Jūs noteikti pazīstat kādu, kurš atliek un atliek dažādus darbus. Ko tur liegties – gandrīz katrs no mums savu reizi tā dara. To var saukt par novilcināšanu, bumbulēšanu vai gumijas stiepšanu, bet pēdējos gados sabiedrība apguvusi vārdu «prokrastinācija».
Vai tā ir tipiska parādība tieši mūsu laikmetā? «Cik ilgi pastāv cilvēce, tik ilgi ir arī prokrastinācija. No psiholoģijas viedokļa, tas ir veids, kā tikt galā ar trauksmi, ar stresu, kas tev ir iekšienē saistībā ar kādu lietu, kas jāizdara, – tā vietā cilvēks izvēlas aizņemt savu prātu ar kaut ko pilnīgi citu,» atzīst psihologs, hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis.
«Šodien prokrastinētājiem ir vairāk vilinājumu, piemēram, sociālie tīkli vai intensīva apmaiņa ar īsziņām, bet noder arī vecmodīgāki paņēmieni – galda kārtošana, zīmuļu asināšana, putekļu slaucīšana un tamlīdzīgi. Prokrastinācijā ir kaut kas no regresa – atkāpšanās bērnībā, lai izvairītos no pienākumiem, uzmanības novēršana no aktuālām problēmām,» piebilst psiholoģe, hipnopsihoterapeite Zane Siliņa.
– Parasti uzskatām, ka atlikti tiek tikai nepatīkamie vai arī mazsvarīgie darbi...
Z. S.: – Prokrastinācija skar visdažādākos darbus. Nosacīti visus mūsu darbus varētu iedalīt četrās kategorijās. Pirmkārt, svarīgie, bet nesteidzamie darbi – tie, kas saistīti ar lielākajiem dzīves mērķiem, ko esam sev izvirzījuši, ar sapņiem, kurus vēlamies īstenot, varbūt vēl līdz galam nesaprotot, kā to izdarīt. Pateicoties prokrastinācijai, mēs zaudējam visvairāk sapņu. Otrkārt, ir svarīgie un steidzamie darbi, piemēram, mašīnai jānomaina pārdurtā riepa vai arī jāsalabo ūdens krāns, kurš tek. Te novilcināšanai var būt jūtamas tūlītējas sekas. Trešā kategorija ir nesvarīgi, bet steidzami darbi, piemēram, kādam radiniekam šodien vai rīt ir dzimšanas diena, bet nekas būtisks mūsu dzīvē nemainīsies, ja uz to neaiziesim. Te pieskaitāmas arī citas lietas, ko no mums sagaida sabiedrība, bet kas mums kā indivīdiem neko īpaši dzīvē nemaina. Un ceturtais veids ir nesvarīgi un nesteidzami darbi, bet tieši tie parasti sagādā tūlītēju gandarījumu, nav jāgaida uz mazliet vēlāku vai stipri vēlāku laiku. Tajā mirklī izpaužas regress – cilvēks kļūst kā mazs bērns, kurš sagaida tūlītēju apbalvojumu.
E. S.: – Aptuveni piecu gadu vecumā bērns sāk saprast šīs sakarības. Manuprāt, vēlāk tiek iznīcināts bērna radošums, prieks no nekā nedarīšanas vai darīšanas tā, kā gribas pašam, jo, pienākot septiņu astoņu gadu vecumam, pedagogi un vecāki viņam iemāca: ja tu kaut ko darīsi, tad tu kaut ko dabūsi. Rezultātā, izaugot lieli, ļoti daudzi nemīl savu darbu un atzīst, ka dara to tikai naudas dēļ. Psihoterapeiti bieži sastop cilvēkus, kuri ir nelaimīgi savā darbā, piemēram, nepareizi izvēlējušies profesiju, bet baidās to mainīt. Runājot par prokrastināciju, ir arī tāds fenomens kā pašsabotāža. Tur var būt vainojamas pašvērtējuma problēmas – ja cilvēks nejūtas stabili, tad viņš atliek un atliek to, ko vēlētos darīt, jo baidās un bailes ir ļoti spēcīgas.
– No kā viņš īsti baidās?
E. S.: – Apzināti vai neapzināti – no tā, ka viss varētu izdoties. Cilvēkam būtu lieliskas perspektīvas, dabas dots talants, bet viņš ļoti kautrējas. Esmu sastapis visai apdāvinātus cilvēkus, kuri varētu bez pūlēm uzvarēt dažādos talantu konkursos, bet... sapņi nepiepildās, ja tos necenšas īstenot.
Z. S: – Tie ir audzināšanas rezultāti, kas vainagojas ar šādu attieksmi, varbūt bijusi sociāli nelabvēlīga ģimene, neveiksmīgi pedagogi, bērns pārlieku kritizēts un noniecināts.
– Kāda ir prokrastinācijas saistība ar bieži piesaukto negatīvo faktoru – stresu?
E. S.: – Veselīgam stresam ir jābūt.
Z. S.: – Arī kompetenti mediķi atzīst, ka tieši mūsu attieksme nosaka to, ko stress mums nodara vai nenodara. Ja cilvēkiem, kuriem raksturīga prokrastinācija, varētu lūgt kādu brīdi vienkārši pilnīgi neko nedarīt, tad viņiem, visticamāk, iestātos ļoti liela trauksme.
– Tātad viņi tomēr visu laiku rosās, bet vai tas ir produktīvi?
E. S.: – Daudzi no viņiem darba vietā meistarīgi imitē vētrainu darbību, kaut kam zvana, kaut kur skrien, pārspriež dažādas nianses, bet nekāda reāla rezultāta nav. Daļa ir nekompetenti profesijā, daļa vienkārši neprot sevi organizēt.
– Kāds ir risinājums: saukt pie kārtības un atgādināt darba līguma nosacījumus?
E. S.: – Iepazīstoties ar uzņēmēju pieredzi, droši varu teikt: ja darbiniekiem uzdos konkrētu jautājumu – kādi ir tavi amata pienākumi, tad 95% no viņiem nespēs nosaukt pat pusi. Tāpēc ir sanāksmes un «piecminūtes», kurās kāds darbu vadītājs, kurš ir perfekts organizators, izdala konkrētus uzdevumus, citādi cilvēki nezinās, kas viņiem jādara, sēdēs un prokrastinēs. Stratēģiskās ilgtermiņa vīzijas var būt nodrukātas birojā uz sienas, bet tas nav tas pats, kas konkrēts plāns. Parasti labam organizatoram ir svarīgi atvieglot dzīvi darbiniekiem, proti – strukturēt laiku. Ir daudzi cilvēki, kurus iedzen šausmās milzīgs darbs, kas šķiet nepaveicams. Bet, ja šo darbu sadala pa dienām un stundām, tas kļūst paveicams. Tieši tā tiek veidoti sekmīgi projekti. Ir sīki darbiņi, kas ir jādara katru dienu, un ir termiņi, kuros jābūt paveiktiem noteiktiem uzdevumiem. Cilvēkiem, kuri prokrastinē, tieši laika menedžments var ļoti palīdzēt – tev ir priekšā sarakstīts, kas jāizdara, tuvākie un tālākie uzdevumi, un tad tu nosaki prioritātes. Prokrastinētāji paši nestrukturē savu laiku, iztiek pat bez elementāras piezīmju grāmatiņas un stāsta, ka visu atceroties, bet parasti aizmirst ļoti būtiskas lietas, kavē termiņus. Vadītājiem arī jāprasa no viņiem atskaites.
– Katram gadās pienākumi, kas ļoti nepatīk, bet kas tomēr jāpaveic. Kā nekļūt par prokrastinētāju?
E. S.: – Ja man ir jādara kaut kādas izcili nepatīkamas darbības, tad es katru dienu tām atvēlu pa stundai vai divām: šodien izdarīšu to daļu, rīt to, parīt vēl šo.
Z. S.: – Man šajā kontekstā patīk termins – sociālā spēle. Piemēram, studiju programmā ir ietverts kāds priekšmets, kurš konkrēti jums nemūžam nebūs vajadzīgs. Es īstenoju refreimingu – skatpunkta maiņu un tam pieeju kā jaunai spēlei, kur jāattīsta kaut kādas stratēģijas, lai vismaz daļu no apgūstamā padarītu interesantu.
– Vēl viena tipiska situācija: darbs jāpaveic noteiktā termiņā, mēs to lieliski zinām, bet atliekam uz pēdējo brīdi, lai pēc tam drudžaini sarautu. Kā no tā izvairīties?
E. S.: – Kad rakstīju pirmo kursa darbu, es nozvērējos sev, ka nākotnē darbus sākšu darīt krietni iepriekš, un tiešām cenšos pie šīs stratēģijas turēties. Ir daļa cilvēku, kuri tikpat kļūdaini kā savulaik es uzskata, ka pēdējā brīža spiediena ietekmē pa trim naktīm uzrakstīs varenu opusu – tas ir studentiem tipiski, un kaut kas jau sanāk arī, jo stress viņus iedzen spraigā ritmā. Tomēr tā nav labākā pieeja.
– Ne mazums stresa saistīts arī ar tiem darbiem, kurus no mums gaida citi, piemēram, ģimenes locekļi, bet kuri nešķiet svarīgi mums pašiem. Kāpēc vieni cilvēki uzskata, ka visu laiku jārosās, un pieprasa to arī no citiem?
Z. S.: – Ir pierādīts, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši lielu trauksmi, to nodod arī pēcnācējiem, pat ja nav viņiem stāstījuši par pieredzētajām šausmām, piemēram, izsūtījumā. Nepārtrauktā rosīšanās un arī vēlme pielikt pie darba citus bieži ir reakcija uz šo trauksmi.
E. S.: – Atceros savu vecmāmiņu, kura kara laikā palika viena ar pieciem bērniem, bet vīrs bija koncentrācijas nometnē. Viņa bija ļoti trauksmaina. Kad jautāju – kāpēc tu visu laiku skrien un rosies, viņa atbildēja: «Lai nebūtu par nāvi jādomā.» Tas arī ir veids, kā aiziet no trauksmes. Šādi cilvēki nereti sabrūk pēc aiziešanas pensijā, jo nespēj mierīgi baudīt pelnīto atpūtu.
– Kā var palīdzēt prokrastinētājiem mainīties?
Z. S.: – Ne darba devējam, ne kolēģiem, ne ģimenei tas nebūs pa spēkam, ja cilvēks pats to neuzskatīs par problēmu un nebūs gatavs ar to strādāt. Tas ir līdzīgi kā ar alkoholiķiem. Bet, ja cilvēks ir problēmu apzinājies un nobriedis to risināt, viņam vajadzētu meklēt kvalificētu speciālistu palīdzību.