\\Māja

PIEREDZE: Elīna grib parunāt ar Ričardu Brensonu

 
«Viens no maniem nepiepildītajiem sapņiem ir tējas dzeršana un saruna ar Ričardu Brensonu, jo viņš ir emocionāli piepildīts, gaišs un atvērts cilvēks, kurš ne tikai ņem, bet arī dod sabiedrībai.» ©F64

Šis ir viens parasts, bet iedvesmojošs stāsts par Latvijas meiteni, kura, neraugoties uz ierobežotām pārvietošanās iespējām, spēj būt atvērta cilvēkiem, optimistiska, labsirdīga, izpalīdzīga un ļoti, ļoti drosmīga – tik drosmīga, lai kopā ar veseliem bērniem mācītos vidusskolā, lai iestātos un pabeigtu Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžu un saņemtu mārketinga un tirdzniecības speciālista diplomu, lai izveidotu savu uzņēmumu un palīdzētu citiem atrast savu vietu dzīvē.

Neraugoties uz to, ka Elīna Bērziņa visus savu 25 gadus ir aizvadījusi ratiņkrēslā, viņa ir ieguvusi koledžas izglītību un kļuvusi par uzņēmēju – vada pagājušā gada augustā dibinātu SIA Typical, kuras pamatnodarbošanās ir pastkaršu izdošana. Vaicāta, kā tas nācies, ka kļuvusi par uzņēmuma vadītāju, Elīna atbild: «Būtībā tas man pašai priekš sevis ir neticams stāsts, kas prasīja apņēmību un drosmi iziet no komforta zonas. Piedaloties projektā Tu esi Latvija, intervijas laikā sapratu, ka arī man pašai ir kaut kas jādara un jārada pievienotā vērtība. Iepriekšējās darba tiecības bija beigušās, un bija sācies tāds dīdīšanās periods.» Elīnai ir ne tikai vidusskolas diploms, bet arī augstākā izglītība mārketingā.

Ratiņkrēsls nav iemesls neko nedarīt

Sakrita tā, ka gulbeniete Ieva Garjāne, kuras aizraušanās ir fotogrāfija, meklēja sabiedrotos, lai attīstītu ideju par pastkaršu izdošanu ar fotogrāfijām, kas atspoguļo tipisko latvieti. Elīnu ideja ieinteresēja, jo viņa pati ir liela pastkaršu cienītāja. Vēl arvien raksta vēstules un pastkartes ar roku. «Šajos Ziemassvētkos uzrakstīju apmēram 20 apsveikuma kartītes. Manuprāt, tas ir pavisam citādi, jo, rakstot ar roku, tu tiešām apsēdies un domā par šo cilvēku. Tam ir daudz lielāka vērtība nekā sociālajos tīklos vai telefonā pārsūtīts apsveikums. Esmu arī starptautiskās pastkaršu sūtīšanas kustības Postkrosing dalībniece. Arī šajā jomā cenšos nebūt bezpersoniska un vēlos, lai cilvēki man atsūta pastkarti ar savu laimīgās dzīves noslēpumu. Ļoti interesantas kartītes saņemu no Japānas – tieši pašā kartītē ir ielikta ideja un sapratne, kāds tad ir šā cilvēka laimes noslēpums. Visbiežāk raksta, ka laime slēpjas ģimenē un veselībā, taču ir arī tādi, kas uzskata, ka laime slēpjas naudā, – tas gan man šķiet interesanti. Visjaukākais, ko saņēmu, ir atziņa, ka laime ir tad, ja vari dzīvot saskaņā ar sevi. Tam varu piekrist.»

Arī Latvijā pamazām atgriežas kartīšu sūtīšanas tradīcijas, par ko liecina Postkrosing atbalstītāju skaita pieaugums Latvijā, – divu gadu laikā tas sasniedzis jau vairāk nekā 2000 dalībnieku. «Es domāju, ka šī tradīcija kļūs arvien populārāka, jo cilvēki vairāk sāk novērtēt personīgu attieksmi. Vajag atrast tās 15 minūtes, lai aizietu uz veikalu, izvēlētos konkrētam cilvēkam piemērotu kartīti un ar roku uzrakstītu vēlējumu. Tas ir tā vērts! Mums pašiem būs vairāk pozitīvu emociju, ja kādam būsim radījuši patiesu prieku, kas liek iemirdzēties acīm. Es novēlu, lai cilvēki cits par citu atcerētos un nosūtītu pastkarti ne tikai svētkos, bet vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, lai tikai atgādinātu kādam, ka par viņu domājam. Visvairāk man patīk pats process, jo procesa laikā sirdī ir kņudoņa, jo zinu, ka saņēmējam būs milzīgs prieks pastkastītē atrast sūtījumu.»

Projekts Typical Latvian jeb Tipiskais latvietis tagad ieguvis pilnīgi oficiālu statusu – ir izveidots SIA Typical, kas izdod pastkartes ar Latvijas fotogrāfu bildēm un dažādās dzīves situācijās raksturo latvietim tipisko domāšanu un uzvedību. «Lai pagūtu iesniegt projekta pieteikumu un saņemtu pašvaldības atbalstu uzņēmuma dibināšanai, trīs dienas un trīs naktis rakstīju projektu. Rezultātā ieguvu vērtētāju atzinību. Kad finansējumu piešķīra, atkāpties vairs nebija kur. Projekts lēnām apaug ar jaunām idejām un virzieniem – plānojam izdot pastkartes ne tikai par tipisko latvieti, bet arī tipisko grieķi, spāni vai citu tautību pārstāvi. Katrai pastkartei ir savs stāsts – tāda kā haika par fotogrāfijā redzamo un sajūtamo.

Fotogrāfijas meklējam internetā un citos materiālos, bet kad fotogrāfija izvēlēta, seko grūtākais – atrast tās autoru un vienoties par fotogrāfijas izmantošanas noteikumiem.» Jaunā uzņēmēja atzīst, ka fotogrāfi ir dažādi – vieni ir saprotoši, un ar vairākiem jau tagad ir izveidojusies stabila sadarbība, bet citi dala vēl neizceptu pīrāgu. Daļu summas no katras pārdotās pastkartes ziedo labdarības fondam, kura mērķis ir palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām atrast savu vietu dzīvē un radīt spārnus sapņu īstenošanai – līdz ar to tas ir ne tikai biznesa, bet arī sociāls projekts. «Es uzskatu, ka arī cilvēki ar īpašām vajadzībām spēj dot labumu sabiedrībai – viņiem tikai vajadzīga motivācija, lai no ņēmējiem kļūtu par devējiem.»

Pašlaik Elīna apzina iespējas atrast sadarbības partnerus, kuri gatavi izplatīt Typical Latvian izdotās pastkartes. Ieplānota arī interneta veikala atvēršana. Pagaidām tās nopērkamas vairākās vietās Vecrīgas suvenīru veikaliņos un citviet, bet izplatīšanas tīkls nav pietiekami plašs. «Tagad es jūtos savā vietā un daru to, ko protu un kas man patīk. Atceros, ka, stājoties koledžā, mārketinga speciālistos mani uzņemt negribēja – teica, ka nespēšu visu izdarīt, visur nokļūt. Es pierādīju, ka varu!»

Mamma: «Skatās, jo tu esi zvaigzne»

Elīna nekad nav jutusies kā nespējīga invalīde, jo mamma vienmēr pratusi viņu pasargāt no žēlošanas, no uzbāzīgiem skatieniem un nevajadzīgas līdzjūtības. «Elīna ir mana zvaigzne. Viņa ir tāda pati kā citi jaunieši, tikai nestaigā. Viņa ir īpaša. Tagad jau mūs visi Gulbenē pazīst, bet senāk cilvēki reizēm apstājās un uz mums nolūkojās ar žēlumu. Tad es Elīnai teicu, ka cilvēki skatās, jo tu esi zvaigzne. Tas ir piepildījies – viņa tiešām ir zvaigzne – jauna sieviete, kas vada savu uzņēmumu un saņēmusi novada pašvaldības pasākuma Gada atsitiens 2015 galveno balvu nominācijā Gada jaunietis uzņēmējdarbībā.»

Augot Elīna ir vienmēr bijusi starp vienaudžiem un izbaudījusi visus pusaudžu gadu trakumus – to pašu, ko dara visi pusaudži, arī nerātnības. «Esmu pateicīga mammai un māsai Karlīnai, kā arī citiem man tuviem cilvēkiem, kuri man likuši justies piederīgai sabiedrībai. Pateicoties māsai, man ir bijusi superīga bērnība, kas daudz neatšķīrās no citiem bērniem. Viņai nekad nebija kauns mani ņemt līdzi pie draugiem – viņas draugi bija arī mani draugi.»

Vaicāta, vai vienmēr spēj saglabāt optimismu un dzīvesprieku, Elīna atzīst: «Ir jau arī drūmi brīži, kad apzinos, ka mamma saules mūžu nedzīvos un vienmēr nevarēs būt man blakus, un es nezinu, kā tikt pašai ar visu galā. Bet tad es saņemos un pati sev saku: nav jādomā par nākotni, ir jābauda šis brīdis!» Un Elīna bauda ik mirkli, arī ceļo. «Divas reizes esmu bijusi Ungārijā, un esmu stingri apņēmusies turp doties vēl kādu reizi, jo šī vieta mani uzrunā. Skatoties uz Budapeštas skaistajām senajām ēkām, iztēlē redzu tā laika sievietes skaistās kleitās. Pēc vidusskolas izlaiduma kopā ar klasesbiedriem devāmies kruīzā uz Stokholmu. Paldies klases puišiem un meitenēm, tiem, kas viņus satiks, būs paveicies, jo dienās no viņiem iznāks ļoti labi vīri un sievas.»

Grāmatās izdzīvo dzīves

Par tikšanās vietu Elīna izvēlējās Gulbenes bibliotēku, sakot, ka tā ir vieta, kas būtiski ietekmē viņas dzīvi. Grāmatas jau kopš bērnības ir devušas patvērumu un iespēju izdzīvot to, ko reālajā dzīvē viņa pati nespēj. Elīna lasīt iemācījās agri. Savulaik izlasīta gluži vai visa Cēsu internātskolas bibliotēka, bet tagad grāmatas pie viņas nonāk no Gulbenes bibliotēkas, kur viņa ir visai bieža viešņa. «Pieaugušo bibliotēka gan atrodas ēkas otrajā stāvā, un man tur nokļūt grūti, bet mamma vienmēr ir līdzās un izvēlas grāmatas manā vietā. Zināmā mērā problēma ir tā, ka es nekad neatceros ne grāmatu nosaukumu, ne autoru, – man tas vienkārši nav svarīgi, saturs ir daudz būtiskāks. Tad nu reizēm sanāk tā, ka man rokās nonāk jau reiz lasīta grāmata. Lai pati sev piefiksētu, ko tad īsti esmu izlasījusi un kādu iespaidu uz mani grāmata ir atstājusi, esmu sākusi rakstīt blogu Grāmatu dienasgrāmata. Īpaši čakla gan šajā jomā neesmu, bet katrā gadījumā man pašai rakstīšana ir noderīga. Reizēm tikai tad, kad jau rakstu atsauksmi, ieraugu un izjūtu pavisam ko citu, nekā lasot pašu grāmatu. Tās ir jaunas un noderīgas atziņas.»

«Es biju tikai sešus gadus veca, kad nonācu internātskolā. Materiālie apstākļi nedeva iespēju katras brīvdienas doties mājām, tāpēc nereti internātā paliku viena. Bija baisi, bet mans glābiņš bija grāmatas. Atzīšos, ka pasakas gan nekad neesmu lasījusi, – roka vienmēr stiepās pēc pieaugušo literatūras. Lasīšana man deva patvērumu, un es varēju izdzīvot visu, ko nespēju reālajā dzīvē. Caur grāmatām esmu izdzīvojusi gan pirmo mīlestību, gan balles. Jāteic gan, ka pat sapņos nekad neesmu staigājusi. Vienīgi pēc kādām īpašām nodarbībām sapnī dejoju – tas ir bijis tikai vienu reizi, taču skaisti. Tāpēc es visiem gribu teikt – dejojiet, nepalaidiet garām iespēju būt kā sniegpārsliņām prasmīga partnera rokās. Grāmatās ir mana dzīve, un tās ietekmējušas manu attīstību, intereses, valodu, spriestspēju. Mani cilvēki reizēm žēlo, sakot, ak tu nabadzīte – tu nevari staigāt, bet es atbildu: es taču tikai staigāt nevaru, nevaru iedomāties savu dzīvi, ja es neredzētu. Redze ir visbrīnišķīgākā dāvana, ko man ir ļauts paturēt.» Elīna, kā pati saka, lasa visu pēc kārtas: romānus, ezoteriku, biznesa pamācības, fantastiku. Lai arī grāmatu nosaukumus viņa praktiski neatceras, ir daži darbi, kuru nosaukumi atmiņā palikuši, piemēram, Dievs nekad nenokavē un Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari, jo tieši šie darbi viņu iedvesmojuši visvairāk.

Puiši nēsā uz rokām

Pabeidzot devīto klasi Cēsu internātskolā, Elīna atgriezās Gulbenē un uzsāka mācības vidusskolā. Skolas infrastruktūra gan nebija piemērota skolēnam ratiņkrēslā, bet šis fakts nenobaidīja ne mammu, ne skolas vadību, ne pašu Elīnu, ne klasesbiedrus. Mācoties matemātikas klasē, kurā pārsvarā bija puiši, Elīna burtiski tika nēsāta uz rokām – pa stāviem no kabineta uz kabinetu, un pa gaiteņiem ar ratiņkrēslu vienmēr smaidīgo meiteni puiši nogādāja laikus. Arī izlaidumam par godu rīkotajā braucienā ar kuģi uz Stokholmu klases puiši nebaidījās uzņemties atbildību un paņēma Elīnu līdzi. Nav jau tā, ka vienmēr viss notiek tieši tad, kad Elīna to vēlas. Viņa atzīst, ka, esot atkarīgam no citiem cilvēkiem, ir jāiemācās gaidīt un būt pacietīgai. «Ir jāiemācās nedusmoties un pieņemt lietas, kādas tās ir. Tas rūda raksturu.» Pa retam gadās arī kāds nepatīkams notikums, piemēram, reiz kāds puika Elīnas ratiņiem pielicis priekšā kāju. Par šo soli gan viņam nācies krietni trūkties, jo klases puiši to lietu tā neatstāja un nekrietnelis dabūja pa mizu. «Vispār jau man nākas sastapt pārsvarā labus cilvēkus, ko kā pērlītes saveru sirdī, lai vēlāk būtu par ko domāt un atcerēties. Cilvēki mums apkārt ir lielākā dzīves vērtība.»

Mamma un meita atzīst, ka noderīgs būtu elektromotora ratiņkrēsls, bet tik lielas naudas viņu rīcībā nav un diezin vai tik drīz būs. Taču šāds braucamais atvieglotu dzīvi. Mamma atzīst, ka vajadzētu jau vēl vairākas lietas, kas palīdzētu tikt galā ar sadzīvi, – dzīvo viņas nelielā dzīvoklītī otrajā stāvā – invalīdu ratiņu pacēlāja kāpņu telpā nav, un, no malas skatoties, šķiet, ka nokļūt mājās vien jau ir varoņdarbs. Elīna sapņo: «Gribētos mazu māju ar terasi, uz kuras dzert tēju un skatīties, kā līst silts vasaras lietus. Varbūt kādreiz man tas viss būs.»

Meklējiet kultūras namā vai teātrī

Zvanot Elīnai, lai sarunātu intervijas laiku, viņa saka: «Es piekrītu, tikai nezinu, kad man būs brīvs laiks. Esmu iegādājusies biļetes uz dažādiem pasākumiem, un vēl arī daudz laika aizņem biznesa lietas.» Vaicāju – kurp tad īsti dosies? Uzskaitījums ir garš – koncerts tepat Gulbenē, teātris Valmierā, vēl viens koncerts Latgales vēstniecībā Gors un tā tālāk un tā joprojām. Tagad top skaidrs, kāpēc laiks ir limitēts, jo visu pagūt būtu grūti pat cilvēkiem, kurus nesaista ratiņkrēsls. Tikt uz koncertiem vai citiem pasākumiem var, izmantojot tikai privāto automašīnu, jo autobusā mamma ar saviem sievietes spēkiem Elīnu ienest nespēj un krēsli Elīnas vajadzībām nav pietiekami ērti.

«Kultūras pasākumus tik bieži varu baudīt arī tāpēc, ka vairākās vietās man pat biļete nav jāpērk – es atbraucu ar savu krēslu un vietu neaizņemu. Es nezinu, kāpēc uz kultūras pasākumiem ierodas tik maz cilvēku ratiņkrēslos, – pa visu šo laiku tikai divas reizes esmu redzējusi. Iespējams, ka viņiem nav pieejama nepieciešamā informācija vai nav kas palīdzētu turp nokļūt, vai arī vienkārši intereses trūkums par kultūru un mākslu. Daudzus jau mūsdienu sabiedrībā nekas vairāk par komentāriem internetā neinteresē.» Kultūras pasākumi un grāmatas Elīnai ir vieta, kur atpūsties no ikdienas. «Reizēm ir sajūta, ka es izšķīstu mūzikā.»

Ričards Brensons iedvesmo

Cilvēks, kas netieši licis viņai izvēlēties savu dzīves ceļu – kļūt par mārketinga speciālisti un iesaistīties biznesā, kā arī nepadoties, ir Ričards Brensons. «Viens no maniem nepiepildītajiem sapņiem ir tējas dzeršana un saruna ar Ričardu Brensonu, jo viņš ir emocionāli piepildīts, gaišs un atvērts cilvēks, kurš ne tikai ņem, bet arī dod sabiedrībai.» Par Ričardu Brensonu – viņa cīņu ar disleksiju un sabiedrības attieksmi pret to, par biznesa veidošanu un attieksmi pret dzīvi – Elīna interesējas jau kopš pamatskolas gadiem. «Es iedvesmojos no viņa, jo arī viņam bija problēmas, bet viņš nesalūza un neļāva sevī ielauzties rūgtumam. Zināmā mērā mums ir paveicies – viņam tāpat kā man līdzās bija lieliski vecāki, kuri motivēja un neļāva sevi žēlot. Man ļoti tuvi ir viņa centieni padarīt pasauli labāku. Es arī gribu būt noderīga sabiedrībai un dot cilvēkiem to, ko spēju.