Rita, kolēģe, kurai bija ko teikt
«Cilvēka mūžs nav bezgalīgs, to ierobežo laiks. Varbūt labāk ir priecāties, ka dienā, kura pagājusi, ar tevi nav noticis nekas ļauns, tu esi spējis domāt, strādāt, atpūsties, ka tevi neviens nav pagrūdis vai pazemojis. Atskatīsimies un teiksim – tā bija gluži laimīga diena. Un tad šādu dienu sakrāsies vairāk nekā nelaimīgo,» – tā rakstīja Rita Blaumane savā Hedvigas slejā 2006. gada 24. janvārī.
Pērn arī viņas mūža fiziskie raksturlielumi diemžēl kļuva galīgi: 19.06.1937. – 10.10.2015. Cik varu spriest gan pēc Ritas pašas, gan pēc citu cilvēku savulaik stāstītā, šajā gājumā netrūka arī bēdu un grūtību, taču es ticu, ka tā tiešām bija, kā Rita raksta – ka galu galā laimīgo dienu sakrājās vairāk.
Kad sāku strādāt ar Ritu kopā, Hedvigas Kundzes Avīze bija iekļauta žurnālā Māja, tajā publicēja aprakstus par cilvēkiem un ģimenēm dažādās Latvijas malās, rokdarbus, receptes, dārzkopības padomus, aprakstus par savvaļas dzīvniekiem, reizēm – par ceļojumiem, allaž atradās vieta arī kādam dzejolim, un lasītāju gaidīta vienmēr bija Hedvigas sleja. Kad Rita reiz pēc ilgāka laika gāja atvaļinājumā, sleju vajadzēja rakstīt man. Pievērsos domai par to, cik vajadzīgs cilvēkam ir atvaļinājums, un, lai uzreiz kļūtu skaidrs, kāpēc ierastā Hedvigas foto vietā redzams manējais, uzliku virsrakstu «Hedvigas kundze atvaļinājumā». Bet tik un tā pēc numura iznākšanas zvanīja satrauktas lasītājas: «Kur Hedvigas kundze!? Atveru žurnālu, bet tur kaut kāda cita! Man tik slikti ap sirdi palika...» Nācās labu brīdi skaidrot, ka nekas slikts nav noticis un ka arī Hedvigas kundzei taču ir tiesības reizēm atpūsties. Lasītāji, protams, zināja, ka žurnālistes īstais vārds ir Rita Blaumane, taču Hedvigas tēls acīmredzot bija tik uzrunājošs, ka daži viņai pat sūtīja apsveikumus uz Hedvigām 15. oktobrī. Daudz sleju Rita uzrakstīja, un nekad viņai nepietrūka, ko teikt, pat pavisam sīki sadzīves vērojumi spēja raisīt nopietnas, reizēm arī humorpilnas pārdomas.
Kambaris, kur staroja labsirdība
Pirmais, ko ievēroju, bija labvēlība un laipnība, ar kādu Rita runāja ar cilvēkiem, kaut vai zvanot pa tālruni jaunu aprakstāmo varoņu meklējumos. Reti kurš viņai atteica. «Rita bija ļoti sirsnīga, atsaucīga, tajā pašā laikā prasīga gan pret sevi, gan pret citiem, bet – koleģiāli prasīga, un tas arī nodrošināja attiecību pozitīvismu mūsu kolektīvā,» stāsta Ēriks Hānbergs. «Kopā ar kolēģi Āriju Klimkāni viņas sēdēja vienā kambarī – no šā kabineta staroja labsirdība.»
Laikam jau Ritai bija tuvs Preses nams un gaisotne, kas tur valdīja. Kad jau strādājām citās telpās, reizēm gadījās, ka, izbraucot ārpus Rīgas, žurnālistiem, fotogrāfam un šoferim bija izdevīgi satikties Ķīpsalā. Sākumā Rita šim variantam labprāt piekrita, bet vēlāk noraidīja – skumji uzlūkot pamesto redakciju korpusu ar slēgto ieeju. Uz jaunajām telpām no kabineta Preses namā pārceļoja ne vien darbam vajadzīgās lietas, bet arī šādi tādi ierasti, sadzīvē noderīgi priekšmeti un vaska puķe, tomēr šķiet, ka Rita šeit tā pa īstam neiedzīvojās. Vaska puķe gan palikusi par piemiņu un šad tad zied.
Spēja parādīt raksturu
Rita varēja būt arī principiāla un bez liekas prātošanas šaut laukā, ko domāja, neuztraucoties par sekām. Atceras Ēriks Hānbergs: «Tad, kad Andris Jakubāns juku un pārmaiņu laikā bija Preses nama žurnālistu un poligrāfijas darbinieku padomes priekšsēdētāja postenī, viņš staigāja pa redakcijām, uzrunājot cilvēkus un stāstot, kā vajadzētu rīkoties, tajā skaitā apmeklēja arī bijušo Cīņas redakciju. Pats nebiju klāt, taču man atstāstīja, ka šajā sarunā ieskanējusies stingra Ritas Blaumanes balss: «Nu, tad nāc tu par redaktoru un parādi, kā vajag!» Un tā tas arī notika. Tieši Jakubāns vēlāk Ritai pateica – tu būsi Hedvigas kundze, un viņa iejutās tajā tēlā.»
Ritai bija savs, no pašas pieredzes veidots, spriedums par cilvēkiem. Citiem to neuzspieda, taču arī neslēpa, ja tika vaicātas viņas domas. Ja Rita bija piedzīvojusi, ka cilvēks izrīkojies zemiski vai neglīti, tad sacīja, kā ir, pat ja runa bija par personu ar visnotaļ uzspodrinātu publisko tēlu. Viņa iztika bez skaļiem vispārinājumiem, vienkārši stāstīja konkrētus faktus un ļāva citiem izdarīt secinājumus pašiem. Nebija šajos stāstījumos ne sena aizvainojuma, ne atriebības alku, drīzāk tie tika pasniegti kā amizanti gadījumi, ar zināmu humora devu.
Smags pārbaudījums bija cīņa ar krūts vēzi, ko Ritai nācās izciest pat divreiz. Arī par to viņa stāstīja atklāti, iedrošinot un mierinot citas sievietes, kurām uzbrukusi līdzīga nelaime. «Tomēr pēdējā ārstēšanās 2012. gadā, kaut gan veiksmīga, kaut ko dvēselē salauza,» atzīst meita Zane. «Kopš tā laika mamma nevēlējās nekur braukt, mazāk komunicēja ar paziņām. Tomēr viņa centās ļoti nesačākstēt un uzturēt možu prātu, risināja krustvārdu mīklas, daudz lasīja, skaipā bieži runājām par grāmatām. Arī avīzi viņa lasīja ļoti rūpīgi. Obligāta dienas sastāvdaļa bija kārtīga pastaiga.»
Humors bija sabiedrotais
«Rita, ja es tā drīkstu teikt, ir mana žurnālistikas mamma,» stāsta fotogrāfs Ojārs Lūsis. «1973. gada pavasarī viņa gatavojās pāriet darbā no Padomju Jaunatnes uz Cīņu par atbildīgā sekretāra vietnieci un sekretariātā vajadzēja darbinieku. Kad biju iesaukts padomju armijā, sūtīju Padomju Jaunatnei materiālus par latviešu puikām, kas dienēja. Man bija sadarbība ar Ritas dzīvesbiedru Arvīdu Balodi. Arvīds bija pastāstījis Ritai, ka tāds puika ir, un maija beigās, atnācis no armijas, sāku strādāt. Rita man vienmēr bija labs paraugs. Manuprāt, Ritas labākais un skaistākais laiks saistīts tieši ar Hedvigas Kundzes Avīzi. Šis darbs viņai pašai bija tuvu pie sirds un avīzei bija ļoti liela piekrišana. Es bieži braucu līdzi viņām abām ar Āriju Klimkāni, ilustrēju materiālus. Vienā braucienā apmeklējām četrus piecus cilvēkus, kas bija iepriekš sazvanīti. Rokdarbnieces viņu gaidīja kā tādu Balto Māti, ļoti sirsnīgi, un Rita jau pati tāda bija, viņai piemita sirdsgudrība. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, sadeva līdzi adījumus, kartupeļu maisus un ābolu maisus. Ja mums bija jābrauc uz Ritas dzimto Ērgļu pusi, tad noteikti iegriezāmies dzimtas kapos – tas bija pilnīgi rituāls.
Ritai bija arī laba humora izjūta. Reiz braucam kaut kur uz Vidzemi un šoferis Raimonds Dakša pirms Siguldas pēkšņi aizbrauc kaut kur pa veco ceļu. Jau esam otrā pusē kalnā augšā, kad Ārija ieprasās – kāpēc tad mēs tā? Viņš atbild – man tādas paģiras, ka bail pa to tiltu braukt. Rita neko – tādu pauzīti ietur un saka: nu tad jau pie pirmā krodziņa jāpiestāj, jāiedzer simt grami... Viņa arī neņēma ļaunā draudzīgu apcelšanu, piemēram, kad atgādināju par sudakiem – tulkojot recepti no krievu valodas, Rita nebija zinājusi, ka latviski tie ir zandarti, kļūmi nepamanīja arī korektūra, un tā to publicēja.»
Vienkāršā Hedvigas kundze
Tolaik, kad sabiedrību sāka uzrunāt laikraksts «Neatkarīgā Cīņa» (pēcāk – «Neatkarīgā Rīta Avīze»), preses izdevumu kuplināja dažnedažādi ielikumi un pielikumi. Populārākais –
«Hedvigas Kundzes Avīze». Sākotnējība – Ritas Blaumanes pārdēvējums segvārdā – Hedvigas kundze. Neparastība un noslēpumainība. Kas tā par kundzi un kas viņai padomā? Iecerējums pārtapa intriģējošā sarunā ar lasītājām. Hedvigas kundzes iknedēļas uzrunājumi un padomdevēju pieaicinājumi nobriedināja nākamo – kalendārisko izpausmi «Hedvigas kundzes gadagrāmata».
Pirmais laidiens 1996. gadā, pēdējais – 2000. gadā. Pirmā piedāvājuma tirāža 7000, pēdējais piedāvājums – 15 000, kopsavilkums – 63 000!
Iedēvējuma Hedvigas kundze saturiskais piepildījums ir radošās žurnālistes Ritas Blaumanes veiksmes stāsts.
Hedvigas kundzei rakstīja vēstules! Hedvigas kundzi apbrīnoja! Hedvigas kundzi apdāvināja! Hedvigas kundzi aicināja! Hedvigas kundze simbolizēja mūsu laikrakstu! Hedvigas kundze ar savu popularitāti popularizēja avīzi un palielināja tirāžu!
Tajos gados, kad pārvērtību viļņi Andri Jakubānu un mani iebangoja laikraksta vadītāju posteņos, mūs ļoti, ļoti balstīja Hedvigas kundze!
Pielikumi un kalendāri, sirsnīgi, vaļsirdīgi un gudri sazinājās ar dažādu paaudžu lasītājām. Arī šķelmīgā delikātumā, kad dialogi ievirzījās intīmās tēmās.
Piemērs humora iedaļā: «Skolotāja vaicā: «Kā vairojas eži?» Skolēns atbild: «Ļoti piesardzīgi.»»
Joprojām tencinājumu pauzdams un piemiņas aizbildniecību uzturēdams, Ēriks Hānbergs
Atziņas no Hedvigas slejām
• Esmu pacietīgi iemācījusies klausīties, ko man cilvēki stāsta, taču ne vienmēr to varu atļauties. Vēlētos gan, piemēram, sarunu risināt plaši un ilgi, negribas pārtraukt, bet tad jau darba diena kļūtu par garu ne tikai man, bet arī cilvēkam, kuru iztaujāju. Un viņam taču tik daudz cita darāmā. Tie lauku ļaudis, pie kuriem braucu viņu dzīvi vērot un izpētīt, glabā sevī daudz apslēptas bagātības. Katrs no viņiem man šķiet kā vēl neatklāta pasaule, katra ģimene kā noslēpumu sala.
• Kad es, lauku meitene, nonācu pilsētā, turklāt komunālā dzīvoklī, kur vajadzēja iepazīt un pieņemt atšķirīgu cilvēku dažādas izdarības, pieradu un pat iemācījos sevi aizstāvēt. Kad mācījos un strādāju, pieradināju sevi iztikt ar dažām stundām miega.. Bija man nelāga daba – necietu priekšniekus, kas, manuprāt, bija vēl dumjāki par mani. Tāpēc bieži vien lēcu uz ecēšām. Beidzot sapratu šādas rīcības bezjēdzību, jo priekšniekus ne jau es izvēlos, un pieradināju sevi turēt mēli aiz zobiem. Grūtāk bija tad, kad dzīve piedāvāja vilšanos cilvēkos, kurus uzskatīju par godavīriem. Pieradusi neesmu līdz šim brīdim, bet esmu iemācījusies par to nedomāt. Nebija viegli, kad vienam pēc otra dzīves gaitas pārtrūka maniem tuviniekiem, kad savā patstāvīgā dzīvē aizgāja meita. Pie vienatnības esmu jau pieradusi. Paldies Dievam, vientuļa nejūtos, jo vēl ir darbs, radi un draugi.
Tikai viena lieta mani tagad nomoka. Nevaru pierast pie manā Imantas mikrorajonā dzīvojošo cilvēku nekulturālības.
• Mums katram jāizdzer tas kauss, ko pasniedz liktenis. Kurš gan nav apstājies pie domas – kāpēc manējais tik rūgts? Bet vai tā ir? Vai dzīves gaitā kādam tas biķeris tikai salds? Ja palūkojos apkārt un redzu, kā citiem, tad saku – nav ko žēloties. Vislielākā bagātība man ir – laba meita, mīļi radi un vēl spēja būt noderīgai.
• Laikam jau liela patiesība tiem, kas ieteic neskatīties, kā ir bijis, bet dzīvot šai dienai. Un ar domām par to, kas būs rīt, nesatraukt un nemocīt sevi, jo tik un tā viss notiks, un no tā, ko būsim sadarījuši tagadnē, veidosies tā nākamība.
• .. kad ikdiena jau kļūst pelēka un liekas, ka tūlīt būs klāt kāda melna svītra, atceros varavīksni. Saprotu, ka laiks meklēt citas, neikdienišķas krāsas. Un tad es eju atvaļinājumā. Zinu, ka pāris nedēļas jūnija vidū, atrodoties citā vidē, tālu prom no darba, no mājām, atgūšos, jo būšu – es pati. Ik pa laikam ir svarīgi apzināties sevi šai pasaulē, netraucēti pārdomāt, kā izdzēst aizvainojumu skrāpējumus un attīrīties no dažādām sanesām.