«Daudz kas manā dzīvē notiek vēlāk nekā citiem. Ar visu varu būt apmierināta, man ir veiksmīga karjera, šobrīd jūtos piepildīta, gandarīta un laimīga,» saka aktrise un nu jau arī diplomēta režisore Daiga Kažociņa (41). 11. martā viņa savā – Nacionālajā – teātrī debitē režijā ar izrādi Mūžīgais komentārs Nr. 4.
Ideju par šo izrādi Daiga Kažociņa lolojusi jau apmēram pusotru gadu, līdz dažādu sakritību, nejaušību un likumsakarību rezultātā nonākusi līdz izcilā dāņu filozofa Sērena Kirkegora (1813–1855) darbam Pavedēja dienasgrāmata. Filozofs un nu jau arī dramaturgs Ainārs Kamoliņš, iedvesmojoties no šā darba, rakstījis dramaturģisko materiālu, un rezultātā tapusi izrāde kā savdabīgs mīlas stāsts, kas arī vēsta par to, kā un ar kādiem moderniem līdzekļiem notiek pavedināšana ikdienā.
Garīga pavešana
«Ir jānodala divi pavedēja tipi – vieni ir donžuāni, otri – pavedēji. Donžuānus var raksturot ar iekāri un ar baudu, kādu fiziski iegūstot. Savukārt pavedējs nodarbojas ar cita veida baudas gūšanu un cita veida pavešanu, proti, viņam nav būtiska fiziska iegūšana, bet pavešana plašākā nozīmē – garīgā apziņas līmenī. Pavest jau var daudz kas, ne tikai cilvēks. Ir zinātnieki, kuri ir grāmatu pavesti, viņi visu dzīvi pavada starp grāmatām, bez tām nespēj dzīvot. Pavest var reklāma, baudas, izklaides... Man šķiet būtiski atgādināt, ka kaut kas tāds pastāv, ka ar cilvēkiem tiek manipulēts, turklāt – dažādos veidos. Mūsdienās daudzi ir pavesti, daudzi to neapzinās, daudzi arī apzinās, ka ir pavesti, bet nevar no tā atbrīvoties,» stāsta Daiga Kažociņa un piebilst, ka «pavedējs pavedot atbrīvo cilvēku, zināmā mērā padara cilvēku spēcīgāku un drosmīgāku. Turklāt – cilvēks pats izvēlas gan pavedēju, gan to, ka viņš tiek pavests, jo tā ir garīga pavešana».
Režisore atzīst, ka, sākot iestudēt šo izrādi, bijusi liela nedrošība un arī uztraukums, pat lielāks, nekā viņa to gribējusi, un, iespējams, tas skaidrojams ne tikai ar to, ka viņa savā teātrī debitē kā režisore un pirmo reizi atrodas nevis aktiera pozīcijā, bet režisora statusā. Iespējams, sakāpinātu emocionālo fonu radījusi pārāk lielā pienākuma un atbildības izjūta, bet ar laiku viss nostājies savās vietās, jo viņa taču ir «savās mājās».
Par izrādes potenciālo skatītāju režisore gan domājot, gan nedomājot. Rudenī, kad viņa Dirty Deal Teatro iestudējusi izrādi Lietas, direktore tā arī vaicājusi – kam viņa šo izrādi taisot? «Man nācās teikt, ka šauram skatītāju lokam, un vēl precīzāk – saviem draugiem. It kā jau jādomā par potenciālo skatītāju, bet es gribu taisīt izrādes dažādiem cilvēkiem par dažādiem cilvēkiem. Vienīgais, ko režisors var izdarīt – izrādi veidot daudzslāņainu, lai katram skatītājam būtu kas tāds, ar ko viņš varētu identificēties, kas viņam būtu interesants, raisītu emocijas un pārdomas. Kādam šī izrāde būs mīlasstāsts, kādam – pārdomu objekts, kādam – estētisks baudījums, kādam – dīvaini murgaina norise. Režisoram nav jāizdabā, tomēr vienmēr jāatceras, ka nav jau izrādes bez skatītāja.»
«Izmisumam ir jābūt, tas pieder pie koncepcijas,» saka Daiga Kažociņa, atceroties izrādes iestudēšanas laiku. Bijuši gan stresa periodi, gan brīži, kad pašai šķitis, ka process tā sabremzējies, ka uz kādu brīdi viss pat apstājies. «Tas ir normāli, jo, visticamāk, tajā brīdī kaut kas kārtojas citos līmeņos, iespējams, bezapziņas līmenī. Tad ir jāapstājas. Iespējams, jāķimerējas ap kādu sīkumu, kamēr lielās lietas sakārtojas...»
Formulu «ķimerēties ap kādu sīkumu, kamēr lielās lietas sakārtojas pašas» Daiga izmantojot arī savā dzīvē. «Tā ir laba formula. Es visu laiku sev atgādinu, ka vajag gulēt labu miegu, jo tad daudz kas sakārtojas. Protams, ka bez mērķtiecības arī nekas nenotiks, tomēr ir daudz kas, ko cilvēks nevar ietekmēt... Ja pats nepaliec mierā, tad cilvēks kaut kādā veidā tiek piespiests atstāt visu, kā ir, un lietas pašas sakārtojas. Esmu to piedzīvojusi. Vajag atstāt mierā, un ... Un vēl lielā lieta, ko es kā cilvēks šobrīd esmu apzinājusies, – vajag mācīties paļāvību,» atzīst Daiga Kažociņa.
Pietiek mācīties!
«Ik pa laikam mani piemeklē uzmācīga doma, ka varētu atkal studēt, iespējams, doktorantūrā. Bet mans draugs Ainārs Kamoliņš labi pateica: «Daiga, kādu brīdi pietiek mācīties, vajag arī kaut ko izdarīt,»» smaidot nosaka aktrise un režisore ar trim augstākās izglītības diplomiem kabatā. Latvijas Kultūras akadēmijā viņa ieguvusi bakalaura grādu programmā Dramatiskā teātra aktiera māksla, pēc tam studējusi Latvijas Universitātē, programmā Vēsture un filozofija, bet pēc tam atgriezusies Latvijas Kultūras akadēmijā, lai iegūtu režisores izglītību. Atskatoties uz paveikto, var saskatīt pat stratēģiska plāna iezīmes, taču viss sācies ne gluži gludi. Savulaik, beidzot vidusskolu, viņa gribējusi stāties uz aktieriem, bet tālāk par Kultūras akadēmijas ieeju nav tikusi, griezusies atpakaļ, dokumentus tā arī neiesniegusi. «Es nobijos. Šķita, ka tās ir muļķīgas iedomas, ka varu būt aktrise. Tolaik man bija ideālistiskas domas, uzskatīju, ka teātris ir tā vide, kur sanāk kopā daudz drosmīgu, atklātu, patiesu, pārgalvīgu, riskējošu cilvēku, kas dara lietas. Tādi ideālisti – sākotnēji tā man likās. Tagad domāju nedaudz citādi,» atzīst Daiga Kažociņa. Bijis vēl viens variants – studijas Filoloģijas fakultātē, un, ja būtu realizējies šis scenārijs, Daiga, visticamāk, būtu latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet noteikti nebūtu starp tiem pedagogiem, kas piedalās piketos. «Man nepiemīt revolucionārisms, mani tas pat mazliet baida. Jo man šķiet, ka visas lietas var sakārtot sarunu ceļā.» Lai gads neietu zudībā, iestājusies Kultūras koledžā, studējusi masu pasākumu režiju. «Sapratu, ka kaut kas ir jādara vismaz līdz tam brīdim, kamēr pati sapratīšu, ko vēl citu varu un gribu darīt. Pabeidzu koledžu, aizgāju praksē uz Ventspils kultūras centru, tur man piedāvāja darba vietu. Tajā vasarā atkal bija uzņemšana uz aktieriem. Nu jau biju kļuvusi tik drosmīga, ka aiznesu iesniegt dokumentus, bet Ventspilī pabrīdināju – ja iestāšos, tad neatgriezīšos.»
Studijas Vēstures un filozofijas fakultātē savukārt bijušas kā prāta asināšana, lai tas nenotrulinās līdz ar vecumu; šīs studijas ne tikai paplašināja redzesloku, bet viņa pārstājusi uz daudz ko skatīties pārāk subjektīvi, būt pārāk kategoriska. «Tikko biju sākusi strādāt teātrī kā aktrise, kad man radās iespēja skatīties to izrāžu mēģinājumus, kuros pati nepiedalījos, vienā izrādē pat biju režisora asistente. Sapratu, ka mani interesē režija, bet galvenais – es to varu. Gribēju studēt režiju, bet tolaik es pati sevi piebremzēju, lai gan zināju, ka es to kādreiz darīšu. Tolaik domāju, ka par režisoru kļūst vecumā starp 40 un 50 gadiem, jo vispirms cilvēkam nepieciešama pieredze pašam ar sevi, dziļāks un aptverošāks dzīves tvērums. Filozofijas studijas bija ļoti apzināts lēmums, jo tā bija iespēja nobriest intelektuāli, krājot dzīves pieredzi, pa ceļam arī aktrises pieredzi. Jā, no pirmās dienas, kopš esmu teātrī kā aktrise, es zināju, ka vismaz pamēģināšu būt režisore.»
Teātra procesā
«Es tiešām esmu teātra pavesta,» smaidot saka Daiga Kažociņa. Mūsdienās tik izplatītais darbaholisms viņai gan nepiemītot, un sevi par darbaholiķi viņa neatzīst. «Ir daudz citu lietu, kas mani interesē un aizrauj dzīvē. Darbs ir svarīgs, bet katram tas ir individuāli. Protams, nevaru noliegt, ir lieliski, ja ir kārtīgs darbs, bet mani visvairāk saista process un aktiera dzīvesveids, katrā ziņā daudz vairāk par to – kad man būs lielās lomas? Esmu spēlējusi dažādas lomas – no megalielām līdz pavisam maziņām, un visas man bijušas interesantas,» atzīst Daiga Kažociņa. Pēc nu jau 16 gadiem teātrī viņa reizēm mēdzot atskatīties uz paveikto. «Man ir mīļa bērnības fotogrāfija, kurā ir mans brālis, mana labākā draudzene un es, visi skābeņu vagās. Tur esmu tieva, tieva meitenīte, tāds skeletiņš. No tā brīža perspektīvas raugoties – ir pilnīgi neiedomājami, ka es tagad esmu tur, kur esmu. Tolaik es vispār neko tādu nedomāju. Tagad esmu valsts Nacionālajā teātrī, spēlēju un iestudēju izrādes, tas man šķiet neticami,» saka Daiga Kažociņa. Tomēr vienubrīd viņa no teātra arī bija aizgājusi, pusgadu bijusi ārštata aktrise, spēlējusi jau iestudētās izrādes. «Šā soļa pamatā bija jaunības maksimālisms, bet vadmotīvs bija pašcieņa. Nē, man nebija jādara nekas apkaunojošs, bet vienalga atteicos darīt to, ko man lika, un tad direktors teica, lai rakstu atlūgumu. Uzrakstīju, un pārsteidzoši man – direktors to parakstīja. Pēc pusgada atnācu pie tā paša direktora, teicu, ka gribu atpakaļ štatā, un mani paņēma. Kad atskatos uz laiku, ko esmu bijusi teātrī, jāatzīst, ka man nav bijuši tukši periodi, nav bijis arī tā, ka jāstrādā tik daudz, ka esmu uz izdegšanas robežas. Manuprāt, izklausīsies varbūt nelāgi, bet esmu tā labi iekārtojusies, ka man visu laiku ir interesanti piedāvājumi, esmu strādājusi ar ļoti daudziem režisoriem, un nevienu brīdi nav bijusi pārslodze. Un patiesībā – vairākums lomu ir bijušas foršas. Ar visu varu būt apmierināta, man ir veiksmīga karjera, šobrīd jūtos piepildīta, gandarīta un laimīga.»
Savējo bars
«Man ir bijušas sarunas ar profesionāli par to, ko vēlos dzīvē, ko vēlos sasniegt, un es atceros sevi sakām: «Man nav sava bara», ar to domājot – cilvēkus, ar kuriem varētu saprasties, kas cits citu atbalstītu, kam būtu kopēja dzīves izjūta, līdzīgs domāšanas veids. Ilgi vēlējos to, un viņi man atnāca,» atzīst Daiga Kažociņa. Uz jautājumu, kā tas iespējams, ka cilvēkam ap 35 gadiem vēl nav sava draugu bara, viņa pasmaida: «Var būt», un teorija, ka īstus draugus cilvēks iegūst bērnībā un agrā jaunībā, bet vēlāk tikai labus paziņas, neatbilst viņas pieredzei. «Manā dzīvē daudz kas mainījās ar manu atļaušanos sev notikt. Ar atļaušanos apzināties sevi. Kad pati sev atzinu, ko vēlos un kā vēlos dzīvot, un pēc tam jau... Man tas notika vēlu. Kamēr nepazīsti sevi, tikmēr nevari īsti atrast savu baru, ne arī būt ciešā saiknē ar kādu. Jo visa pamatā ir nespēja saprasties pašam ar sevi, un tas nozīmē – visu laiku esi kā diskomfortā. Man daudzas lietas notiek vēlāk nekā citiem. Par mīlestību baidos runāt, bet pirmā iemīlēšanās, kas daudziem notiek ļoti agri, ar mani notika tikai tad, kad man bija jau 26 gadi. Arī Teātra fakultātē iestājos faktiski pēdējā brīdī. Arī ģimene man būs vēlāk. Būs. Es nevaru pat nevienu objektīvu iemeslu iedomāties, lai es vispār par kaut ko domātu kategorijā – tas vilciens ir aizgājis. Es pat domāju, ka kādreiz nolikšu autovadītājas tiesības, lai gan tas ir vienīgais, kas varētu man šķist kā aizgājis vilciens.»
Jau gadus desmit Daigas ikdiena paiet bez televizora. «Televīziju jau var skatīties internetā, tur atrodu visu, kas man nepieciešams. Nav jau tā, ka daudzu gadu garumā nebūtu skatījusies televīziju, katrā ziņā – pie vecākiem to dara, bet mani tracina televīzijā esošais primitīvisms un manipulācija ar cilvēku apziņu. Un tas, kā tiek veidota sabiedriskā doma – ar ziņu raidījumiem, ar šoviem... Protams, visi mediji to dara, arī teātris, bet televīzija – ļoti ietekmīgi. Atceros, kādreiz pēc izrādes vakarā es truli blenzu televizorā, tur pat neko neredzot, vienkārši – lai kaut kas ņirb gar acīm. Un es sapratu, ka, truli blenžot, patērēju daudz laika, jo atslēgties varu arī citā veidā. Es lasu, skatos filmas, protams, satieku savus draugus, kas man ir brīnišķīgi. To saku bieži, bet tā tas ir. Turklāt vairākums manu draugu nav no teātra vides. Es dzīvoju tā, kā man ir labi dzīvot.»
Līdz ar studiju beigām Daigai ir ne tikai vairāk brīvā laika, daudz kas mainījies viņas ikdienā. «Iepriekšējos desmit divpadsmit gadus es dzīvoju pēc taimera, katrā dienā bija ierakstīts, kas man jāizdara, un es patiešām cieši ievēroju dienas plānu, pat izsvītroju paveikto. Ļoti rūpējos par veselīgu ēdienu, sporta nodarbēm, un tas mani organizēja, tas pat beigās noteica manu dzīvesveidu, sāka dominēt pār mani, nevis es noteicu savu dzīvi. Un tad vienā brīdī teicu – es neko neplānoju, neko nepierakstu, esmu nogurusi no tā. Es šobrīd ļaujos dzīvei. Protams, plānotājs man ir, jo ir saistības ar citiem cilvēkiem, ir pienākumi, bet citādi es bez tā varu iztikt,» atzīst Daiga Kažociņa. Mainījušies ir arī sportiskie paradumi. Viņas dzīvē bijuši dažādi periodi, kādreiz aktīvi gājusi uz baseinu, sporta zāli, kur mīļākā vieta bijusi uz skrejceliņa, kādu brīdi arī skrējusi pa parku, pat nodarbojusies ar bikramjogu, kas viņai tīri labi patikusi, lai gan tā bijusi arī mazliet sevis spīdzināšana, bet vērtīga. «Šobrīd manas fiziskās aktivitātes aprobežojas ar staigāšanu. Lai pieskatītu savu stāju, es skatos veikalu skatlogos, piekoriģēju gaitu un stāju,» atzīst aktrise. Ik pa laikam viņa atļaujas galvas izvēdināšanu, kaut kur aizbraucot, bet pēdējā laikā visbiežāk tas notiek pie tēva, kas dzīvo netālu no Smiltenes. Tur varot darīt dažādus lauku darbus, un tā esot laba pārmaiņa pēc intensīvas prāta piepūles. Esot arī tādi brīži, kad pie vecākiem, kurus, protams, vienmēr gribas satikt, gribas būt sava dvēseles stāvokļa dēļ. «Milzīgs nogurums un izsīkums... Tad vajag kādu, kas uz mani skatās kā uz mazāku un nepieredzējušāku, tad vajag blakus kādu, kas manā izpratnē ir lielāks un stiprāks.
