«Jūtos īstajā vietā. Nezinu, vai simtprocentīgi, bet uz darbu neeju ar piespiešanos. Man patīk tas, ko daru, it īpaši būt ēterā, – pats labākais, no kā visvairāk plūst adrenalīns,» saka Latvijas Televīzijas laika ziņu moderatore un Latvijas Radio ziņu dienesta žurnāliste Daira Kokoreviča.
Salīdzinot darbu televīzijā un radio, Daira tomēr priekšroku dod pirmajam. «Tur ir spozme, cilvēki ne tikai dzird, bet arī redz mani. Kad sāku strādāt televīzijā, klausītāji man teica, ka, dzirdot balsi, domājuši, ka izskatos citādi. Atliek tikai parādīties televīzijā tajā laikā, kad visi skatās Panorāmu, un diktoru ievēro. Tas pēc tam sniedz daudz privilēģiju,» secina viņa un apstiprina, ka TV esot daudz ko devusi, lai gan tā esot vēl neapgūts lauks. «Līdz šim esmu tikai laika ziņas vadījusi, bet gribētu vēl daudz ko pamēģināt. Esmu tajā dzīves periodā, kad jaunības maksimālismā visam gribas teikt – jā. Šķiet, esmu tāds cilvēks, kam ir grūti pateikt – nē.»
Meitenīga un pašpuiciska
Daira uzskata, ka uz ielas nemaz tik viegli neesot viņu atpazīt, jo televīzijā ir atšķirīga nekā ikdienā. «Kosmētiku ikdienā praktiski nelietoju. Man patīk brīvais stils. Reizēm brīvdienās, kad dodos laukā, uzvelku saplēstus džinsus un kedas, lai ir ērti, varu braukt ar velosipēdu un sportot. Tad reti kurš varētu pateikt, ka tā ir meitene, kas televīzijā vada laika ziņas. Tur man izveidots pavisam cits tēls – klasiska, saposta, korekta sieviete kleitā, kāda reāli reti izskatos. Tas ir jauks un skaists, man pieņemams – patīk uz pāris minūtēm būt dāmai, lai gan es tāda neesmu, bet gan meitenīga un pašpuiciska. Patīkami, ka Latvijas Televīzijas stila nodaļa uzpoš mani un kolēģus. Tas ir viens no aspektiem, kas sniedz prieku šajā darbā.» Viņa atminas, ka pirmo mēnešu laikā, kopš sākusi strādāt televīzijā, sociālajos tīklos saņēmusi vairākus bildinājumus no svešiem vīriešiem. «Es vēl nebiju saņēmusi bildinājumu no sava vīrieša!» smaida viņa.
Daira secina, ka rūdījumu guvusi, no rītiem agri ceļoties, jo jādodas uz darbu. «Tam jārod motivācija, un līdz šim man tā ir bijusi. Ja es negribētu, tad diez vai to darītu. Divi rīti nedēļā man ir agrie, bet tad ir patīkama sajūta – no rīta deviņos beidzas darbs, tad varu doties mājās gulēt diendusu. Pa dienas vidu gatavoju ēst – protu izcept gan kūku, gan pagatavot cepeti. Pēcpusdienā atkal dodos uz darbu televīzijā, kur sākas otrais darba cēliens.»
Idealizēta sapņa vīzija
Bērnībā Daira esot bijusi ļoti hiperaktīvs bērns, īsta atspole, visur gājusi uz priekšu kā tanks. «Biju ļoti skaļa – runāju, dziedāju un smējos. Šķiet, daudziem kā bērns kritu uz nerviem. Ar māsu daudzus nedarbus kopā paveicām, man patika citus izjokot,» smaidot atceras televīzijas jaunā seja. Savukārt skolas laikā bijusi aktīviste – piedalījusies dažādos pasākumos un priekšnesumos, nav sēdējusi malā, taču delverības arī turpinājušās – no klases raidīta laukā par skaļu smiešanos. Apmeklējusi mūzikas skolu, absolvējusi klavierklasi. Daira ir pārliecināta, ka žurnālistikas joma, kādā viņa šobrīd darbojas, izvēlējusies viņu, nevis otrādi. Skolas laikā apsvērusi arī ideju – varbūt jāturpina muzikālās gaitas.
«Žurnālistiku studēju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē – uz to apzināti tiecos jau vidusskolas laikā. Pēc devītās klases absolvēšanas man jau bija skaidra vīzija, ko es vēlētos darīt. Man patika rakstīt domrakstus, tie padevās, lasīju grāmatas. Biju pārliecināta, ka būšu rakstošā žurnāliste, kas intervēs cilvēkus. Man bija idealizēts sapnis, ka varētu aprakstīt ceļojumus. Iedomājos, ka tas būtu mans sapņu darbs.» Daira prāto, ka acīmredzot saskatījusies seriālus, kur šī profesija bija idealizēta. «Tā pati Kerija Bredšova no Sekss un lielpilsēta, kurai ir sava sleja modes žurnālā un kurai ir glamūrīgs dzīvesveids, pilns skapis ar kurpēm. Latvijā ir maz žurnālistu, kas var ceļot pa pasauli un veidot ceļojumu aprakstus.» Studiju laikā, mācoties pirmajos kursos, skaistās ilūzijas sabruka. Daira klusībā prātojusi, cik forši būtu, ja varētu strādāt televīzijā vai radio, un nodomājusi – viņu tur neņems. Taču praksē viņa nokļuvusi Radio 101, iepazinusies ar interesantiem cilvēkiem, kas palīdzējuši tālākajā profesionālajā attīstībā. To skaitā ir Toms Grēviņš, ilggadējs kolēģis un partneris radio, no kura daudz mācījusies – kā uzvesties ēterā, kā runāt ar klausītāju. Viņas idejas un pieredze – to vienmēr apbrīnojusi.
Ieslēgšanas – izslēgšanas princips
Meitene neslēpj, ka diezgan ilgu laiku runājusi ar lielu akcentu, jo nāk no Latgales, Rēzeknes, dzimusi Balvos, taču no tā atbrīvojusies. «Rīgā dzīvojot, arī radio ar mani strādāja runas pedagogi un es pati, taču tas lielas pūles nesagādāja. Esmu iemācījusies akcentu viegli ieslēgt un viegli izslēgt. Tiklīdz braucu uz mājām Latgalē, šķērsoju robežu un jūtu vidi, kur mani vecāki un vecvecāki runā citādi, es pavelkos viņiem līdzi. Protu runāt latgaliski un ar vecmammu tā arī sarunājos.»
Latvijas Radio nonākusi pati saviem spēkiem. Savulaik tur meklēja cilvēku, kas varētu producēt raidījumu Kolnasāta un prastu runāt latgaliski, un viņa pamēģināja. Dairu suģestē žurnālista profesija, jo viņš daudz ko uzzina, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem. «Strādājot ar ziņām, žurnālists nav speciālists tikai vienā nišā, viņam izveidojas plašs redzesloks. Interesējoties par notikumiem Latvijā un ārzemēs, šķiet, ar katru cilvēku par kādu tēmu varētu parunāties, man būtu ko teikt. Kā reportiere neesmu daudz strādājusi, jo vairāk darbs bijis saistīts ar ēteru un studiju. Studējot mani fascinēja iespēja būt notikumu epicentrā, visur būt klāt, uzzināt kaut ko jaunu un to pastāstīt sabiedrībai.» Kopš Dairai ir ciešākas attiecības ar laika ziņām, draugi mēdzot uzjautāt – kāds rīt būs laiks. «To, ko zinu, pastāstu. Neesmu ne sinoptiķe, ne meteoroloģe. To, ko zinu es, varētu zināt jebkurš, jo ir jāprot meklēt un atrast informāciju. Protams, pašai vislabāk patīk saulains un karsts laiks, karstums man nesagādā nekādas problēmas. Es to izbaudu. Savukārt auksts laiks sagādā diskomfortu, bet protu sadzīvot ar laika apstākļiem, izbaudu visus četrus gadalaikus.»
Spēcīgākā ieroča meklējumos
Ja Dairai pirms pusgada jautātu, ko viņa gribētu sasniegt karjerā, atbildētu – vēlas vadīt savu raidījumu. «Šobrīd to jau radio daru, kur esmu gan vadītāja, gan intervētāja. Vēlētos pamēģināt arī televīzijā likt lietā savas iemaņas. Šķiet, televīzijā strādāt ir vieglāk nekā radio, jo tur var izmantot vairākus ieročus – ne tikai balsi un vārdus, bet arī žestus un ķermeņa valodu, svarīgi arī, kā vizuāli izskatās studija. Kāds ir mans spēcīgākais ierocis? Godīgi sakot, to vēl neesmu atklājusi. Ceru, ka izdosies atklāt un noslīpēt tā, ka ar to varētu kalnus gāzt. Es pie tā strādāju,» pašpārliecināti saka Daira. Viņa salīdzina, ka radio – tas ir intīmāks medijs, kur svarīgi, ko diktors pasaka, saturs, viņa balss un dikcija. «Nevēlos būt asa vai uzbrūkoša žurnāliste – tas neatbilst manai dabai. Laikam nevarētu nostāties viens pret vienu ar intervējamo kameras priekšā. Neesmu šobrīd tik spēcīga, tur ir vajadzīga milzīga pieredze, bet uz to arī netiecos. Labprāt dotos kādā izbraukumā un vadītu reportāžu. Savulaik domāju, ka esmu ar mieru veikt dažādus sociālos eksperimentus un tad vērot, kāda ir cilvēku reakcija. Būtu visam gatava, braukt arī uz kādu karsto punktu un iziet no ierastās komforta zonas.»
Laiks tikai sev
Uztraukums joprojām pavadot, dodoties ēterā. Kāda kolēģe teikusi: ja tas ir, tad tas nozīmē, ka Dairai ir svarīgi, ko viņa dara un lai būtu labi izdarīts. «Man tā arī vienmēr ir – kad ļoti gribu, lai man sanāk, tad arī rodas uztraukums. Pēc ētera parasti kolēģiem jautāju – kā man sanāca?» Daira sapratusi, ka ar uztraukumu varot iemācīties tikt galā – profesionalitāte iemāca to noslēpt un citiem neizrādīt.
Darbs aizņem lielāko dzīves daļu un pret to viņa attiecas nopietni un ar lielu atbildību. «Esmu iemācījusies darbu nodalīt no pārējā, brīvā laika, kur varu izlikt savu enerģiju, kas manī ir, – sportoju, skrienu, vingroju, braucu ar riteni un tiekos ar draugiem.» Viņa neesot ekstraverta, jo svarīgi ikdienā atrast arī laiku, ko veltīt tikai sev un paklusēt. «Darbā ir daudz jārunā, tāpēc rodas nepieciešamība pāris stundas paklusēt, kaut ko lasīt vai atrasties klusumā. Vislabāk, ja to var darīt ārpus mājas, pie dabas, un atslēgties.» Viņa teic, ka pašai ar sevi ir interesanti – rodas daudz neatbildētu jautājumu, dodoties vakarā gulēt. Tad analizē, kāda bijusi diena, kas sagaida rītdien un tamlīdzīgi. «Pēc raidījuma domāju, ko varētu labāk izdarīt, kā uzlabot savas prasmes žurnālistikā, būt līdzvērtīgai pieredzējušiem kolēģiem un kļūt vēl profesionālākai. Man ir svarīgi sevi pierādīt, apliecināt un parādīt, kas ir manos spēkos. Protams, domāju arī par ikdienišķām lietām, kurp doties ceļojumā.» Tas esot visgrūtākais – saprast, ko pati vēlas, vai tas, ko dara, ir pareizi, vai tik daudz laika vajag veltīt darbam.
Vienam otra azotē
Vasaras nogalē Dairai gaidāms skaists notikums – kāzas. «Ar Kasparu esam kopā trīsarpus gadus, bet esam pazīstami vismaz septiņus, iepazināmies studentu kopmītnēs,» atklāj Daira. «Viņš mani iepazina, kad biju studente, biju atbraukusi uz Rīgu un šeit sākusies cita dzīve. Viņš zina praktiski visu, kas ar mani noticis šajā laikā, labi pazīst.» Jaunajai sievietei attiecībās esot svarīga visiem labi zināmā savstarpējā uzticēšanās. «Mēs abi esam pašpietiekami. Nav nepieciešamības visu laiku atrasties vienam otra azotē. Esam patstāvīgi, diezgan neatkarīgi, personības, kas otru papildina,» analizē Daira. Pašai esot patīkami, ka mīļotais vīrietis labi apzinoties viņas darba specifiku, un ar to pāris protot labi sadzīvot. «Mēs kopīgi dodamies ceļojumos, tādējādi sevi palutinot – tā vislabāk var atpūsties, atslēgties no visa, gūt jaunus iespaidus. Mums patīk aizbraukt kopā uz viena vai otra laukiem, būt pie dabas un ar mīļotajiem cilvēkiem.»
Kopīgi pasmieties
Veidojot attiecības ar citiem, cenšoties dzīvot pēc principa – nedarīt nevienam neko sliktu, pret visiem būt laba. «Izvairos no konfliktiem un strīdiem – tā ir lieka enerģijas tērēšana. Labāk ar citiem kopīgi pasmieties. Svarīgi, lai ir viegla, brīva atmosfēra, lai ar kolēģiem varu strādāt, jo bieži vien mums ir komandas darbs, pasmaidīt un neapvainoties.» Lai cik tas arī būtu skumīgi, kādu asāku vārdu varot pateikt vismīļākajiem un tuvākajiem cilvēkiem. «Viņi ir redzējuši, ka nesavaldos un spēju pateikt to, ko nedomāju. Mans vectēvs vienmēr mācīja, ka darbs ir jāizdara labi, pat vēl vairāk, jo tas raksturo cilvēku. Nebaidos no darba. Šī atziņa manī ir ieaudzināta kopš bērnības tāpat kā attieksme pret citiem cilvēkiem. Priecājos, ka savos 25 gados esmu sasniegusi vairāk, nekā biju domājusi.» No savām līdz šim nerealizētajām iecerēm nosauc svešvalodu apguvi – šajā jomā esot iespējas sevi pilnveidot. Plāno turpināt studijas maģistrantūrā, saistītas ar kultūru un vēsturi vai literatūru, bet pagaidām tās gaida, kad būs vairāk brīva laika.