MĀJAS MĪLULIS: Ātri atrod kopīgu valodu ar dzīvniekiem

Suņi un kaķi Nesteru ģimenes saimniecībā allaž bijuši ierasti mājdzīvnieki. Taču pirms nepilniem deviņiem gadiem Dainas un Ivara aprūpē nonāca stārķis Krakšķis. Šī ziņa ātri sasniedza vietējos ļaudis, tāpēc nereti brīžos, kad atkal nelaimē nonācis kāds savvaļas putns, iezvanās Nesteru ģimenes tālrunis, taujājot, vai viņiem rastos iespēja uzņemties rūpes par vēl kādu dzīves pabērnu. Atteikts netiek, tāpēc vienubrīd saimniecībā mitinājušies pat četri stārķi, pajumte dota arī gulbim, kaijai un balodim.

Pirmā eksotiskā mājdzīvnieka stārķa Krakšķa nokļūšana Nesteru ģimenē bija pavisam nejauša: viņš tika izmests no ligzdas, apkaimes bērni to pamanīja, sāka barot ar sliekām, un stārķis ātri vien pierada pie cilvēkiem. Tomēr tad, kad vasara tuvojās izskaņai, bija diezgan skaidrs, ka šāds pieradināts putns ziemā par sevi parūpēties nespēs, tāpēc ir jāatrod viņam pastāvīgas mājas. Par stārķa nedienām uzzināja Daina Nestere, kas, aprunājoties ar vīru, nolēma, ka par putnu varētu parūpēties un nedrīkst ļaut tam salā un aukstumā iet bojā. Tā kā ziema tuvojās straujiem soļiem, bet stārķis bija nesens iemītnieks saimniecībā, šķita, ka vēl par agru viņu laist dzīvot kopā ar vistām, – draudzības saites starp kūts iemītniecēm un stārķi vēl nebija nodibināta, tāpēc stārķis pirmo ziemu pārlaida siltumnīcā, kura regulāri tika kurināta, lai putnam būtu komfortabli. Daina stāsta, ka stārķa ēdienkarte ir gaužām vienkārša – viņš praktiski ēd tikai svaigas reņģes. Zivīm jābūt nelielām, citādi viņš tās neēdīs. Arī griezt mazākos gabaliņos tās nedrīkst, tad Krakšķim par tām intereses vairs neesot. Pa vasaru viņš šo un to uzlasa arī dārzā. Jāpiebilst, ka stārķis traumētā spārna dēļ nelido.

Vēsā mierā

Vienubrīd saimniecībā dzīvoja pat četri stārķi – vienam ievainojumi bija pārāk nopietni, tāpēc tas pie Nesteriem nodzīvoja vien pāris dienu, otrs arī bija guvis traumu, tāpēc rudenī nespēja doties uz siltajām zemēm. Ziemu viņš pārlaida vistu kūtī, izveseļojās un pavasarī maz pamazām sāka lidināties – sākumā uz mājas jumta un tad arvien tālāk un tālāk. «Viņš gan šad un tad atlidoja, staigāja gar vārtiņiem, pabaroju viņu, un tad viņš devās atkal prom,» atceras Daina. Viņai ir aizdomas, ka arī nākamajā vasarā stārķis ir atlidojis, bet suņi viņu nav atpazinuši, sākuši riet, stārķis sabijies un aizlidojis.

Šobrīd ar vistām draudzīgi sadzīvo divi stārķi – ziemā mitinās kūtī, vasarā brīvi staigā pa sētu un dārzā. Nedēļā abi apēd aptuveni piecus kilogramus reņģu. Tās katru sestdienu iegādājas pie kāda zvejnieka. Ja viņam loms švaks, tad zivis kāds atved no Tukuma, Dobeles vai Saldus. «Tā kā zivju tirgotājs zina, ka tās pērku stārķiem, allaž man pārdod lētāk,» norāda Daina.

Kā šo putnu klātbūtni uztver suņi un kaķis? «Pilnīgi mierīgi. Vasarā pa sētu staigā vistu māte ar cālēniem, stārķi, un mājdzīvnieki par viņiem neliekas ne zinis, taču, ja pār māju pārlido kāds svešs putns, suņi par to uzreiz ziņo, skaļi rejot. Arī tad, ja sētā ienāk kāda vista, kas ir pārlēkusi pāri aplokam, suņi to izraida ārpus sētas,» stāsta Daina.

«Protams, ar katru jaunu iemītnieku ir jāiepazīstina, jāpasaka, ka tas ir mūsējais un to nedrīkst aiztikt. Un viss ir kārtībā,» uzsver Daina.

Nelūgtais viesis

Pie Nesteriem vienu ziemu pārlaidis ir arī gulbis – bija iesalis ledū, guvis arī nelielu traumu, pavasarī gan ātri vien, izlaists sētā, devies prom. Vairākus gadus vistu bariņam bija piepulcējusies arī kaija. «Ieraudzījām sižetu Degpunktā, kur tika ziņots, ka veterinārā klīnika meklē cilvēku, kas varētu dot pajumti kaijai. Viņai bija amputēts viens spārns. Uzreiz zināju – jābrauc pakaļ. Diemžēl šovasar Auci bija apsēdušas lapsas, un arī kaija iekļuva viņu nagos. Bija izgājusi dārzā, bet tā arī neatgriezās. Par lapsu medījumu kļuva man arī ļoti mīļš pundurgailītis. Biju pieradinājusi viņu sēdēt uz pleca, ēst no rokas, bet lapsa viņu notvēra pat sētā. Dīvainā kārtā suņi neko nemanīja,» stāsta Daina.

Īpaši draudzīga un cilvēku uzmanību alkstoša bijusi reiz arī kāda vista. Vispirms tā, neviena nemanīta, ielavījās lauku virtuvē un tur ko nočiepa no suņu bļodas. Drīz vien niķis bija rokā un lauku virtuvē vien dzīvoja – allaž atradās kāds, kad viņai iedod ko paknābāt. Ja arī kādreiz tika izlikta aiz durvīm, uzstājīgi pie tām stāvēja, lai taču beidzot laiž iekšā. Viņa labprāt uzturējās cilvēku kompānijā, nemaz nebaidījās. «Atceros gadījumu, kad vīrs remontēja traktoru. Palīdis zem tā apakšā un kaut ko ar kabatas lukturi pēta. Pienāk vista un arī ar lielu interesi skatās, kas zem traktora tur īsti ir ieraugāms,» atminas Daina. Pateicoties savai nemitīgajai ziņkārībai un vēlmei allaž būt starp cilvēkiem, vista nodzīvoja visu sev atvēlēto mūžu un izbēga no sprieduma, kas jau ierasti piemeklē pieaugušas broilera (gaļas) vistas.

Kāzinieku izklaides atskaņas

Bet pirms nepilniem četriem mēnešiem raibajai dzīvnieku saimei pievienojās vēl viens jaunpienācējs – balodis, ko mājinieki dēvē par Dūkulīti. «Kādu dienu ieraudzīju dzīvnieku patversmes Ulubele vēsti internetā par to, ka pie viņiem ir nokļuvis kāzinieku izpriecu upuris – balts balodis, ko kāzās pāros mēdz palaist gaisā, bet pēc šīs dažu minūšu izklaides, kad mirklis iemūžināts fotogrāfijās, kāzinieki nododas citām lustēm, taču par dzīvnieku tālāko likteni maza bēda. Apjukušais balodis tika atrasts mežā līdzās otram jau saplosītam putnam,» stāsta Daina. Nebija šaubu – ja vien balodis vēl nav adoptēts, Nesteri to labprāt uzņems savās mājās. «Vīram tieši bija jādodas uz Rīgu, Gaiļezerā bija paredzēts viņam veikt sirds ritma normalizēšanu, tā teikt, vajadzēja «iesist» sirdi atkal vajadzīgajā ritmā. Vispirms viņš ar meitu gan aizbrauca uz patversmi, nokārtoja visas vajadzīgās formalitātes, lai balodi varētu vest mājup,» teic Daina.

Tikmēr viņa no kaimiņiem bija sarunājusi būri, kur kādreiz tika turētas paipalas, un iekārtoja jaunajam iemītniekam mājvietu. Putns tajā ļoti ātri iejutās. Bija laiks mājdzīvniekus iepazīstināt ar Dūkulīti. Suns Rikis par putnu būrī praktiski neizrādīja nekādu interesi, apostīja būri, paluncināja asti un aizdevās tālākās gaitās. Kaķenei Picikam gan pirmā tikšanās ar balodi nebija tik mierpilna – ienākot lauku virtuvē, tā vispirms devās pie savas barības bļodiņas uz palodzes un tikai pēc maltītes ieturēšanas pamanīja savādo kustoni. Izbīlis bija milzīgs, kaķene sekunžu simtdaļā bija prom, ko kājas nes. Vēlreiz kāju spert lauku virtuvē viņa uzdrošinājās pēc dažām dienām – piesardzīgi, bet bez panikas.

Simpātijas no pirmā acu skata

Vislielākās simpātijas uzreiz uzplauka starp balodi un suni Brendonu. Sunim ļoti interesēja jebkura putna izdarītā kustība, un balodis pilnīgā mierā grozījās gan pašu degungalu (būris gan viņus abus šķīra). Šī draudzība ir tikai kļuvusi stiprāka: ne Rikis, ne kaķene balodim nerada tik lielu interesi kā Brendons. Līdzko suns ir telpā, balodis uzreiz pie viņa ir kā pielīmēts – šad un tad uzlido uz muguras, bet vislabprātāk kopīgi ietur maltīti – balodis ielaižas suņa bļodā un tik ilgi tur ko knibinās, kamēr arī suns ir paēdis. Jāpiebilst, ka apmēram trīs pirmās nedēļas balodis mitinājās tikai būrī, bet tagad tur tikai pārnakšņo. No rīta viņu izceļ no būra, bet vakarā ieliek atpakaļ, taču lielāko dienas daļu pavada uz aizskaru stangas, vērojot gan istabā, gan laukā notiekošo. Kopā ar kaķi vai viens pasnauž arī uz siltā mūrīša, tikai viena bēda – līdz ar to no baltā baloža viņš kļuvis par pelēcīti. Arī baltajai kaķenei ziemas laikā kažoks kļūst pelēks, jo siltais mūrītis vilina.

Kādus kustoņus vēl varam sagaidīt Nesteru ģimenes saimniecībā? «Man jau ļoti patīk visas eksotiskās vistiņas, kas vasarā varētu gozēties mauriņā. Arī ideja par pundurcūciņu palaikam uzplaiksnī. Bet īpaši jau nevienu dzīvnieku neesam meklējuši – tie kaut kā allaž paši pie mums nokļūst,» secina Daina.