Kuldīgas novada Ēdoles iedzīvotāji var būt lepni – viņu pagasta cēlākā celtne Ēdoles pils ieguvusi otru elpu. Jau astoņus gadus pilij ir divi līdzīpašnieki rīdzinieki. Pili labiekārto un atjauno par viena no īpašniekiem Kaspara Viškinta līdzekļiem – muzejs un viesnīca ir atvērti apmeklētājiem. 1985. gadā pilī uzņemta populārā latviešu filma Emīla nedarbi. Baronu laika mēbeles un interjers gan nav saglabājušies – to pēc vecām fotogrāfijām atjaunojis Kaspars, kurš gandrīz visu sagādājis Vācijā.
«Vēsturiskās telpas, kur mēs laižam tūristus, ir iekārtotas kā barona laikā. Divas telpas esam renovējuši – kosmētisko remontu sienām veikuši, jo tās bija briesmīgā stāvoklī. Ziemeļu pusē nupat ir pabeigts remonts un ierīkota viesnīca. Šim korpusam tagad ir centrālapkure – iepriekš ziemā brangi bija jākurina ar malku. Pārējās telpas ir tādas, kādas mēs tās 2007. gadā saņēmām no pašvaldības,» stāsta pārvaldniece Māra Valtere.
«Kad 2007. gadā pili iegādājās tagadējie saimnieki, tā pilnībā bija tukša, ja neskaita kultūrslāni. Pirms pirkšanas pils divus gadus stāvēja aizslēgta. Sasala ūdensvadi, kanalizācija – nebija saimnieka, kas par to rūpētos. Viss bija jāsaremontē, lai pašiem būtu kur palikt,» turpina pārvaldniece. Pilī nav bijusi neviena mēbele no baronu laikiem. Kaspars Viškints vajadzīgo iepircis Vācijā.Visa tagadējā pils iedzīve Vācijā tika sapakota un atvesta uz pili. Tad arī lēnām visu izpakoja un pēc vecajām fotogrāfijām iekārtoja tagadējo interjeru. Tagad pilī ir dažādu gadsimtu mēbeles – istabas nav vienotā stilā, bet mēbeles saliktas un interjers iekārtots pēc acs. Pilī ir daudz dažādu gleznu.
Kā suns uz siena kaudzes
Kaspars dzīvo Rīgā, Juglas ezera krastā, kur no pašiem pamatiem atrestaurējis Zēlustes muižu. Par šo muižu ir īpaši izdota grāmata – par to, kā notikuši atjaunošanas darbi. Kasparam ir ļoti liela interese par visu seno. Pārvaldniece atstāsta vienu pils leģendu, kas saistīta ar Ēdoles pili. Tā ir par 800–1000 gadus veco ozolu pils parkā. Nodēvēts par Rūķīšu ozolu un audzis tieši dīķa malā. Septiņi vīri varējuši knapi apķert. Vācu vai krievu karotāji sākuši dedzināt kokam vidu – tā, ka tur pat cilvēks varējis ielīst iekšā. Bija pareģojums – ja ozols kritīs, tad arī pils nogrims pazemē. «Tanī gadā, kad tagadējie īpašnieki iegādājušies pili, iedzīvotāji bija pret to, ka pārdod. Pirkšanas dienā ozols tika nogāzts pa kranti uz leju. Tas pats nekādi nevarēja nokrist – to nogāza. Ja ozola nav, lai arī pils nav. Kā suns uz siena kaudzes – ja pašam netiek, lai arī citam nav,» cilvēku dabu raksturo pils pārvaldniece.
Iedzīvotāji uzskatīja, ka pils tiks iežogota un nebūšot pieejama, kā tas jau ar daudziem vēstures pieminekļiem Latvijā esot noticis, bet šodien ir pavisam citādi. Pēdējais pilī dzīvojušais Bērs šurp atbraucis 2010. gadā. Tagadējais īpašnieks Kaspars ar viņu komunicējis, braucis ciemos uz Vāciju.
«Bērs sākumā bija atturīgs, un tas, tikai pateicoties iepriekšējiem apsaimniekotājiem. 90. gados viņi esot ļoti daudz naudas saņēmuši no Bēra, arī 40 tūkstošus latu ēkas remontam un labiekārtošanai (pēc Ulriha fon Bēra stāstītā). Kad viņš atbrauca pirmo reizi mūsu darbības laikā, barons jau bija ratiņkrēslā. Izbraukāja visu pili, mēs viņu iznēsājām pa visiem stāviem. Viņš skaisti latviski runāja, izstāstīja daudz interesantu faktu par pili. Vecs, sirms kungs sēdēja ratiņkrēslā raudāja, ieejot leļļu istabā. Šis esot bijis tēva darba kabinets. Viņam bija liels prieks, un Bērs neesot ticējis, ka vēl kādreiz redzēšot pili kā viņa bērnības laikā,» atceras pārvaldniece. Kad braucis prom, teicis, ka viņam te ļoti patīkot. Pēc pusgada kungs nomira, bet viņa diviem dēliem un meitai nebija nekādas intereses par pili – viņi neizmantoja savas pirmpirkuma tiesības. Un tā pils nonāca tagadējo īpašnieku rokās.
Pašiem sava Zaļā dāma
Pilij tagad ir interesanta tradīcija – aptuveni Emīla vārdadienā, svētdienā pirms Jāņiem šeit rīko Emīla tirgu, kur neiztrūkstoši ir 17 šķirņu sieri un vārīti vēži. Ar katru gadu apmeklētāju ir aizvien vairāk, un šis tirgus tiek rīkots jau piekto gadu. Otra jauka pils apsaimniekotāju tradīcija bija – dāvināt podiņā iestādītu ozoliņu jaunlaulātajiem. Parkā to ir papilnam. Bet šī tradīcija izzuda aizņemtības dēļ. Jaunlaulātie gan izmanto pils zāles kāzu svinībām. 1. augustā kāzas notika saimnieka Kaspara meitai. Tad visa pils bija izrotāta ar baltām rozēm, kuras telpās pēc tam bija divas nedēļas. «Ziedu laikā mums ir tradīcija – lai visās pils vāzēs ir īsti ziedi – dabas un pašu audzēti,» saka parvaldniece.
Un kā gan sena pils bez sava spoka? Ēdoles pilī tā ir Sibilla – ļoti laba dāma zaļā kleitā, bet nevarot satikt. Par to vēsta arī sena leģenda.
Pagrabā atrod vairākus stāvus
Tagad pils iekšpagalmā ir arī sava aka. Kad filmēja Emīla nedarbus, tad vēl nebija. Noskaidrojuši, ka aka šeit bijusi kādreiz, bet aizbērta ar tīru, baltu granti. Kaspars arī izvaicājis Vācijā pēdējo Bēru, vai aka bijusi. «Atradām aku. Šobrīd tā ir 9–10 metrus dziļa. Mums ir fotogrāfija, kur Bērs sēž ratiņkrēslā pie akas. Viņš teicis – lai ūdens būtu, vismaz 17 metru dziļai akai jābūt. Nevienos rakstos gan tas nav rakstīts.» Pirms dažiem gadiem Kaspars šurp bija atvedis zinātnieku, kurš bija darbojies arī Ēģiptes piramīdās. Viņš ar savu aparatūru pētīja pils vecākās daļas pagrabu. Kaut kur bija zināms, ka tur apakšā ir kaut kas. Izrādījās, tur ir vēl trīs četri stāvi. Un tas ir apmēram dīķa līmenī. Ir pagrabs, bet zem tā trīs četri stāvi. Tad tas praktiski ir akas dziļums, skaidro Māra. Kaspars ir arī vecu lietu kolekcionārs. Pilī ir pulksteņu, lādīšu, figūriņu, trauku un rokdarbu kolekcijas. Bērniem patīk istaba, kurā var apskatīt lelles un rotaļu mašīnas. Un akmeņu istaba – tā patīk visiem, sevišķi akmeņu sapratējiem.
Tūlīt iznāks pats Bērs
Kad tagadējie saimnieki iegādājušies šo pili, bijis viens noteikums – lai tā ir apmeklētājiem pieejama. «Mēs taču te esam, un, ja cilvēki atbrauc, lai nāk iekšā. Esam praktiski atvērti visu dienu. Kāds apmeklētājs izteicies, ka te ir labāk nekā Rundālē. Liekas, ka tūlīt iznāks pats Bērs. Bet vajag braukt un apskatīties pašiem! Visu jau nevar izstāstīt! Pa šiem astoņiem saimniekošanas gadiem, var teikt, pie mums bijuši pārstāvji no visas pasaules,» lepojas Māra.
Apkārt Ēdoles pilij ir parks septiņu hektāru platībā. Liela daļa koku tur ir vēl no baronu laikā stādītajiem – liepas ar nokareniem zariem, ozoli, oši, kļavas un dižskābarži. Vairākums arī iet postā. «Ēdolieši, jauni cilvēki, mums katru gadu piesakās parka zālienu nopļaut. Nolūzušos zarus sakurinām, bet bez valsts inspekcijas atļaujas mēs nedrīkstam koku nozāģēt. Nevaram dziļāk par vienas lāpstas dziļumu rakt. Jāaicina vēsturnieki. Senatnes aura jūtama visā pilī – kaut kas jau no vecās pils dzīves vēl saglabājies šobaltdien. Piemēram, bibliotēkas istabā ir ļoti vērtīgas grāmatas par medicīnu un dažādas enciklopēdijas. Uz rakstāmgalda atvērta grāmata – liekas, ka barons tikai uz īsu brīdi izgājis.» «Ja man tagad būtu jāpamet darbība šajā pilī, būtu diezgan smagi, jo tas, kas šeit tagad redzams, ir mūsu pašu radīts. Mēs esam daži darītāji, un visi dara visu – iekārtojam, tīrām, šujam, audzējam puķes, kopjam parku un puķu dobes, pieņemam viesus, gādājam malku, kurinām – nu viss kā vienā lielā mājā. Domāju, ka šādi Latvijā varētu sakopt vēl daudzas vecas muižas un pilis, vajag tikai gribēt un darīt. Arī šajā gadā pilī ziedēs pašaudzētas puķes, un Emīls savus viesus uz 17 sieriem un vēžiem gaidīs 19. jūnijā,» aicina pārvaldniece Māra.
Fakti par Ēdoles pili
• Visvecākais pilī ir ziemeļu korpuss – rakstos minēts 1264. un 1265. gads. Tātad šai daļai ir 750 gadu.
• No 1561. gada šeit mita barons Bērs ar ģimeni. Līdz 1920. gadam tur dzīvojušas 13 Bēru paaudzes.
• Latvijas laikā 1920. gadā, kad bija zemes reforma, pili atpirka, un tai vairs nebija agrāko īpašnieku. Tas bija Latvijas valdības īpašums.
• 1939. gada 18. novembrī Bēru ģimene uzkāpa uz kuģa Liepājas ostā un devās uz Vāciju. Tā beidzās Bēru dinastija. Pilī ir grāmata par Bēriem vācu valodā, bet tā nav pārtulkota latviski. To uzrakstījis pēdējais Ēdoles pilī dzimušais Bēru dzimtas pārstāvis Ulrihs fon Bērs. Bēri bijuši labi kungi – saviem strādniekiem dāvājuši īpašumus. Vēl tagad pagastā ir mājas Pavāri.
• Revolucionāri 1905. gadā pili dedzinājuši, un viss izdedzis. To var redzēt senajās fotogrāfijās.
• No 1911. līdz 1916. gadam Bēri atjaunojuši savu īpašumu. Vecajās telpās tagad ir senie sienu paneļi un ozolkoka durvis, kas saglabājušās no tiem laikiem.
• Otrā pasaules kara laikā šeit bijis hospitālis – gan krievu, gan vācu.
• Padomju laikos pils telpās bijis viss kaut kas – milicija, pasts, skola, tautas nams. Līdz 1984. gadam šeit atradies pansionāts.
• Pils ir tagad atvērta visiem, un ar katru gadu to apmeklē arvien vairāk tūristu. Sākumā par tās darbību nebija gandrīz nekādas informācijas, tāpēc valdīja uzskats, ka tā ir slēgta.