Raimonds Pauls. 80 ir gandrīz gadsimts
«80 ir interesants skaitlis, kas sevī slēpj daudz ko. Viss kaut kas ir bijis. Gan mācības, gan jaunība, gan nepatīkami, gan ļoti patīkami periodi. Publikas, klausītāju attieksme pret mani arī bijusi dažāda, katrā ziņā ir ko atcerēties. Es negribu neko nožēlot – kā bija, tā bija. Un neraugoties arī uz visādiem režīmiem, es esmu izdzīvojis. Paldies Dievam, vai ne tā,» domā leģendārais latviešu komponists Raimonds Pauls. 12. janvārī viņam apritēs 80 gadi. Un savu dzimšanas dienu viņš atzīmēs uz skatuves – Nacionālajā teātrī notiks Raimonda Paula jubilejas koncerts. Kopumā ieplānoti 13 koncerti, visi jau izpārdoti.
– Patiesībā laiks rit neticami strauji, un 80 gadi pagājuši diezgan ātri, neskatoties uz visādiem momentiem manā dzīvē. Es pats tam cenšos nepievērst uzmanību, jo mana darbība, kas pamatā saistīta ar skatuvi, vienkārši turpinās – es turpināšu darīt to darbu, ko visu mūžu esmu darījis, un tas nozīmē – man tādas jubilejas ir katru otro dienu. Tā ir mana dzīve – skatuve, un kopīgs darbs ar mūziķiem, dziedātājiem, aktieriem. To, ka šis cipars īsti labs nav, es saprotu tagad, kad man katru dienu zvana žurnālisti, grib parunāties ar mani par 80 gadiem.
– Kurš kuru nelaiž vaļā – jūs skatuvi vai skatuve jūs?
– Māksliniekiem skatuve ir narkotika, protams, labā nozīmē, jo tā paņem savā varā, ierauj sevī, no tās nevar tikt vaļā. Tieši tas padara mūs par skatuves vergiem.
Ir jāskatās no cita aspekta – vai, atrazdamies uz skatuves, spēj piesaistīt savu klausītāju un skatītāju. Ja ne, ir jāiet prom no skatuves. Trīs reizes nospļaujoties pār plecu, es līdz šai dienai varu uzstāties skatītāju pilnās zālēs. Starp citu, saviem radiem esmu lūdzis kritiski pavērot mani uz skatuves, tā teikt, paskatīties uz mani no malas, jo, līdzko es sākšu uz skatuves darīt ko tādu, kas publikā izraisīs nepatiku, izdarīšu secinājumus, pieņemšu lēmumu. Tajā žanrā, kurā es strādāju, respektīvi, vieglajā mūzikā, 80 gadi ir milzīgs skaitlis. No vieglās mūzikas ir aizgājuši daudzi pat 30 gadu, kur nu – pat 20 gadu vecumā, jo vairs nav spējuši darīt neko jaunu, kļuvuši nevajadzīgi publikai.
– Vai izvēle par labu vieglajai mūzikai, nevis klasiskajai bija principiāla izvēle?
– Domāju, ka jā. Dažus gadus pamācījos pie profesora Jāņa Ivanova, lieliska komponista, bet es sapratu, ka mana domāšana un muzikālā gaume nav saistīta ne ar operu, ne simfonisko mūziku. Tāds bija mans liktenis. Iespējams, ja toreiz būtu beidzis šīs studijas, es arī būtu pievērsies klasiskajai mūzikai, tomēr – es jutu, ka tas nav mans. Līdzīgi kā aktieri reizēm saka par lomām – tā nav mana.
– Skatoties mūzikas vēsturē, jāatzīst, ka mazās un vieglās formas skaņdarbi daudz nesekmīgāk pārdzīvo savu laiku, salīdzinot ar nopietnā žanra lielas formas skaņdarbiem.
– Tā ir, bet es par to nedomāju. Skaidrs ir viens, lai šodien uzrakstītu simfoniju, ir jābūt patiešām lielam Dieva dotam talantam. Klasiskā mūzika ir bagāta ar super izcilām personībām. Es pat nevaru nosaukt kaut vienu mūsdienās uzrakstītu operu, kas būtu sasniegusi tādu ievērību pasaulē, kāda ir operām Karmena, Traviata, Aīda... Tādas operas nav uzrakstītas. Paskatieties mūsu operdziedātāju koncertrepertuāru, ko tad viņi dzied?
– Varbūt tāds laiks – nedomājam lielos mērogos?
– Nezinu. Iespējams. Verdi, Čaikovskis, Pučīni... Tieši šie uzvārdi visvairāk dominē vokālistu koncertrepertuārā visā pasaulē. Visi modernie meklējumi mūsdienās. Var jau to darīt, bet... Starp citu, nesen atlasīju populārākās operu ārijas, jo gribu tās iespēlēt kā pianists.
– Un, protams, izvēlējāties no Verdi, Pučīni darbiem...
– Protams! Atkal tie paši uzvārdi, jo es neko labāku nevaru atrast. Tāpat kā klaviermūzikā ir savi vaļi – Šopens, Lists, Rahmaņinovs.
– Domājat par to, vai un kā jūsu darbi pārdzīvos laiku, kāds būs, ja drīkst tā teikt, «sausais atlikums» pēc gadiem 50, 100?
– Es par to nedomāju. Nekad. Un par to nemaz negribu domāt.
– Vai tad māksliniekiem negribas savu vārdu iemūžināt vēsturē?
– Mēs neviens nezinām, kā būs... Savā laikā Emīlu Dārziņu vienkārši iznīcināja. Un kas izrādījās? Ka līdz pat šai dienai viņš ir nepārspēts melodiķis latviešu mūzikā. Tanī laikā latviešu inteliģenci piemeklēja visādas nelaimes... Saprotu, ka Emīlu Dārziņu apvainoja plaģiātismā, viņš to neizturēja, lai gan neviens jau nezina, kā viņš aizgāja bojā, ir tikai minējumi par to, vai tā bija nejaušība, paša izvēle... Jā, Dārziņa mūzikā nav nekādas spiegšanas, kāju dauzīšanas, tās ir vienkārši skaistas melodijas.
– Vai jūs esat bijis līdzīgā situācijā – ka varat neizturēt?
– Nē. Man ir bijuši visādi posmi, esmu aizskarts, apvainots, izcūkots visādos veidos, bet, varbūt pateicoties manam raksturam, neesmu no tiem vārgajiem, no tiem slimīgajiem romantiķiem.
– Tas ir pašsaglabāšanās instinkts, varbūt ieaudzināts no vecākiem – nekad nepadoties?
– Mani vecāki bija strādnieki, visvienkāršākie, kādi vien var būt. Domājot par vecākiem, vienmēr esmu brīnījies, kāpēc viņiem bija tāda interese par kultūru? Nezinu. Mamma bija vienkārša lauku sieviete, no kurienes viņai tāda interese? Mamma mūs abus ar māsu virzīja uz kultūras jomu. Varbūt cerēja, ka mēs dzīvosim labāk, nekā dzīvoja mani vecāki, un viņu izpratnē kultūra varēja nodrošināt labāku dzīvi.
– Kas jums ir no mātes?
– Tas, kas saistīts ar latviešu zemniecību. Mammas vecāki, viņas radi bija diezgan trūcīgi lauku cilvēki, kas zināja, ko nozīmē smags darbs. Ģimenē bija vairāki bērni, visādas traģēdijas, un tam visam gāja cauri. Arī mans tēvs bija strādājis no 11 gadu vecuma, vienkārši smagu darbu.
– Tad – strādīgums?
– Noteikti. Lai izdzīvotu. Pēckara gados vienkāršam cilvēkam izdzīvošana vien prasīja lielu piepūli. Vecāki nerēķinājās ar sevi, kopa dārzu, lai varētu kaut ko pārdot, lai mums, bērniem, varētu nopirkt kādu drēbju gabalu. Bet kuru tas šodien interesē? Nevienu. To arī vairs nesaprot tie, kas paši nav piedzīvojuši.
– Vai jums jebkad dzīvē bijusi situācija, kad esat pats sev nosolījies – es darīšu visu, lai kaut kas tāds man nebūtu jāpiedzīvo?
– Ziniet, es atšķirībā no daudziem nekad daudz nefilozofēju, esmu praktiķis. Ja kaut ko esmu iecerējis, es uz to arī iešu. Ne jau pāri līķiem un ne jau, izmantojot visus līdzekļus, bet es zinu, kas man ir jāizdara, un to arī daru. Man ir arī ieaudzināts, ko nozīmē disciplīna. Ja es ko solu, tad arī izpildu. Skatos, ka šodien atļaujas daudz ko tādu, ko es vienkārši nesaprotu.
– Kas jums bijis dzinējspēks – slava, nauda?
– Viens no pamatmomentiem manā darbībā – lai es nebūtu atkarīgs ne no viena. Un lai būtu materiāla nodrošinātība. Jo dzīvot un gaidīt, ka man piedāvās pasūtījuma darbus, teiksim, kino vai teātra mūziku... Es mēģināju izdarīt visu, lai es un līdz ar to mana ģimene būtu nodrošināta. Lai nav jādomā, vai man rīt būs ko ēst, vai ar mani vispār kāds runās, tas dod brīvību. Jā, uz to gan es esmu gājis.
– Kāds bijis jūs lielākais kompromiss?
– Kompromiss? Par tiem daudz runā, atceroties padomju laiku. Es gan neesmu bijis komunistiskās partijas biedrs.
– Tomēr padomju laikos esat bijis dažādos amatos.
– Runāsim atklāti – amatos mani aicināja tāpēc, ka no manis visi gaidīja repertuāru. Tā bija. Nenoliedzami, grupas, ko esmu vadījis, daudz deva man, bet arī es daudz devu, un katru gadu, jo vajadzēja veidot jaunas programmas. Daudzi solisti vēl šodien dzīvo uz manis tajos gados radītā repertuāra.
Arī tagad – jā, man ir jubileja, es to atzīmēšu uz skatuves, bet koncerti ir izpārdoti, tas nozīmē, ka labums ir ne tikai man. Un pavasarī es arī braukšu koncertēt uz Maskavu, un es nekad arī neatteikšos turp braukt. Tur ir mani kolēģi, ar kuriem savā laikā daudz esmu strādājis, viņi rīko šo koncertu, aicina mani, neskatoties uz politiskām niansēm. Tie ir mākslinieki, turklāt labi mākslinieki.
– Draugi jums ir?
– Draugu nav. Tāds man ir raksturs. Ir cilvēki, kurus es cienu, ar kuriem sazvanos. Pēdējā laikā man ir labas attiecības ar ķirurgu Andri Ērgli, sazvanāmies vai ik vakaru, viņš nevar pārdzīvot to, ka es esmu populārāks par viņu, lai gan viņš ir superķirurgs. (Smejas.) Visu, ko saku, tomēr vajag uztvert ar humoru, jo man raksturīga ironija.
– Jums nav laika draugiem vai arī līdz galam neuzticaties cilvēkiem?
– Man šķiet, ka tas man no mammas, viņa arī vienmēr turējās savrup. Ziniet, ģimenē mēdz cits citu nobučot, samīļot, un, kad es mēģināju samīļot mammu, viņa man prasīja: «Ko tev šoreiz vajag?» Bez ļaunuma. Jaunībā jau, protams, vajadzēja kaut ko, bet pat tad, kad man jau bija daudz naudas, es no mammas mēdzu aizņemties kādus trīs vai piecus rubļus... Visi par to smaidīja, jo labi zināja, ka ne jau nauda man vajadzīga. Ziniet, pie mums vispār cilvēki maz smaida.
– Jūs arī.
– Uz skatuves es atļaujos pasmaidīt, paimprovizēt. Kādreiz tas izdodas, kādreiz – ne, kādreiz kāds apvainojas, cits ne. Viegla improvizācija un pasmaidīšana mums nav raksturīga, mēs arī to nemākam, bet koncertos humors veido īpašu kontaktu ar publiku.
– Cik tālā perspektīvā domājat par nākotni?
– Es neko vairs negarantēju. Ja jutīšu, ka uz skatuves sāku buksēt. Reiz jau bija tā, ka es atslēdzos... Neko jau tur nevar darīt, tie gadiņi ir pienākuši, ka drīz būs jātinas prom.
– Jums negribas sevi pasaudzēt?
– Ko tas nozīmē – sevi saudzēt?
– Mūsdienās taču ir populārs viedoklis – dzīvot tikai sev, vienkārši baudīt dzīvi, mīļot sev tuvos cilvēkus. Jūs, teiksim, savās mājās Baltezerā varētu...
– ...Baltezerā es pats par saviem līdzekļiem iztīrīju ezera piekrasti, bet Latvijā to nedrīkstot darīt, tāpēc mani gaidot tiesu darbi. Jā, man patīk saimnieciskas lietas. Es pērku tehniku, ko man nevajag. Aizeju uz veikalu un brīnos par tehniku, kas saražota dārzam. Nopirku īpašu automātisku logu mazgājamo, nu prīmā, rādīju sievai, bet viņa mani izmeta ārā (smejas).
– No mājas uz garāžu?
– Tieši tā, jo tas rīks nekam nederot, vienalga logus vajagot mazgāt ar rokām. Kaimiņš man borē, ka man vajagot robotu, kas, ņurdēdams braukājot, istabu tīra. Es varu to atļauties – prieka pēc paspēlēties ar tādām mantiņām.
Redziet, un mazbērni... Mēs audzinām bērnus un mazbērnus, palīdzam viņiem, maksājam par viņu skolām, un būtībā no viņiem atsvešināmies. Manas mazmeitas abas mācījušās ārzemēs, un patiesībā viņas ir pavisam citādāki cilvēki ar pavisam citādāku domāšanu. Viņas vairs nebūs tās latvietes. Ja runājam par mūsu dzimteni, dabiski, ka mēs zaudējam jauno paaudzi. Negribas jau runāt par šīm tēmām, bet pa šiem gadiem mēs nespējām radīt valsti, kurā būtu labs ekonomiskais dzīves līmenis, un līdz ar to arī esam pazaudējuši simtiem tūkstošu cilvēku. Jo jauno cilvēku izglītība ļauj viņiem aiziet pavisam citā līmenī pasaulē.
– Tomēr tā ir jūsu dzimta, jūsu asinis.
– Un ko es varu? Žēli raudāt? Likt viņiem absolvēt viduvēju augstskolu, kuras diploms neko nedod? Un ja ar labu diplomu Latvijā nav ko darīt? Mums vajadzēja radīt vidi, kurā viņiem būtu ko darīt.
– Jūs taču pats bijāt politikā, varējāt radīt.
– Neko nevarēja, jo tās bija emocijas. Kas tad atmodas laikā bija bļāvēji, kas lēca uz tribīnēm? Kultūras darbinieki. Vai kādu no viņiem šodien redzat politikā? Un ko šodien redzam? Vai tas ir normāli, kas notiek ar valdību? Ar ko viņi nodarbojas laikā, kad valstī ir aktuālas ekonomiskās problēmas? Cīnās par to, kurš ieņems amatu. Vai tiešām cerat, ka nākamais būs labāks? Es neceru.
– Karu atceraties?
– Dabiski, esmu dzimis 1936. gadā. Atceros, ka blakus skolai bija vācu lēģeris un, starp citu, skolu izmeta ārā, lai tajā ierīkotu vācu lazareti. Atceros drausmīgos skatus, kad baros tika dzīti ebreji ar dzeltenām zvaigznēm. Un bailes bija gandrīz katru nakti. Atceros, kā gandrīz katru nakti skrējām uz patversmi, jo mūsu māja bija netālu no Spilves lidlauka Iļģuciemā. Mūsu mājai netrāpīja, bet citai trāpīja. Tajā pašā laikā pēckara gados nez cik puišeļu sakropļoja rokas, daudzi pat aizgāja bojā, jo bija atstāts milzīgs daudzums spridzekļu.
– Jūsu vecāki nedomāja par emigrēšanu?
– Viņiem nebija domas par prom bēgšanu, kāpēc gan lai būtu? Manos rados jau arī bija latviešu traģēdijas klasika – tēva brālis, komjaunietis, aizgāja ar sarkanajiem, otrs brālis bija vācu armijā. Un šīs traģēdijas pamatā bija karš.
– Jūs zināt, kas ir naids?
– Naids... Nu, ja... Es zinu, kas ir naids, bet es zinu arī, ka vajag savaldīties. Naids ir sarežģīta lieta. Naidam ir visādas nokrāsas, tam cieši klāt stāv atriebība.
– Esat tam ļāvies?
– Kādreiz jau ir bijis, bet ar laiku esmu iemācījies norīt sevī.
– Kā jūs pats skaidrojat, ka jūs raisāt tik polāru attieksmi pret sevi, arī pret savu mūziku – vieni jūs apbrīno un sauc par ģeniālu, citi uzskata, ka jūsu mūzika ir izpatikšana ne pārāk izglītotai publikas daļai, vēl vairāk – sliktas gaumes vairošana?
– Tas ir dabiski, tā tam ir jābūt. Vai tas nav šausmīgi, ka mūsdienās Vinsenta van Goga darbus pārdod par simts miljoniem, lai gan dzīves laikā viņam pārtikšanas nebija? Kā var cena no pieciem frankiem par gleznu uzlēkt līdz miljoniem? Nezinu. Un mūzikā noticis līdzīgi. Viena no pasaules visslavenākajām operām Karmena pirmizrādē tika izsvilpta. Un pēc tam? Mēs varam atrast tūkstošiem līdzīgus piemērus. Piemēram, Čaikovska baletus vienkārši iznīcināja. Un kas notika pēc tam? Tieši tāpēc es vienmēr smaidu par tiem, kas gudri runā. Apzinos, ka mans spēks ir skatuve un instruments, pie kura es sēžu. Ja kāds grib ar mani kopā iziet uz skatuves, lūdzu, pamēģināsim! Zinu, ka nenāks, jo būs bail. Gudri runāt, sēžot zālē, es arī varu. Un kāpēc pa tukšo pļāpāt? Manā darbā jēga ir tikai tam, ko varu izdarīt uz skatuves kopā ar instrumentālu grupu, ar solistiem, aktieriem. Tikai tam ir jēga.
– Par cik pārdos jūsu notis?
– Tagad ir cita domāšana un mūzikai – cita loma. Mūzika ir fons. Varat ieiet jebkur, un tur noteikti kaut kas skanēs, turklāt ļoti skaļi.
– Kam jūs ticat?
– Lai gan man ļoti patīk baznīcas mūzika, es jau neesmu baznīcas cilvēks.
– Tāpēc prasu – kam jūs ticat?
– Tam, ka kaut kas tur, augšā, ir, es tomēr ticu. Sauciet to par dievu vai likteni, bet katram nolemts savs. Varam visādi spirināties, bet visi pagriezieni mūsu dzīvē jau ir izlemti.
– To jau sen zināt?
– Sen. Ļoti sen.
Un paredzēt arī neko nevaram. Arī to, kad parādīsies tā kundze ar izkapti rokās.
– Ja to pieminat, tas nozīmē – par to esat domājis.
– Varu pateikt vienu – lai es nebūtu slogs kādam. Zināt, ko nozīmē vārds «slogs»?
– Es varētu pateikt, ko saprotu ar šo vārdu, tomēr – ko jūs ar to saprotat?
– Ne velti šobrīd pasaulē daudz runā par to, kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kas ir ļoti slimi, arī neārstējami. Sarežģīta lieta. Ļaut mocīties, kamēr cilvēks izlaiž garu, vai arī to izdarīt ātrāk. Par to ir milzīgas diskusijas.
– Patiesībā jau viena diskusija – vai tā ir pašnāvība, vai – slepkavība.
– Ja jūs redzētu, kā mokās jums tuvs cilvēks? Ko darīt? Es apskaužu tos, kas aizmieg un vairs nepamostas. Lūk, ideālais variants!
– Sakāt, ka neesat baznīcas cilvēks, tomēr ticat, ka tur, augšā, kaut kas ir. Grēkus nekad neesat gribējis izsūdzēt?
– Ja es sāktu sūdzēt grēkus, mācītājs infarktu dabūtu! (Smejas.) Vai jūs ticat, ka cilvēks var būt maksimāli atklāts? Tiešām ticat tām grāmatiņām, kas saucas memuāri vai kāda slavena cilvēka dzīves stāsts? Ticat? Es neticu, jo pats esmu stāstījis tieši tāpat, kā šobrīd stāstu jums, un tik un tā vienu piekto daļu esmu noslēpis. Jo par to nav vērts runāt. Es par to negribu runāt, jo – priekš kam? Kad lasu to sarakstīto par komponistiem, piemēram, ka zibens spēriens vai plūdi kādu tā iedvesmojuši, ka viņš uzrakstījis revolucionāru etīdi, es zinu – tie ir vienkārši murgi. Visi lielākie pasaules ģēniji bijuši bohēmisti, un viņi gudroja tikai vienu – kā pārdot savu darbu, lai iegūto naudiņu varētu tūlīt pat nodzert. Tā ir reālā dzīve, ne jau romantiski safabricējumi.
Es nedzeru, starp citu, jau 50 gadus. Arī nesmēķēju. Dies’ pasarg’, neiešu spēlēt kazino. Es izvairos arī piedalīties pieņemšanās.
– Tas nozīmē – to negribat, vai arī – tālāk no kārdinājuma?
– Es tai lietai kādreiz gāju cauri, tāpēc es... Jā, es baidos, ļoti baidos, labi zinādams savu raksturu. Vienīgais, par ko pats sevi apbrīnoju, ir tas, ka tiku ārā no tās bedres, jo es biju diezgan dziļi iegrimis.
– Tas ir jūsu nopelns, gribasspēks, vai arī palīdzēja tie eņģeļi, kas ikvienam cilvēkam esot blakus visa mūža garumā?
– Domāju, ka tas tomēr atkarīgs no paša. Man daudzi ir vaicājuši, kā es tiku ārā no tās bedres, un vienmēr atbildu, ka ir tikai viena recepte – nedzert. Ja jūti, ka ir vājš raksturs, ir jāatsakās pilnībā, laipot nedrīkst. Parasti jau kompānijās vienmēr atrodas kāds, kas piedāvā tikai šampanieti vai aliņu, bet līdzko esi pielicis pie lūpām...
– Tad – kas ir jūsu iedvesma? Alkohols, bohēma, azartspēles atkrīt, ar jogu arī nenodarbojaties, uz Indiju nebraucat, līdzīgi kā, teiksim, Bītli...
– Man neko speciālu nevajag. Ja es labi jūtos un man ir labs instruments, ar to pietiek, lai varētu darīt to, ko protu. Dabiski, ka man vienmēr ir mērķis – koncerts, izrāde vai filma, un laikam jau galvenā iedvesma ir tā, ka, paldies Dievam, man patīk savs darbs.