\\Māja
Edgars Kaufelds. Teātris pilnībā iesūc sevī
 
TAURIŅI VĒDERĀ. Aktieris Edgars Kaufelds uzskata, ka aktierim ir jāstrādā, lai būtu sajūta, ka vēderā ir tauriņi. Ar katru jaunu izrādi azartam un šai sajūtai ir jārodas no jauna ©F64

Leļļu teātra aktieris un režisors Edgars Kaufelds atzīst, ka teātris ir viņa otrās mājas – darbs tajā aizņem lielāko dzīves daļu. Šobrīd rit saspringts mēģinājumu process, jo 6. martā pirmizrādi piedzīvos izrāde Pinokio, kur Edgaram uzticēta galvenā – Pinokio – loma. «Tā prasa saņemties, būt prasīgākam pret sevi, stiprākam un savākties, lai sasniegtu rezultātu – izrādei jābūt labai,» atzīst Edgars Kaufelds.

Viņš esot gandarīts, ka teātra repertuārā ir daudz izrāžu ar dažādām formām un tehnikām – figūrlelles, ēnu lelles, kartona lelles. «Šoreiz izrādē Pinokio mēs dauzīsimies ar skeletiem un kauliem,» stāsta galvenās lomas atveidotājs Edgars Kaufelds. «Nīderlandiešu izcelsmes režisors Jans Villems van den Boss ir iedvesmojies no Disneja multfilmas, kur skeletiņi dauzās, izjūk un saliekas kopā. Man patīk spēlēties ar neparastākiem ieročiem, nevis klasiskiem, tas ir interesantāk.»

Saruna ar skatītāju

Edgars raksturo savu varoni, kas piedzimst tīrs un naivs, bet tad dodas ielās, kur iegūst pamatīgu dzīves rūdījumu un kļūst pieaudzis. Pinokio loma palīdzot viņam pašam attīstīt domāšanu, liek paskatīties dziļāk uz šo kristāldzirdo varoni, kurš iepazīst pasauli un sevi. Izrāde ir garš stāsts par Pinokio dzīvi. «Manuprāt, cilvēkiem patīk skatīties, kā bērni aug, attīstās un mainās. Man pašam ir bērni – dēlam Tomam ir 2 gadi un meitai Laimai – 7 mēneši, tāpēc apzinos, kāda tā ir atbildība – bērnam vienam doties uz skolu un prast sevi aizstāvēt, ja tas ir nepieciešams,» paralēles ar savu atveidoto varoni velk aktieris. Viņš neslēpj – loma nākot grūti, jo aktierim uz skatuves esot ne tikai jārunā, bet jādzied, jādejo un daudz jākustas. Edgaram parasti vienlīdz tuvs ir gan radošais lomas tapšanas process, kad jānododas meklējumiem, gan mirklis, kad izrāde ir gatava un jānodod vērtēšanai skatītājiem. «Katra izrāde ir kaut kas jauns, sajūtas ir citādas. Izrāde vienmēr ir saruna ar skatītāju, kas atnācis uz teātri. Man patīk izrādes mazajā zālē, kur veidojas ciešs kontakts ar bērniem. Viņu komentāri izrāžu laikā mēdz būt kolorīti.»

Katra izrāde – no nulles

Atveidotajos varoņos aktieris nemēdzot meklēt līdzību ar sevi. «Protams, kaut kādas īpašības un reakcijas arī pašā atrodu. Pēdējā laikā it īpaši vēroju bērnus, kā viņi uzvedas, kāda ir viņu dabiskā reakcija, un to ielieku lomās,» atklāj Pinokio atveidotājs. Aktierim esot jāiemīl tas, ko viņš dara uz skatuves – lomai ir jāpatīk, tā jāatrod, jārada, jāsaudzē un ar to jāsadzīvo. «Katra izrāde ir jauna pieredze. Viss sākas no nulles, jo katram iestudējumam ir cits režisors, viņam ir atšķirīga domāšana un darba stils. Iepriekšējo pieredzi var nolikt malā. Tāpēc nav atbildes, kā aktierim pareizi strādāt. Gatavojot izrādi, mēs veidojam jaunu pasauli. Tur ir radīšanas prieks, kaut kas maģisks un mistisks.» Edgaram ir bagāta aktieriskā un arī režisora pieredze – Leļļu teātrī viņam aizrit devītā sezona. «Mums ir neliels kolektīvs, tāpēc cits citu labi pazīstam. Strādājam radošā mijiedarbībā, palīdzam. Man patīk, ka šeit dota iespēja radoši izpausties, strādāt un realizēt savas idejas.»

Bērnības atmiņu sajūtas

Čiekurkalns ir Edgara bērnības zeme. «Tad maz gāju uz teātri, labāk patika spēlēties, skatīties filmas ar Švarcenegeru, ar malkas pagali rokā pagalmā būt cīnītājam. Čiekurkalnā bija interesanti staigāt gar vilciena sliedēm, tur varēju pavadīt daudz laika. Zināju katru stūrīti, ķieģeli, vietiņu, kur varēja kaut ko noslēpt. Tagad, aizbraucot uz savu bērnības rajonu, daudz kas tajā kļuvis mazs un nepamanāms. Tas liecina, cik bagāta un iztēles pilna ir bērna pasaule, viņš visu redz citādi nekā pieaugušais. Mums ir jāmācās no bērniem, jo viņi pamana interesantas lietas, kam mēs reizēm pavirši paejam garām. Viņi daudz patiesāk reaģē uz lietām.»

Edgars mācījies Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā par konditoru – maiznieku – konfekšu ražotāju, pēc tam studējis režiju Latvijas Kultūras akadēmijā Māras Ķimeles kursā. Kopš tā laika neko neesot cepis – smaida aktieris.

«Man patika prakses laiks Laimas fabrikā, lai gan darbs bija monotons – visu dienu vajadzēja kārtot konfektes uz paplātes vai likt kastītēs šokolādes tāfelītes. Man bija interesanti kolēģi, tik dažādi. Atceros, kā baltā halātā gāju pa gariem gaiteņiem un no rīta saņēmu pārsimts «Labrīt!».» Taču teātris ņēma virsroku. «Šī profesija man šķita vispiemērotākā. Mani nekad nav vilinājis, piemēram, darbs birojā no 9.00 līdz 17.00. Tad es justos iegrožots. Man piedāvāja nākt strādāt uz Leļļu teātri, par kuru toreiz man nebija īpašas domas. Uzreiz iemeta marionešu izrādē. Tajā procesā es jutos apjucis. Nesapratu, kā tas var būt, ka svarīgākais ir lelle, nevis es kā aktieris,» skatuves gaitu sākumu atceras Edgars.

Teātra vides varā

Vide viņu pilnībā pārņēmusi savā varā – skatuves pasaule esot brīnišķīga, bagātīga, paver daudz iespēju. Leļļu teātrī stāstu var izstāstīt dažādi, piemēram, ar papīru, ar sērkociņiem... Ar nosacītiem elementiem var panākt to, ko zīmētā multfilmā, kino – aktieris var sabrukt, sastingt, staigāt pa gaisu. Piemēram, pērn paša režisētajā izrādē Alise brīnumzemē Alise pēkšņi kļūst liela, tad samazinās un pat staigā pa gaisu. Pieejamie izteiksmes līdzekļi ir daudzveidīgi. Atšķirībā no kino teātrī viss notiek uz vietas, kas rada vēl siltāku saikni ar skatītāju. Edgars saka, ka priecātos darboties abos virzienos – būt gan aktieris, gan režisors, jo katrā no šīm profesijām ir iespēja runāt ar skatītāju, kas ir būtiski.

Nenest darbu ārpus teātra – tas aktierim vēl esot jāmācās. «Tā nav, ka es nespēju iziet no lomas, sevišķi leļļu teātrī. Es neiemiesojos, piemēram, āža tēlā, kādu mēdzu spēlēt. Taču, ja kaut kas neizdodas, tad šaubas un domas ir grūti nenest līdzi uz mājām,» teic radošās profesijas pārstāvis. Laiks pirms pirmizrādēm mēdzot būt stresa pilns un grūts, taču tas esot pārejoši – atnāk un aiziet. Edgars ir prasīgs pret sevi, katru lomu veido tā, lai par to būtu lepnums. «Profesionālā teātrī strādājot, nevar pateikt – vai, nesanāca – it īpaši bērnu teātrī. Mēs gatavojam arī izrādes, kuras, iespējams, nāksies spēlēt vēl 20 gadus. Bērni izaug, bet ir izrādes, kas paliek repertuārā ilgi, tāpēc, ja aktieris nebūs apmierināts ar savu darbu, viņam šī sajūta nāks līdzi,» smaida Edgars.

Kopā ar vecākiem

Uz teātra izrādēm bērniem ir jānāk kopā ar vecākiem, nevis bērns jāatstāj zālē viens līdz izrādes beigām, ir pārliecināts aktieris. «Apmeklējums ir vērtīgs kopā pavadīts laiks. Repertuārs ir interesantas gan bērniem, gan vecākiem. Patiesībā visas izrādes ir paredzētas pieaugušajiem, kurās aktualizējam bērniem svarīgas tēmas. Bieži vien bērniem rodas daudz jautājumu, par kuriem viņi vēlētos aprunāties ar vecākiem, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu. Uz teātri ir jāiet – tas attīsta mazo skatītāju radošumu, garīgās īpašības un citas vērtīgas lietas, ko sniedz teātris.»

Pašlaik viņš dzīvojot diezgan vienādā ritmā – teātris un mājas. «No darba brīvo laiku maksimāli veltu savai ģimenei. Tas man ir ļoti svarīgi. Šķiet, ka teātris mani ir pilnībā iesūcis. Man pat nav tāda īsta hobija, visas manas intereses saistās ar darbu.» Atpūsties skatuves māksliniekam iznākot reti. Lielākoties tas izdodoties vasarā, kad viņš ir kopā ar ģimeni un bauda dabu. Reizēm griboties paslinkot, taču neizdodas. Viņš dzīvojot ar pārliecību – sev nevajag melot. «Es daudz domāju, kur tērēju savu enerģiju, vai tas ir vērtīgi, ko es daru. Ja to izlieto pareizajā virzienā, tad nejūt arī nogurumu, bet rodas jauna enerģija. Aktierim ir jāstrādā, lai būtu šī sajūta, ka vēderā ir tauriņi. Ar katru jaunu izrādi azartam un šai sajūtai ir jārodas no jauna,» atzīst Edgars.

Edgara Kaufelda pieturzīmes

• Nodarbošanās: Leļļu teātra aktieris un režisors

• Vecums: 31 gads

• Izglītība: mācījies Čiekurkalna Rīgas 8. vidusskolā; Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas dramatiskā teātra režijas kursa beigšanas (2008) devīto sezonu Latvijas Leļļu teātra aktieris

• Lomas: Zobu dizainers Kariess izrādē Gudrais zobiņš, Tontons izrādē Un atkal Pifs, Otrdienis un zaglis izrādē Emīls un Berlīnes zēni, Pinokio izrādē Pinokio un citas

• Režisētās izrādes: Jūlijonkuliņa Ziemassvētki (2015. g.), Alise Brīnumzemē (2015. g.), Makss un Morics (2014. g.), Jampadracis Ziemassvētkos (2012. g.), Meitene ar sērkociņiem (2011. g.), Kas dzīvo rotaļkastē..?(2010. g.).

• Nozīmīgs sasniegums: Spēlmaņu nakts balva Gada spilgtākā debija 2010./2011. g. sezonā