Rasma Garne. Aktrise ar dārznieces gēniem

Samtainās balss īpašniece, Nacionālā teātra aktrise Rasma Garne, kurai šī ir 53. sezona, Lieldienās atzīmēja 75. gadskārtu. Rasma lepojas ar savu teātri un spēlējusi dažādas lomas – gan nozīmīgākas, gan mazākas. Jau mācoties Rīgas 3. vidusskolā, no kuras nāk vesela aktieru plejāde – Lilita Bērziņa, Velta Līne, Vera Singajevska, Mudīte Šneidere, Uldis un Ilze Vazdiki, Anda Zaice un Inta Tirole –, Rasma zināja, ka kļūs par aktrisi. Savu pirkstu tur gan pielika Anda Zaice un Roberta Ligera pantomīma. Nu jau divus gadus Rasma ir ārštatā savā teātrī, bet viņai vēl ir epizodes izrādē Vīnes meža stāsti.

«Skolas laikā mēs redzējām visas izrādes Nacionālajā teātrī. Gājām uz tā sauktajām pieņemšanas izrādēm un sēdējām otrajā balkonā. Tur radās interese, bet skola to vēl aktivizēja. Gāju arī uz Jaunatnes teātra izrādēm,» šodien atceras cienījamā aktrise. Zināmā mērā pateicoties Andai Zaicei, Rasma kļuva par aktrisi. Darbojusies skolas pašdarbībā, bet nebija domas kļūt par aktrisi. Andai jau mamma strādāja teātrī. Viņa Bruņinieku ielā sākusi apmeklēt pantomīmu pie Roberta Ligera, un Rasma arī tur iesaistījusies. Toreiz gan tāda īpaša pantomīma netika uzvesta, bet iestudēja fragmentus no lugām, un visi kopā dziedājuši. Tāds bija Rasmas pēdējais gads vidusskolā. Tas lielā mērā ietekmēja mācības, bet vidusskolu jauniete tomēr pabeidza.

«Gadā, kad beidzām vidusskolu, bija uzņemšana konservatorijā. Es vairāk aizgāju pēc inerces – «visi iet». No 600 pretendentiem uzņēma 20, un es biju to laimīgo skaitā,» priecājas Rasma. Oficiāli, pēc papīriem, viņa Nacionālajā teātrī ienākusi 1963. gada rudenī. Bet konservatorijas Teātra fakultātes kurss jau kopš pirmā kursa nāca uz Nacionālo teātri. Pirmā izrāde, kurā piedalījušies, bija Esi sveicināta, mīlestība!, kur jaunie aizpildījuši kora funkcijas. Visas meitenes bijušas baltās kleitās.

Kad piedalījusies Silmaču masu skatos, mācījusies jau trešajā kursā. «Es arī operā Manfrēds uzstājos, bet tur bija jārunā. Acīmredzot mani ieteica mana kursa vadītāja Baļuna. Es biju čūska kārdinātāja, un tas vairāk bija koncertuzvedums. Tas notika 1961. gadā. Ziniet, man visas lomas ir piefiksētas dienasgrāmatā – tur ir režisors, gads un ko esmu spēlējusi. Tur ir tie sausie skaitļi,» skaidro aktrise. Rasmai arī iznācis ielēkt izbraukuma izrādē Amerikāņu traģēdija, kura viņa bija Bella. «Tādēļ nevarēju piedalīties oficiālajā diplomu pasniegšanā konservatorijā. Aizgāju vēlāk saņemt,» stāstīt turpina aktrise.

Īstā skolotāja Baļuna

Rasmai nekad nav gribējies būt citā teātrī. Agrāk jau tas nebija tik izteikti, bet tagad aktieri spēlē dažādos teātros. «Nav jau tas vienmuļais, ikdienišķais materiāls, kad tu dari katru dienu vienu un to pašu. Saņemt jaunu lomu, jaunu lugu – tas ir kas jauns un radošs. Daudz jālasa, jāpēta. Vienmēr tu esi radošā procesā. Tas laikam ir tas, kas saista un uztur,» vērtē aktrise.

Viena no R. Garnes mīļākajām lomām bija Stella Ilgu tramvajā. Tā nebija viegla. Toreiz nākušas daudzas mīļas lomas. «Man tāda pirmā nozīmīgā loma bija, kad es jau strādāju štatā. Tā bija Konstantīna Simonova Tā arī būs. Nevis tēmas vai materiāla dēļ, bet tas, ka es iekļuvu tādā dūžu kompānijā. Zīle, Katlaps, Sebris, Freimane, Radziņa. Tas man bija lielāks notikums. Redzēt viņu domāšanu, pieeju. Tā bija otrā skola, otrā universitāte. Viens no nozīmīgākajiem man tieši ir šis mēģinājumu process. Man vispār mēģinājumi patīk daudz vairāk nekā izrādes spēlēt. Tas ir tāds radošāks process. Man patīk brīvība uz skatuves,» atzīst aktrise. Par savu vienīgo galveno pedagoģi R. Garne uzskata Veru Baļunu. «Es visu mūžu esmu dzīvojusi ar to saprašanu, ko viņa ielika. Man bija labs kontakts ar Baļunu un ar runas pedagoģi Olgu Bormani. Ar Baļunu mums bija tik labas attiecības! Ja viņa būtu ilgāk dzīvojusi, varbūt būtu manas meitas Terēzes krustmāte. Viņa savulaik Terēziņai uzdāvināja gredzenu. Kā viņa prata atrast šo patiesību, šo vienkāršību, šo domāšanas procesu! Tas bija tik reāls pamats, un tad pie viņas varēja improvizēt. Visu mūžu šo viņas ieteikto patiesību mēģināju saglabāt,» stāsta Nacionālā teātra aktrise.

Otrs režisors, etalons, un Rasmai žēl, ka tik maz iznāca kopā strādāt, bija Kroders. Tāpēc, ka viņš nekad neko neuzspieda. «Interesantākā loma viņa režijā, par kuru es dabūju Spēlmaņu nakts balvu, bija Garsijas Lorkas Bernardas Albas māja, kur spēlēju Ponsiju. Tā bija mana lielākā loma pie viņa. Man ļoti interesanti likās, kā viņš iestudēja Teātri. Tā bija diezgan neveiksmīga izrāde, un es spēlēju kalponi Īviju,» secina Rasma.

Nav fotogēniska

Viņa saka, ka nezinot, kam bija jānotiek, lai savā laikā izrādi atceltu. Kādreiz gandrīz katram varonim bija dublants. Tas arī noslogoja trupu. «Jaunušans, Briedītis domāja par kolektīvu, un, ja nesaskatīja – mums nav tāda varoņa –, tad nevarējām šo lugu uzņemt. Viņi ļoti rēķinājās ar kolektīvu, lai būtu nodarbinātība,» saka Rasma. Aktrise strādājusi pie visiem režisoriem – Briedīša, Jaunušana, Lūriņa, Freiberga, Kublinska.

R. Garne arī ilgu laiku darbojusies radio, jo kādreiz ļoti populāri bija radio iestudējumi. Faktiski tur pie visiem režisoriem strādājusi. «Es savulaik radio ļoti daudz lasīju dzīvajā. Dzidrai Rinkulei-Zemzarei bija dzīvnieku cikls. Es ļoti bieži raudāju, jo šie cikli bija tik emocionāli – kā jau par dzīvniekiem. Skolēniem domātās pēcpusdienas mēs ar Lejaskalnu ilgi vadījām. Jaunušanam tas ļoti nepatika – vispār nepatika, ka ārpus teātra aktieri aktīvi darbojas. Viņš man šad tad pārmeta tās lietas.»

Daudzi skatītāji droši vien atceras filmu Lietus blūzs un galveno varoni Īrisu. Šīs sievietes domāšana, izturēšanās nekādas problēmas aktrisei neesot sagādājušas. Viņa gan līdz tam nebija filmējusies, jo uzskatīja sevi par pilnīgi nefotogēnisku. Gājusi uz provēm, nepaņēmuši. Lietus blūzs nāca kā tāds pārsteigums. «Biju vēl pie Brenča Zītaru dzimtā, tad man bija epizode baltkrievu filmā Mēs četratā. Odesas studijā uz provēm biju, skaista loma bija, taču tad man būtu jābrauc pusgadu projām uz ziemeļiem. Bet man meita tikko sāka iet skolā. Sapratu, ka nevaru to apņemties. Mani provēja Zītaru dzimtā uz saimnieces, uz galveno sieviešu lomu. Tur nepaņēma. Bija arī tāda epizode, kur es Brenča filmā izlēcu pa logu. Es pati šo filmu neesmu redzējusi,» stāsta Rasma Garne.

Ceriņu krūms dzimšanas dienā

«Ja es nebūtu kļuvusi par aktrisi, bet tas tā lepni skan, – būtu kļuvusi par daiļdārznieci. Man ļoti vajag zemi, kaut arī esmu rīdziniece nez kurā paaudzē. Rīgā man vecmāmiņai bija liels dārzs, un tur no bērna kājas ņēmos. Man nekad nav bijis grūti ravēt, laistīt. Patīk veidot ainavu – tas gan lepni skan. Man patīk kompozīcijas. Ģimene mani ir rājusi, kad es nopērku kādu stādu, bet, kad šis augs ir savā pilnbriedā, savā krāšņumā, tad tas tur neder, to vajag citur stādīt. Roku ārā, stiepju uz citu galu,» stāsta stiprā sieviete.

Jāpiebilst, ka tagad Rasma ir atgriezusies vecmāmuļas mājā, bet tas vairs nav tas skaistais nams, kāds bija kādreiz. «Kad meita bija maza, mēs bieži staigājām pa Botānisko dārzu. Es šad tad tur uzstājos. Citreiz man kādu augu uzdāvināja, citreiz nopirku pati. Man bija tādi augi, kas citur nebija.» Rasmai vienai no pirmajām bija aprikozes un persiki – dārzā izauga, bet kādā aukstā ziemā izsala. «Mājās man nepatīk ziedi visās vāzēs – man nepatīk, ka ziedi vīst. Lai aug podiņā mājās! Es sev, mājai gandrīz nekad neesmu nopirkusi ziedus. Kādreiz, kad Silmačos spēlēju, es ziedu kalnus nevarēju aiznest mājās. Žēl to ziedu, tur jau tā lieta,» saka dārza mīļotāja.

Viņa gandrīz nekad nenoraujot dārza ziedus. Ceriņus un lauku puķes gan šad tad. «Arī dārza man tagad nav un nav daudz ziedu arī dzīvoklī. Zied kaktusi, prīmulas, podā iestādītas narcises. Meita man uzdāvināja tādu mistisku ziedu kā slotu. Es dzīvoju koka mājā, un tādā ne īpaši labi puķes aug. Begonijas un ģerānijas man ir istabā – tādi īpaši latviskie ziedi,» turpina priecāties puķkope. Mīļākā puķe Rasmai ir naktsvijole «Uz skatuves man mīļāki ir ziedi, kurus man kāds svarīgs cilvēks pasniedzis,» atzīst Rasma. Kādus četrus vai piecus gadus viņas dzimšanas dienā pie durvīm bija nolikts ceriņu koks. Nezinot, no kā. «Un, ja šis cilvēks lasa šo rakstu, paldies viņam.»

Mīļākās dāvanas –bērnu zīmējumi

Kādreiz Rasmai patika gatavot, bet kopš meita ir savā dzīvē, gatavojot maz. «Ko es gatavošu sev vien, tas taču ir laika patēriņš! Kādreiz Saulkrastos, kad mēs pa vasarām dzīvojām, man bija – vai, dieniņ! – ģimene, bērni apkārt. Tad bija dārzs un virtuve. Domāju, ka man enerģijas bija daudz, bet, protams, uznāk kādreiz apnikums. Es māsasmeitas uzskatīju par savējām, jo māsiņa ļoti agri aizgāja. Uzskatu, ka man tagad ir trīs meitas un trīs mazbērni,» pastāsta aktrise. Neviens gan nav gājis pa mammas radošo ceļu. «Tagad man ne visai patīk daudz ko darīt. Vēl līdz 70 gadiem varēju iet ar visām savām veselības problēmām. Pēdējos piecus gadus jūtu, ka man vairs nav spēka. Tad es piebremzēju. Ko es pazaudēšu, ja neizdarīšu? Tā es tagad čāpoju pa dzīvi,» par sevi saka aktrise.

Rasmai ļoti patīk lasīt. Visvairāk ziemeļtautu rakstniekus. «Es pieķeros grāmatai un domāju, ka tai jābūt vislabākajai un visinteresantākajai. Kaut arī grāmata mani nesaista, bet es to nomoku un izlasu līdz galam. Grūti tas ir, bet laikam vienmēr ticu kaut kādam brīnumam,» spriež vitālā sieviete. Viņa Noras Ikstenas grāmatu Mātes piens uzskatot par pēdējās desmitgades labāko grāmatu.

«Ar televīziju esmu sagājusi pilnīgi šķērsām, jo pa naktīm skatos filmas. Es piederu pie tiem, kas vecumā maz guļ. Mans tēvs ar gadiem maz gulēja. Piecos no rīta augšā, un tas ir normāls process. Laikam esmu tēvā atsitusies,» spriež aktrise. Tagad viņa brīnās, kā tikusi ar mazu bērnu galā un paspējusi visus teātra darbus. Auklītes nebija, un palīdzējuši vecāki. Sevišķi tēvs Juris. Apbrīnojami, kā tētis rūpējās par mazo Terēzi – izņēma viņu no dārziņa un skolas. Aktrise ir mūža pateicība tētim Jurim.

Tagad teātra pietrūkstot. «Konkurence ir nežēlīga – ka tik varētu kaut ko pastumt, nedot. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir pie teikšanas. Bet arī veselība man nav tik spoža, lai es varētu aktīvi darboties. Man taču ir bijusi sirds operācija! Tagad visādas kaites saasinās,» par savu šodienu saka Nacionālā teātra aktrise.

Vaicāta par mīļāko dzimšanas dienas dāvanu, Rasma atklāj, ka tie esot bērnu zīmējumi un veidojumi. Viņai ir liela atvilktne ar zīmējumiem, kurus taupot. Tagad arī viņiem pašiem ir interesanti apskatīties. Gadās, ka dzimšanas diena ir Lieldienās, un Rasma ir saglabājusi apstrādātās olas. Vēl tagad stāv. «Pēdējos gados dzimšanas dienas jau ir tādas sēru dienas. Gadi atkal iet uz priekšu. Kādreiz domāju – kaut ātrāk pienāktu algas diena! Gribējās, lai laiks skrien uz priekšu. Tāds klikšķis man notika 73 gados, kad es aizgāju pensijā,» sarunu beidz aktrise.