Ērču sezonas sākumu pirmie nereti pamana suņu un kaķu īpašnieki, kuriem arī šogad nācās atbrīvot savus mīluļus no nejaukajiem kukaiņiem, pirms vēl tā pa īstam bija pienācis pavasaris un pašiem prāts vēl nenesās uz āra aktivitātēm.
Tiem, kuri nav čakli dabā gājēji, par ērcēm atgādina vakcīnu reklāmas televīzijā, un mediķi lielākoties piekrīt, ka vakcinēties pret ērču encefalītu ir lietderīgi, jo tie, kuri nonāk viņu redzeslokā ar šo slimību, nav bijuši vakcinēti. Bet pat vakcinētam cilvēkam no ērcēm ir jāuzmanās, jo tās pārnēsā arī divas citas slimības, pret kurām vakcīnu nav, – laimboreliozi un ērlihiozi.
Var visu gadu
Vakcināciju pret ērču encefalītu var veikt visu gadu, bet, lai uz ērču aktivitātes laiku jau būtu stabila imunitāte, potēšanos vajadzēja uzsākt ziemā un agrā pavasarī. Saskaņā ar standarta shēmu pēc pirmās vakcīnas devas ar viena līdz trīs mēnešu intervālu seko nākamā, un tad jau ir izveidojusies imunitāte. Lai rastos pilnvērtīga imunitāte un aizsardzība pret ērču encefalītu, noteiktā vakcinācijas shēma ir jāievēro. Ja gadās nokavēt, tad var saņemt vakcīnu un pēc tam kontrolēt antivielu daudzumu asinīs, lai izlemtu, vai var uzskatīt šo par revakcināciju vai tomēr nepieciešams sākt visu no sākuma. Ja vakcinēšanos sāk vēlāk, kad ērču sezona jau ir pilnā sparā, tad jāņem vērā, ka aizsardzība no pirmās devas vēl nebūs, jo imunitāte sāk veidoties apmēram otrajā nedēļā pēc otrās potes. Tādēļ arī ir iespēja veikt vakcināciju pēc paātrinātas shēmas, kad otrā deva tiek ievadīta jau pēc divām nedēļām.
Latvijā pieejamas vakcīnas, kas ražotas Vācijā un Austrijā, tās ir savstarpēji savietojamas – var uzsākt vakcinēšanos ar vienu un turpināt ar otru. Vakcīna labi panesama, ar ļoti reti izteiktām pēcvakcinācijas reakcijām. Kā pēc jebkuras vakcīnas var būt reakcija ar paaugstinātu temperatūru, nelielu pietūkumu, niezi un apsārtumu injekcijas vietā. Gadījumu, kad vakcīnas nedrīkst ievadīt, ir maz. Galvenais, ko mediķi noskaidro pirms vakcīnas ievadīšanas, – vai cilvēkam nav bijušas alerģiskas reakcijas, ko izraisījuši noteikti medikamenti, vakcīnas un pārtikas produkti. Tiek arī pajautāts par hroniskām slimībām – vai šobrīd nav kāds smags paasinājums. Taču kopumā vakcīna pret ērču encefalītu tiek atzīta par drošu, ar to var vakcinēties bērni, sākot no gada vecuma, un arī grūtnieces.
Kā izpaužas encefalīts
Pie infektologiem visbiežāk nonāk tie pacienti, kuriem attīstās meningīts vai meningoencefalīts – galvas smadzeņu apvalku vai arī galvas smadzeņu vielas iekaisums. Cilvēkiem ir sūdzības par augstu temperatūru, stiprām galvassāpēm, reiboni, sāpēm acīs, nepatiku pret gaismu un skaņām, var būt trīce un smagos gadījumos – apziņas traucējumi. Aptuveni divām trešdaļām saslimušo situācija nav tik dramatiska, meningīts neattīstās, simptomi ir mazāk izteikti, un ārsti to dēvē par slimības drudža formu. Taču mēs nevaram prognozēt, kurā pacientu grupā izrādīsimies, ja būsim saķēruši inficētu ērci.
Dīvains sarkans plankums
Dažkārt cilvēks, jo īpaši, ja viņš ir saņēmis vakcīnu pret ērču encefalītu, jau paguvis aizmirst savu sastapšanos ar riebīgo kukaini, bet te pēkšņi ērces piesūkšanās vietā parādās dīvains sarkans plankums, kurš sākumā ir mazāks, bet pēc tam izplešas plašumā, reizēm sasniedzot 50–60 cm diametru; pēc tam izzūd. Tā ir migrējošā eritēma – pirmā laimboreliozes izpausme. Lai to nepalaistu garām, jāturpina novērot ērces piesūkšanās vieta vēl vienu mēnesi vai nedaudz ilgāk. Ja cilvēks nav ārstēts, plankums var saglabāties vairākus mēnešus un pēc tam pakāpeniski izzūd. Var arī būt neliela dedzināšana, niezēšana, kņudēšana un vēl citas sūdzības – nedaudz paaugstināta temperatūra, savārgums, muskuļu sāpes, laušana locītavās, galvassāpes u.c. Bet šādu simptomu var arī nebūt. Nākamajās laimboreliozes stadijās slimības izpausmes ir daudzveidīgākas, turklāt tādas pašas var būt raksturīgas arī citām slimībām. Tādēļ nevajadzētu mēģināt sev noteikt diagnozi pēc internetā izlasītā, bet uzticēt simptomu interpretāciju ārstam. Pirmajā laimboreliozes stadijā pacienti nokļūst gan pie ģimenes ārstiem, gan pie infektologiem un dermatologiem.
Atšķirībā no ērču encefalīta laimborelioze ir bakteriālas dabas infekcija, tāpēc tiek ārstēta ar antibiotikām. Medikamentu izvēle ir ārsta ziņā. Ar pašārstēšanos nodarboties nevajadzētu.
Arī ērlihioze
Arī tā ir ērču pārnēsāta slimība, par kuru daudzi nav dzirdējuši. «Ērces pārnēsā arī tādus mikroorganismus kā ērlihijas, kas var izraisīt saslimšanu ne tikai mājlopiem un suņiem, bet, kā pēdējos gados atklāts, arī cilvēkiem,» sacīts Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. «Daudzos gadījumos ērlihioze var noritēt vieglā formā, asimptomātiski un pāriet pati no sevis. Šai slimībai iespējami gripai līdzīgi simptomi – drudzis, galvassāpes un sāpes ķermenī, bet smagākos gadījumos arī nopietnākas sūdzības. Tāpēc minēto simptomu gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Ērlihiozi ārstē ar antibiotikām. Pret šo slimību nav iespējama vakcinācija.» Tātad – ja cilvēks nejūtas īsti labi, der padomāt, vai tas gadījumā nevarētu būt saistīts ar ērces piesūkšanos, un šo faktu noteikti minēt arī ārstam.
Ja ērce piesūkusies
Senāk ērču izvilkšanai bija pieejams tikai diegs, un daudzi joprojām prot izvilkt ērces, uzmetot tām cilpiņu. Nopērkamas arī ērču pincetes, ērču «kartes» u.c. Kādu metodi izmanto – nav tik svarīgi, galvenais ir izvilkt ērci uzmanīgi, lai tā netiktu sadalīta. Ja tā notiek, palielinās risks inficēties ar ērču pārnēsātajām slimībām, kā arī var būt augstāks alerģisko un iekaisīgo reakciju risks. Ērci pirms izvilkšanas nekādā gadījumā nevajag ieziest ar eļļu, kā tika ieteikts senāk. Vietu, kur ērce piesūkusies, dezinficē ar kādu spirtu saturošu šķīdumu gan pirms, gan pēc ērces izvilkšanas. Svarīgi ir ērci noņemt pēc iespējas drīzāk – tas ir profilaktisks pasākums attiecībā uz laimboreliozi. Jo ilgāku laiku ērce paliek piesūkusies, jo lielāks ir saslimšanas risks. Savukārt inficēšanās ar ērču encefalītu ir iespējama jau tūlīt pēc ērces piesūkšanās brīža. Senāk pēc ērces piesūkšanās ieteica lietot remantadīnu, bet šodien secināts, ka tas nav efektīvs.
Piesardzības pasākumi
Nav nemaz jādodas krūmu brikšņos vai meža biezoknī, lai sastaptu ērces. Tās var būt arī dārzos, parkos, pļavās, reizēm tiek pārnestas mājās kopā ar puķēm un zariem likšanai vāzē. Izpētīts, ka visbiežāk ērces vispirms nonāk uz kājām aptuveni potīšu augstumā un tad, virzoties uz augšu, meklē, kur piekļūt miesai. Tāpēc jāievēro padoms bikšu galus ielikt zābakos vai zeķēs un valkāt apģērbus ar pieguļošām aprocēm un apkakli. Ja drēbes ir gaišā krāsā, ērces uz tām var vieglāk saskatīt. Lietderīga ir arī kukaiņu atbaidītāju – repelentu izmantošana. Pērkot šos līdzekļus, jāpārliecinās, ka tie domāti ne tikai odu, bet arī ērču atbaidīšanai, kā arī jāievēro lietošanas instrukcija. Jāsaprot, ka arī repelenti nesniedz pilnīgu aizsardzību, tāpēc arī jāpārbauda apģērbi, tie jāizpurina.