Mūziķis Jānis Aišpurs. Tieši tik vienkārši
«Šis gads man bijis piepildīts ar mūziku, un tieši to arī vēlējos aizvadītā gada nogalē. Jaunu dzīvi es nesāku līdz ar gadu miju, jo īstais brīdis sākt jauno var pienākt jebkurā citā laikā. Es vispār dzīvoju pēc atziņas – ar mums notiek tas, kam mēs esam gatavi. Citreiz tas ir stāsts par to, ka tevi iemet upē un tu, izrādās, proti peldēt, tikai līdz šim tev nav bijusi drosme upē iekāpt,» saka mūziķis Jānis Aišpurs. Viņš ir pārliecināts, ka ar domām vajag būt ļoti uzmanīgam, jo tās tiešām materializējas.
Nav jau tā, ka cilvēks var sēdēt bezdarbībā, vien prātojot par dzīves jēgu un iespējamajām iespējām, ir jāstrādā, lai tad, kad sen kārotais krīt rokās, dzīves dāvanu būtu gatavs arī saņemt. Gadā, kas tepat, aiz pāris dienu «kalniem pāri», viņš vēlētos vairāk ceļot, jo tas parasti atlikts dažādu racionālu iemeslu dēļ, jo allaž bijuši steidzami un neatliekami darbi. Raugoties no grupas The Sound Poets pozīcijām, gribētos, lai būtu vairāk iespēju koncertēt ārzemēs.
Dievs sevī
Aizvadīto gadu Jānis Aišpurs sauc par ļoti ražīgu, turklāt tādu, kurā var arī redzēt rezultātu. Rudenī klajā nāca grupas The Sound Poets jaunais albums Pulsē, vasarā viņš rakstīja skaņdarbu korim un stīgu orķestrim, ko diriģents Māris Sirmais viņam pasūtīja Garīgās mūzikas festivālam. «Es pieņemu izaicinājumus – tas ir veids, kā es pilnveidojos kā cilvēks, kā mūziķis,» saka komponists Jānis Aišpurs un atzīst, ka ļaušanās nezināmajam ir viena no viņam raksturīgām īpašībām, jo, izpētot jauno, tiek iegūta jauna informācija, apgūta jauna telpa un lauks, ko līdz tam nav pētījis. «Korim Latvija bija projekts Dzintara ceļš, kurā latviešu komponisti rakstīja darbus ar to valstu dzejnieku dzeju, caur kurām savulaik bija gājis dzintara ceļš. Man iekrita turku autors, viņa dzejoli bija atdzejojis Uldis Bērziņš, ar kuru man izveidojās ciešs kontakts. Reiz Uldis Bērziņš atsūtīja man e-pastu, ka ir uzrakstījis mazu dzejolīti Putnu dievs – par putniem, kas devās meklēt savu Dievu, bet beigās ieraudzīja pašu atspulgu ūdenī. Viņš teica, lai uzrakstu dziesmu, atteicu, ka varbūt kādreiz, bet tā viss palika. Kad tuvojās laiks, kad man bija jāsāk domāt, par ko rakstīšu darbu Garīgās mūzikas festivālam, kopā ar bundzinieku Pēteri Lundi studijā reiz filozofējām, un viņš ieminējās, ka arī progresīvie kristieši uzskata, ka Dievs nav tāla abstrakta būtne, bet dievišķais ir katrā no mums, jautājums – vai tu apzinies vai noliedz, vai pieņem to, vai bēdz no tā. Un pēkšņi man notika īssavienojums – saliku kopā šo sarunu un sarunu ar Uldi Bērziņu par sūfismu. Un man patika šis krustpunkts. Sāku pētīt darbu par putnu konferenci, kas sarakstīts 12. gadsimtā. Tā no maza dzejoļa, kas sākotnēji manī neraisīja nekādu tālejošu interesi, nonācu līdz pētījumam par sūfismu.»
Mirkļa refleksijas albumā
The Sound Poets līderis atzīst, ka jaunā albuma Pulsē tapšanā grupa vienkārši ļāvusies darīt to, kas pašiem patīk un sagādā prieku. Protams, pēc iepriekšējā albuma Kalniem pāri panākumiem latiņa bija uzlikta augstu, varējis just, ka topošais albums saistās ar īpašām gaidām. «Mums piemīt pašcenzūra, mēs neejam uz kompromisiem ar sevi un nedomājam – ai, šitā būs vieglāk vai tā būs ātrāk, mēs darām tik ilgi, kamēr pašiem patīk. Un ir viens brīdis, kad pieredze saka – šis ir labākais, ko varam izdarīt. Māksla ir konkrētā mirkļa refleksija, tajā atspoguļojas tas, ko konkrētā brīdī jūtam, kā domājam. Tad mērķis ir sasniegts,» uzskata Jānis Aišpurs. Jaunāko albumu viņš raksturotu kā smeldzīgi romantisku un enerģiski poētiski apcerīgu, jo tas arī esot The Sound Poets kopīgais rokraksts. «Stāsti, par kuriem runājam albumā, mums pašiem ir bijuši aktuāli. Var jau teikt, ka laiks ir tāds, bet ikvienā lietā cilvēki saskata tieši to, ko grib saskatīt. No mūsu skatu punkta tas izskatās tā.»
Grupas dalībnieki vairs pat nemēģinot izskaidrot pirmā albuma Kalniem pāri... fenomenālo veiksmi. «Mēs par to daudz esam runājuši, bet – atbildes nav. Tas ir apstākļu kopums. Jauns vārds Latvijas mūzikā, dziesma, kas atšķiras no ierastā, un vārdi, kurus neatkarīgi no mūsu sākotnējās domas cilvēki interpretē tā, kā pašiem patīk. Mēs trāpījāmies īstajā brīdī, īstajā vietā, tālāk jau bija lavīna – dziesma ātri sāka dzīvot savu dzīvi, mēs nevarējām to kontrolēt. To sāka dziedāt pasākumos, izlaidumos, pie ugunskuriem... Dziesmu svētki bija kalna virsotne šai dziesmai. Zini, atkal stāsts. Pirms gadiem diviem, kad dziesma Kalniem pāri... sāka dzīvot publiskajā telpā, mana mamma ieteicās, ka varbūt to varētu iekļaut Dziesmu svētkos, ja reiz tā ir tik populāra, ka varbūt es varētu parunāt ar kādu... Nu ko es mammai, kas neko nesaprot no mūzikas biznesa, teikšu, ka tā tās lietas nenotiek (smaida). Un pagājušajā gadā man piezvanīja Gints Ceplenieks un vaicāja, ko es teiktu, ja Kalniem pāri iekļautu Dziesmu svētku repertuārā, un piedāvāja apskatīties partitūru. Tieši tik vienkārši (smaida).»
Labdien, jūs traucē Jānis Aišpurs
Mūzikas piesātinātajā gadā daļēji malā nolikta nodarbošanās, kas pēdējos gados Jānim bija iztikšanas avots, un tā ir grafiskā animācija. Interesanti, ka to viņš apguvis pašmācības ceļā, sākot no nulles, jo mākslas izglītības viņam nav. Savu ieiešanu šajā jomā viņš sauc par «likteņa pirkstu». Kad valstī sākusies krīze un daudzi uzņēmumi saskārušies ar pasūtījumu trūkumu, līdzīgu likteni piedzīvoja viņa un Artūra Eglīša izveidotais sabiedrisko attiecību uzņēmums. «Spēlējām kopā, strādājām kopā. Kad atnāca krīze, viss apstājās, Artūrs sameklēja darbu. Un reiz es aizgāju mammai līdzi uz banku. Mamma ir iepriekšējā gadsimta cilvēks, viņai elektroniskās lietas ir svešas, viņa apsēdās pie internetbankas un prasīja, kas viņai tagad jādara? Un tad es nodomāju – kāpēc mūsdienās cilvēkiem jādod lasīt kaut kādas brošūras, ja var uztaisīt mazu filmiņu, kurā viss ir izskaidrots. Uztaisīju filmiņu, vispār neko nezinot ne par video, ne par animāciju, piezvanīju bijušajiem kolēģiem uz banku, kurā es kādreiz strādāju, un, apzinoties situāciju, ka šī ideja man jāpārdod, jo citādi nebūs līdzekļu, ar ko pabarot ģimeni, izstāstīju savu piedāvājumu. Un tā lieta aizgāja. Tāpat kā filmās rāda – zvanīju uz uzņēmumiem un teicu: labdien, jūs traucē Jānis Aišpurs, es gribētu parunāt ar kādu, kurš ir atbildīgs par jautājumu x.»
Kad pašam sāka kļūt garlaicīgi veidot videofilmiņas, sācis mācīties animācijas, 3D grafikas veidošanu. Protams, daudzas stundas pavadītas mācībās, bet viss pārējais bijis tieši tik vienkārši. «Manuprāt, ideja kombinācijā ar pārliecību ir izdošanās pamatā. Citreiz ideja var būt ļoti laba, bet, nemākot par to pastāstīt citiem tā, lai tai notic, nekas arī nenotiks. Kad es sāku to darīt, videofilmiņu pamācības Latvijā nebiju redzējis, bet nu jau pamazām tādas ir daudziem. Daudz kas manā dzīvē sācies ar jautājumu – vai es varu to izdarīt, un atbilde vienmēr bijusi – ok, daru. Sēžu kaut naktīm, mācos, studēju, līdz saprotu, kā to dara, un eju uz priekšu. Tā es pilnveidojos kā cilvēks. Es esmu racējs. Man ir grūti fokusēties vienlaikus uz daudziem mērķiem, jo man patīk pievērsties vienai lietai. Tomēr mūsu laikmetā, kad visai informācijai, kas nepieciešama, vari piekļūt elementāri, sameklējot internetā vai satiekot cilvēkus, atrunāšanās – es nezinu, kā to dara, es neprotu – man šķiet muļķīga.» Tā kā grupai The Sound Poets vēl tik labi neiet, šo darbības jomu savā dzīvē viņš nav nogriezis kā ar nazi. «Nu The Sound Poets ir sasnieguši līmeni, kad pašiem vairs nav par visu jāmaksā, varam jau sākt domāt par investīcijām un plāniem nākotnē, bet visiem grupas dalībniekiem ir darbi, lai paši varam izdzīvot.»
Skaldīt nost patīkamo, bet nebūtisko
Dieviņš daudz iedevis Jānim Aišpuram – analītisku prātu, mūziķa un zīmētāja talantu. «Par to esmu daudz domājis – kas būtu labāk, ja liktenis man būtu devis talantu tikai vienā jomā vai tā, kā ir tagad – vairākās. Es apzinos, ka esmu no tās grupas cilvēku, kas var izdarīt daudzas lietas, bet tas arī nozīmē to, ka nevaru nofokusēties, ir viegli aizrauties ar jauno, kas padodas. Apmēram 30 gadu vecumā es sapratu – lai cik tas nepatīkami ir pirmajā brīdī, bet visas patīkamās lietas ir jāmet nost. Jo nevar vairs atļauties snovot, basketbolu spēlēt, braukt ar vējdēli, iet biljardu spēlēt, kas kādreiz man bija noturīgs hobijs, jo – tas viss prasa laiku. Bija jāizvēlas. Ģimene, protams, nebija apspriežams jautājums, lai gan apzinos, ka intensīva darba periodos es tai nozogu laiku. Un tad ir darbs, ar ko jāpelna iztika. Un tad, kad sapratu, ka mūzika vairs nav hobijs, ko nevar darīt vairs tikai dažas reizes nedēļā, bet, ja gribu sasniegt mērķus, tas jādara intensīvi, izvēle ir pavisam vienkārša – maksimāli daudz laika jāveltī mūzikai un jāatsakās no visa pārējā, kas nozog laiku.»
Skaldot nost visas patīkamās nodarbes, nu brīvajā laikā esot palikusi vien tikai skriešana un basketbols. Kad šā gada nogalē tuvojās pirmizrāde Cilvēks, kas smejas, ko Rēzija Kalniņa iestudēja Nacionālajā teātrī, režīms bijis drakonisks – cēlies no rīta piecos, sešos, lai sagatavotos mēģinājumam teātrī, tad bija grupas mēģinājums, pēc tam – mēģinājums teātrī, pārējie darbi. «Ja dienā bija brīvas 20 minūtes, biju vienkārši laimīgs. Pat sportu biju nolicis malā.»
Nesekmīgā mukšana no mūzikas
Jānis Aišpurs beidzis Rīgas valsts 1. ģimnāziju, kas labi zināma ar īpašo akcentu uz eksaktajiem priekšmetiem. Tā vienkārši sanācis, jo Jāņa vecāki nav gribējuši dēlu laist sava mikrorajona skolā un izvēlējušies skolu tuvāk mammas darbavietai, lai puiku būtu ērtāk arī izvadāt uz dažādiem pulciņiem. «Protams, slodze bija liela, bet to es uzskatīju par normu. Viss ir atkarīgs no cilvēka, jautājums – ko gribi, vai iet vieglus ceļus, vai arī izdarīt kaut ko vairāk. Lai izdarītu vairāk, ir vairāk jāiegulda.» Un ieguldīt vairāk nācies no paša sākuma. Tā kā togad 1. klasē brīvu vietu nebija, pavasarī Jānim iedotas matemātikas grāmatas, lai pa vasaru viņš izpildītu uzdevumus. «Pēc tam mani pārbaudīja, vai esmu gana attapīgs, lai risinātu 2. klases uzdevumus, un aizgāju uzreiz 2. klasē.»
Kad viņš mācījies 3. klasē, reiz stundā ienācis kāds onkulis un vaicājis, kurš stundu laikā grib mācīties klavieres. «Nedomājot pacēlu roku. Vakarā mājās informēju vecākus, ka esmu pieteicies klavieru pulciņā.» Kad Jānis stājies Jāzepa Mediņa bērnu mūzikas skolā, klavieru klasē viņu neuzņēma, jo «bija pārāk strupi pirksti», un tā viņš nokļuva vijoles klasē. «Ar vijoli kontaktu nenodibinājām, mēs joprojām esam uz jūs. Man šis instruments nepatika, man negribējās to spēlēt. Mūzikas skolā visi pārējie priekšmeti man patika, bet ar vijoli nespējām rast sapratni, tā visi septiņi gadi pagāja... Kad beidzu vijoles klasi, manas iespējas turpināt karjeru mūzikā bija kā teorētiķim. Man, cilvēkam, kurš knapi var nosēdēt uz vietas ilgāk par dažām minūtēm, cilvēkam, kuram visu laiku nepieciešama darbība, piedāvāja mācīties mūzikas teoriju, kas faktiski nozīmē grāmatu lasīšanu, rakstīšanu, klausīšanos un citu analizēšanu, citiem vārdiem sakot – slaucīt putekļus no mūzikas teorijas grāmatām, analizēt citu veikumu, nevis pašam radīt mūziku.»
Pēc vidusskolas beigšanas domas par studijām Mūzikas akadēmijā atkal nonāca strupceļā; viņš tolaik dziedāja korī Kamēr..., un dziedāšana arī bija galvenā patikšana, tomēr bija skaidrs, ka studijām vokālistos viņa balss nav pietiekami spēcīga, bet alternatīva – mūzikas teorija – viņu joprojām nevilināja. «Tajā brīdī es vēl neticēju, ka varētu būt komponists. Līdz 25 gadiem man nebija ticības, ka varētu to pacelt, un pieņēmu lēmumu, ka mūziķa karjerai jāliek punkts.»
Rezultātā Jānis Aišpurs Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura un maģistra diplomu uzņēmējdarbības vadības specialitātē. «Veidi, kā mēs mācāmies, ir dažādi. Ja zini, ko gribi, tad to arī studē, bet ir otra metode – izmēģināt daudz ko, un, kad esi sapratis, kas nav tev, meklē to, kas ir tev. Tajā laikā es vēl nezināju, ko gribu, un šī bija iespēja nezināšanu apvienot ar kora Kamēr... braukāšanu pa pasauli. Strādāju aģentūrās, bankā, ja filozofiski skatās – sapratu, es to varu, bet es to negribu darīt. Tiesa, es apzināti centos mukt prom no mūzikas. Un liktenis mani divas reizes atgrieza atpakaļ. Pēc kora Kamēr... bija mazliet tukšums, tad bija vokālā grupa Yellow Case, ko veidojām kopā ar Aināru Rubiķi, bet arī tā organiski izbeidzās. Turpināju ofisa darbus. Un tad kā joks tapa mana pirmā grupa S.P.B., un tā mani pamazām ievilka atpakaļ mūzikā. Pats sev teicu – ko es mēģinu kā aklais noliegt notiekošo.»
Tiesa gan, ka vairākus gadus, varbūt nelāgi pašam pret sava organisma resursiem, pa dienu strādājis naudu pelnošos darbus un paralēli bīdījis mūzikas lietas. «Un mana reālā darba diena bija nevis kā parastiem cilvēkiem astoņas vai deviņas stundas, bet vismaz 12, brīžam pat 16–18, turklāt – ilgstošu laiku. Un vienā brīdī organisms pateica «pietiek» – es uz līdzenas vietas pārrāvu krusteniskās saites, bija operācijas, ģipsis un kruķi. Tieši tik vienkārši. Tā jau bija – es izdegu, un tā petroleja vienā brīdī iekšā varēja beigties.»
Jau ilgāku laiku viņš domājot par to, ka vajadzētu tomēr saņemties akadēmiskām studijām Mūzikas akadēmijā, bet, «lai varētu studēt kompozīciju, man daudz kas būtu jāupurē. Varbūt kādreiz, kad viss būs tik sakārtots, kad vairs nebūs jāuztraucas par finansiālām un citām ikdienas lietām, kas aizpilda brīvo laiku, ko šobrīd veltu ģimenei, bērnam un grupai, varēšu veltīt studijām. Tāda doma man bijusi – apzināti turpināt studiju ceļu.»
Ziemassvētku brīnums
Pirms Ziemassvētkiem Jānis kopā ar meitu Emīliju un sievu Madaru dodas vienas dienas ekspedīcijā un Latvijas laukiem ar mērķi atrast īsto eglīti, ko atvest mājās. «Man patīk tā rosīšanās pa māju, rotāšana un pušķošana, piparkūku cepšana,» nosaka Jānis Aišpurs. Ap Ziemassvētku laiku viņā kopā ar draugiem mēdz sarīkot spontānas uzstāšanās, pērn muzicējuši Durbes baznīcā. «Kā mūziķis es dalos ar to, ko man Dievs devis – ar talantu muzicēt, stāstīt stāstus, radīt emocijas un domas cilvēkiem. Jau vairākus gadus kopā ar domubiedriem ierakstām dziesmas, draugiem uzdāvinām minialbumus.»
Ir arī kāds īpašs stāsts, kas grupai saistāms ar Ziemassvētku laiku. «Grupa S.P.B. bija beigusies, mēs ar Normundu bijām palikuši divatā. Reiz runājām par Ziemassvētkiem, par to, ka var jau meklēt iespējas nopelnīt, lai pēc tam pirktu dāvanas, bet var vienkārši uztaisīt koncertu vistuvākajiem cilvēkiem un draugiem. Pieaicinājām Pēteri, Gintu un Undīni, un šis koncerts beidzās ar pārbāztu zāli, jo plānoto 200 cilvēku vietā ieradās turpat 500 cilvēku, sēdēja pat koridorā. Bija 2011. gada 28. decembris. Tas ir The Sound Poets sākums.».