HOBIJS: Kaķu pasaulē ieved mīlestība

Siguldiešu Andas un Jāņa Raslavu dzīvoklī 37 gadus jau izkārtojušies vairāki tūkstoši kaķu – gan koka, gan stikla, gan porcelāna dzīvnieciņi. Kartītes, kalendāri, galdauti, sveces, krūzes, uz apģērba izšūti vai uzkrāsoti kaķi, gultasdrēbes un vēl citi priekšmeti ar mājas mīluļiem. Aizkari ar kaķiem gan nav, bet, ja būtu atraduši – tad noteikti tie greznotu mājas logus. Pirms 37 gadiem viņi apprecējušies un viens otru sākuši saukt par Runci. Tā arī sākās. Un Jānis mīļi Andu sācis dēvēt par muzeja direktori.

Andas dzimtā puse ir Mazsalaca, bet Jānis jau vairākās paaudzēs ir siguldietis. «Varu droši apgalvot, ka tāds uzvārds kā mums – Raslavs – ir vienīgais Latvijā. Tas ir tikai mūsu dzimtai,» palepojas Jānis.

No ceļojumiem atved minkānus

Anda dzīvē bijis tikai viens īsts kaķis – dziļā bērnībā. Un tad pirms 37 gadiem sācies dekoratīvo un fotografēto kaķu vākšanas bums. Vispirms abi laulātie dāvājuši kaķus viens otram, bet, kad par šo hobiju uzzinājuši radi, draugi un paziņas, sākuši dāvināt Raslavu ģimenei kaķus no visām pasaules malām. Arī pati ģimene daudz ceļo un no katra brauciena atved vienu vai vairākus kaķus. Jānis piebilst, ka tagad gandrīz katram eksponātam klāt uzraksta valsti, no kurienes viņš nācis, lai nesajauktu. Vismazākais mīļumiņš ir veidots no dzintara, bet vislielākais ir kaķubērns, kurš ņaud, ja viņu paspiež.

Visvairāk kolekcijas kaķu ir no Austrijas, tad – Vācijas, Kanādas, Latvijas, Anglijas, Slovākijas, Čehijas, Polijas, Šveices, Francijas un vēl daudzām citām valstīm.

«Mums ir interesants kalendārs, kuru uzdāvināja Austrijas draugi. Mēs to šķiram, un katru dienu ir pa kaķim. Daždien pat divi. Un datums klāt. Domājām, ka tas ir vienam gadam, bet izšķīrām, un tur katru gadu parādās 29. februāris. Kalendārs der visiem gadiem, un mēs tikai nepārtraukti šķiram,» stāsta Jānis.

Kalendāru ar kaķiem esot daudz, jo šie izdevumi ir skaisti. Saimnieks nogriežot datumus un saliek pa lielākām vai mazākām kastītēm. Tā visi kaķu kalendāri sakrāti. Ir septiņi albumi ar kaķu kartītēm. Minkāni tajās ir visdažādākajās pozās, un saimnieki lēš, ka kartīšu ir vairāki simti. «Tas varbūt mūsu vecumā liekas nenopietni un smieklīgi. Bet, ja mēs redzam to kaķi un viņš ir skaists, tad iegādājamies. Negribam dzīvo kaķi tāpēc, ka katru vasaru dodamies ceļojumos. Kas kaķīti savāks? Jānis mani ir «saindējis» ar ceļošanu, un reta ir tā vasara, kad mēs nekur nebraucam,» atklāj Anda. No bijušās darbavietas – Operetes teātra – saimniecei arī bijis daudz jāceļo. Tas bijis viņas galvenais mūža darbs, bet sanācis, ka tikai 20 gadus varēja strādāt. Anda bija galvenā kormeistare. Tagad ir pensijā. Jānis savukārt ir Inčukalna novada mūzikas un mākslas skolas pedagogs un Siguldas pagasta kultūras nama pūtēju ansambļa Sigulda diriģents.

No visiem iespējamajiem materiāliem

Runči nav saskaitīti, bet Anda uzskata, ka kaķubērni jāskaita pēc galvām. Ir tāds kaķu koris – 39 galvas, un skaitīts tika ilgi, kamēr saskaitītas. Kaķu kartītes daudz dāvinājuši Tartu draugi. Kastēs arī kaķu portreti. Laiku pa laikam dzīvoklī ekspozīcija mainās. Nāk skatīties draugi un radi, jo ekskursantus ģimene gan nevēlas uzņemt. Tā ir privāta kolekcija pašu priekam.

«Kaķi ir gudri un slīpēti dzīvnieki. Citi nav mīļi, bet citi gluži otrādi. Ja radiem, draugiem, paziņām ir kaķi, tad mēs braucam un fotografējam. Reizēm pat sajūk un neatceramies, kurā mājā kaķis fotografēts.» Interesants stāsts ir par kaimiņu kaķi, kurš gan vairs te nedzīvo. Saimnieki pārvācās uz Allažiem, bet kaķītis negribēja un laikam atradis citus saimniekus. Siguldā klaiņojošo kaķu neesot pārāk daudz. Taču rudeņos, kad cilvēki brauc projām no vasarnīcām, tad gan pamet. Skumji!

Iepriecina pelīšu izstāde

Andas un Jāņa dekoratīvie kaķi ir no visiem iespējamajiem materiāliem – metāla, māla, porcelāna, stikla, lavas, no Swarovski kristāliem, dzintara – visu neuzskaitīsi. Dažādi akmeņi ir interesanti, un ir arī adīti. Kopšana gan neesot vienkārša, jo regulāri jāslauka putekļi.

«Mēs daudz ceļojam. Vistālāk esam bijuši Amerikā, arī Spānijā, Francijā, Austrijā, Vācijā, Horvātijā, Slovēnijā, Polijā caurbraucot, Lietuvā, Šveicē, Bulgārijā, Čehijā, Norvēģijā, Igaunijā. No visām valstīm arī vesti kaķi mājās – gan figūriņas, gan bildītes,» atklāj kaķu saimniece. Andai pašai patīkot pēc iespējas pūkaināki kaķi un nepatīkot siāmieši. Viņa parāda arī kaķus, izšūtus uz spilveniem. Viens nācis no Mainavas salas Vācijas un Šveices robežā. Spilvenkaķi katrs nāk no savas vietas, tāpēc kompozīcija nesanākot.

Un, lūk, no smaga metāla Ēģiptes kaķis. Izskatās maziņš, bet, ja paņem rokās – smags. «Viena radiniece, kura man dāvāja kaķi – sveci, bija pat dakti nogriezusi. Teica: man bail, ka tu to aizdedzināsi. Es saku: es nekad to nededzināšu,» pasmej siguldiete. Visās jubilejās Andai un Jānim dāvina kaķus visādās variācijās. Kādreiz dāvināja arī balonus ar kaķīšiem, bet tie jau sen gaisu izlaiduši.

Interesants kaķubērns ir bildē no Venēcijas – draugi tur bija un nofotografēja. No Itālijas arī nākuši kaķveidīgie.

«Varbūt arī kaķu izstādi noorganizēsim. Ar bildēm ir vienkāršāk, bet kā visas figūriņas sapakosi, aizvedīsi? Tās taču ir tik trauslas! Pārvietot ir grūti,» pārliecināta Anda. Viņa pastāsta, ka kaķu kolekcija ir arī viņas bijušajai priekšniecei Ārijai un Jāņa Rozes apgāda direktorei Inārai Beļinkajai. Saimniece zina arī pastāstīt, ka Mazsalacas muzejā ir pelīšu izstāde, kurā ir apmēram 1200 sīkaliņu. Aizņem visu muzeja otro stāvu. Kolekciju dāvinājusi novadniece no Amerikas. Viņa aizgājusi mūžībā, bet kolekciju novēlēja Mazsalacas muzejam. «Mēs domājām – varbūt visus šos kaķus arī izstādīsim tur. Mazsalacā esam bijuši. Zinām, ka arī Šauļos ir kaķu muzejs. Gribētos tur kādreiz nokļūt,» par nākotni ierunājas Jānis.

Otrs hobijs – ceļošana

Kolekcija vēl joprojām papildinās. Protams, ne katru dienu, bet mēnesī pāris eksemplāru pienāk klāt. Ģimenei ir arī daudzas grāmatas par kaķiem, un viņi izpētījuši šo interesanto dzīvnieku līdz galam. Seko arī raidījumiem par kaķiem – kā četrkājainīši uzvedas, kāds katram raksturs utt.

Jānis stāsta arī par otru ģimenes aizraušanos – ceļošanu uz kalniem. Kā 1976. gadā aizbraucis uz Gagriem, Melnās jūras piekrasti, tā «saindējies» ar šo hobiju. No 1979. gada, kad apprecējušies, visur brauc kopā. Izņēmums – ja pēkšņi nav laika vai ir aizņemti. «Man grūti pateikt, ar ko kalni iesākās. Es kādreiz jaunībā redzēju kādu angļu filmu, kur varonim pateikts, ka viņš ilgāk par diviem mēnešiem nedzīvos. Viņš aizbrauca uz kalniem – paiet divi mēneši, gads, divi gadi, un viņš kļūst pilnīgi vesels. Dakteri brīnās, kas notiek? Daudzas lietas notiek arī mūsdienās. Es vienmēr saku pazīstamiem cilvēkiem: ja viņiem ir veselības problēmas, brauciet uz kalniem. Mums vistuvākie kalni ir Austrijā – tur mums arī ir draugi, ar kuriem jau ilgi draudzējamies. Ir Austrijas Alpi, Šveices Alpi, Bavārijas Alpi. Mans favorīts ir Materhorns Šveicē. Bildes ir kalnos safotografētas un tagad izliktas pie sienām kopā ar kaķiem. Tur redzamas visas augstākās kalnu virsotnes. Šogad arī noteikti brauksim uz Alpiem, uz Austriju vai Ziemeļitāliju,» stāsta Jānis. Siguldā ir bijušas viņa fotografēto kalnu virsotņu fotoizstādes.