds cits, bet savas problēmas bieži neredzam vai, pareizāk teikt, negribam redzēt. Tāpēc piespiest sevi mācīties ir krietni grūtāk nekā izlikties zinošam visā un mācīt citus.»
Gatis atzīst, ka Mesa ir labākais no visiem albumiem, kas viņam bijuši (kopā viņam to ir četri). «Tas ir informatīvāki piesātinātākais un man pašam radoši bagātākais,» viņš secinājis.
Mūziķim svarīgi bija radīt produktu, kuru nebūtu iespējams salīdzināt ne ar vienu citu pašlaik Latvijā esošu. Tāpēc reperis atrada savu pieeju un veidu, kā izstāstīt savu stāstu.
«Ja es ko daru saistībā ar mūziku, tad daru to uz simts procentiem, ar domu, ka uztaisīšu labāko, kas ir. Domāju, jebkuram cilvēkam ir jādara tā, lai sanāktu labākais. Tāpēc, ja es ko daru, tad tikai ar konkrētu mērķi, bez stostīšanās. [Uzsākt un rakstīt Mesu] bija grūti, un man tas bija kas jauns, bet biju uzņēmies to paveikt un izdarīju,» stāsta mūziķis.
Otrreiz neizvēlētos
«Esmu pamanījis, ka laikā, kad uzstājos ar iepriekšējo Gacho albumu, publiku veidoja jauniešu auditorija. Dziesmas bija motivējošas, un klausītāji mācījās no tām, bet manīju, ka lielākoties mūzika nestrādāja tā, kā biju paredzējis, bet kalpoja par fona troksni, un, lai gan cilvēks it kā kaut ko iemācījās, dziesmas nepildīja to patieso nozīmi. Šis iemesls arī bija viens no tiem, kādēļ izlēmu mainīt [radošo darbību]. Lai klausītājs vai nu vairs nav manā auditorijā, vai sāk citādi uztver lietas,» mūziķis dalās pieredzē par savu auditoriju.
Un pirmās pārmaiņas auditorijas lokā jau ir manītas. Gatim raksta un savu viedokli par veikumu izsaka cilvēki, kuri to nekad iepriekš nav darījuši un kurus mūziķis novērtē un uzskata par inteliģentām personībām, kuru viedoklī vērts ieklausīties. «Mani uzrunā cilvēki, kuri nav to darījuši gadus desmit vai nav darījuši nekad. Novērtēju, jo viņi ir pieaugušāki un ar lielāku pieredzi. Ja viņi atzīst, ka patīk, zini, kāpēc viņš tā saka, nevis kad jauns klausītājs pasaka, ka dziesma ir forša. Tad dziesma ir tikai forša, nekas vairāk.»
Par saviem ceļa meklējumiem Gatis izsakās atklāti. «Mūzika nav labākais ceļš dzīvē, tāpēc bieži sanāk sevis meklēšana un šaudīšanās apkārt. Ja varētu patīt laiku atpakaļ, es varbūt ar mūziku nesapītos, jo nav viegli, bet ir negulētas naktis un nervu čakarēšana. Kā arī mūzika nav ienesīga joma. Tāpēc, ja varētu patīt laiku atpakaļ, vairāk mācītos. Bet dzīve iegriež tā, kā tā iegriež, un acīmredzot tā jābūt,» viņš atzīst. «Zinu, ka bez mūzikas un sporta varētu būt sliktāk, jo mūzika mani ir daudz izglābusi no sliktā. Taču nezinu, vai gribētu savu dzīvi saistīt ar mūziku, ja man vajadzētu sākt to darīt tagad. Toreiz sākumā bija azarts, stils un apziņa, ka ej laikam pa priekšu, radi tendences. Par tevi visi zina, un gribi būt augšā, gribi būt pamanāms. Pašlaik vai tikai tā dēļ es gribētu savu dzīvi saistīt ar mūziku? Nedomāju... Tagad man mūzika ir kas vairāk par zīmēšanos un sevis paspīdināšanu. Tagad cenšos mazāk izrādīties.»
Gatis aizdomājas, ka laikā, kad izlēma izvēlēties mūzikas jomu, aktīvi nodarbojās ar BMX un iemainīja to pret slavu un spožumu. «Taču vienmēr esmu darījis ko tādu, kas man nav ienesis finansiāli lielu guvumu, bet aizpildījis manu garīgo tukšumu. Tāpēc man ir emocionāli bagāta dzīve, taču atkal paliek jautājums, vai es to vēlētos darīt atkal tagad? Es nezinu.»
Pirmoreiz klausās sevi
Par saviem lielākajiem sasniegumiem, ar kuriem vērts lepoties, viņš izsakās: «Katrs albums sniedzis gandarījumu un lepnumu, jo uzrakstītais tobrīd bijis aktuāls. Bet vai vērtīgi tas bijis kādam citam, ir cits jautājums. Ar katru albumu ko iegūsti vai zaudē. Kādreiz, ja man bija iekšējs gruzis, ierakstot dziesmu, es no tā atbrīvojos. Taču tajā pašā laikā iegruzīju citu. Pēc tam sekoja motivējošas dziesmas, kad centos iedvesmot citus. Bet šis, šķiet, ir vienīgais no maniem albumiem, ko es pats katru dienu klausos.»
Gatis uzskata, ka reps ir veids, kā būt atklātam pret sevi un cilvēkiem. «Hiphops, manuprāt, ir viena no atklātākajām, tiešākajām un informatīvākajām kultūrām. Tāpēc uzskatu, ka jābūt atklātam pret sevi un nevajag neko no sevis slēpt. Ja ir kas sakāms un nav bail to izteikt, tas jādara.»
GATA IRBES PIETURZĪMES:
• Reperis;
• Dzimis 1983. gada 19. oktobrī Rīgā;
• Muzikālās gaitas uzsāka 1999. gadā kā DJ hiphop projektā Full Clipp;
• Latvijas Futbola federācija 2010. gadā Gacho dziesmu Mans lielais singls izvēlējās par Latvijas nacionālo futbola himnu;
• Ir četri albumi: 12 mēneši (2002), Privātais radio (2005), Gatis Irbe (2009), Smaids līdz ausīm (2014) un Mesa (2016).