«Līdz šim ļāvos tam, kā lietas notiek, un priecājos par iespēju spēlēt un par lieliskiem kolēģiem, ar kuriem to iespējams darīt. Kurš mūziķis būtu bēdīgs par to, ka ir labi darba piedāvājumi? Bet šogad sapratu, ka man gribas nofiksēt un noprezentēt kaut ko no sevis,» saka ģitārists Kaspars Zemītis.
Viņš martā izdevis savu pirmo solo albumu Mana lūgšana un sarunā ar Māju atklāj tālākos radošos plānus, ko iecerējis tuvākajā laikā atrādīt savas mūzikas cienītājiem.
Zelta fonds un klusais sapnis
Kaspars ikdienā spēlē arī baznīcā, un laika gaitā sakrājušās prelūdijas un skaņdarbi ar garīgu tematiku bija impulsi, kas mudināja uz sava solo albuma ierakstīšanu. Taču lielāko radošo grūdienu deva diriģenta Māra Sirmā aicinājums rakstīt mesu korim un ģitārai 17. Starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam pirms trim gadiem.
«Mesa korim un ģitārai ir īpatnējs salikums. Es nezinu pasaulē citus precedentus,» saka Kaspars un atzīst, ka unikāla darba veidošana sākotnēji baidīja. Tomēr tad viņš apdomājās. «Kad neesi sācis darīt, baiļu nav, jo nesaproti, ko gaidīt. Bet, kad ķeries klāt un parādās pirmās tēmas, kad liec kopā mūziku ar kora skanējumu un formējas kopējā ideja, kļūst interesanti.»
Savukārt ģitārista virtuozitāti apliecina albumā klausāmais pirmais skaņdarbs – prelūdija, ko viņš sarakstīja, sievas Andas mudināts. «Viņa mani aicināja uzspēlēt ko tādu, ko mēdzu spēlēt pirms dziesmām baznīcā – to, kas man tobrīd ir galvā.»
Kaspars atzīst, ka nav ātrs mūzikas rakstītājs. «Mans kolēģis Kārlis Lācis, kurš ir ārkārtīgi meistarīgs, var ļoti ātri uzrakstīt mūziku un fiksi virtuozi iespēlēt. Man viss notiek lēnām – ilgi sevī iznēsāju motīvu.»
Strādāšana ar kori pie apjomīgā darba radīja jaunus impulsus turpmākajiem darbiem. Viens no tiem – darbs, ko Kaspars uzrakstīja tikai korim, bez ģitāras pavadījuma (cikla Latvijas komponisti Latvijas simtgadei ietvaros). Savukārt tagad par savu nākamo ieceri Kaspars sauc vēlmi atrādīt akustiskās ģitāras solo spēku un virtuozitāti. «Beidzot vēlos parādīt savu solo ģitāras programmu, kas jau kliegtin kliedz, lai to ierakstītu. Esmu spēlējis programmas skaņdarbus, un cilvēki pazīst daudzus no tiem. Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis, kas nav paša rakstīta mūzika, bet ir mans pārlikums ģitārai, ir mana repertuāra zelta fonds, ko cilvēki labprāt vēlas dzirdēt.»
Kaspars lolo vēl vienu «klusu sapni» – spēlēt ar orķestri. «Esmu jau spēlējis iepriekš, bet noskaņoties programmai, kura piemērota man kā ģitāristam... Sapnis vairs nešķiet tik nereāls,» Kaspars smaida un pačukst, ka pārrunas par to jau notikušas. Tāpēc, lai gan pirmais Kaspara albums jau iznācis, darbs gada garumā vēl ir.
Kā pārsteigt?
Pārdomājot savus sasniegumus, Kaspars izsakās pieticīgi un, tikai domājot nākotnes šķērsgriezumā, teic, ka gribētu nodzīvot «jēdzīgu dzīvi mūzikā un izaudzināt kārtīgus bērnus». Tie Kasparam ir trīs – Kārlis, Mārtiņš un Jēkabs. Visi – tuvāk vai tālāk pietuvināti mūzikas pasaulei, jo vecākais dēls Kārlis pabeidzis Pāvula Jurjāna mūzikas skolā klavieres un spēlē grupās Pirmais kurss un Ryga; vidējais puika Mārtiņš mācījies spēlēt bungas un arī muzicē savā grupā Sudden Lights, savukārt jaunākais dēls Jēkabs mācās Rīgas Doma kora skolā. «Viņi ir ar mūziku saistīti, bet neviens vēl nav izvēlējies kļūt par mūziķi un nav apzināti uz to tiekušies, jo mūziku redz no citas puses. Viņi redz garoziņu un rutīnu,» stāsta Kaspars. «Jaunākais dēls pēc viena koncerta man jautāja, vai kādā koncertā varu nospēlēt ko tādu, ko viņš nebūtu jau dzirdējis. Tagad man ir jādomā, kā viņu pārsteigt. Un vai vajag.»
Kaspars neslēpj, ka priecātos, ja dēli arī neizvēlētos mūziķu profesiju, jo: «Zinu, ka darbs nav viegls. Skaists, bet grūts. Nemaz nerunājot par manu specialitāti. Mūsdienās mēdz teikt – izpētīsim tirgu un atradīsim nišu. Kad es iemīlēju ģitārspēli, tirgus un niša kā tādi nebija. Atskatoties varu teikt, ka pats uz dullo, cītīgi darbojoties, izveidoju savu nišu, lai varētu strādāt un atrastu savu klausītāju. Brīdī, kad pie manis mūzikas akadēmijā atnāk studenti un man viņi jāmotivē, to izdarīt nav vienkārši. Ģitārists nav kā vijolnieks, kurš, labi spēlējot, tiks orķestrī vai kļūs par solistu. Ja esi apguvis klasisko ģitāras spēli, perspektīva rožaina nav, ja vien neesi pasaules līmeņa spīdeklis.»
Viņš turpina: «Agrāk domāju, ka man ar studentiem cītīgi jāstrādā un viņi spēcīgi jāmotivē, tagad gaidu, kad ieraudzīšu kādu, kuram ir pietiekami spēcīga iekšējā motivācija. Tādā gadījumā es varu palīdzēt un daru to ar lielāko prieku, bet manos spēkos nav vilkt vai stumt.»
Mūzika, kurā ieklausīties
Kasparam ir vairāk nekā 20 gadu pieredze ģitāras spēlē, un viņš ir iemācījies paraudzīties uz publiku citādi nekā profesionālās darbības pirmsākumos.
«Katram mūziķim ir sava publika, un, ja es nespēlētu publikai, vai man maz būtu jēga to darīt? Grūti pateikt,» viņš aizdomājas. «Ir pieredzēts, ka atnāk pie manis mācīties spēlēt ģitāru ar uzstādījumu darīt to sev. Bet tas ir sākuma uztraukums, jo jebkurš cilvēks, kurš iemācās, labprāt spēlētu citiem un dalītos šajā priekā. Man publika nav tikai cilvēki, kas nāk uz maniem koncertiem un nopērk biļeti. Arvien vairāk pamanu, cik ļoti atkarīgs esmu no publikas vēlmes mani dzirdēt. Tas aizrauj. Kad redzi, ka kaut kas ir labi pieņemts, gribi radīt ko līdzīgu, lai gan skaidri zini, ka tas otrreiz neaizies, jo tā ir brīnuma lieta. Es zinu, kā ir, kad plāno un liec kopā koncerta programmas, gribas spēlēt koncertus, bet nenotiek klikšķis, nenotiek gaidītais brīnums. Labi atceros momentus, kad esmu jutis tā notikšanu. Tas ir lidojums. Tādos brīžos jūtu, ka ar publiku esmu uz viena viļņa.»
Kaspars stāsta: «Manos muzicēšanas pirmsākumos vairāk spēlēju mūziku izklaidei. Arī tagad ar prieku uzspēlēju ballīti, bet jūtu, cik ļoti esmu iemīlējis un aizvien vairāk vēlos spēlēt mūziku, kas paredzēta, lai cilvēks ieklausās. Lai nevis malko vīnu un uzdanco, bet ieklausās tajā, ko vēlos pateikt. Jo tad man ir iespēja sevi daudz vairāk realizēt mūzikā. Arī daudz personiskāk.»
Ģitārists apgalvo, ka viņš novērtē savu klausītāju un viņam ir azarts radīt mūziku, kas ir ārpus izklaides nozares. «Man ir interesanti sagatavot skaņdarbu, kas ir garāks par trim minūtēm, nekā, piemēram, Eirovīzijā, kur ir uzstādījums trīs minūtēs pārsteigt publiku. Kādā segmentā tas varbūt ir svarīgi un kādam ir interesanti, bet ne man. Tā vairs nav mana patiesība.»
Cilvēki mūziku uztver dažādi – to Kaspars apzinās, tāpēc viņu neaizvaino apstāklis, ka viņa radītais pakļauts interpretāciju gammai. «Arī es nevaru uztvert dziļāk vai gudrāk, nekā es varu. Uztveres pamatā ir izglītība, inteliģences līmenis, tā brīža dvēseles stāvoklis un pieredze. Kad biju jauns, man bija mazsvarīgi dziesmu vārdi, jo galvenais, lai forši iegrūvē. Tagad uzmanību pievēršu tieši vārdiem.»
Gadu gaitā Kaspars iemācījies pievērst uzmanību mūzikas saturam un apstāklim, ko viņš spēj pateikt ar to. «Tagad strādājam pie jaunā Intara [Busuļa] albuma, un man šķiet, ka tas būs ļoti labs. Gluži citādi pieejam mūzikai. Aranžējam, pamatojoties uz to, ko ir vēlme ar dziesmu pateikt, kādi ir vārdi. Jaunībā minimāli iedziļinājāmies, jo bija svarīgi, lai ir stilīgi.»
Kā sanāk un vēl mazliet
«Apzinos, ka neesmu komponists kā Raimonds Pauls, Imants Kalniņš. Esmu cilvēks, kurš spēlē ģitāru un kuram parādās tēmas, kuras varu ietērpt muzikālā formā. Tāpēc augstu novērtēju iespēju spēlēt citu komponistu rakstītos darbus. Rakstu daudz savu mūziku un daru to apzināti, jo kāds teicis – rakstiet savu mūziku, jo neviens cits jūsu vietā to nevar izdarīt. Taču, lai saprastu, cik neiedomājami skaista un plaša ir pasaule, jāiepazīst skaņdarbi un jāspēlē. Tie, kas domā, ka ģitāru vālē tikai šodien, nav paskatījušies, kas pirms 300 un 400 gadiem bijis sarakstīts. No tiem laikiem atrodamas tādas pērles, ka mēs varam tikai ar skaudību noskatīties. Ieraksti [no tiem laikiem] nav atrodami, bet nošu lapās top pilnīgi skaidrs, kā viņi pārvaldījuši instrumentus un kāda bijusi izpratne. Tāpēc ar lielu prieku spēlēju citu rakstītu mūziku un daru to pārsvarā. Tie ir izņēmumi, kad man izdodas salikt kopā sevis rakstīto.»
Ģitārists, kurš spēli apguvis pašmācības ceļā un vēlāk zināšanas papildinājis Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, un ir pirmais, kurš Latvijā ieguvis maģistra grādu ģitārspēlē, uzskata, ka zināšanas mūs padara gudrākus un varošākus, un tas mūzikā ir būtiski. «Kad nebiju ko iemācījies klavierspēlē mūzikas akadēmijā, mana profesore lika man spēlēt kā sanāk un pēcāk parādīja, kā jānospēlē pēc komponista iecerēm. Tagad paklausoties radio, var dzirdēt «kā sanāk» variantu, un nav slikti. Bet es sevi vienmēr esmu centies izglītot, lai varētu nospēlēt kā man sanāk un varbūt vēl mazliet.»
Viņš arī stāsta, ka profesors Julius Kurauskas reiz Kasparam teicis – kad viņam sāk patikt, kā spēlē, ir jāmet miers. «Man griesti ne tuvu nav sasniegti, un tas ir pats skaistākais. Es izbaudu procesu,» viņš saka. «Lasīju, ka viens 96 gadus vecs čellists joprojām vingrinās un, kad viņam jautā, kāpēc, viņš atbild, ka joprojām ir lietas, kuras viņš apgūst. Tas ir to vērts.»
Dūša piesieta
Ģitārists atzīst, ka daudzas lietas ikdienā pakārto savam darbam – mūzikai. Pat sportiskās aktivitātes, kas it kā baro citu dvēseles daļu, ir viņa muzikālās darbības papildinājums, jo kā skatuves cilvēkam palīdz labi izskatīties un būt formā. «Ir jādomā, kā izturēt slodzi [uz skatuves] nevis nedēļu, mēnesi vai gadu, bet – ilgtermiņā. Es pret to izturos atbildīgi, tāpēc grūti teikt, vai sportošana ir hobijs vai daļa no darba,» viņš smejas.
Kaspars stāsta, ka ar sievu jau vienojušies par brīvu nedēļu maijā, kad viņa sauļosies pludmalē, bet pats Kaspars dreifēs pa viļņiem. Pērn viņš atklājis vindsērfinga burvību un tagad to sauc par savu hobiju.
«Līdz šim mūzika bija mans darbs un hobijs, tāpēc grūti atrast ko tādu, kas būtu ārpus tās,» pedagogs atzīst, un, vaicāts, vai fakts, ka mūzika pildījusi abas šīs puses, nav iztukšojis viņu, Kaspars atzīst, ka ir par to domājis. Tas ir arī iemesls, kādēļ viņš pērn rudenī sajuties tik laimīgs, kad saprata, ka vindsērfings viņu aizrauj.
Kaspars entuziastiski stāsta: «Ja zinu, ka man Ziemeļblāzmā ir koncerts un, braucot uz soundčeku, būs brīva stunda, zvanu savai trenerei, lai izbrauktu [ar dēli], jo tas ir pa ceļam. Sazvanos ar Jubaltu [Jāni], kurš ir pilnīgi traks! Viņš dara to profesionāli, un, kad stāsta, kādas viņam buras, man šķiet, ka es ar tādām aizlidotu pa gaisu.»
Kaspars sapratis, ka «dūšu vajag piesiet pie kaut kā arī ārpus mūzikas», un ir gandarīts, ka beidzot to izdarījis. Jo, kā viņš pats saka: «Mūzika iztukšo, un pat pēc lieliska koncerta nav sajūtas, ka lido pa gaisu, bet jūti, cik daudz no tevis paņemts, un visu zudušo kaut kā jāmēģina kompensēt.»
Bez vindsērfinga Kaspars uztur sevi formā arī skrienot. Viņš ir cīrulis un no rītiem, kamēr mājinieki vēl guļ, dodas divu kilometru garā skrējienā pa Imantas mežu, lai «būtu spēks visai dienai».
KASPARA ZEMĪŠA PIETURZĪMES:
• Ģitārists un komponists;
• Dzimis 1973. gada 14. februārī Cēsīs
• Izglītība: Cēsu bērnu mūzikas skola (klarnetes klase),
Cēsu mūzikas vidusskola (saksofona klase),
Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums (tehniķis-mehāniķis), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (bakalaura un maģistra grādi klasiskajā ģitārspēlē);
• Klasiskās ģitāras pedagogs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā;
• Muzicējis grupās Time After Time, Keksi, Sweetwaterz un Abonementa orķestris;
• Sadarbojas ar dziedātājiem Lindu Leen, Intaru Busuli, Renāru Kauperu; uzstājas kopā ar Latvijas Radio kori, Valsts akadēmisko kori Latvija; ir ģitāru trio AG 3’o dalībnieks;
• Šogad iznācis pirmais solo albums Mana lūgšana.
