Laura Jansone. Par sapņiem, kas jāpiepilda
Rīdziniece Laura Jansone pieder pie sievietēm, kura atļaujas dzīvot, kā vēlas, piepildīt savas vēlmes un sapņus, taču līdz šim posmam ir noiets ērkšķains ceļš. Viņas specialitāte ir juriste, bet viens no hobijiem saistīts ar skaistuma pasauli un stilistes darbu. Žurnāla Māja lasītāji viņas radošo veikumu jau varējuši novērtēt, ielūkojoties pārvērtību lappusēs. Laura prot un paspēj daudz, apvienojot daudzpusīgās intereses un īstenojot mērķus, lai gūtu prieku sev un tajā dalītos ar citiem.
«Bija periods, kad nevarēju neko citu atļauties kā tikai strādāt. Dzīves apstākļi lika vienlaikus darīt vairākus darbus, bija jāatmaksā kredīti. Piedzīvoju traģisku zaudējumu – paliku viena ar meitu. Tādā mirklī izmisums ir liels un nav nekā, kas spētu sniegt mierinājumu. Tagad saprotu, cik daudz ar šo zaudējumu esmu arī ieguvusi,» saka Laura Jansone. Šajā periodā relaksāciju sniedzis volejbols, kad varējusi atļauties, «ārstējusies» arī ar sievišķīgu nodarbi – iepirkšanos, un daudz lasījusi grāmatas, izzinot caur tām sevi. Izdzīvojot sāpes, kādu laiku apzināti, zinot to, ka tas ir nepareizi, daudzas lietas tā arī darījusi.
«Izbaudīju šo sajūtu – atļauties darīt nepareizi, jo nav jau «pareizi» vai «nepareizi». Un es tik ļoti jutos dzīva, un tas bija forši. Tā bija uzdrīkstēšanās, un tad, kad ir slikti, cilvēks apzinās, ka vairs jau nav ko zaudēt. Zināju, ka nevaru koncentrēties un vairot to, kā man nav, ka es to neizturēšu un sabrukšu.» Viņa piekrīt, ka jebkuram tā ir laba skola – kad jādomā, kā atrast izeju grūtā situācijā un kā dzīvot tālāk. «No vienas puses, sevi biju izdziedinājusi, bet no otras – nodzinusi. Taču vienā brīdī iestājās mirklis, kad sapratu – esmu no tā tikusi vaļā un varu dzīvot citādi. Tad arī apziņas lauks un pasaule pavērās pavisam citāda, par kuru priecājos ar visu sirdi. Pirms tam jutos kā augs akvārijā. Zinu, ka sāpes atrauj vaļā cilvēka dvēseli un liek ieraudzīt daudz vairāk nekā pirms tam,» piedzīvotajās emocijās dalās Laura.
Lietišķais un sievišķīgais
Ikdienā Laura strādā uzņēmumā Latvijas dzelzceļš par juriskonsulti, kur darba gaitas uzsākusi, kad vēl studējusi augstskolā. Tiešie pienākumi saistīti ar komercdarbību un koncerna pārvaldību. Paralēli citos uzņēmumos viņa veic arī fizisko personu datu aizsardzības speciālistes darbu. «Jurisprudence ir ļoti radoša, jo tiesību normas un likumus var piemērot atbilstoši konkrētajai situācijai,» ir pārliecināta viņa.
Stāstot par profesijas izvēli, Laura teic, ka bijusi bērns, kam viss viegli padevies. Kad absolvējusi vidusskolu, iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē ekonomistos, Latvijas Universitātē – fizmatos optometrijā un arī juristos. «Mani vecāki ir skolotāji, tāpēc man nebija īpašas nojausmas par to, ko dara ekonomists vai jurists. Sāku studēt juristos un to gribēju apvienot ar optometriju, taču tas nebija iespējams, un es paliku pie pirmā. Juristes darbs man patīk, tas ir interesants, lai arī lietišķs,» atzīst Laura, kura pēc savas būtības ir ļoti sievišķīga. Viņa ļauj šai īpašībai pārpārēm plūst uz āru un tāpēc atradusi piepildījumu arī šajā virzienā. «Patīk viss, kas saistīts ar mājvietas interjera iekārtošanu. Stils un modes pasaule – tas arī ir man tuvs.» Lai papildinātu zināšanas par stilu un modi, iestājusies Konstantīna Bogomolova imidža skolā, kuru absolvējusi pērn rudenī.
Ceļojot iegulda sevī
Laura ir aktīva dzīvesveida piekritēja, lai gan tajā pašā laikā vēlas izbaudīt laiku būt mājās ar saviem mīļajiem, veltīt sevi ģimenei. Iemīļots vaļasprieks ir arī ceļošana. «Tā ir liela bagātība. Sievietei, protams, vajag pucēties, tas lieliski relaksē, taču pēc kāda laika apģērbam vairs nav vērtības, savukārt ceļošanai atvēlētie līdzekļi – tas ir ieguldījums sevī. Un ceļošanas dēļ arī ir vērts dzīvot, tāpat kā bērnu un mīlestības dēļ.» Ceļojumi lielākoties bijuši saistīti ar Eiropu, tālākie bijuši uz Šrilanku, Indiju, un pavisam nesen viņa apmeklējusi Brazīliju, Bolīviju, Argentīnu, Paragvaju. Ceļojot nonākusi pie atziņas, ka svarīgi atrast līdzsvaru starp darbu, skaisto misiju – būt mammai un savām vēlmēm – būt sievietei. Taču pilnīgu harmoniju, kā atzīst Laura, esot grūti sasniegt, it īpaši, apzinoties, ka «vienmēr esam attīstības un mainības procesā». Cilvēks vienmēr kaut ko vēlas sasniegt. Ir jābūt mazajiem sapņiem, uz ko tiekties, saka Laura.
Kad dzīves grūtais periods palicis aiz muguras, nonākusi pie vēl vienas būtiskas atziņas – daudzas lietas var darīt citādi un par visu, kas ar mums notiek, atbildība arī ir jāuzņemas pašiem, nemeklējot vainīgos ārpusē. «Būt kā sievietei ģimenē, ar savu vīrieti, ar bērniem – sieviete to rada pati. Un to var darīt ar lielu mīlestību un prieku. Un to var darīt, arī ieslīgstot ikdienas rutīnā un skrienot kā vāvere ritenī, aizmirstot, ka nauda ir tikai līdzeklis, un kas mūs patiesi iepriecina no sirds. Man šo ziņu gribējās nodot citām sievietēm: tas ir tik daudz – no rīta pamosties blakus savam vīrietim, viņu samīļot. Mēs viens otram esam dāvana un nezinām, cik ilgi viens otram būsim. To apzinoties, esmu par to, ka sapņi ir jāpiepilda un labie vārdi jāpasaka šodien, neko neatliekot uz vēlāku,» uzsver Laura.
Savs sievišķības namiņš
Pērn vasarā izveidojusi studiju Es esmu, uz kuru nāk sievietes vecumā apmēram no 30 līdz 50 gadiem, tādas, kas sevi jau ir apzinājušās. Studijas paspārnē notiek hormonu jogas nodarbības un mandalu dejas. Kādu laiku pati studējusi jogu, no rītiem meditējusi, taču pārtraukusi. «Celties augšā piecos vai sešos no rīta un kļūt par veģetārieti – šādam režīmam gluži neesmu piemērota. Man ir pieņemams zelta vidusceļš – tas nozīmē ar mīlestību pret sevi.» Studijā vēlas iedzīvināt garīgumu matērijā – atrast līdzsvaru starp garīgo un materiālo pasauli, jo šeit uz Zemes materiālo pasauli esam nākuši kā cilvēki – materiālas būtnes ar dvēseli. «Šķiet, ka garīgais tagad tiek par daudz pārsātināts, un tas mazliet šķebina.» Laura neslēpj, ka darbs, vadot studiju, prasa enerģiju, uzmanību un laiku. Ideja par tās izveidi atnākusi pilnīgi neapzināti, un nav bijis tā, ka gribējies to izveidot par katru cenu. Drīzāk tā bijusi iecere par sievišķības namiņa esamību. Šobrīd uzņēmīgās sievietes vēlme – lai studija ir dzīvotspējīga, taču tās darbību nevēlas pārvērst par biznesu: lai šeit primārais ir sirds siltums, nevis biznesa plāns.
Mēs esam viens otram
Skatīties zvaigžņotās debesīs un ar zvaigznēm sarunāties, tas arī ir Lauras vaļasprieks. «Debesīm arī saku «paldies» par katru dienu, par to, ka es dzīvoju, ka man blakus ir mīļi cilvēki, ka es mīlu un ka mani mīl.» Viņas galvenais kritērijs, veidojot attiecības ar citiem, – izturēties tā, kā vēlas, lai izturas pret viņu, – godīgi un ar mīlestību. Un tā izturas arī pret sevi. Enerģiju Laura smeļas no meitas Laines, kurai ir 9 gadi, un tuvajiem cilvēkiem. Meita mācās J. Mediņa mūzikas skolā, spēlē akordeonu. Savā klašu grupā Latvijā ieguva 1. vietu un nu jau gatavojas starptautiskam konkursam. «Nevēlos būt mamma, kas ar bērnu realizē savus nepiepildītos sapņus,» atklāj Laura. Viņai pašai gan esot mazliet žēl, ka vecāki nav mudinājuši apmeklēt mūzikas skolu. «Kurš gan ir teicis, ka es tagad nevaru mācīties? Nopirku sintezatoru, mēs ar Laini kopīgi mācījāmies. Es pārtraucu mācīties, bet vēlos turpināt un apgūt ģitārspēli.»
«Mums rados bija pāris, kuri bija zaudējuši divus bērnus, taču visu mūžu nodzīvoja mīlestībā, vizuāli bija tik līdzīgi. Viņi ir iedvesma manai izpratnei par mīlestību un divu cilvēku savstarpējām attiecībām. Un arī es esmu satikusi cilvēku, pateicoties Dievam, debesīm, pati sev un saviem lēmumiem, jo šādu dāvanu neviens nesaņem vienkārši tāpat. Izrādās, ka dzīve var būt skaista un krāsaina, lai gan arī pirms tam man tāda bija, taču tagad smaržo vēl foršāk,» smaida Laura.