\\Māja

Sanda Dejus. Skatuves huligāne

 
HAMELEONS. «Esmu atklājusi formu, kādā runāt ar cilvēkiem, un attīstījusi asu reakciju uz situācijām un dažādiem apstākļiem. Ieliec mani jebkādos apstākļos, un es spēju tajos adekvāti rīkoties,» apgalvo improvizatore Sanda Dejus ©F64

«Ja man būtu vaļa, es liktu improvizācijas nodarbības starp skolā pasniedzamajiem priekšmetiem, lai bērni saprot, ka dzīve nav tikai balts un melns, ka dzīve nav tikai lietas, ko iemācies skolā un ka algebrā iekaltās zināšanas nebūs tās, kas virzīs tālāk nākotnē,» apgalvo improvizācijas teātra Spiediens aktrise un Radio SWH raidījuma Kurzemes kods vadītāja Sanda Dejus.

Sanda stāsta, ka improvizāciju atklāja 9. klases beigās Madonā, kad sertificēta teātra sporta trenere, praktiķe, lektore, režisore un pedagoģe Inese Zīle organizēja jauniešiem iespēju apgūt teātra sportu. Sanda to sauc par veiksmīgu pagriezienu savā dzīvē, jo saskarsme ar šo teātra mākslas veidu notika posmā, kad, kā saka Sanda, jaunietis var darīt jebko; arī aiziet neceļos, sevišķi, dzīvojot mazā pilsētā ar daudziem dažādiem vilinājumiem.

«Ir brīnišķīgi, ka atklāju improvizāciju, jo, manuprāt, tā mani paglāba no daudzām nepareizām izvēlēm,» viņa teic. «Biju enerģiska un nemierīga. Man bija grūti koncentrēties mācībām, jo visu laiku gribēju izpausties. Improvizācija manu enerģiju noveda labās sliedēs un ļāva spridzināt uz skatuves.»

Paralēlā dzīve uz skatuves

Sākotnēji improvizācija Sandu interesēja tikai kā aizraujoša nodarbe; viņa nejuta papildu pienesumu sev un savai izaugsmei kā cilvēkam un personībai. Viņa metās jaunajā piedzīvojumā ar sirdi un dvēseli, un gūtā pieredze palīdzēja attīstīt aktrises talantu, ko Sanda sevī bija jutusi jau iepriekš.

«Biju bērns, par kuru daudzi kaimiņi un pedagogi domāja, ka man dzīvē nekas nesanāks, ja vien neatradīšu pareizo ceļu. Improvizācija bija veids, kādā spēju sevi piepildīt, jo uz skatuves varēju izdzīvot lietas, kuras man kā jaunietei gribējās, bet kurām dzīvē nebūtu vietas: būt bravūrīgam traktoristam, enerģiskam zaķim, ļaunai raganai, seksuālai pavedinātājai. Ja mēģinātu tas viss būt dzīvē, tās būtu šausmas, un nekas labs nesanāktu. Tāpēc improvizācija ir tik lieliska – uz skatuves tu vari izdzīvot visu, un dzīvē tev tas vairs nav jādara.»

Sanda izsaka pateicību Inesei Zīlei par viņas ieguldījumu darbā ar jauniešiem, jo redz, ka kopā ar Sandu improvizācijas vidē izauguši vēl daudzi citi jauni un talantīgi cilvēki. «Daži no klusiem un kautrīgiem cilvēkiem kļuva skaļāki un enerģiskāki, viņi atvērās un saprata, ka tas, kas viņi ir uz skatuves, var būt arī dzīvē. Man, savukārt, improvizācija sniedza apjausmu, ka tam, kas ir skatuves, nav jābūt dzīvē,» viņa stāsta un teic, ka pieredze viņai iemācījusi būt drosmīgai un apgūt prasmes, kas nepieciešamas pasākumu vadīšanā – jomā, kas pašlaik ir Sandas pamatdarbs, paralēli Radio SWH un improvizācijas teātrim Spiediens.

Ārpus rāmjiem

«Cilvēki improvizē arī ikdienā, saskaroties ar citiem, jo nezinām savu dzīves scenāriju. Tāpēc improvizācija var būt arī dzīvesveids, un par tādu tas ir kļuvis man. Ir interesanti, ka mans darbs ir mans hobijs un aicinājums. Visi, kas darbojas improvizācijā, to uztver kā dzīvesveidu, jo tu saslimsti ar to un izkļūt ārā ir ļoti grūti, pat nevajadzīgi. Mūsdienās cildina radošumu un pozicionē, ka cilvēkiem jābūt kreatīviem. Daudzās darbavietās pat veido kursus, lai to apgūtu,» zina stāstīt Sanda. «Mūsu sabiedrībā ir liels spiediens ar prasību – būt radošam. Bērnībā mēs improvizējam ļoti labi – spēlējam veikalus, spējam atbildēt uz āķīgiem jautājumiem. Ja paklausās bērnos, jādomā – no kuriem viņiem rodas tik fantastiskas idejas? Šķiet, viņiem enerģija nāk no kosmosa, un radošums viņiem nav jāuzspiež vai jāveicina. Bet stereotipi un dogmas, klasiskās morāles normas mūs ieliek rāmjos, lai pēc tam ar kursiem radošumu atkal atmodinātu un kultivētu. Bet improvizators saglabā sevī bērnu attieksmē un darbā, līdz ar to viņam stereotipi ir nojaukti improvizējot. Mums rutīnas laušana ir viens no pamata principiem darbā uz skatuves. Tāpēc, ko sabiedrība pieprasa, man nav grūti izdarāms, jo ir sastāvdaļa no tā, kāda esmu. Citāda vairs nemāku būt.»

Sanda atzīst, ka viņai nebija grūti kļūt par tieši tik radošu, cik sabiedrība pieprasa būt, un izskaidro to ar faktu, ka sāka nodarboties ar teātra mākslu, jauna būdama. «Jau tolaik biju ārpus rāmjiem, tomēr tad – vairāk negatīvā, huligāniskā formā. Kad iepazinu improvizāciju, huligāns varēju būt uz skatuves. Un huligāns uz skatuves saucas talantīgs aktieris.»

Adaptācijas spēja

Nenoliedzami, ka improvizācijai ir liela nozīme Sandas dzīvē, un tā mainījusi daudzas tās ievirzes, tomēr – kādas rakstura šķautnes improvizācija ir atklājusi Sandā un kā viņu mainījusi, to aktrisei ir grūti pateikt, jo mācīties atrasties uz skatuves un ātri reaģēt uz jebkādām dzīves situācijām viņa sāka 15 gadu vecumā – laikā, kad cilvēks sāk sevi apzināties kā indivīdu. «Pa šo laiku esmu kļuvusi ārēji pašapzinīgāka. Ārēji, jo iekšēji esmu vēl tas pats bērns, par kuru iepriekš runāju un kuram šķiet, ka sabiedrība viņu mēģina ierāmēt.» Sanda aizdomājas par to, kā teātra vidē pavadītie gadi ietekmējuši viņu. «Esmu atklājusi formu, kādā runāt ar cilvēkiem, un attīstījusi asu reakciju uz dažādām situācijām. Ieliec mani jebkādos apstākļos, un es spēju adekvāti rīkoties. Liec man runāt ar maziem bērniem, hops! – es ieslēdzu sevī bērnudārza audzinātāju vai atveru sevī šķautni, kas ir bērna prāts. Liec man runāt ar prezidentu, hops! – es ieslēdzu sevī šķautni, kas ir nopietna un atbildīga. Varu ātri mainīt visas puses, kas manī ir. Tāpēc brīvi varu sazināties ar dažādiem cilvēkiem. Nav tādu, ar kuriem man būtu bail runāt,» droši apgalvo Sanda, taču atzīst, ka ir piedzīvojusi situācijas, kad izjūt pietāti pret tiem, ko satiek. «Ir autoritātes, no kurām sākumā baidos, jo tie ir cilvēki, kas, šķiet, redz man cauri un to, ka bieži izliekos vai tēloju, vai improvizēju.»

Daudzie faili

Kā viņa rīkojas, kad saskaras aci pret aci ar savām bailēm? «Es varu pārkāpt tām pāri, taču tas nenozīmē, ka man to vairs nav.»

Viņa turpina: «Nekad neesmu runājusi ar Raimondu Paulu, bet domāju, man būtu savādi to darīt. Tāpat pietāti un lielu cieņu izjūtu pret veciem cilvēkiem, jo viņi savā dzīvē pieredzējuši tik daudz, ka spēs atkost jebkuru manu blefošanas vai izlikšanās mēģinājumu. Ja cilvēks redz man cauri, tad man ir mazliet bailīgi.»

Par saviem personīgajiem gandarījuma mirkļiem Sanda sauc brīžus, kad, sarunājoties ar cilvēkiem, spēj ātri «nonākt uz viena viļņa ar viņiem». «Ir prieks, ka, vadot pasākumu dažādai publikai, ar viņiem visiem spēju atrast kopīgu valodu. Vai tie būtu traktoristi, kosmonauti, skolotāji vai ārsti, es atveru sevī failu, kas atbild par katru profesiju manā galvā, un sazinos ar viņiem caur konkrēto prizmu.»

Sanda stāsta, ka improvizatorus raksturo kā cilvēkus, kam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Un tā patiešām ir – aktieri apņēmīgi trenē ātru domāšanu. «Mēs mēģinām teikt pirmo, kas nāk prātā, un mūsu domas jau ir tā sakārtotas, ka pirmais [impulss] ir nekļūdīgs un iesākto domu spējam pateikt arī līdz galam.»

Spēja ātri reaģēt palīdz darbā radio. «Ja runāju tiešajā ēterā un ar vienu aci redzu, ka tehnika niķojas, varu sākt runāt autopilotā, pa to laiku sakārtojot programmu, restartēt datoru un pārskatīt e-pastus.»

Ja būtu Sandas varā, viņa improvizāciju skolās iekļautu kā obligāto mācību priekšmetu. «Lai viņi saprot, ka dzīve nav tikai balts un melns, ka dzīve nav tikai lietas, ko iemācies skolā un ka algebrā iekaltās zināšanas nebūs tās, kas virzīs tālāk nākotnē. Cik daudzi no tiem, kas bijuši teicamnieki skolas un augstskolas laikā, nokļūstot darba tirgū, nezina, kā rīkoties, jo tas nav ierakstīts grāmatā, bet jārīkojas ir pašam? Dzīvē liek būvēt ar tiem instrumentiem un materiāliem, kas ir. Tad ir grūti un jākuļas pašam, bet improvizācija jau pēc būtības māca domāt ārpus rāmjiem, kas tamlīdzīgās situācijās ir ļoti noderīgi. Tāpēc, manuprāt, tāpat kā bērniem māca mākslu un mūziku, nesagaidot, ka viņi kļūs par māksliniekiem un dziedātājiem, tāpat vajadzētu mācīt improvizāciju, nesagaidot, ka viņi kāps uz skatuves un darīs to profesionāli. Bet tas daudz dos viņu personībai. Ārzemēs un pamazām arī Latvijā notiek improvizācijas kursi, kuros vari piedalīties, lai paplašinātu savu redzesloku.»

Brīvība un atbildība

Pašlaik Latvijas mērogā improvizācija vairs nav sveša, dibina aizvien jaunus teātrus, tomēr, kā uzskata Sanda, nevajag apstāties pie spējas sasmīdināt cilvēkus. Viņa pati un kolēģi nemitīgi attīsta savas zināšanas un spējas, brauc uz meistarklasēm un rīko tādas arī paši. «Ar kolēģi Līgu [Putniņu] pērn bijām Barselonā improvizācijas festivālā, kurā no visas pasaules sabraukuši improvizatori, lai mācītos un dalītos pieredzē. Domāju, cik mana dzīve ir kolosāla, ja es varu kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem no visas pasaules atrasties telpā, kurā mēs, pieauguši cilvēki ar ģimenēm un bērniem, no iedomātas kastes velkam ārā iedomātus priekšmetus.»

Par saviem nākotnes plāniem un mērķiem Sanda izsakās: «Jūtos līdzīgi kā uz skatuves kāpjot un spēlējot etīdi, kad, iesākot spēlēt, man nav nekādas nojausmas, kā tā beigsies. Es speru katru nākamo soli, saku katru nākamo teikumu, skatos partnerim acīs un jūtu, kaut kas notiks, nezinot, kas tas būs.»

Un izjūtas, kuras Sanda piedzīvo, atrodoties prožektoru gaismā, pat šķietami nereālās situācijās viņai ir reālas un īstas. «Ja man liek spēlēt kaķi, esmu tik ļoti iegājusi kaķa tēlā, ka neredzu un nedzirdu skatītājus, bet koncentrējos tikai uz partneri. Es redzu sev apkārt konkrēto vidi, es redzu kasti, kurā sēžu, un redzu kamolu, kuru ripinu. Es to visu redzu ļoti spilgti, lai gan vide ir iztēlota.»

Sanda saka: «Darīt to, ko mīli, ir laime. Kopš vidusskolas laikiem esmu ielāgojusi teicienu, kas man vēl šodien ir svarīgs – dari to, ko mīli, un tev nekad nebūs jāstrādā. Man tas ir visās dzīves jomās.» Sanda novērtē, ka dzīvē var nodarboties ar lietu, ko mīl, tāpēc ir pateicīga skatītājiem, ka viņiem ir nepieciešamība pēc smiekliem un tiem, kas viņus smīdina.

Bet par savu lielāko sapni viņa sauc iespēju motivēt jauniešus un mācīt viņiem uzdrīkstēties. Kļūt par pasniedzēju, kura pasaka – viss ir iespējams.