Jaunās sezonas iesākumā Edgars Pujāts piedzīvojis pirmo pirmizrādi Liepājas teātrī – Dž. Dž. Džilindžera režisēto izrādi bērniem Sniegbaltīte un septiņi rūķīši, kur viņš tēlo Jautro rūķi. Pašlaik notiek mēģinājumi Gaļinas Poliščukas jaunajā izrādē Savai pilsētai, kas būs stāsts par Liepāju ar reāliem personāžiem. Aktieris pagājušajā gadā bija dāsni apdāvināts – saticis savu mūzu Martu, kuru viņš gan slēpj un par draudzeni izteikties negrib. Bija laimīgā izloze – loterijā Lasis Edgars vinnēja 30 000 eiro, kurus viņš domā izlietot savas lauku mājas labiekārtošanai.
Daudzi televīzijas skatītāji vēl atceras pērno sezonu pašmāju seriālā UgunsGrēks un žiperīgo sieviešu mīluli Manfrēdu Ķirsi, kuru atveidoja Edgars. Jaunās sezonas sākumā Manfrēds nav manīts. Bet – kas zina? «Ja tu nokļūsti seriālā, tad jārēķinās, ka dzīve būs kā uz paplātes. Nebūs tik vienkārši. No tā zilā ekrāna tu asociējies tikai ar atveidoto tēlu. Nospļauties, ka tu esi Edgars, cits cilvēks. Reiz tirgū viena sieviete man teica: saki, ko gribi, bet tu man tik un tā būsi Manfrēds Ķirsis! Norvēģijā iepazinos ar vienu puisi, un viņš teica: sveiks, Manfrēd!» Cilvēki nākuši klāt un vaicājuši, kāpēc tu sievietes abižo? Tas, ka Manfrēds izmanto sievietes, esot likumsakarīgi – ja ir aitiņas, tad ir arī cirpēji. Un, pēc Edgara domām, Manfrēdam ir labas psihologa dotības, kaut kāds pievilkšanas spēks. «Lai ir tāds, kāds ir! Lai tikai cilvēki neasociē ar mani! Manfrēds ir Manfrēds, Edgars ir Edgars. Ķirsis ir Ķirsis, un Pujāts ir Pujāts.»
Edgars saka, ka jau kopš 30 gadu vecuma meklējot brīvību no visa. «Es ceru, ka atradīšu savu brīvību. Kur tas būs, kā tas būs – nezinu, bet es to atradīšu. Ir jau arī filozofija, kāda ir tā brīvība. Es zinu, kādu brīvību es gribu. Tad, kad esmu prom no visiem savos laukos, tad es esmu brīvs. Bet, tikko es no turienes izeju un ieeju citā telpā, tā nokrīt visa brīvība.» Garā brīvs? Edgars domā, ka viņš nav. Līdz tam vēl jāizaugot.
Melodijas iedungo telefonā
Pujātam patīkot šīs sezonas jaunā loma – Jautrais rūķis Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā izrādē Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Viņš atzīst, ka tas ir interesanti un intriģējoši un ka labprāt to spēlē. Vēl sezonas noslēgumā būs darbs pie Džiļa. Un Ziemassvētku koncertos arī Edžus izpildīja divas dziesmas kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Aktieris ir priecīgs, ka nebūs tik daudz darāmā teātrī, jo arī pašam sakrājušies nepadarītie darbi. Viņš grib iestudēt koncertus gan viens pats, gan ar kolēģiem. «Neesmu māņticīgs, bet vairāk nestāstīšu. Būs viena koncertprogramma, kur es būšu viens pats, un otrs būs teatralizēts humoristisks uzvedums kopā ar kolēģiem,» atklāj E. Pujāts.
Viņš stāsta, ka jāraksta arī dziesmas. Nezinot gan, cik līdz šim sarakstījis. Neesot saskaitījis. Kad dziesma pabeigta, tā iet pasaulē pati savu ceļu. «Nevaru arī pateikt, cik gados sāku rakstīt dziesmas, jo dungoju jau visu laiku. Sāku tad, kad satikos ar Hariju Ozolu. Tas bija Dailes periodā, pirms apmēram 15 gadiem. Ar Hari mums bija kaut kāda pievilkšanās, kāds vienojošais moments, viņš bija romantiķis, un dziesmu teksti bija tik patiesi – mēs sapratām viens otru. Viņš bija uzticams cilvēks un nekad nevienam par savām sāpēm nesūdzējās,» draugu atceras Edgars. Aktierim dziesmu teksti bijuši sarakstīti uz špargalkām. Dažreiz esot gājis pa ielu vai arī citu reizi cēlies augšā naktīs un telefonā iedungojis melodijas. Arī braucot autobusā, ienāk prātā meldiņš. Arī esot pie stūres. «Tas ir tīri nejauši, kad kaut kas ienāk prātā. Kā devītais vilnis. Māksla ir ne tikai dabūt dziesmu no gliemežvāka ārā, bet dabūt arī gliemežvākā iekšā.»
Edgars lepojas ar saviem dēliem – vecāko – Kristapu un jaunāko – Madaru. Kristaps tagad ceļo pa Eiropu – bija Holandē un tagad ir Anglijā. «Es vienmēr saku, ka viņam pašam jānonāk pie kaut kādiem secinājumiem, jāsakārto pašam savas darīšanas un jāizdomā, ko grib darīt. Pašam jādabū visi sitieni. Kristaps ir emocionāls, un tāpēc viņam ir vēl grūtāk. Droši vien emocionalitāte iedzimusi no manis. Katrā ziņā es novēlu viņam izturību,» pauž tētis. Kristaps esot pašlepns, paštaisns un negribot lūgt ne no viena palīdzību, tāpēc arī mēģinot atrast darbu, lai nopelnītu. Un, protams, turpina rakstīt dziesmas, no kurām viena otra jau ir skaisti aizgājusi tautās.
Madars mācās Liepājas Valsts tehnikumā loģistiku. Augustā viņam palika 18. Saņēmis mašīnas vadīšanas tiesības un vasarā pelnīja, lai varētu sakrāt naudu mašīnai. «Madars ir cepuri nost,» saka tētis. «Dēli nozīmē manu nākotni. Es vairs nebūšu, bet viņi būs, un būs man turpinājums. Tā ir iekārtots, tā jābūt. Tas ir mans lepnums, mani gēni!»
Nevienam vairs nav noslēpums, ka Edgars šķīries no sievas un viņa mūza ir krietni jaunākā vērgalniece Marta Aniņa. Par viņu aktieris neko vairāk nevēlas stāstīt. Bet uz jautājumu – vai tagad ir laimīgs – atbild: «Ko nozīmē – laimīgs? Šodien esmu laimīgs, rīt varbūt skumjāks, parīt vēl laimīgāks. Es nesūdzos, man viss ir kārtībā.»
Bērnības atmiņas
Edžus tagad dzīvo laukos, savos Mazdzintarniekos, kur pavasarī atkal sāksies lieli labiekārtošanas darbi, kā arī jaunas mājas celtniecība. Liktenis bija labvēlīgs un pielicis savu roku, lai darbi ātrāk ritētu uz priekšu – Edžus loterijā Lasis vinnējis 30 000 eiro. Arī sapņi mēdz piepildīties. «Nauda tiks ieguldīta lietderīgi – lai lasītāji nesatraucas. Latvietim jau patīk skaitīt naudu otra makā. Bet varu pateikt strikti – viss tiks ieguldīts Mazdzintarniekos. Māju vajag, un komunikācijas vajag. Dārzā man daudz stādījumu nav nākuši klāt. Ir jauns rododendrs, un no Norvēģijas atvedu akmensdārza stādu. Nezinu, kas tie par ziedošiem ķērpīšiem. Nozagu, ieliku burciņā un atvedu,» atzīstas ceļotājs. Mazdzintarniekos tagad aktierim ir divi suņi – Jēkabs un Džubars. Jēkabs ir «vilks», bet Džubars jauktenis – kaukāzietis, sakrustots ar «vilku». Abi suņupuikas ļoti labi satiek, tikai jaunākajam ir enerģijas pārpilnība. Džubars Jēkabu apceļ. «Interesantas ir abu attiecības. Esmu pārliecinājies, ka nu jau viņi viens bez otra nevar. Tur būtu liela traģēdija, ja viņus šķirtu,» pārliecinājies Jēkaba un Džubara saimnieks.
Tāpēc ka pašam saimniecība un aprūpējami dzīvnieki, nemaz tik bieži neiznāk aizbraukt pie mammas uz Saldus novada Lutriņiem. Kad aizbrauc, nevar ilgi viesoties. «Uz kādu mirkli ieskrienu, ar mammu izrunājamies. Paskatos, ko viņi jaunu savā saimniecībā izdarījuši – varbūt varu nošpikot idejas savam dārzam?» Par Lutriņiem no bērnības Edžum arī ir vissiltākās atmiņas. Viņš vienmēr atceras bērnības skaistās ziemas – kupenas un lielos ledus gabalus. Tas bijis kā pasakā par Sniega karalieni. «Kad es sajūtu svaigi ceptu pīrāgu smaržu, ko vecāmāte cepa, esmu stāvā sajūsmā. Kad sajūtu to smaržu, es kūstu ārā.»
Ar dziesmu vai gleznu saka paldies
Edgars saka, ka viņam ir pazīstami vairāki labi cilvēki. Bet ko mēs saucam par draugiem? Tās lietas esot jānodala. Īsta draudzība ir ļoti reta, pārliecināts aktieris. «Harijs Ozols bija man īsts draugs, mēs varējām viens otru uzklausīt. Viņš prata uzklausīt, es pratu uzklausīt. Es viņam zvanīju, kad sirds bija pilna. Tagad godīgi varu teikt, ka man ir palicis tikai viens cilvēks, kuram es uzticos – Aigars Rozenbergs. Viņam varu pateikt visu to, ko kādiem paziņām nepateiksi nekad. Esam pazīstami kopš senseniem laikiem, bet mūs diemžēl tagad šķir attālums. Un aizņemtība ir gan man, gan viņam.»
Aktieris atklāj, ka visiem saviem labajiem paziņām, kuru nav mazums, viņš grib veltīt savu 45. dzimšanas dienas koncertu februārī, tas būšot intīmāks nekā iestudējums pirms pieciem gadiem.
Runājot par vaļaspriekiem, viņš atzīst, ka tie noteikti ir Mazdzintarnieki, gleznošana un ceļošana. Lauku mājās ir rūpes par dārzu, par dzīvniekiem. Savā īpašumā Edgars vairākkārt pulcinājis kolēģus uz zupas ēšanu. Pirmajā gadā bijusi soļanka, otrajā – gulaša zupa, un Edgars domā, ka šo tradīciju turpinās. Izdomās ko interesantu. «Man patīk gatavot – ja ir produkti un ja ir atmosfēra. Ja man tas jādara piespiedu kārtā, tad gan to labprāt nedaru. Zināt, kāds man bija eksperiments? Bija palikušas pāri sēnes un pupiņas, un es izvārīju sēņu soļanku. Uztaisīju pats uz savu galvu.»
Vaļasprieks ir arī gleznošana. Viņš gleznojot sajūtas. «Pie molberta var nostāvēt 24 stundas, bet, kas tur sanāks, es nezinu.» Gleznot sācis, jau mācoties Liepājas mākslas vidusskolā pie Alda Kļaviņa. «Meistars lika mums zīmēt portretus un, kad es parādīju savu, teica: līdzības jau tur nav, bet kaut kas tajā visā ir. Kļaviņš mani pamudināja sākt mālēt. Mani darbi ir bijuši labdarības izsolēs, esmu gleznas dāvinājis, bet pārdevis gan neesmu neko,» skaidro mākslinieks.
Pēc viņa domām, visskaistākie ir tagadējie gadi – mazliet pāri četrdesmit. Aktieris dzīvo tagadnē, ne pagātnē. «Kādreiz es vairāk domāju par nākotni. Tagad dzīvoju šim mirklim. Skatoties apkārt, kas notiek ar maniem draugiem, kā dzīve rit, nevar neko saplānot, sakoriģēt un salikt pa plauktiņiem. Es dzīvoju šim mirklim,» noteikts ir aktieris un strikti nosaka, ka kritiķu izteicieni viņam nenozīmējot neko, bet vissvarīgākais ir skatītāju vērtējums. Tā dēļ arī aktieri strādā un pastāv teātris. «Man ir nākušas vēstules pat no Amerikas: mēs jūs gaidām ciemos!»
«Es gribu visiem, visiem, visiem, kam es esmu darījis pāri, palūgt piedošanu. Man tagad ir tāds laiks, bišķiņ pāri 40. Gribas vēl atrast kādas patiesas lietas dzīvē. Skaties, ka nekļūstu filozofs. Ka neaizbraucu uz Tibetu. Vēl man viss ir priekšā! Es ceru, ka vēl būs saruna ar Māju manā mājā! Sakoptu, dzīvespriecīgu, mīlestības pilnu vidi jūsu mājā. Lai jūsu mājas gariņš stāv klāt un palīdz visās lietās Lai mums visiem veicas!» sarunu nobeidz Edgars Pujāts.
Edgara Pujāta pieturzīmes
• Dzimis 1971. gada 11. februārī
• Pabeidzis Liepājas teātra ceturto studiju 1993. gadā
• No 1993. gada – Liepājas teātra aktieris
• Jaunākās lomas Liepājas teātrī: Jautrais rūķis – R. Bugavičute Sniegbaltīte un septiņi rūķīši (pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem), 2015. g. Dakteris – M. Makdona Klibais no Inišmānas, 2015. g.
Lucers – L. Gruzinova Paradīze, 2015. g. Pētersīļa kungs – R. Bugavičute Bezgalīgo stāstu stāsts, 2014.g. Džejs Getsbijs – H. Boicevs Lielais Getsbijs (pēc F. S. Ficdžeralda romāna motīviem), 2014.g.