Ieva Florence. Aicinājums dot citiem

«Esmu jauns, zaļš asniņš, kas vēl tikai spraucas ārā no zemes. Man vēl ir daudz jāmācās un jāatbild uz jautājumiem: kas? kur? kāpēc?» atzīst topošā aktrise Ieva Florence.

Būdama Kultūras akadēmijas studente, viņa jau uzstājusies uz lielās Dailes teātra skatuves režisores Lauras Grozas Ķiberes izrādē Pīters Pens un nesen pirmizrādi piedzīvojušajā Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā Žanna D’Arka. Televīzijas ekrāna skatītājiem viņa vairāk zināma kā Lattelecom kanāla 360TV raidījuma Kurš kuru? vadītāja.

Dzīvo tajā, ko mīli

Sapnis par aktrises karjeru Ievai bijis no bērnības, tomēr nopietni lēmumu kļūt par skatuves mākslinieci viņa nepārdomāja līdz pat vidusskolas beigām, kad vienu gadu pavadīja brīvu no turpmākām mācībām un strādāja. Tad arī nāca apjausma, ka neviens no darbiem nesniedz viņai gandarījumu; nevienam no tiem viņa nevar sevi veltīt pilnvērtīgi.

Ieva mācījās Kultūru vidusskolā un apmeklēja teātra nodarbības pie aktrises Indras Briķes. Kad pēc gada Ieva atgriezās pie pasniedzējas, lai vaicātu pēc padoma, vai vērts stāties Kultūras akadēmijā, viņa saņēma apstiprinošu atbildi.

«Pirmais, ko Indra man teica: «Tu esi saslimusi [ar teātri], ja? Nav zāles, kas to ārstētu.» Apstiprināju, ka tā ir un gribu mēģināt, tāpēc devos uz iestājeksāmeniem,» stāsta Ieva. Un, kad meitene saņēma atbildi, ka uzņemta akadēmijā, Indra Briķe jauno studenti brīdināja. «Viņa teica, lai nesadomājos, ka man varēs būt dzīve ārpus teātra,» Ieva atminas. «Jutos sabiedēta, tāpēc lielas cerības uz personisko dzīvi neloloju, bet citā vidē sevi neredzēju, tāpēc pieņēmu viņas brīdinājumu un apņēmos darīt to, ko izvēlējos.»

Tagad viņa atzīst, ka tolaik daudz nedomāja par to, kā būs, vien metās iekšā iespējā, ko piedāvāja atrašanās jaunajā vidē. «Domāju, kas būs – būs un ka viss būs labi!»

Ieva sapratusi, ka dzīves plānojums atkarīgs no tā, cik daudz viņa var paspēt paveikt. «Pirmo gadu veltīju tikai mācībām. Biju to izvēlējusies,» viņa teic. «Man apkārt bija cilvēki, kas vēlējās būt teātrī, tāpēc, ja velti tam mazāk laika, būs kāds cits, kas ieņems tavu vietu un tu zaudēsi pieredzi. Ieguldot sevi, vēlāk tas kaut kādā veidā nāks atpakaļ. Teātrim sevi jāveltī ļoti daudz. Principā viss, ko vēlies, tev jāatdod tam. Ja darbojies profesijā, ko mīli, tu izliec sevi visu un dzīvo tajā.»

Jau studējot Ieva saprata, ka pasniedzējas brīdinājums par personiskās dzīves nolikšanu otrajā plānā nav bijuši tukši vārdi, un atzīst, ka nācās atteikties no iepriekš ikdienišķām un ierastām lietām, arī biežas saziņas ar draugiem un ģimeni. Bet Ieva atkal un atkal atgādina, ka zināja, ko nāksies ziedot, tādēļ nesūdzas par zaudētajām iespējām, bet priecājas par tām, kas viņai dāvātas.

Par konkurenci studijas biedru vidū Ieva nosaka: «Mums māca, ka centība ir slikta lieta, bet konkurence, protams, vienmēr ir, taču uztveru to kā labvēlīgu un progresējošu, kurā katrs dara to, kā viņam labpatīk. Un skaties uz daudzajām iespējām un spried, ka arī tā varētu. Tāpēc es konkurenci mūsu starpā gribu saukt par augšupejošu, jo, lai gan katrs kāpj [cits citam uz papēžiem], esam saliedēti, jo saprotam, ka mums katram ir sava lieta, pie kuras jāstrādā. Mēs gribam atšķirīgas lietas, un mums ir dažādi mērķi.»

Uz Dailes teātra skatuves

Režisore Laura GrozaĶibere bija pirmā, kas izteica Ievai piedāvājumu piedalīties 2014. gadā iestudētajā izrādē Pīters Pens, bet pērn viņa saņēma piedāvājumu no Dž. Dž. Džilindžera piedalīties izrādē Žanna D’Arka. Un, lai gan jau kāpusi uz lielās skatuves un izspēlējusi nelielas lomas minētajās izrādēs, Ieva par pilntiesīgu aktrisi sevi vēl nesauc, jo ir pārliecināta – ir jāpaiet ilgam laikam vai visas dzīves garumā, līdz varētu sevi par tādu saukt. «Minētās iespējas saucu par pieredzes gūšanu. Tā ir adaptācija teātra vidē un iespēja skolā mācīto izmēģināt praksē. Abas izrādes dēvēju par posmu savā dzīvē,» viņa stāsta.

Pēc izskanējušajiem piedāvājumiem Ieva jutās gan patīkami saviļņota, gan satraukta, jo nebija pārliecināta par savām spējām, jo izrāde Pīters Pens bija viņas pirmā pieredze uz lielās skatuves. «Nezināju, ko varu no sevis ieguldīt. Galvā bija tūkstoš domu. Kad sākās mēģinājumi, nesapratu, ar ko sākt, kā izturēties un ko runāt. Lai pierastu, nepieciešams laiks.»

Skolā mācītais iet roku rokā ar praksi – par to jaunā aktrise ir pārliecinājusies. «Mūsu pedagogi ir pieredzes bagāti un izteiksmīgi, tāpēc tas, ko viņi mums kā studentiem dod, reālajā teātra vidē ir izmantojams.» Tāpat Ievai ir iespēja teātrī apgūto izmantot mācību procesā, jo abas vides nemitīgi papildina viena otru. Augšanas un attīstīšanās process ir nemitīgs. «Katrs pedagogs sniedz savu pienesumu, un no katra ņemu to, kas man šķiet nepieciešams,» saka praktizējošā studente.

Ieva sevi sauc par zaļu asnu, kas vēl tikai apzinās savu nozīmību un iespēju izpausties izvēlētajā profesijā. Taču izjūta, ka teātris neatgriezeniski mainīs viņas dzīvi, ir. «Tas jau maina,» viņa droši apgalvo. «Jebkura profesija, ja darbojies tajā ar pilnu atdevi, maina tevi. Īpaši radošās profesijas spēj gan papildināt, gan atņemt. Tāda veida darbs man šķiet kā intīms process, kurā sevi atrodi no jauna, pazaudē un tad atkal atrodi. Manuprāt, teātris ir viena no vidēm, kurā ir jārēķinās ar šādu ievirzi – cilvēki mainās.»

Ieva aizdomājas, ka, kopš iestāšanās akadēmijā 2013. gadā, viņa nav skaidri apzinājusies pārmaiņas sevī, jo vienmēr atrodas kustībā, vienmēr ir darbībā, bet, satiekot sen neredzētos draugus, izjūt spēju apjautu, cik daudz mainījies un viņa – līdz ar to. «Pārmaiņas pati neapzinos, jo visu laiku domāju, ko jaunu darīt un ko jaunu izmēģināt, lai veicinātu savu attīstību. Es domāju par pakāpieniem, uz kuriem kāpt, ne par ko citu.»

Izjūta, kas nelīdzinās nevienai

Vaicāta, kas viņu saista darbā teātrī, Ieva atbild: «Pats darbs. Mani interesē tēlu dramaturģiskā dzīve, man patīk analizēt un izprast, ko darām. Man patīk izjūta, ko gūstu, kad jūtu kolektīva darbu. Nekur citur tamlīdzīgu izjūtu vēl neesmu guvusi. Man patīk, ka varu ieguldīt savu mīlestību šajā darbā. Ka spēju dot skatītājiem pārdzīvojumus, līdzjūtību. Man ir svarīgi dot, jo izjūtu to kā savu aicinājumu.»

Lai gan iekšā kūsā jaunības maksimālisms un ir spars kāpt pretī virsotnēm, Ieva nav noformulējusi savas sapņu lomas, pēc kurām tiekties, jo «jebkuru lomu, kuru tev dod, vari iznest un izvērst par labāko».

«Ar jebkuru tēlu tev ir iespēja izdarīt visu, ko vēlies, tāpēc jebkura no tām dod tev iespēju sevi pierādīt kā labāko.» Tāpēc Ieva apgalvo, ka būtu priecīga par jebkuru viņai piedāvāto lomu, jo tā nozīmētu jaunu pieredzi un izzināšanas procesu – viņai patīk izpēte, kas jāveic, pirms lomu izdzīvot uz skatuves, jo, analizējot darbu, ir «tik daudz lietu, ko sākt saprast, bet nesaprotot, meklēt atbildes».

Raidījuma vadītāja

Kopš janvāra Ieva tandēmā ar improvizatoru Rihardu Sniegu vada 360TV raidījumu Kurš kuru? Līdz vadītājas lomai Ieva tika, piedaloties kastingā, uz kuru viņu pieteica kursabiedrene. Lielajā konkurencē Ieva sevi pierādīja vispārliecinošāk un jau pāris dienas pēc noklausīšanās saņēma zvanu no raidījuma veidotājiem par to, ka ir apstiprināta raidījuma vadītājas lomai.

«Tas, ka projekts ir oriģināls un iepriekš neredzēts, man kā vadītājai palīdz, jo nav neviena, no kā iespaidoties. Es pati varu mēģināt izdarīt labāko, ko spēju, būdama es pati,» novērtē Ieva. «Kā vadītāja esmu jauna, un jāstrādā vēl daudz, bet sniegtā iespēja man ir kā medusmaize. Nekad dzīvē nebiju domājusi, ka tikšu vietās, kurās esmu nokļuvusi, vai izmēģināšu profesijas, kuras esmu apguvusi, pateicoties raidījumam.»

Ieva teic: «Es raidījumu vadu ar vieglumu un azartu, cenšos izdarīt pēc iespējas labāk, tāpēc metos iekšā darbos ar pilnu atdevi.» Un sasniegt vēlamo viņai palīdz sadarbība ar Rihardu. Saspēle starp abiem norit viegli un dabiski.

«Rihards ir atvērts cilvēks un, kā jau improvizatoram pienākas, ātri domā. Viņš spēj ātri reaģēt, tāpēc sadraudzējāmies viegli un uzreiz, jau kastingā. Mēs nemitīgi kacināmies par uzdevumiem, ko viens otram esam likuši darīt. Varbūt pašā raidījumā tas nav redzams, bet aizkulisēs to darām visu laiku,» smaidot stāsta Ieva, kas atzinīgi izsakās par savu kolēģi.

«Savi noteikumi ir skatuvei un savi – teātrim. Lielākā atšķirība ir tā, ka uzfilmēto var samontēt un tādējādi mainīt sižetā domu, aktiera spēli, viņa tēlu pēc vajadzības. Montāžai ir liela nozīme, jo šo to var noslēpt, šo to izgriezt. Bet uz skatuves ir citādāk – tu esi šeit un tagad. Tāds, kāds esi dotajā brīdī, un jebkuru tavu soli skatītājs redz,» sapratusi Ieva. Viņa arī novērojusi, kā darbs televīzijā palīdz strādāt teātrī. «Es kļūstu drošāka, darot lietas, kuras līdz šim neviens cits nav darījis, jo neesmu ietekmējusies no tiem, kas jau iepriekš būtu darījuši ko līdzīgu. Man ir jādomā ar savu galvu, un tas savukārt sniedz mācību ne tikai profesionālajā jomā, bet arī dzīvē. Viss, ko iemācos televīzijā vai teātrī, ir attiecināms uz dzīvi, bet viss, kas attiecas uz dzīvi, māca mani pašu, tāpēc es teātrī un televīzijā esmu citāda nekā iepriekš. Tas ir aplis.