Dvīņu māsas Drozdovičas. Atgriešanās laiks

Dvīņu māsas Anastasija (Ana) un Jekaterina (Katrīne) Drozdovičas jeb dziedošais duets Dvīnes jau gadu strādā pie jauna minialbuma, kurā skanēs piecas vai sešas savas oriģināldziesmas un kurš klajā nāks pavasarī. Pēc ilgāka pārtraukuma Dvīnes pirms pāris dienām kāpa uz lielās skatuves, startējot konkursā Supernova, kur otrajā pusfinālā 10 konkurentu cīņā ierindojās 5. vietā.

«Supernova ir lieliska iespēja pastāstīt par sevi, jo trīs gadus publiskajā vidē neko nerādījām. Mēs nebijām nekur pazudušas, turpinājām sadarboties ar dažādiem dīdžejiem, piedalījāmies viņu veidotajos projektos,» stāsta māsas Drozdovičas. Viņas atklāj, ka trīs gadus apzināti bijis pārtraukums muzikālajai darbībai. Supernovas formātu abas uzskata par veiksmīgu, un, tā kā, gatavojot albumu, tapušas arī jaunas dziesmas, tika nolemts – jāpiedalās.

Festivāls, nevis konkurss

Jaunās dziedātājas piedaloties Supernovā, it kā tas ir nevis konkurss, bet festivāls. «Sacensības ideja mums nekad nav patikusi, jo primārais ir baudīt mūziku, būt vienotām tajā un iegūt jaunu pieredzi. Citus neuztveram kā konkurentus un nesalīdzinām ar savām dziesmām, jo dziedātāju pārstāvētie žanri ir dažādi. Supernovā dziesmas jāvērtē, vai tās piestāv Eirovīzijas formātam. Nav pareizi, kā uzskata arī konkursa producenti un citi ar to saistītie cilvēki, ka mākslinieks sagatavo dziesmu Supernovai un pēc tam turpina dziedāt pavisam citā žanrā.» Dueta pašmērķis nav bijis uzvarēt, jo abas uzskata: konkurss vai nu paver, vai nepaver jaunas iespējas. Lielais muzikālais ceļš pēc tā viņām būtiski nemainīsies, taču galvenais – turpināsies.

Dziedās arī latviski

Katrīne atklāj, ka pēc albuma izdošanas vasarā paredzēts doties koncerttūrēs, piedalīties dažādos festivālos, to prezentējot. «Beidzot esam nobriedušas dziedāt latviski. Ir bijušas pāris dziesmas latviski, bet vienmēr jutām, ka mums īsti nesanāk. Esam sapratušas, kad dziedāšana un dziesmu rakstīšana latviski neliegs izpildīt dziesmas arī angļu valodā. Šos abus virzienus var veiksmīgi apvienot.»

Katrīne un Ana pārstāv elektroniskās popmūzikas žanru. «To mēs arī ikdienā klausāmies. Kopš bērnības mums patīk mūsdienīga mūzika, un laikmetīgu mūziku arī pašas radām. Apzināmies, ka elektroniskās dziesmas latviešu valodā ne vienmēr skan labi. Latviešu valoda ir specifiska, tēlaina, mazliet vecišķa. Taču mēs mēģināsim rast kompromisu, turpinot strādāt šajā žanrā, lai latviski dziesmas skanētu harmoniski.» Dvīnes sadarbojas ar Supernovas dziesmas un jaunā albuma producentu Makree, kurš ir viņu izpildītās mūzikas līdzautors un aranžētājs. «Mums ir izveidota sistēma – pamats, kam virsū «būvējam» melodiju. Tai pielāgojam vārdus. Kopīgi notiek tapšanas process – viena rinda pieder vienai, otra – otrai. Tad seko diskusija – katra cenšas pamatot savu pozīciju, kurai ir spēcīgāks pamatojums, tā uzvar,» dziesmu tapšanas procesu ieskicē māsas.

Zobu birste – mikrofons

Kompromisu abām esot viegli atrast, jo dvīnes savstarpēji ļoti labi saprotas. Mūzika jaunietēm ir tuva kopš agras bērnības. «Bijām mierīgas, paklausīgas un mierīgas meitenes. Labi mācījāmies, savstarpēji draudzīgas.» Kopš piecu gadu vecuma patīk viss, kas saistīts ar skatuvi – mūzika un dejošana. Pirmās dziesmas uzrakstījušas 10 gadu vecumā un sākušas sapņot par lielo skatuvi. «Mums bija savi elki. Dziedājām, zobu birstes izmantojot par mikrofoniem. Vecāki domāja, ka varbūt kaut kas mainīsies, bet mums vēlme un kaisle muzicēt tikai palielinājās. Mēs aizgājām uz vokālo studiju. Ļoti patika, nenobijāmies uzstāties publikas priekšā. Mums lika dziedāt ansamblī kopā ar citiem bērniem, bet gribējām pierādīt, ka varam dziedat divatā solo. Nepagāja pat īsti gads, kad dziedājām jau solo dziesmas,» atceras Ana. Ģimenē neviens neesot saistīts ar mākslas pasauli, vectētiņam esot mākslinieciska dvēsele. Viņš savulaik mēģinājis iestāties Mākslas akadēmijā, prot skaisti zīmēt un gleznot, spēlē ģitāru un dzied.

Izvēles priekšā

Kad muzikālajā jomā bija paņemta pauze, Ana un Katrīne nodevās dziļām pārdomām par dzīvi – ko darīt tālāk, varbūt pievērsties kam citam, nevis mūzikai. «Taču tā ir mūsu sirdslieta. Un, ja tas patīk, mēs sev ticam, tad jāturpina,» ir pārliecinātas mūziķes. Katrīne atklāj, ka aktīvi mūzikas jomā sākušas darboties kopš 17 gadu vecuma. «Tolaik bijām pavisam jaunas, naivas meitenes, uzticējāmies citiem un tikām ievirzītas ne tajā virzienā, kur mums gribētos būt. Dzeltenā prese mums pievērsa pastiprinātu uzmanību, nezinājām, kā tikt vaļā no zīmoga – seksīgās dvīnes. Pārdzīvojām to visu, jo galvenais jau ir mūsu daiļrade, vēlējāmies kļūt par māksliniecēm,» neslēpj māsas. Šajā laikā iestājušās augstskolā, kur apguva audiovizuālo mediju mākslu. «Kursabiedriem arī bija izveidojies savs priekšstats par mums, tāpēc uzdevums bija parādīt, kādas īstenībā esam. Augstskola nedaudz piezemēja, lika izvērtēt, ko mēs darām un cik tas ir vērtīgi, kā arī mudināja ar vēsu prātu paskatīties uz mūsu iepriekšējo muzikālo daiļradi un nopietni – uz dzīvi.» Šajā laikā Anai un Katrīnei izveidojās attiecības, tāpēc māsas baudījušas mājas dzīvi un jutušās komfortabli, esot kopā ar saviem mīļotajiem. Katrīnes un Anas sirdis joprojām ir aizņemtas – otrās pusītes abām māsām ir hokejisti, kuriem sportiskās gaitas aizrit ārvalstu klubos. «Sezonas laikā abas dzīvojam kopā, cik vien iespējams, braucam ciemos pie draugiem, kuri strādā katrs savā valstī,» par ikdienas gaitām stāsta māsas.

Maina skatuves tēlu

«Pauze bija ļoti noderīga, jo vērojām savas izjūtas un sapratām, ka mums ir Dieva dots talants, ir jāraksta dziesmas un jādzied. Šajā laikā dziedājām gospeļkorī, kur mūzikai ir citāda pieeja. Tas arī mums palīdzēja atgriezt spēkus un ticību sev. Mēs tikām vaļā no pārdzīvojumiem, šaubām un bailēm.» Māsas atradušas vēl kādu interesantu aizraušanos –

jogu, kas palīdzēja gūt iekšēju mieru, rast atbildes uz daudziem jautājumiem un ieskatīties sevī. Dueta dalībnieces nolēmušas, ka tagad jāmaina arī savs skatuves tēls. «Mēs daudz ietekmējāmies no ārzemju mūzikas, un mūsu tēls uz skatuves patiesībā neatbilda tam, kādas esam patiesībā. Vēlamies, lai atbilst tam, kādas esam, lai mēs būtu patiesas un nevienu neapmānītu.» Ana un Katrīne apstiprina, ka mūzika aizņem lielāko daļu no ikdienas, taču abām piemīt arī citi talanti. Ana raksta recenzijas par Eiropas kino, savukārt Katrīne prot skaisti zīmēt, veido skices abu skatuves tērpiem.

Mīļas attiecības

Raksturojot sevi, māsas teic, ka dvīņu pāros parasti viens ir aktīvāks, otrs – mazāk. Un arī viņas neesot izņēmums. Ana ir komunikablāka attiecībās ar citiem, atvērtāka, drosmīgāka, taču tas nenozīmē, ka viņa duetā ir līdere. Atbild pat administratīvām lietām un lieliski pārzina datorprogrammas. Savukārt Katrīne ir saimnieciska, rūpējas par mājas dzīvi, prot daudzas praktiskas lietas. «Starp mums, protams, dažreiz rodas arī nesaskaņas. Mēs varam apvainoties viena uz otru, nerunāt, taču maksimāli – stundu. Nekad neesam lūgušas piedošanu, jo parasti nesaskaņas atstājam pagātnē un abas esam gatavas savu reizi piekāpties. Mēs mīlam viena otru,» ar sirsnību attiecības raksturo viņas.

Mūzika kā hobijs

Lai uzņemtu enerģiju un sevi palutinātu, Ana un Katrīne mēdz organizēt brīvos vakarus – izslēdz telefonus, skatās TV, pagatavo garšīgu, veselīgu ēdienu. «Mūsu ģimenes locekļi īsti nesaprot, kā mēs strādājam. Mums darbs nenozīmē no rīta līdz sešiem vakarā kā citiem, bet gan 24 stundas.» Laba relaksācija esot arī ceļošana pie savām otrajām pusītēm. «Mums patīk šāds māksliniecisks ikdienas ritms, jo savu nodarbošanos neuzskatām par darbu, bet sirdij tuvu hobiju, no kura gūstam labsajūtu. Jo pašas būsim emocionāli bagātākas, jo vairāk mums būs ko dot citiem.» Tuvu draugu māsām neesot daudz, jo jēdziens «labs draugs» nekad neesot bijis aktuāls. Abas savstarpēji veic arī labākās draudzenes funkcijas un tagad brīvo laiku, kad tas iespējams, aizvada četratā ar saviem mīļotajiem.

Mūziķes prāto, ka viņām esot sarežģīts liktenis tādā izpratnē, ka otrās pusītes savas sportiskās gaitas, visticamāk, turpinās ārpus Latvijas, tāpēc arī nākotnē aktuāls būs jautājums – kā apvienot ģimenes dzīvi ar mūziku. «Zinām, cik tas ir forši, ka mīļotais cilvēks ir blakus. Un kas dzīvē ir vissvarīgākais? Diez vai mūža nogalē cilvēks sev saka, ka par maz ir strādājis, drīzāk domā, ka vairāk laika vajadzēja pavadīt ar saviem tuvajiem cilvēkiem, vairāk izbaudīt dzīvi. Un kas tad to vislabāk ļauj darīt, ja ne mīlestība,» ir pārliecināta Ana. Savukārt Katrīne bilst, ka mest visu pie malas un doties pie saviem mīļotajiem – tas nozīmētu zaudēt savu talantu, nerealizēt sapņus un atteikties no ambīcijām. Tāpēc abas šobrīd ļaujas dzīves plūdumam un diskusija par šo tēmu joprojām ir atklāta.

Atpazīstamības faktors

Stāstot par vecākiem, Ana un Katrīne atklāj, ka viņi meitas vienmēr ir atbalstījuši, lai gan cerējuši, ka pēc studijām mūzika kļūs tikai par vaļasprieku. «To, ko viņi zina par mūzikas industriju, vairāk gūst no televīzijas, skatoties filmas. Bieži tur rāda skumjus stāstus, kā slavenības nodzeras, izdzīvo depresijas. Mums ir labi vecāki, viņi joprojām uztraucas un pārdzīvo par mums. Paldies viņiem!» Jautājot, vai māsas spēj sevi iedomāties šķirtas viena no otras, atbild, ka – jā. «Kad braucam pie draugiem, neesam kopā pusotru mēnesi. Esam secinājušas, ka fiziska klātbūtne nemaz tik daudz nav nepieciešama. Mums pietiek arī ar garīgo kontaktu. Apzināmies, ka pēc kāda laika mums būs jāšķiras, kad izveidosim ģimenes.» Vai māsām traucē, ka viņas ikdienā pazīst uz ielas un citviet sabiedriskā vidē? Kopīgi secina, ka tagad vairs nē. «Mēs nevēlamies būt slavenības, bet dziedātājas. Ja varētu izsvītrot atpazīstamības faktoru, tad labprāt to darītu. Tagad esam kļuvušas pieaugušākas, ieguvušas labu dzīves skolu un protam pateikt – nē, kad tas vajadzīgs, jo tāda ir mūsu izvēle.