«Mūzika nav mana dzīve, tā ir daļa no tās. Liela un nozīmīga,» saka dziesminiece Alise Joste. Sarunā ar žurnālu Māju viņa atklāj, kādēļ dziesmas ieraksta savās lauku mājās un kāpēc muzicēšanu sauc par terapijas formu.
«Daudzi mūziķi, kas uzstājas publiski, ir introverti cilvēki, kas nelabprāt iziet sabiedrībā un neizbauda publiskus pasākumus. Man pašai atrašanās uz skatuves ir sevis pārvarēšana un iespēja iemācīties komunicēt ar citiem, lai nesēdētu tikai savā alā. Tas prasa daudz – ir liels stress un sajūta, ka izgāzīšos,» stāsta Alise, kurai vienmēr izdevies atrast sevī spēku un uzstāties veiksmīgi pat reizēs, kad satraukums ņem virsroku.
Toma Grēviņa dēļ
Sevi pierādīt kā mūziķei un atrādīt savus darbus plašākai publikai Alisei nebija pašmērķis. «Es sāku rakstīt dziesmas, kad man bija 20. Sakomponēto publicēju internetā, bet nekad neafišēju, kur manas dziesmas ir klausāmas, un neprasīju, lai kāds tās klausās. Mani ieraudzīja Toms Grēviņš, kurš mani pieteica konkursam I Love You Open Mic un paziņoja, ka būs jāspēlē. Tobrīd neaizdomājos, ko tas nozīmē, un paļāvos uz viņu, kad man teica, ka esmu lieliska un ir jāmēģina,» dziesminiece atminas ceļa sākumu, kas pamazām aizveda pie atpazīstamības un klausītāju mīlestības.
«Man nebija laika, lai par to domātu. Ja tagad piedāvātu spēlēt uz lielas skatuves, es varētu izdomāt arī atteikties, jo to darīt nav viegli,» viņa ir godīga. «Uzstāšanās ir sevis pārvarēšana. Tieša saruna ar sevi, kurā jāmēģina pārliecināt, ka varu muzicēt un ir cilvēki, kas novērtē, un tam ir jēga. Muzicēšana ir terapija, sava veida meditācija, kurai jānoskaņojas un kuras laikā jāsajūt saikne ar klausītāju. Man ir izdevies realizēt šo saikni, patīk spēlēt, par spīti tam, ka vienmēr uzstāšanos pavada liels stress.»
Daudzās Alises
Kamēr uz skatuves dziedošo un ģitāru spēlējošo Alisi klausītāji iepazinuši kā kautrīgu un trauslu, pat ēterisku būtni, mājas dzīvē viņa spēj būt gluži citāda. «Manī ir ne tikai divas vai trīs Alises, bet pat vairāk. Klausītājs mani redz kā maģisko, trauslo, burvīgo un tīro, bet es aizeju mājās un gribu jokoties un ākstīties. Manī ir gan kautrīgā puse, gan drošā, un tās vienmēr savstarpēji mijiedarbojas,» Alise novērojusi.
«Atskatoties uz laiku, kad sāku darboties mūzikas jomā, un salīdzinot ar to, kā ir tagad, redzu, ka esmu augusi tajā, kāda esmu dažādos aspektos, kāda esmu kļuvusi emocionāli kā personība un kā raugos uz dažādām lietām,» viņa stāsta. «Mūzika ir mana dienasgrāmata. Es pierakstu lietas, kuras ar mani notiek. Pierakstu mūzikā savas pārdomas un izjūtas. Jebko, kas ar mani notiek. No vienas puses, pierakstītās lietas ir personiskas un es negribētu nevienam par tām stāstīt. Bet, no otras puses, lai informāciju, kas manī ir, spētu saprast un sastrukturizēt, man kaut kādā veidā par to ir jārunā. Cits glezno, cits skrien maratonu, bet es rakstu mūziku.»
Pieņēmusi laika ritējumu
Alises ģimene bauda mūziku, bet profesionāli ar to nenodarbojas. Un, kā vairums vecāku, arī Alises uzskatīja, ka bērniem jāapgūst muzikālās prasmes. «Mans tētis savulaik rakstīja dzeju. Šobrīd viņš darbojas reklāmā un tulko, bet radošā ievirze viņa darbā joprojām jaušama. Arī mamma jaunībā dzejoja, un viņai patīk radošas lietas – darina krellītes, glezno,» Alise stāsta. «Lai gan neesmu augusi muzikālā vidē, tā vienmēr bija radoša un visaptveroša.»
Viņa atminas: «Bērnībā stāvēju pie spoguļa un iztēlojos, ka būšu dziedātāja un tas būs skaisti. Bet sapņi, lai to sasniegtu, nav bijuši apzināti. Uz visu, ko līdz šim darīju, mēģināju skatīties brīvi un pieņemt lietu ritējumu. Neapgalvoju, ka neko neesmu darījusi, lai sasniegtu to, kas man tagad ir, bet nekad neesmu uzstādījusi mērķus, kuri man jāsasniedz. [Brīvais plūdums] vairāk ļāvis novērtēt lietas, kas ar mani notiek. Šķiet, ka bieži zaudējam prieku par lietām, jo esam sadomājušies par to, kā vēlētos, lai tās notiek.
Kaut kādā ziņā baidījos apsolīt sev otro albumu [Hardships Are Ships iznāca pērn]. Pieci gadi pagāja, kamēr ierakstīju to, bet esmu priecīga, ka līdz ierakstam pagāja tik daudz laika, jo neko neuzspiedu. Viss notika organiski, tāpēc šķiet, ja būtu ierakstījusi ātrāk, albums būtu sasteigts, būtu citādi.»
Darbs ārpus studijas
Tāpat kā Alises debijas albums, arī otrais ierakstīts viņas lauku mājās. «Kad sāku rakstīt dziesmas, gatavo materiālu ierakstīju caur datorā iebūvēto mikrofonu. Mani neviens nesteidzināja, neko nepiespieda. Visu darīju pati un savā tempā. Tā, kā šķita pareizi. Uzskatu, ka bija loģiski turpināt tāpat,» Alise paskaidro, kādēļ izvēlējusies šādu albumu ierakstīšanas tehniku. «Esmu dažas reizes bijusi studijā. Tā ir cita gaisotne. Ja ieraksts ir grupas darbs, tad attiecīgā vide piešķir struktūru un ir vieglāk sekot plānam, bet, tā kā esmu viena pati, darbs studijā man nav aktuāls. Mani drīzāk traucē, ka laiks iet, man ir jāsteidzas, lai paspētu izpildīt grafiku, un beigās jāsamierinās ar to, kas man līdz galam nepatīk.»
Darbošanās vienatnē audzina disciplīnu. Alise atzīst: «Lai ierakstītu otro albumu, bija jāsaņemas. Man bija jānosaka konkrēts mēnesis, kurā sākšu darboties. Braukšana uz laukiem sniedza motivāciju, jo esmu projām un nošķirtība palīdz. Neviens nevar novērst uzmanību, nav jādomā par koncertiem, kurus gribētu apmeklēt. Prombūtne palīdz motivēt un strukturizēt. Taču tajā pašā laikā nozīmē brīvu plūdumu, jo rakstīšanai varu pieķerties jebkurā laikā – agri no rīta vai nakts vidū. Nav neviena, kas mani ierobežotu, tikai apziņa, ka darbs ir jāpabeidz.»
Mērķi plūst un mainās
Janvāris daudziem ir jauna posma sākums. Balta lapa un atskaites punkts tālākajam dzīves ritējumam. Alise, lai gan agrāk rakstīja vēlmju sarakstu, vairs neatzīmē 12 mēnešos izpildāmos uzdevumus. Viņa pamato: «Jaunajā gadā esmu rakstījusi vēstuli, kuru lasīt pēc gada un lūkot, kas piepildījies. Bet atskatoties ir dīvaina izjūta. Man nepatīk vairs lasīt uzrakstīto. Jūtos neērti savā priekšā. Šķietu naiva, jo vēlētas absurdas lietas. Pēdējā laikā necenšos jauno gadu pārvērst par jaunu sākumu, jo jebkurš brīdis var par tādu kļūt, ja nepieciešams.» Tāpēc pēdējos gados mūziķe «apņemas neapņemties».
«No vienas puses, apgalvoju, ka man nav mērķu, bet, no otras, man tie ir, taču neuzskatu tos par striktiem. Manas vēlmes plūst un mainās, ir fleksiblas. Es neiešu pāri līķiem, lai kaut ko realizētu. Mani mērķi ir kā nākamais pakāpiens jaunām lietām, uz kurām tiekties. Jebkuru soli atpakaļ necenšos uzskatīt par neizdošanos, jo tas var būt kā sākums pretī īstajam un pareizajam virzienam.»
Alises vīrs Kārlis ir mūziķis, spēlē grupā Momend, kā arī ir grupas The Sound Poets un Laika suns basģitārists. Par divu radošu personību sadzīvošanu viņa saka: «To, ka abi esam mūziķi, mūsu attiecībās saskatu kā lielu plusu, jo ļauj saprast lietas, kurām jāiziet cauri. Ir grūti kādam pastāstīt, kā tas ir – radīt kaut ko no nekā. Kā tas ir – runāt par sevi visintīmākajos veidos,» viņa novērtē profesiju, kas abus vieno. «Man šķiet, ka kopīgā nodarbošanās ir labs kopējs punkts attiecībās, jo mums ir liels prieks par katra radīto. Vienmēr viens otram varam prasīt padomu, tāpēc uzskatu to par ieguvumu dzīvē.»
«Ir jābūt uzmanīgam ar kritiku un atbalstu. Man gribas saglabāt neitralitāti un neizteikt viedokli par nepadarītām lietām. Man negribas ietekmēt. Protams, ir svarīgi, lai viņš zina un jūt, ka viss ir labi, un es cienu, ko viņš dara, bet nesaku, ko vajadzētu mainīt un darīt citādi viņa darbā vai ka viss viņa paveiktais ir ģeniāls. Mana pieeja ir piezemēta. Ir jāļauj cilvēkam būt tam, kas viņš vēlas būt,» Alise nesteidz apgalvot, ka viens otram ir lielākie kritiķi un atbalstītāji.
Mūzika nodarbina prātu
«Man svarīgi ir atrast iekšējo balansu un veltīt laiku, lai mājās nodrošinātu mieru. Ir būtiski, ka stresa lietas ir atstātas ārpus, un mājas ir vieta, kur patverties, tikt projām no negācijām,» dalās Alise. «Man daudz sniedz daba. Patīk aizbraukt pie jūras vai doties pastaigāties. Šīs lietas man vienmēr palīdz.»
Turpināt darboties un radīt Alisei palīdz arī darbs. Par piemēru viņa min pērn novembrī notikušos grupas The Sound Poets koncertus, kuros mūziķe piedalījās kā viesmāksliniece un izpelnījās klausītāju atzinību. «Sapratu, ka mūzika pieprasa lielu darbu. Tā nodarbina prātu. Bet, kad noslēdz iesākto un paskaties plašāk, aptver, kāda vērtība tā ir.»
Sākotnēji viņa mācījās flautas spēli, bet nekad neizjuta to kā savu instrumentu. Ģitāra viņas rokās nonāca nejauši, un Alise saprata, ka tieši tā ir viņas instruments. «Nekad neizjutu, ka ar flautu es varētu izteikties. Nesapratu, ko un kā labāk ar to darīt. Ģitāra manās rokās šķita organiska. Arī klavieres vienmēr bija mājās, un neapzinātā līmenī dziesmas rakstīju kopš bērnības. Mamma rādīja lapiņas, uz kurām pierakstītas mazas dziesmiņas,» viņa stāsta. «Ģitāra un klavieres papildina emocijas, kuras vēlos izlikt. Rezonē ar izjūtu, kas ir manī un kuru radu.»
Dziedātāja atzīst, ka skolā mūzikas priekšmetu uzskatīja par pienākuma lietu, kas jāizpilda, un, ja būtu izvēle, to nedarītu. Kopš viņa ar mūziku nodarbojas pēc savas izvēles, uzskats ir mainījies. «Nevienā brīdī neapšaubu, ko daru. Mūzika ir daļa no manis. Tā pat nav profesija, bet daļa no tā, kas esmu.»
«Mūzika, dziesmu radīšanas process un koncerti mani iemācījuši, ka ne vienmēr esmu mulstošā un kautrīgā meitene, kas pati nevar neko uzdrošināties. Manī ir iekšējā kapacitāte būt ar mugurkaulu, būt atvērtai un drošai. Pirms septiņiem astoņiem gadiem tas šķita nereāli. Arī tagad ir brīži, kas sagādā grūtības – iziet priekšā cilvēkiem un parādīt kādu personisku daļu. Bet esmu sapratusi, ka no tā nav jābaidās, jo cilvēki novērtē patiesu pieeju. Gadu laikā esmu apjautusi, ka manas šaubas par to, ka viss būs slikti, nepiepildās. Savējo aizmugure man ir stipra un rada drošību. Pat ja es kļūdos, tas nav nekas galējs. Viss ir process. Kļūdas ir visiem. Kad neveiksmes notiek ar pašu, šķiet, ka ir traģiskāk nekā citiem, bet, atskatoties uz notikušo, lai kādā dzīves jomā tas būtu noticis, spēj ieraudzīt notikušā jēgu. Tas ir licis iemācīties konkrētas lietas.