Pat audzinot savu četrkājaino draugu pēc labākās sirdsapziņas, suns mēdz izaugt nepaklausīgs un grūti valdāms. Tad rodas jautājums – kas darīts nepareizi?
Ar viedokli par suņu saimnieku biežāk pieļautajām kļūdām un padomiem, kā tās nepieļaut, dalās Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) suņu apmācību treneri Vladislava un Pēteris Akimovi.
Uzslavu trūkums. Mūsdienu apmācības metodes balstās uz pozitīvu atbalstu. Suņi ātri un ar prieku mācās, ja viņiem saprotamā veidā tiek paskaidrots, ko no viņiem grib un kas ir vajadzīgs. Tomēr saimnieki bieži aizmirst, ka suns normālu uzvedību uztver citādi nekā cilvēks – tātad, ja tev patīk suņa uzvedība, ir jāpauž atbalsts un uzslavas. Nevar kucēnu tikai lamāt, jo tādā veidā viņš saņem tikai negatīvu informāciju. Rezultātā kucēns zina, ko nedrīkst, bet nezina, ko drīkst. Šeit arī var minēt sodu ar nokavējumu – no šāda soda nav nekādas jēgas.
Nekonsekvence jeb pretrunas. Pieņemot kucēnu, cilvēkam jābūt skaidrai vīzijai, kādu viņš vēlas redzēt savu suni nākotnē – kas sunim būs atļauts un kas nē, kāda būs viņa loma saimnieka un visas ģimenes dzīvē. Jau no pirmajām dienām ir jāsāk kucēnu mērķtiecīgi audzināt, turklāt saimnieks, mācot suni, nedrīkst mainīt savu viedokli. Ja kaut ko nedrīkst vienreiz, tad nedrīkst nekad! Pie tā ir jāpaliek neatkarīgi no garastāvokļa, noguruma vai tā, ka ir atbraukuši ciemiņi un mīļākā omīte, kura grib mazo pūkainīti palutināt. Suns nesapratīs, kāpēc šodien kāda rīcība ir pieņemama, bet rīt atkal nē.
Tikpat būtiski ir neizlaist kādu posmu apmācībā, cerot ātrāk sasniegt rezultātu. Apmācība un audzināšana var izdoties tikai soli pa solim. Nevar prasīt, lai kucēns ietu blakus, ja viņš nezina, kur atrodas tā vieta, ko sauc par «blakus», kā atnākt uz to vietu, kā saglabāt savu pozīciju utt.
Pārāk maz uzmanības komunikācijai un nodarbībām ar suni. Cilvēku lielā aizņemtība un steiga vainagojas ar to, ka dzīvnieki bieži paliek bez uzmanības. Ja saimnieks neveido kontaktu ar suni un liek tam pavadīt laiku tikai ar sugas brāļiem, tad viņš sunim kļūst neinteresants. Vēl sliktāk – saimnieks var palikt par apkalpojošo personālu, kas dod ēst, sasukā, ved pastaigā un lieki netraucē. Kamēr kucēns vēl ir mazs, viņš ar prieku klausīs savu saimnieku, tāpēc to vajag izmantot. Jo agrāk tiks uzsāktas nodarbības ar kucēnu, jo vieglāk būs visiem – gan saimniekam, gan kucēnam, turklāt būs vieglāk izdzīvot arī pusaudža vecumu.
APDOMĀ, PIRMS IZVĒLIES. Lai gan minētas izplatītākās kļūdas audzināšanas procesā, problēmas sakne bieži meklējama pašā sākumposmā – suņa šķirnes izvēlē. «Nedrīkst suni ņemt tikai skaistu zilu actiņu dēļ, nemaz nepainteresējoties par šķirnes īpatnībām un vajadzībām. Ir suņi, kuri radīti sportam un fiziskām aktivitātēm, tādēļ viņi nevarēs iztikt ar īsām pastaigām apkārt mājai,» skaidro V. Akimova. «Suņi mums neko nav parādā, bet mēs viņiem daudz – atbilstoši barot, nodrošināt kvalitatīvas pastaigas un aktivitātes, rūpīgu audzināšanu un apmācību, kā arī regulāru nodarbošanos. Tam visam ir nepieciešams laiks, turklāt brīžiem arī materiālie ieguldījumi. Tas viss ir jāapzinās jau pirms suņa paņemšanas!»
Socializācijas trūkums. Jo vēlāk kucēns uzzinās par apkārtējo pasauli, jo vairāk problēmu tas varētu sagādāt priekšdienās. Pēc iespējas agrāk ir jāsāk ar kucēnu kopā staigāt ārpus privātās teritorijas – kaut vai nēsājot kucēnu uz rokām, jūs viņu iepazīstināt ar apkārtējo pasauli, skaņām un smaržām.
Pārliecība, ka sunim viss ir jāiemācās pašam. Tā gluži nenotiek. Jā, protams, suns ar laiku kaut ko iemācīsies, bet tikai to, kas pašam ir vajadzīgs un izdevīgs. Suns ir ļoti sociāls dzīvnieks, un viņam patīk klausīt savu saimnieku. Sākumā par labo un paklausīgo uzvedību gan ir jāmaksā un tā ir pozitīvi jāatbalsta, tomēr ar laiku suns to iemācīsies tik labi, ka darīs arī bez maksas.