«Piekrītu viedoklim, ka bērna stila izjūtu un gaumi kopā ar pašu bērnu rada vecāki – viņu ģērbšanās sils, dzīvesveids un dzīves ritms. Neticu, ka apģērbs veido bērna personību. Tas drīzāk papildina vai izceļ to,» uzskata grezno bērnu apģērbu zīmola Lazy Francis īpašniece un dizainere Olga Krūze. Viņas radītā zīmola interneta veikals pērn ierindojās kā viens no labākajiem un lielākajiem bērnu modes interneta veikaliem pasaulē.
Sarunā ar žurnālu Māja viņa pastāsta, kāpēc sevi neuzskata par modes mākslinieci un kādas aktualitātes pašlaik rodamas bērnu apģērbā.
Jāapzinās mērķis
Olga apgalvo, ka dzīvē nemeklē vieglus ceļus, tādēļ laikā, kad viņai piedzima meitiņa Anna, par savu dzīves galveno kursu izvēlējās modes biznesu. Jau sākotnēji viņa skatījās plašāk, un Olgu interesēja tirgus ārpus Latvijas robežām. Greznas kleitas un karaliski audumi bija kas jauns un netipisks praktiskā latvieša garderobē, tomēr tieši šāds ceļš interesēja jauno biznesmeni – būt atšķirīgai ar lietu, ko izvēlējusies padarīt par savu ikdienas nodarbošanos.
«Modes bizness, manuprāt, ir viens no sarežģītākajiem, un tikai tagad saprotu, kāpēc tajā dominē vīrieši,» atzīst dizainere. «Tāpēc iesaku visiem, kas grib pamēģināt spēkus šajā jomā, no sākuma apzināties, ko vēlas sasniegt, veidojot savu zīmolu, – popularitāti kā mākslinieks, peļņu vai darbu, kas sagādā prieku. Paiet laiks, kad, dibinot zīmolu paša spēkiem, vari sasniegt visus iepriekšminētos mērķus modes pasaulē.»
Sevi par modes dizaineri Olga nekad nav uzskatījusi un apgalvo, ka nodarbojas ar sevi interesējošu un iedvesmojošu lietu. «Darīt to, kas patīk, patiešām ir lielākā laime, bet manas ambīcijas vienmēr stumj mani tālāk par jau sasniegto,» viņa teic. «Modes biznesā, tāpat kā jebkurā citā, nepietiek tikai ar to, ko tu pats uzskati par labu, skaistu, kvalitatīvu un cenai atbilstošu. Neanalizējot tirgu, tā izmaiņas un vēlmes, jebkurš zīmols paliks darbnīcas līmenī. Tāpēc man tirgus pieprasījums, tā izmaiņas un svārstības spēlē milzīgu lomu, kad izvēlos kolekcijas virzienu. Personīgās un bieži vien pārdrošās dizaina vēlmes paliek otrajā plānā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka es kopēju, neiedvesmojos vai neielieku daļu no sevis manis radītajos darbos. Protams, tā ir, bet bērnu apģērbs un bērnu mode ir divas ļoti dažādas lietas.»
Vēlmes un etiķete atšķiras
Darbā Olgai palīdz pieredze, jo, pati būdama mamma, viņa zina, ko vēlas un nevēlas izmantot bērnu apģērba šūšanā. «Izvēloties audumus, vienmēr pārbaudu sastāvu. Domāju par oderes kvalitāti, mazgāšanas iespējām,» viņa stāsta. «Bet visvairāk man palīdz mani mazie klienti un viņu vecāki – visbiežāk mammas, bet paldies arī tētiem un pārējiem radiniekiem. Viņu atsauksmes un ieteikumi ir zelta vērtē!»
Olga novērtē atgriezenisko saiti no saviem klientiem, taču tajā pašā laikā ņem vērā arī to, ka viņu vēlmes, gaume un maksātspēja var kardināli atšķirties no valsts, kurā viņa pārdod savas kolekcijas. «Uzskats, ka bērnu kleita arī Āfrikā ir bērnu kleita, ir nepareizs pašā saknē,» viņa saka. «Piemēram, daudzas kultūras paredz mazām meitenēm konkrētus apģērba garumus, krāsas, piedurknes. Un tas nav novērojams tikai musulmaņu valstīs. Tāpēc bērnu mode savā ziņā ir pielāgošanās ne tikai klientu vēlmei, bet arī kultūrai un gadalaikiem. Jau kādu laiku es taisu nevis divas, kā ierasts, bet četras kolekcijas gadā. Katru – savam klientu lokam.»
Pēc labi padarīta darba lielākā balva Olgai ir apziņa, ka bērniem patīk viņas veikums. «Dažreiz, saņemot klientu bildes manos tērpos epastā, mans garastāvoklis uzlabojas par 200%. Vienmēr mēģinu pateikties kolektīvam, jo bez viņu atbalsta būtu grūtāk. Dažreiz aizejam vakariņās vai uzspēlējam boulingu,» stāsta zīmola Lazy Francis īpašniece. «Labākā balva ir apzināties, ka tev apkārt ir uzticami kolēģi un laimīgi mazie pircēji.»
Savukārt lielāko gandarījumu Olga gūst, ka viņai ir sniegta iespēja nepārtraukti mācīties un satikt interesantus cilvēkus no dažādām pasaules malām. «Kā arī katru reizi, kad redzu kādam mugurā Lazy Francis [darinājumu], patiesi uzsmaidu. Ļoti daudzus savus mazos klientus un viņu vecākus atceros. Ar dažiem tiekos arī ārpus darba.»
Ameriku neatklās
Iedvesma apģērbu radīšanā neaptrūkst, bet Olga atzīst, ka ir reizes, kad organisms protestē pret nepārtrauktu darba slodzi. Tādos brīžos viņai iestājas neliela iekšējā panika. Pārvarēt nepatīkamās izjūtas palīdz laiks, ko dizainere pavada kopā ar ģimeni, sportiskās aktivitātes vai brīvbrīdis, kas pavadīts ārpus Latvijas robežām – atpūta citā pilsētā.
Tomēr gadījumi, kad darbs jāpabeidz, bet iedvesma un enerģija, šķiet, izsīkušas, ir bijuši. «Parasti pēc kolekcijas nodošanas ir pilnīgs bezspēks. Tad es pieslēdzu savu radošo kolektīvu un daudz kas atrisinās. Bet, ja šāda izjūta būtu biežāk, es nopietni sāktu aizdomāties par to, vai eju pareizajā virzienā,» saka Olga.
«Kādreiz strādāju bez brīvdienām un vienā brīdī sapratu, ka tā vairs nevaru. Vainas sajūta, ka nepavadu laiku ar Annu, palika stiprāka par vēlmi ātri sasniegt nesasniedzamo. Pienāca laiks kaut ko mainīt,» stāsta dizainere. «Pirmais, ko izdarīju, aizliedzu sev strādāt brīvdienās. Tagad brīvdienās strādāju tikai un vienīgi īpašos gadījumos, pat uz telefona zvaniem neatbildu. Vakaros mēģinu atrast laiku ģimenei un sev. Eju uz sporta zāli, daudz ceļoju.»
Zīmola īpašniece uzskaita, ka trīs gadu laikā sagādā vairāk nekā 40 pamatmodeļu, kurus nemitīgi maina, papildina un labo. «Modē nevar atklāt Ameriku – mēteļi, kleitas, bikses un to dažādie silueti jau sen izdomāti. Mani personīgi pašlaik interesē spēlēties ar krāsām, faktūrām un aplikācijām.»
Apģērbs un personība
«Mana bērnība pagāja 80. gados Latgalē padomju un pēcpadomju laikos, kad cilvēkiem nebija naudas un iespēju nopirkt bērniem ne tikai apģērbu, bet pat maizi. Atceros, ka 8. un 9. klasē ziemā lielos mīnusos gāju trīs kilometrus uz skolu gumijas zābakos un divās vilnas zeķēs. Ļoti labi atceros sajūtu, kad visu pirmo mācību stundu nejutu pirkstu galus,» pieredzē dalās zīmola īpašniece.
«Mana vecmamma bija drēbniece. No viņas esmu daudz iemācījusies, un dažreiz, kad viņai bija brīvāks laiks no pasūtījumiem, man izdevās izdīkt kādu kleitu,» ar smaidu atminas Olga. «Tad tirgū parādījās nenormāli dārgie poļu izstrādājumi un mode Latvijā iegāja citā dimensijā.»
Vaicāta, vai apģērbam bija nozīme viņas personības veidošanā, Olga aizdomājas: «Drīzāk apģērba trūkums vai pelēkās masas sindroma nepanesamība un apziņa, ko gribu dzīvē sasniegt un ko noteikti nevēlos. Tagad mūsu bērniem un vecākiem ir tik liela izvēle, ka pat naudas daudzums vairs nav arguments, jo, padomājot par pirkumiem un iemācoties drošāk kombinēt apģērbu, krāsas un aksesuārus, bērns var izskatīties stilīgi pat ar minimālu budžetu.» Tomēr lielā mērā viņa piekrīt, ka bērna stila izjūtu un gaumi veido vecāki un viņu ģērbšanās stils, dzīvesveids un ritms. «Neticu, ka apģērbs veido bērna personību. Tas drīzāk papildina vai izceļ to, bet zinu, ka pusaudžu vecuma posmā apģērbs var daudz ko ietekmēt.»
Ikdienā Olgai labpatīk vērot, kā cilvēki ir saģērbušies – uz ielām, kafejnīcās, transportā. «Daru to ātri un bieži – neapzināti. Atpazīstu brendus un ražotājus. Man patīk vērot cilvēkus, bet ne tikai to, kas viņiem apģērbts. Ārzemju komandējumu laikā vienkārši sēžu ielas kafejnīcās, dzeru kafiju un vēroju cilvēkus – apģērbu, aksesuārus, kustības, uzvedību. Salīdzinu to, ko redzu dzimtenē, ar citās valstīs redzēto.