Harijs Zariņš. Veiksmes ķērājs

«Sajūtas ir labas. Patīkami ir satikt kādreizējos kolēģus, uzspēlēt kopā. Tas vienmēr ir interesanti un forši,» atzīst mūziķis no Opus Pro Harijs Zariņš un turpina, ka «ir tāda sirreāli jocīga sajūta – šķiet, ka nekas nav mainījies». Viņš atzīst, ka pašam nepatīk kavēties smeldzīgās atmiņās, bet iet uz priekšu. Un to viņš arī dara, darbojoties hārdroka grupā Colt un radot jaunas melodijas.

Martā sākusies leģendārās rokgrupas Opus pro 30 gadu jubilejas tūre Rozā lietus ar koncertiem visā Latvijā. Žurnāls Māja uz sarunu aicināja grupas ģitāristu un dziesmu autoru Hariju Zariņu – par darbošanos grupā, muzikālo veiksmi un radošajiem plāniem, par to, kas viņu iedvesmo, bagātina un liek būt formā, esot muzikālajā apritē. «Ar tagadējo grupu Colt es jūtos labi. Mums pašlaik ir radošs pacēlums.» Mūziķis, roka vecmeistars, stāstot par savu radošo darbību, atklāj, ka pērnais gads aizvadīts Mīlas rokbalāžu zvaigznājā – viņa dziesmas izskanēja koncertos ar grupu Colt un draugiem – Alex, Aiju Andrejevu, Antru Stafecku un Dināru Rudāni. Savukārt šis gads aizritēs Opus pro zvaigznājā. «Lai grupa ilgstoši varētu pastāvēt, mūziķiem savā starpā ir jābūt čomiem. Grupā Colt esam kopā jau piecus gadus, mums ir līdzīga domāšana – tas ir svarīgi. Protams, arī muzikālajai gaumei jāsaskan.»

Kāds dzīvē, tāds mūzikā

«Tāds, kāds esmu dzīvē, tāds arī esmu mūzikā. Visa enerģētika tieši tāda pati ir arī uz skatuves. Mēs Opus pro arī neko mākslīgi neesam radījuši. Protams, mēs sekojām hārdroka modei pasaulē, un Latvijā mēs bijām vieni no pirmajiem, kas to izpildīja. Tajos gados, kad modē nāca ilgviļņi, Alex tos ielika, un pēc tam daudzi sekoja. Mācījāmies no daudziem roka korifejiem, bet tajā pašā laikā mums izveidojās savs stils, savs piegājiens,» Opus pro darbību vērtē Harijs. Nez kāpēc daži to bija nodēvējuši par Ogres stilu, ko it kā Colt turpina, taču abām grupām jau ir viens muzicēšanas stils – klasiskais, melodiskais hārdroks, paralēles ar abām grupām velk mūziķis un uzskata, ka darbošanās šajā jomā – tas ir viņa dzīvesveids.

Skolo magnetofons un mūziķi

«Tas bija 1972. gads, kad mēģināju notvert radio Luksemburga. Rīgā bija džeki, kuri nez no kurienes bija sadabūjuši ierakstus. Uz Ogres estrādi bija atbraucis kāds gruzīnu mūziķis un uzspēlēja džezroku. Man ļoti iepatikās, kā viņš spēlē. Sapratu, ka tas ir mans. Pēc tam nopirku ģitāru. Visu apguvu pašmācības ceļā, skolotāju man nav bijis. Materiālu praktiski nebija, viss tika apgūts pēc dzirdes. Draugam radi no Amerikas atsūtīja Pink Floyd plati, tad puse Ogres skrēja klausīties,» ar smaidu atceras Harijs, kurš par savu sākotnējo labāko muzikālo skolotāju nosauc magnetofonu.

«Protams, pēc tam esmu daudz mācījies un paņēmis no Borisa Rezņika, Zigmara Liepiņa, viņiem pašiem nezinot – kā vadīt grupu, menedžēt. Tie ir meistari ar visaugstāko pilotāžu. Protams, daudz esmu mācījies arī no saviem kolēģiem, izciliem mūziķiem. Man ir paveicies spēlēt ar superklases muzikantiem. Tā arī ir veiksme, ko paspēju paķert aiz astes. Laikam esmu veiksmīgs ķērājs.» Viņš uzskata, ka tagad, kad ir pieejama informācijas pārbagātība, galvenais – vēlēšanās strādāt. «Jaunajiem ir jābūt gataviem ķert veiksmi aiz astes. Veiksme atnāks, bet, ja nebūsi gatavs to paņemt, tā paies garām un noķers cits.» Taču, ja nav talanta, tad arī darbaspējas vien nepalīdzēšot, uzskata pieredzējušais mūziķis. Izglītība un darbs esot labi palīgi talanta pilnveidošanai.

Velk uz hārdroku

Kad Harijs jau spēlēja grupā Opus, kopā ar Gunti Vecgaili prātojuši, ka vajadzētu izveidot hārdroka apvienību. «Sirds visu laiku vilka uz hārdroku. Tāpēc arī aizgāju no Eolikas, jo tā nebija mana mūzika. Zigmars neiebilda, ka paralēli Opus veidosim projektu – hārdroka apvienību. Grupai pievienojās arī Alex, kas tolaik dziedāja un sita bungas grupā Metronoms,» Opus pro dibināšanas vēsturi atceras tās dalībnieks. Viņu iepriecina, ka grupas mūzika joprojām dzīvo – 30 gadus, ka paša sarakstītās dziesmas Rozā lietus, Tu un es un citas ir ilgdzīvotājas, nav zaudējušas savu aktualitāti arī šodien. «Colt turpina Opus pro tradīcijas, kurā es darbojos. Tas man ir lielākais gandarījums, un arī tas, ka tagad strādāju kopā ar jauniem mūziķiem, kuri ir augstas klases profesionāļi un iet šo pašu ceļu. Zinu, ka būs turpinājums un iesāktais nekur nepazudīs.»

Lēnāks radīšanas process

«Rakstīt vārdus dziesmām man patīk. Pārsvarā dzejoju tad, kad ir jau gatava melodija. Protams, ir bijuši pasūtījumi, kad vārdus kāds ir uzrakstījis, bet man jākomponē mūzika. Tas tomēr ierobežo.» Harijs teic, ka, gadiem ejot, tomēr esot grūtāk to darīt, jo prasības pret sevi ir augstākas, arī atbildība – lielāka, un pats radīšanas process lēnāks.

«Nevēlos arī atkārtoties. Reizēm šķiet, ka visu jau esmu pateicis, bet tad atkal uznāk iedvesma un ir ko teikt. Lasu dzeju, un arī tad man rodas idejas.» Viņam ir tuvs radošais darbs, kas ietver visu, kas saistīts ar mūziku. «Būt kopā uz skatuves ar jauniem džekiem – ideāli. Jaunos mūziķus mācīt ir grūti, jo diezin vai manī ir skolotāja gēns. Vieglāk ir tad, ja cilvēks ir talantīgs un vēlas mācīties. Man ir bijis daudz skolnieku, un tikai neliela daļa ir aizgājusi tālāk pa muzikālo ceļu. Taču tas arī nav slikti, ja kāds apgūst instrumenta spēli kaut vai tāpēc, lai mājās varētu nospēlēt dziesmu uz ģitāras vai savai meitenei – romanci, kad viņa to negaida.» Harijs secina – viņš pats vēlreiz ietu pa tādu pašu muzikālo ceļu, ja būtu jāizdara izvēle un ja būtu plašas iespējas kā šodien.

Uzrakstīt foršu dziesmu

Pašam esot grūti izvērtēt, kuri muzikālajās gaitās esot skaistākie gadi. «Tas, ko esmu darījis, man visu laiku ir paticis. Patika spēlēt Eolikā, piedalīties rokoperā Lāčplēsis. Fantastisks laiks kopā ar Opus pro, tagad ar grupu Colt. Ko labāku vēl var vēlēties! Nezinu, kā es justos, ja nebūtu hārdroka. Man ir paveicies ar skatuves kolēģiem, uz to esmu tiecies, lai sasniegtu tādu pašu līmeni kā viņi.» Pašlaik galvenais – Opus pro koncerttūre, lai pašiem un klausītājiem patīk, un, protams, būt kopā ar savu grupu Colt. «Kādas ieceres var būt mūziķim? Radīt kaut ko jaunu, uzrakstīt foršu dziesmu. Tagad arī to daru. Ir iecere uzrakstīt dziesmu vienai dziedātājai,» saka dziesmu autors, saglabājot nelielu intrigu. Viņam bijusi uzrakstīta dziesma Ogres romance, mīlas himna pilsētai, bet divus gadus tai neesot bijis vārdu, līdz sapratis, ka tā jāizpilda duetam – Atim Ieviņam un Antrai Stafeckai, kuri abi ir ogrēnieši. Un tad arī atnākuši vārdi. Sapnis esot savā kolekcijā iegūt vēl pāris ģitāras, it īpaši labu akustisko ģitāru. Taču par vienu dāvinātu ģitāru saviem čomiem saka – paldies.

Laivā izmest makšķeri

Mūziķi aizkustinot, ja cilvēki iedziļinās viņa dziesmu vārdos, uzslavē par labu ģitāras spēli un visas grupas kopdarbu. «Ja objektīvi paslavē – tas ir labs dzinulis. Esmu diezgan paškritisks – jūtu, kad saka no sirds un kad nē. Ja kādam mans darbs palīdz uzņemt pozitīvu enerģiju, tad neko vairāk nevar vēlēties.» Kad skatuves mākslinieks jūtot, ka pašam jāatjauno enerģijas krājumi – dodas uz ezeru, iesēžas laivā un izmet makšķeri. «Jebkuru radošu darbu darot, nevar ilgi nosēdēt uz vietas. Rodas enerģija, un šis mirklis jāizmanto, lai dotos tālāk un sevi attīstītu.» Harijs pēc profesijas esot celtnieks, tāpēc dzīves praktiskā puse viņam nav sveša. «Esmu latviešu vīrietis, kas mājās prot visu darīt. Un tagad varu atļauties tajās arī neko daudz nedarīt, viss jau ir paveikts.» Mūzikā gan esot daudz jāmācās, tas esot nepārtraukts process. «Esmu sapratis, ka tagad labāk sevi sadedzināt un dzīvot, nevis vēlāk. Otra atziņa – sevi esmu par maz mīlējis. Esmu gatavs to darīt, lai arī tas nāk pārāk vēlu,» ir apņēmies Harijs Zariņš.