«Gribas izbaudīt darīšanas procesu un pieņemt ikvienu jauno piedāvājumu, mesties tajā iekšā, jo nav vērts tērēt laiku, lai pārdomātu un apsvērtu, pārdzīvotu un dusmotos. Elementāri ir jābauda dzīve,» uzskata Dailes teātra aktieris Gints Andžāns.
Viņš savu ceļu uz teātri sauc par neapzinātu un par apstākļu sakritības rezultātu.
Kad puisis mācījās 12. klasē Madonas Valsts ģimnāzijā, Dailes teātris izsludināja aktieru sagatavošanas kursu, kuru vadīja Mihails Gruzdovs un Indra Roga. Viņš atminas, ka iestājeksāmenam pieteicās ļoti daudz cilvēku, bet uzņēma - apmēram 30. Darba dienās viņš mācījās vidusskolā, bet sestdienās un svētdienās brauca uz kursiem Rīgā.
Andžān, izvēlies!
Absolvējis Dailes teātra studiju, Gints iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā. «Tas nu jau šķita loģiski, un man nebija citas versijas par to, kur mācītos, ja netiktu akadēmijā. Uz uzņemšanu braucu ar domu tikt, un tas notika. Konkurss bija daudz mazāks nekā pirms Dailes teātra studijas uzņemšanas. Domāju, tas tādēļ, ka tie, kuri netika pirmo reizi, otro nemēģināja. Tā ratiņš aizgriezās,» viņš teic un atminas spilgtu epizodi no tolaik piedzīvotā. «No Rīgas biju atgriezies Madonā un gāju uz mājām augšup pa kalnu. Zvanīju vecākiem un teicu, ka esmu ticis kā desmitais no desmit budžeta vietām. Priecājos, ka vecākiem nebūs jāapmaksā studijas un nebūs jāņem studiju kredīts.»
Teātris, lai gan neapzināts un neizsapņots sapnis, tomēr bija, kā viņš pats saka, loģisks turpinājums, jo pēc dabas Gints ir māksliniecisks un savus talantus attīstījis jau bērnībā.
«Gāju uz kori un mūzikas skolu, dejoju tautas dejās, sportoju, un visas šīs aktivitātes sakomplektējās versijā, ka esmu radoša personība. Teātris bija loģisks turpinājums, jo šajā profesijā tu esi viss. Kā teicis Staņislavskis [Konstantīns], aktieris ir gan priesteris, gan āksts.»
Teātrī uz skatuves ir gan jāmuzicē, gan jāsporto, un te lieti noder jaunībā gūtā pieredze. «Madonā gāju gan uz vieglatlētikas treniņiem, gan uz nodarbībām mūzikas skolā, un treneris man teica: «Andžān, izvēlies, vai nu sports, vai mūzika!» Izvēlējos mūziku, jo sportot varēja arī tāpat,» viņš stāsta. «Bet viss manā dzīvē noticis kā pēc kāda cita uzrakstīta plāna. Es tikai eju līdzi.»
Slinkums zudis
«Uz skatuves jutos labi un vēlējos tur atrasties,» viņš saka. «Līdz darbam teātrī nesaproti, ko nozīmē būt par aktieri. Mēs teātrī jokojam, ka būt par aktieri ir provinciāļu sapnis, jo, ja paskaita, no Rīgas mūsu trupā ir tikai apmēram pieci cilvēki. Pārējie sabraukuši no visas Latvijas.»
Gints piekrīt saviem kolēģiem, kas jau izteikušies, ka aktiera profesija enerģētiski un emocionāli paņem ļoti daudz. «Bet četru piecu gadu laikā, studējot un pēc tam jau strādājot, iemācies atdalīt darbu no ikdienas dzīves. Kad tas izdarīts, enerģijas atdeve vairs netraucē.»
Gints arī atzīst, ka lielākā dzīves daļa paiet tieši teātra telpās, tomēr viņam pietiek ar to mazumiņu brīvā laika, ko iespējams pavadīt, nedomājot par darbu. Viņš turpina: «Šajā profesijā man patīk, ka nekad nav rutīna. Vienmēr notiek kas jauns, lietas nemitīgi mainās. Visu laiku ir iespēja mācīties, uzzināt ko jaunu un interesantu. Notiek attīstība mūža garumā. Muļķīgi būtu, ja [šāds darbs] apniktu. Tas nav pareizi.»
Salīdzinot sevi toreiz un tagad - laikā, kad uzsākta aktiera karjera, un pašlaik, kad Dailes teātrī nospēlētas tik daudz lomu, ka ne saskaitīt -, Gints sapratis, ka tas ir uzlabojis viņa attieksmi pret darbu.
«Agrāk biju ļoti slinks. Mans moto bija labāk nedarīt nekā darīt un labāk atlikt uz parītdienu to, ko var izdarīt rīt. Iemācījos un sapratu, ka viss notiks, ja darīsi pats, nevis sēdēsi un gaidīsi, ka būs, kas atnāk un pats piedāvās vai palūgs izdarīt. Otrkārt, ja strādā no visas sirds un ar pilnu atdevi, tad ir arī rezultāts. Ja halturē un puskājā lēkā, tas ir redzams. Manuprāt, mīlestība un attieksme pret darbu ir ietekmējusi mani un, ceru, mainījusi uz labo pusi.»
Draugu ir daudz
Pirmo reizi izjusto gandarījumu par to, ka viņš atrodas uz skatuves, Gints atminas ļoti konkrēti - tas bija 2009. gada 11. aprīlis, iestudējuma Priekules Ikars pirmizrādē. Starp citu, par Ješkas lomu šajā izrādē Gintu nominēja Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jauno skatuves mākslinieku.
«Tā bija mana pirmā izrāde Dailes teātrī un pirmā mana lielā loma. Pēc izrādes, kad redzi skatītāja emocijas, saproti, ka maģiskā veidā spēj radīt ko tādu, kas katru vakaru no 80 līdz 1100 cilvēkiem spēj tās dot. Vai tas ir prieks, apmierinājums, pārdomas, tu esi spējis darīt labu tik daudziem,» viņš saka un turpina: «Spēlējot izrādi, pēc kuras cilvēki ir pacilāti un priecīgi, un spēlējot to jau 30. reizi, tas nozīmē, ka labu esi izdarījis jau 30 000 cilvēku. Tas ir diezgan neticami. Ikdienā tas ir neapzināti, bet, sākot aizdomāties un rēķināt... 30 000 cilvēku atnāk uz teātri un, labi pavadot šeit laiku, dzīvojot ar mums kopā teātra maģijā, varbūt pārvēršas un izmainās. Labais notiek ar viņiem un ar mums, jo emociju apmaiņa vienmēr sniedz lielu gandarījumu un prieku.»
Izspēlētos tēlus Gints sauc par saviem draugiem, un viņam to ir daudz - kopš karjeras sākuma ir spēlēts daudz un dažādu lomu, no kurām daudzas bijušas atšķirīgākas par iepriekšējām. «Katra pieredze kaut kur paliek un nosēžas manī. Katrā darba procesā esmu iemācījies ko jaunu, un tas kļuvis par manu bagāžu, par manu pievienoto vērtību. Ar katru izrādi esmu audzis. Spilgts nesens piemērs ir no gatavošanās procesa izrādei Frankenšteins. Uz lekciju bija uzaicināts Vjačeslavs Kaščejevs [fiziķis], un bija iespēja redzēt, cik ļoti cilvēks deg par savu jomu. Cik dedzīgi viņš runā par zinātni, kā viņš dzīvo tajā. Uz viņu skatoties, iemācījos aizņemties to degsmi, ar kādu Viktors Frankenšteins strādāja pie savas radības.»
Sekunžu jautājums
«Aktiera profesijā pa karjeras kāpnēm iespējams tikai kāpt,» uzskata Gints un pamato. «Atmiņā spilgti palikusi epizode no izrādes, uz kuru biju Nacionālajā teātrī un kurā spēlēja, lai viņam vieglas smiltis, Romualds Ancāns. Viņam bija loma, kas izrādē aizņēma 30 līdz 40 sekunžu. Es neatceros, kā sauca izrādi, par ko bija tās sižets un kas tajā spēlēja, bet es atceros viņa 30 sekundes.» Aktieris turpina: «Arī viņš teātrī sāka strādāt jaunībā, nospēlēja leģendāras lomas teātrī un kino. Cilvēki runā, ka mūža nogalē viņš saņēma mazas lomas, bet meistarības ziņā viņš bija tik ļoti izaudzis, ka pat 30 sekunžu ainu varēja nospēlēt tā, ka man uz visu mūžu palicis prātā kā vienīgais spilgtais izrādes kadrs, kas mani spēcīgi emocionāli uzrunāja. Tāpēc es uzskatu, ka aktiera profesijā sasniegt var tikai vairāk un vairāk. Es novēlu visiem saviem kolēģiem un sev pašam, lai tā notiktu.»
Ginta aktiermeistarība ir novērtēta ar Spēlmaņu nakts balvu 2013./2014. gada sezonā. Vaicāts, kā jūtas, ka viņa darbs novērtēts salīdzinoši agri viņa profesionālajā darbībā, aktieris atbild: «Ir liels gods, ka mani nominē un es redzu, ka šajā kategorijā ar mani ir aktieri, uz kuriem skatos ar apbrīnu. Ir lepnums, ka varu būt starp šiem cilvēkiem. Balvas iegūšana man bija šoks. Uzkāpu uz skatuves un biju burbulī. Redzēju savā priekšā cilvēkus, kas aplaudēja, bet man apkārt bija pazudusi skaņa. Es nedzirdēju, kas notiek, līdz sāku runāt. Tā bija eiforija.»
Gints teic, ka balvas iegūšana sniedz stimulu tālākam darbam un motivāciju strādāt vēl labāk un vairāk. «Jo tajā brīdī saproti, ka tas, ko dari, kaut ko nozīmē.» Tomēr novērtējums nekādā mērā nenozīmē, ka drīkst vieglprātīgāk attiekties pret darbu. Tāpat Gints bilst: «Ne jau balvas dēļ mēs strādājam. Tā ir tikai papildu atzinība.»
Kas ir tās lietas, kas Gintu vada dzīvē? «Izklausīsies naivi un banāli, bet man ir svarīgi dzīvot dzīvi tā, ka ikviena diena var būt pēdējā. Gribas izbaudīt darīšanas procesu un pieņemt ikvienu jauno piedāvājumu, mesties tajā iekšā, jo nav vērts tērēt laiku, lai pārdomātu un apsvērtu, pārdzīvotu un dusmotos. Elementāri ir jābauda dzīve,» viņš saka. «Manai kolēģei Ērikai Eglijai nepatīk, ka uz jautājumu, kā man iet, vienmēr atbildu, ka man iet labi un viss ir kārtībā. Viņa neuzskata, ka tā var būt, bet tieši tā arī ir. Uzskatu, ka tieši tā ir pareizi un vajadzētu būt. Tas mūs izglābs un veidos pasauli mums apkārt. Ja mēs visi staigāsim apkārt galvas nodūruši un neskatīsimies viens uz otru, bet bubināsim, tad viss būs pelēks un viss bruks.»
Gints turpina: «Nesen atgadījās, ka no rīta eju uz mašīnu un viens ieparkojies ar savējo manā un tur to atstājis. Viņa vietā es atstātu zīmīti vai atkarībā no garastāvokļa aizbrauktu projām. Ja viņš būtu pabraucis desmit centimetru nost no manas mašīnas, es nekad dzīvē nebūtu pamanījis negadījumu. Man nebija laika saukt Ceļu policiju, tāpēc piezvanīju. Policists man apgalvoja, ka darīt vairs neko nav iespējams, jo jāsauc bija uz notikuma vietu. Es ar viņu parunāju septiņas minūtes, un man izdevās pārliecināt viņu darīt to, kas ir viņa pienākumos. Kā mēs varam gribēt, lai notiek attīstība un jūtamies droši, ja cilvēks savā darba vietā nedara savu darbu? Un tad brīnāmies, ka rodas neuzticība. Bet viņi paši to veicina. Nākamreiz, ja man būs izsists logs, sapratīšu, ka nav vērts zvanīt policijai, un braukšu logu nopirkt pats.»
Šādu un līdzīgu piemēru Gintam ir daudz, tāpēc viņš apņēmīgi un taisnprātīgi seko uzskatam, ka dzīve ir jābauda, nevis par nastu jāuzskata. Bet līdz ar to par tādu jārada arī citiem.
GINTA ANDŽĀNA PIETURZĪMES:
• Dailes teātra štata aktieris no 2012./2013. gada sezonas, izrādēs piedalās kopš 2007. gada.
• Dzimis 1986. gada 19. decembrī Rīgā.
• Izglītība: Madonas pilsētas ģimnāzija, Madonas Valsts ģimnāzija un Madonas mūzikas skola (Pūšamo instrumentu nodaļa). 2009. gadā pabeidza Dailes teātra 9. studiju. Ieguvis Latvijas Kultūras akadēmijas humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās.
• Spēlējis arī citos teātros: Romeo un Džuljeta (Romeo loma, režisors Mārtiņš Eihe, teātris Nomadi, 2011), ...stāsti man par... (Ginta loma, režisore Inese Mičule, Ģertrūdes ielas teātris, 2010) u.c. Piedalījies Starptautiskajā Jaunā teātra festivālā Homo novus iestudējumā pēc Aleksandra Ostrovska poētiskās līdzības Sniegbaltīte - Sņeguročka (režisors Vladislavs Nastavševs, 2011).
• Lomas kino: Augusts (Dubļi, režisore Katrīna Tomašicka, 2013), Andrejs Krisons (Sapņu komanda 1935, režisors Aigars Grauba, 2012) u.c.
• Lomas televīzijas seriālos: Olafs (UgunsGrēks, režisore Inta Gorodecka) un Nils (Mīli mani mūžam, režisors Armands Zvirbulis).
• Piedalījies LNT raidījumos Karaliskais anekdošu turnīrs un Karaliskais anekdošu turnīrs 2, TV videoklipā Kā pareizi jāsaņem Spēlmaņu nakts balva.
• Dejojis Tautas deju ansamblī Vidzeme.
• Apbalvojumi: Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā (par Edija lomu izrādē Izraidītie, Laimi izrādē Prezentācija un Filipu izrādē Šeipings, 2013/2014).