Antra Stafecka. Mierā un ar sevi
«Pēc dabas esmu emocionāls cilvēks, un pagājušais gads man lika atskārst, cik pārspīlēti visu uztveru. Šo gadu ar naivumu ceru uzņemt vieglāk. Viss, kas noticis pagājušajā gadā, ir pagājis. Tagad laiks kam jaunam,» apņēmīgi saka dziedātāja Antra Stafecka.
Šis gads Antrai ir pārmaiņu gads. Šo gadu Antra ir sagaidījusi ar svešādu, bet gaidītu rimtumu. Šogad viņa ir gaidās par to, ko jaunā dzīves lappuse vēstīs un kādus notikumus atspoguļos jau ar citu, daudz piezemētāku, skatījumu.
Darba pilnas rokas
Antra apmierināta teic, ka gads uzsākts ar viņai neraksturīgu mieru. «Visu pagājušo gadu to vien darīju, kā strādāju, tāpēc jaunais iesākās ar nedēļu ilgu burvību mājās. Nedarīju pilnīgi neko, biju vienkārši kopā ar bērniem.»
Viņa neslēpj, ka pērn lielās noslogotības dēļ nepacietīgi gaidīja laiku, ko veltīt sev – kad atļauties paslinkot un pienākumu izpildi atlikt uz vēlāku laiku. «Neko nedarīšana ir nosacīti teikts, jo ar diviem bērniem par brīvdienām tās nosaukt nevar, bet man nebija jāpieslēdzas citām lietām. Es varēju būt vienkārši mamma. Gaidīju šo laiku un izbaudīju to.»
Tomēr Antras darba kārtība nedēļas laikā neapstājās. Viņa stāsta, ka jau oktobrī viņas plānotājā atzīmēti koncerti un projekti līdz pat šā gada pavasarim. Darba ir pilnas rokas, un Antra par to nežēlojas, bet novērtē iespēju strādāt savu sirdsdarbu.
«Labi, ka darbs ir un pašam nav jāmeklē, uz pusēm raujoties. Pieprasījums ir, tāpēc darbi plānojas paši no sevis. Iepriekš bija ieguldīts daudz darba, lai tagad varētu mierīgi organizēt savu laiku,» viņa novērtē.
Viens no gaidītākajiem notikumiem ir projekts Spraud man puķi, ar Jāņa Petera dzeju, konkrēti, teātra dziesmām. Dziedātāja saka: «Man tas būs kas jauns un lieliska iespēja izzināt Jāņa Petera teātra dziesmu tekstus.»
Darbs, kas piepilda dvēseli
Atgriežoties pie pērnā gada kopsavilkuma, Antra atzīst, ka viņai par to ir divējādas izjūtas, jo, no vienas puses, tas bija unikāls, bet, no otras, garīgi un fiziski smags. «Tādi izjūtu un emociju pārplūdumi, kādi bija pagājušajā gadā, man laikam nav bijuši nekad. Piedzīvoju emocionālo izdegšanu. Māksliniekiem, lai kādas jomas tie būtu, ik pa laikam vajag brīdi, lai atjaunotos. Bieži dzirdēts, ka mūziķi brauc ceļojumos, bet es pēdējo piecu gadu laikā nekur neesmu bijusi un neesmu veltījusi laiku atpūtai. Brīvdienas mājās par tādām nosaukt nevaru, jo esmu mamma. Tas ir otrs darbs. Nevaru ieslēgties istabā un gulēt,» Antra ir godīga un atklāj, ka emocionālās izdegšanas dēļ nejuta gandarījumu no darāmajiem darbiem, neizjuta motivāciju turpmākajiem. «Nezinu, kādēļ tā jutos, jo darbu bija daudz – projekti, koncerti, albums, arī Supernova. Kad notiek tik daudzas lietas, ir forši, bet kad rudenī pa visiem pagājušajiem mēnešiem man brīvas bija tikai trīs dienas... Es nesūdzos! Par to nav stāsts, jo man ļoti patīk savs darbs. Kas var būt labāks par to, ka vari nodarboties ar to, kas sniedz piepildījumu dvēselei? Bet paralēli manai dzīvei izgāja cauri daudzi cilvēki, notikumi un notika pārmaiņas, kas lika saprast, ka, paldies Dievam, gads ir beidzies. Tāpēc šo vēlētos sākt ar mieru. Bez prāta kaislībām, kas varētu notikt.»
Darbs ar sevi, lai izturētu
«Es nemāku dzīvot mierīgi, un tas ir muļķīgākais situācijā, kad vēlos izdzīvot tieši mieru. Cik sevi atceros, man tā nav bijis,» mūziķe aizdomājas un teic, ka viņas miers nenozīmē sastingumu. Lietas notiek joprojām, un viss rit savu gaitu, taču viņa ir sākusi pievērst uzmanību savām emocijām, uztverei, skatījumam.
«Ir jāstrādā pie sevis, lai varētu izturēt kaislības, spriedzi, nodevību un jebko citu, ko sagādā ikdiena. Ir jābūt mierā ar sevi,» viņa sapratusi. «Pērn izdzīvoju lielu stresu. Vienmēr pozitīvo un negatīvo esmu uztvērusi personiski. Jebkuras emocijas izdzīvoju no A līdz Ž un tagad nesaprotu, kāpēc tā darīju, jo tādēļ savā dzīvē esmu ielaidusi daudz lieka, kas nav ļāvis darboties tālāk, jo iekšēji grauzis,» viņa dalās novērojumos. «Pēc dabas esmu emocionāls cilvēks, un pagājušais gads man lika atskārst, cik pārspīlēti visu uztvēru. Šo gadu ar naivumu ceru uzņemt vieglāk. Viss, kas noticis pagājušajā gadā, ir pagājis. Tagad laiks kam jaunam.»
Antra zina, ka vairums cilvēku jauno gadu sagaida ar degsmi un spēcīgu motivāciju, taču par sevi vairās teikt, ka savā dzīves ceļā nospraudusi lielus mērķus, kuru izpilde nav atliekama. Arī apņēmību dzīvot harmonijā ar sevi un apkārtējo viņa uztver reālistiski. «Nevajag mānīt sevi. Bet, cik manās iespējās būs, es centīšos neuztvert lietas saspringti un nopietni. Darbs ar sevi ir lielākais, ko šogad vēlos paveikt.»
Viss ir tieši tik vienkārši vai sarežģīti, kā to pasniedz, – šis ir Antras jaunais dzīves vadmotīvs un moto vienlaikus. «Pēdējos mēnešus konkrētais teikums man ļoti palīdz. To var attiecināt uz jebko – tavām izvēlēm, rīcību, apkārtējo informāciju un tā tālāk. Viss tiešām ir sarežģīti vai vienkārši – tā, kā vēlies,» viņa ir secinājusi.
Darbs sev un klausītājiem
Pirms nepilna gada, martā, iznāca Antras četru gadu lolojums – debijas albums Vientuļā zvaigzne. «Nerakstu dziesmas hitiem. Netiecos pēc tām, bet tajā pašā laikā radu dziesmas klausītājiem. Skaņdarbi ir manu personīgo emociju un enerģijas izpausme,» saka mūziķe. «Dziesmas palīdz rakstīt un veidot mana mamma, dzejniece Ilze Mūrniece. Viņa man raksta skaistus tekstus. Mūziku palīdz aranžēt un producēt ģitārists Jānis Čubars. Man apkārt ir cilvēki, kas man ir dvēseliski tuvi un kas izprot manas izjūtas. Reizēm man nav jāpaskaidro, kā jūtos, jo viņi jau zina, kas ar mani jādara.»
Antra stāsta, ka ne reizi vien piedzīvojusi situāciju, kad mājās pie klavierēm sacer melodiju un mamma atsūta viņai tekstu, kas saplūst ar viņas uzrakstītajām notīm vienā veselā. «Šķiet, it kā mamma zinātu, kādā dvēseles stāvoklī tādos brīžos esmu, jo uzraksta tieši to, kā jūtos.»
Mūziķe dziesmām tekstus raksta arī pati. Par vienu no tiem – albuma pirmās dziesmas Tik tiešām – viņai ir stāsts. «Tolaik es pirmo reizi šķīros ar savu vīrieti un man bija krīzes laiks. Es apsēdos pie klavierēm, noliku blakus telefonu ar ieslēgtu ierakstītāju un vienkārši spēlēju. Melodija un vārdi radās no sevis. Kad vēlāk sāc klausīties, kas darās tavā galvā, šķiet, ārprāts,» Antra droši saka. «Dziesmā ir vārdi: «Tik tiešām tā ir, kad lūpas trīc, kad ēna neslīd tev līdz, bet krīt tavā priekšā.» Tie ir dziļi, pat depresīvi momenti. Daudzi apgalvo, ka rakstu depresīvu mūziku, un varbūt daļēji tā ir taisnība. Bet katrs no mums piedzīvo arī šādas izjūtas, tikai cenšas nolikt malā un neizrunāt, bet krāt sevī. Kas notiek pēc tam? Cilvēks lūst. Tieši tādēļ es vienmēr cenšos izteikties, izlikt savus pārdzīvojumus uz āru, lai cik smagi būtu. Tās ir manas izjūtas. Kādēļ lai es tās slēptu?»
Darbs, par kuru sapņots
«Kad bērnībā vaicāja, par ko vēlos kļūt, atbildēju, ka par dziedātāju. Man nekad nav bijušas citas vēlmes. Mācījos mūzikas skolā, pabeidzu vijoles spēli. Mani gatavoja, lai ietu uz altistiem Dārziņa vidusskolā. Esmu pabeigusi arī grāmatvežus, bet darīju to, jo sapratu, ka vecāki vēlējās, lai man ir karjera. Pieļauju, ka viņi uzskata, ka man tādas nav. Daudziem ir viedoklis, ka nepieciešams augstākās izglītības papīrs. Nenoliegšu, ka ir jāmācās, bet tas ir jādara, kad izjūti vajadzību,» ir pārliecināta Antra.
«Man nav augstākās izglītības, bet vai tādēļ es graužu nagus? Naudu es nopelnu. Mani bērni ir pabaroti, pati esmu apģērbta un paēdusi, mums ir, kur dzīvot. Viss manā dzīvē ir kārtībā, tāpēc – par ko man uztraukties?» viņa retoriski vaicā. «Kas ir karjera? Manuprāt, pa tās pakāpieniem esmu uzkāpusi tik augstu, ka varu apgalvot, ka neesmu nulle, bet esmu kaut kas. Vienmēr esmu bijusi paškritiska. Daudzi domā, ka esmu iedomīga un augstprātīga, bet patiesībā nekad no sevis neesmu taisījusi neko lielu.»
Mūzikas radīšanu Antra nebīstas saukt par biznesu, taču bilst, ka tā nav tikai naudas pelnīšanas instruments. Mūzika ir viņas dvēseles darbs. «Ja abas šīs lietas var apvienot vienā, kādēļ es to nedrīkstu saukt par karjeru?»
Viens albums klausītājiem ir nodots, un Antra sākusi domāt par nākamo, taču tuvākajā laikā, jo uzskata, ka emocionāli nav gatava jaunam materiālam. Viņai tuvākajam laikam ir cits mērķis – radīt sevi par paliekošu un atpazīstamu mākslinieci. «Gribu strādāt pie manas nākotnes. Ir pienācis laiks kļūt vienveidīgai. Ja palūkojas apkārt, visas pasaulslavenas grupas vai dziedātājus atpazīst pēc konkrēta stila. Es vienmēr esmu bijusi visur, tādēļ man šogad jāsāk domāt par savu garšu, pēc kuras atpazīt. Man ir jāizvēlas stilistika, pēc kuras mani atpazītu, bet tam vajag laiku.»
ANTRAS STAFECKAS PIETURZĪMES:
• Dziedātāja
• Dzimusi 1991. gada 4. jūnijā Aizkrauklē
• Izglītība: Ogres 1. vidusskola, Ogres profesionālā vidusskola (grāmatvede), Ogres mūzikas skola (vijoļspēle).
• 2008. gadā piedalījās TV3 šovā Koru kari Lielvārdes Violetā kora sastāvā, 2012. gadā LNT šovā OKartes skatuve 2 un Jaunajā vilnī
• 2012. gadā Latvijas Eirodziesmas konkursā uzstājās kopā ar grupu Triānas parks, dziedot bekvokālu
• 2013. gadā konkursā piedalījās kā soliste un iekļuva finālā
• 2015. gadā dziesmu atlases konkursā Supernova arī iekļuva finālā. Dalībniece šovā Izklausies redzēts
• Piedalījusies Ulda Marhileviča mūziklā Pārdotie smiekli