\\Māja
Lolita Cauka. Kalpošana teātrim
 
SPĒKS REDZĒT. Lolita Cauka: «Dzīvē pati esmu izraisījusi notikumus, kas man sagādājuši sāpes. To saprotu tagad – pēc ilgāka laika, kad ir spēks atskatīties un neidealizēt sevi. Tas ir visgrūtākais – patiesi uz sevi paskatīties, sevi patiesi redzēt.» ©F64

Savā 70. dzimšanas dienā viņa spēlēja vienu no skaistākajām atveidotajām lomām – Violetu Vestoni izrādē Osedžas zeme. «Ja ieskatās manā pasē, var teikt: «Vai Dieviņ, un tu vēl dzīva!?» Jo šķiet, ka tam, ko rāda pase, ir jāatspoguļojas arī noslogojumā teātrī, bet esmu priecīga, ka man ir daudz lomu. Pateicīga par likteņa labvēlību,» saka Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka.

– Es vispār negribēju atzīmēt, bet teātris tā lēma. Protams, loma izrādē Osedžas zeme ir viena no tām, kas paliks man prātā kā nozīmīga un interesanta. Turklāt šajā lugā ikviens, kas vien to vēlas un grib, var rakties, rakties, rakties, un to neviļus pierāda fakts, ka šai izrādei bija garš mūžs – spēlējām to četras sezonas. Jebkura no tēmām, kas izrādē aizķerta, var būt saistoša ikvienam.

– Ko šī loma aizķēra jūsos?

– Ikvienā cilvēkā ir viss, neviens mēs neesam balts un labs, visos ir debesis un elle. Aktiera darbā galvenais ir pavandīties pašam sevī.

– Pavandīšanās sevī var būt arī bīstama?

– Man šad un tad ir bijis bail no sevis. Arī dzīvē. Ir dažāda tipa aktieri. Ir tādi, kas var spilgti atklāt, izmantojot ārējus līdzekļus, lai gan tā nav īsti korekti teikt, bet man ir jāmeklē sevī. Katram aktierim ir savs darba ķēķis. Arī režisori ir dažādi, arī viņu prasības – viens grib, lai lomu sāk veidot ar formu, no tās atsperoties, nonākt līdz jēgai, cits grib sākt ar saturu un no tā nonākt līdz formai. Lai vai kā nākas strādāt, aktieris nedrīkst pazaudēt pats sevi.

– Ielūkojoties jūsu CV, var teikt – ar jums viss noticis otrādi. Daudzi jūsu vienaudži vēl padomju laikos saņēmuši Tautas skatuves mākslinieka vai Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu, kādu parasti piešķīra uz 50 gadu jubileju, bet jums tādu nav. Toties atšķirībā no daudziem vienaudžiem tieši pēdējos 20 gados jums ir daudz nomināciju Spēlmaņu nakts balvai, turklāt divas esat arī saņēmusi – esat atzīta gan par labāko aktrisi, gan par labāko aktrisi otrā plāna lomā. Var pat teikt – jums ir pilns komplekts, jo esat novērtēta arī ar Lilitas Bērziņas balvu, ko atšķirībā no Spēlmaņu nakts balvām var saņemt tikai reizi mūžā. Kāpēc dzīve jums agrāk «noskauda» atzinību?

– Es par to esmu domājusi. Mans aktrises karjeras sākums bija spilgts, sāku Liepājas teātrī ar lielām un skaistām lomām – Rūdolfa Blaumaņa Kristīni, Gerharta Hauptmaņa Rozu Berndu. Tolaik tur biju, kā šodien mēdz teikt, topā, bet, kad veselības dēļ biju spiesta no Liepājas aiziet, paliku uz ielas, nevienam nevajadzīga. Pēc tam Drāmas teātrī (tagad – Nacionālajā teātrī) es aizpildīju tukšos caurumus. Tāds liktenis. Tā bija – es neskaitījos topā.

– Nebija jūsu režisora, negadījās iespējas uzplaiksnīt?

– Es negribu nevienu vainot par to. Manī tiešām nav sajūtas, ka man būtu kaut kas noskausts vai atņemts, jo man tas bija svētīgs laiks. Ļoti svētīgs. Lai es pati daudz ko saprastu. Lai novērtētu. Lai pati mainītos kā cilvēks. Uzskatu, ka caur šādu likteni esmu kļuvusi tikai bagātāka kā cilvēks. Mans bezdarba periods, jo arī tajā laikā man bija lielāki un mazāki uzdevumi iestudējumos, beidzās tad, kad režisors Mihails Kublinskis «uzlika man savu aci» jeb sāka man uzticēties, dot darbu, tāpēc es viņam būšu pateicīga līdz kapa malai. Padomju laikos teātrī bija diezgan strikti izteikts – bija aktieri, kas spēlēja galvenās lomas, bija aktieri, kas vienmēr bija dublanti galvenajam flangam, un tad bija tie, kas aizpildīja pārējās...

– ...otrā plāna lomas.

– Teikšu pat – trešā plāna lomas. Un šo sistēmu nevarēja mainīt.

– Tad teiciens – nav lielu un mazu lomu, ir tikai lieli vai mazi aktieri – nav īsti spēkā?

– Lai vai cik ģeniāli aktieris nestu paplāti... Ja ir darbs, tad arī var sevi parādīt. Tomēr vissvarīgākais ir attieksme. Nosacīti sakot – mazo lomu periodā man nekad nav bijusi sajūta, ka man piešķirtā loma ir liela vai maza. Mana attieksme pret visām lomām bija absolūti vienāda, arī caur mazajiem uzdevumiem es mācījos un darīju visu, lai darbs nebūtu pa tukšo.

– Nebija aizvainojuma – es Liepājas teātrī spēlēju galvenās lomas, es taču neesmu mainījusies, tikai nokļuvusi citā teātrī?

– Nē. Nebija. To varu teikt, liekot roku uz sirds.

– Pat apzinoties, ka aktiera darbs ir tik ļoti saistīts ne tikai ar teātra repertuāra politiku, ar režisora simpātijām, bet arī ar konkrēto vecumu?

– Tā ir, bet manī nebija aizvainojuma.

– Kur ņēmāt spēku pieklusināt savas ambīcijas, kas piedien jauniem cilvēkiem, ienākot profesijā? Negribas ticēt, ka jums nebija ambīciju.

– Laikam jau nebija. Ja gadu esi gandrīz vai nosēdējis uz ielas, neesi bijis vajadzīgs nevienam, tad tu novērtē to, kas ir.

– Tik liela nozīme bija vienam gadam dīkstāves?

– Noteikti. Kad 1974. gadā iestudēja izrādi Fedra, bija nepieciešamas «jaunas muguriņas», un tajā brīdī teātrī nebija tik daudz to jauno brīvo muguriņu (smejas), kam bija jāstāv skatuves aizmugurē. Manai pedagoģei Helēnai Romanovai vienmēr sāpēja sirds par to, ka es esmu ārpus teātra, un toreiz viņa mani ierunāja ārštatā, pēc tam paņēma štatā. Tomēr ar mani spēlējās, mani trīs reizes atskaitīja no teātra – paņēma štatā, bet pēc mēneša atskaitīja ārštatā, otrajā reizē – pēc diviem mēnešiem nolika ārštatā, un es nezinu, kāpēc tā notika.

– Kā jūs nesalūzāt?

– Nezinu. Neesmu savā atmiņā saglabājusi slikto, droši vien brīdī, kad atkal paziņoja par pārcelšanu ārštatā, man nobira kāda asara, bet to šobrīd neatceros. Tajā laikā es daudz lasīju, es meklēju atbildes, bet ne konkrētas, rakņājoties sevī, bet atbildes pasaules lielajās patiesībās.

Lai es varētu sevi noturēt cilvēciskā harmonijā, vienā periodā izlasīju visus desmit latviešu tautasdziesmu sējumus, jo 11. sējumā ir nerātnās tautasdziesmas, kas mani vienkārši neinteresēja. Lasīju tautasdziesmas, no tām izrakstīju atziņas, kas man šķita interesantas. Šodien mēs smeļamies gudrības visādos filozofijas virzienos, bet patiesībā viss, patiešām viss ir mūsu tautasdziesmās. Par kosmosu, par dzīvi... Piemēram, «Pasmejos bērniņam,/Ne vecam cilvēkam/Par bērniņu nepalikšu,/No vecuma neizbēgšu». Viedas gudrības. Kopā ar solisti Anitu Garanču bijām izveidojušas programmu – viņa dziedāja latviešu tautasdziesmas, es tās runāju. Nezinu, kāpēc sāku lasīt tieši tautasdziesmas, varbūt tās kāds man piespēlēja... (smaida). Ticu tam, ka cilvēkam viss atnāk īstajā brīdī – kad tas ir vajadzīgs. Es joprojām turpinu meklēt atbildes, bet – jo tālāk dzīvē eju, jo vairāk atbilžu uzzinu, jautājumu mazāk nekļūst, tie ir citādāki. Jā, es tiešām ticu, ka tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, pie viņa arī atnāk īstajā brīdī, tikai – uz to jābūt gatavam. Vai tas ir cilvēks vai grāmata, vai loma...

– Vai dīkstāves gadā nebija domas, ka vajag mainīt profesiju?

– Tādu domu man nekad nav bijis.

– Dzīvojāt ar pārliecību, ka tomēr būsiet teātrī?

– Neatceros, bet laikam jau bija, jo es neko citu neesmu gribējusi darīt. Protams, gadā, kad nebiju nevienā teātrī, iztikšanas dēļ es gāju dzimtsarakstu birojā pantiņus skaitīt jaunlaulātajiem, skolā vadīju dramatisko pulciņu.

– Ko jums iemācīja šis gads?

– Likvidēja lepnību. Kad arvien vairāk saproti, ka šīs pasaules centrs neesi tu, tas arī ir svarīgi. Jo ātrāk to saprot jauns cilvēks, jo labāk viņam pašam. Es nekad neesmu bijusi izsitēja, tiesa – esmu bijusi cīnītāja, bet par citiem, ne par sevi. Saprotiet – kad nonācu šajā teātrī, es biju pateicīga liktenim. Šodienas apstākļos tas skan muļķīgi – es kalpoju šim teātrim, saprotu, ka mūsdienās vārdu «kalpot» tikpat kā nelieto, bet man kalpošana teātrim bija vislabākais, kas varēja būt, un tas arī nesagādāja nekādas grūtības, tieši otrādi – tas man patika. Ir cilvēki, kas iet baznīcā un kalpo Dievam, es kalpoju teātrim. Turklāt jau kopš bērnu dienām man šī ēka šķita kā svētvieta. Gan jau pa vidu biju arī muļķības, visādi dzīvē mēdz būt, jo nekāds eņģelis neesmu, bet kalpošana teātrim tomēr bija primārais.

– Kā skaidrojat to, ka jūsu attiecības ar kino tā arī neizveidojās, lai gan sākās spoži – ar Rūtas lomu filmā Vella kalpi un Vella kalpi velna dzirnavās?

– Laikam mans ģīmis nebija piemērots kino (smejas). Varbūt īstā atbilde ir tā, ka es kā aktrise nebiju gatava kino. Uz dažām provēm biju, bet neviens mani negribēja filmēt.

– Tomēr televīzijai bijāt gana laba.

– Tas tiesa – kad teātrī man bija diezgan liels bezdarbs, es samērā daudz piedalījos televīzijas iestudējumos. Tomēr kino mani negribēja.

– Profesionālā skaudība nekad nav mocījusi?

– Nē! Varu teikt paldies Dievam, ka man nekad nav bijusi skaudība par to, ka citām aktrisēm ir lomas, bet man nav.

– Bija tikai jāpagaida kādus 25 gadus.

– Katram savs laiks. Un viss, kas pelnīts, arī atnāk. Ja es tos 25 gadus būtu dzīvojusi ar skaudību sirdī un domājusi par to, lai tik kāds paklūp, jo tad es varētu ātri ierāpties vietā, tad, visticamāk, man nekas vispār nebūtu atnācis.

– Vai tukšajos periodos aktierim ir jārosās pašam?

– Rosīšanās ir dažādas. Tukšajos laikos nevajag sēdēt un raudāt, bet nevajag arī sevi izmainīt sīknaudā. Nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien. Arī tukšo laiku es biju nopelnījusi. Tagad domāju – man tas bija vajadzīgs. Tas bija likteņa dotais laiks man pašai, lai kaut ko būtisku saprastu un apgūtu. Katram savs – var trenēt ķermeni, apgūt vokālu, atrast režisoru un pats iestudēt izrādi, apceļot pasauli, bet – laiku nedrīkst izniekot pa tukšo. Manuprāt, nevajag arī audzēt sevī pāri nodarījumu sajūtu, un tas gan ir katra paša spēkos.

– Ko saprotat ar teicienu – neizmainīt sevi sīknaudā?

– Man ļoti negribas uz kādu ar pirkstu rādīt... galvenais – nevajag halturēt, pieķerties pie katras mazākās haltūriņas.

– Un halturēt nozīmē...

– ... skriet visur. Es negribu izvērst šo tēmu. Saprotu – ir cits laiks, un nekad nedrīkst pārmest citiem. Ne par reklāmu ierunāšanu, ne koncertu, pasākumu, kāzu vai kristību vadīšanu, ne piedalīšanos seriālos. Katrs dara tā, kā to uzskata par pareizu. Un patiešām šis ir cits laiks.

– Jūs jūtaties komfortabli šajā laikā?

– Es pieņemu, ka šis laiks ir tāds. Uz dažu skatos ar interesi, uz dažu – ar skumjām, jo man žēl, ka cilvēciņš plosās. Patiesību sakot – es nevēršos pret šo laiku, bet mēģinu to saprast.

Latviešu tautas pasakās, ejot uz kādu mērķi, ir jāizvēlas viens no trim ceļiem, un man ir sajūta, ka mēs ceļā uz mērķi – laimi –, esam izvēlējušies vissliktāko no iespējamajiem ceļiem. Lai cik tas briesmīgi skanētu, kamēr mēs visi pa īstam nenovelsimies, un mēs vēl neesam tā pamatīgi iekrituši ar seju dubļos, tikmēr arī daudz ko nesapratīsim. Mēs aizejam materiālajā pasaulē, zelta dieviete ir augstāk nekā viss pārējais. Mums katram šajā pasaulē atvēlēts tikai laiks – laiks, kas mums jāpavada no šūpuļa līdz zārkam. Pasakiet – ko zārkā ar zeltu darīt? Un traki arī tas, ka dzīvojam tā, ka cits citu nedzirdam, pat neieklausāmies, vienīgi tas, kuram nekaunīgāka un skaļāka rīkle, mums ieskrien ausīs. Viss notiek viļņveidīgi, mēs vēl neesam bijuši zemākajā punktā, vēl neesam attapušies.

– Varētu būt vēl sliktāk?

– Acīmredzot. Mēs paši uz to ejam, ja nesaprotam citādāk... Katram ir jāsāk pašam ar sevi. Jāizglīto sevi. Kāpēc kultūra un izglītība mūsu valsts budžetā nav prioritāte? Tāpēc, ka kultūra izglīto. Ar ko mēs atšķiramies, ar ko esam unikāli? Ar zelta bumbiņu vai ar bankas kontu? Ar kultūru, ar valodu. Tātad kādam ir izdevīgi, lai būtu masa, lai būtu pūlis, lai starp cilvēkiem nebūtu atšķirību. Valdošai varai ir izdevīgs neizglītots valsts iedzīvotājs, neizglītots vēlētājs, jo tas ir viegli manipulējams. Cilvēks, kas nedomā.

– Jūs pieminējāt Helēnu Romanovu – Latvijas teātrī unikālu aktrisi un pedagoģi, kuras sirds apstājās izrādes laikā. Viņas pēdējie vārdi esot bijuši – tikai nenesiet projām no skatuves. Leģendārais aktieris Jānis Kubilis, arī jūsu kolēģis šajā namā, pēc teātrī nostrādātajiem 50 gadiem pateica «pietiek», jo pašam bijusi pārliecība, ka jāiet prom. Novēlu jums garumgaru skatuves mūžu, bet ko pati esat apņēmusies – teikšu ardievas teātrim, kad...

– Es jau labu laiku par to domāju. Ne tikai vienu gadu vien.

– Nupat saņēmāt Spēlmaņu nakts balvu kā labākā otrā plāna aktrise.

– Tas neko nemaina. Es domāju par to, lai Dievs man dod saglabāt skaidru saprātu neuzkavēties šeit par ilgu aiz kaut kāda egoisma.

– Egoisma?

– Protams, jo man te ir labi, es gribu te būt. Un neredzēt, ka... Uz skatuves nedrīkst aizsēdēties par ilgu.

– Ar sportistiem, solistiem, baletdejotājiem un vēl citu radošu profesiju pārstāvjiem ir vienkāršāk – kad fiziski vairs nespēj...

– Vecumā aktieri arī daudz ko nespēj. Protams, šajos gados Džuljeta nav jāspēlē, tas tiesa... (Ilga pauze.) Negribētu no teātra iziet ar kājām pa priekšu. Ir jau diezgan dīvaini par to domāt, bet aizsēdēties nevajag.

– Daudziem ir plāni, ko darīs tad, kad būs pensijā. Ko jūs tad darīsiet?

Tad es būšu pirmsnāves atvaļinājumā (sirsnīgi smejas). Nezinu, ko es darīšu. Dzīvošu. Es nekaļu plānus, jo, kad par kaut ko sadomājos, sasapņojos, tas parasti nepiepildās.

– Tā arī ir dzīves mācība – nesasapņoties?

– Ir gan. Būšu priecīga, ja būšu vajadzīga saviem mazbērniem. Ļoti priecīga. Tas, ka viņi man būs vajadzīgi, ir pats par sevi saprotams, bet būtu jauki, ja es viņiem spētu kaut ko dot.

Man nekad dzīvē nav bijis garlaicīgi arī pašai ar sevi, vienatnē. Citam tad iestājas diskomforts, bet man tā nav. Vienatne ir normāls dzīves ritums – tā tas notiek. Tomēr tā saku pašreiz, kad neesmu viena, un nezinu, ko es teikšu tad, kad sēdēšu četrās sienās un kājiņas mani nenesīs pat līdz slieksnim. Mums viss ir skaidrs, kad runājam par «kā būtu, ja būtu», bet realitātē viss izrādās citādāk.

– Sarunas laikā vairākas reizes teicāt, ka slikto neatceraties, lai arī ir sāpējis.

– Dzīvē daudz kas ir sāpējis.

– Vai apzināti esat izskaudusi no sevis sāpes, lai negruzd, vai arī – visu dziedē laiks?

– Laiks un sapratne. Dzīvē pati esmu izraisījusi notikumus, kas man sagādājuši lielas sāpes. To saprotu tagad – pēc ilgāka laika, kad ir spēks atskatīties un neidealizēt sevi. Tas ir visgrūtākais – patiesi uz sevi paskatīties un sevi patiesi redzēt.

– Tad dzīve jānodzīvo tā, lai sev var pateikt, ka esi kļuvis nedaudz labāks.

– Ja ne labāks, tad vismaz gudrāks.

Lolitas Caukas pieturzīmes

• Aktrise

• Dzimusi 1946. gada 6. aprīlī Rīgā

• Precējusies, vīrs Dainis Kalns (ķirurgs, Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs), dēls Kristaps Kalns (fotogrāfs), mazbērni Astrīda, Augusts, Šarlote

• Absolvējusi Rīgas 1. vidusskolu, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti (1970)

• Strādājusi Liepājas teātrī (1970–1973), kopš 1974. gada ir Nacionālā teātra aktrise

• Lomas kino – Vella kalpi (1970), Vella kalpi Vella dzirnavās (1972), Indrāni (1991)

• Latvijas Teātra darbinieku savienību vadītāja (2000 – 2008)

• Apbalvota ar Atzinības krustu (2006) un Lilitas Bērziņas balvu (2012)

• Par Lindas lomu izrādē Ceļojošā komija gals saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada labākā aktrise (1999). Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada labākā aktrise otrā plāna lomā par lomām izrādēs Šis bērns, Raiņa sapņi, Šengenas zonas spožums un posts (2015). Spēlmaņu nakts balvai kopumā izvirzīta astoņas reizes