Annija Putniņa. Kad sirds atkal deg

«Gaidu pašus Ziemassvētkus, kad ar ģimeni būšu kopā mājās, un par to esmu priecīga. Aizvadītajos gados dzīvoju ar atziņu un to stāstu arī saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, ka nevajag dāvināt lietas, bet notikumus, kopā brīnišķīgi pavadot laiku – aizejot uz teātri vai koncertu,» atzīst dziedātāja, vokālā pedagoģe Annija Putniņa.

Annija strādā Ventspils mūzikas vidusskolā par vokālo pedagoģi, vada džeza un populārās mūzikas nodaļu. Rīgas Doma kora skolā pēc viņas iniciatīvas kopā ar skolas pedagogiem izveidota jauna programma Mūziklu dziedātājs, ko Annija sirsnīgi dēvē par savu auklējamo bērnu. Šogad uzņemts pirmais kurss – piecas audzēknes.

Lielākais lepnums

Paralēli darbojas arī kā dziedātāja vairākos projektos – atjaunotajā operetē No saldenās pudeles uzstājas Auces lomā kopā ar Ventspils kamerorķestri, kas tiks izrādīta vēl nākamgad pavasarī. Kā jau daudziem māksliniekiem, arī Annijai pirmssvētku laiks ir saspringts – viņa iejutusies princeses lomā uzvedumā Ziemassvētki pilī, bet gada nogalē uzstāsies, kā dziedātāja saka, savā sapņu koncertā Cēsu koncertzālē, uz kuru viņa uzaicinājusi Anglijas mūziklu zvaigzni Naidželu Ričardu, ar ko dziedās kopā Liepājas simfoniskā orķestra pavadībā. Māksliniece norāda, ka šogad visvairāk lepojas tieši ar šīm divām lietām – koncertu un jaunās nodaļas izveidošanu Rīgas Doma kora skolā. «Saviem audzēkņiem mācu būt patstāvīgiem, stāstu, kādas ir mūziķu darba aizkulises, lai neveidotos ilūzijas. Mācot viņus, nemitīgi mācos pati un papildinu savas zināšanas,» pedagoģiskās prasmes atklāj viņa.

Apvieno ar pedagoģiju

Annija neslēpj, ka esot grūti apvienot pedagoģisko darbu ar uzstāšanos koncertos, taču ne bez viena, ne otra nevarētu iztikt. Tikai ar skatuvisko gandarījumu vien Annijai nepietiktu. Līdz šim publika mākslinieci lielākoties vērtēja kā klasisko dziedātāju, jo Mūzikas akadēmijā viņa ieguvusi klasiskās dziedātājas izglītību, pirms tam beigusi kordiriģentus. «Nekad simtprocentīgi neesmu vēlējusies iet šo klasiskās dziedātājas ceļu. Man tas ļoti patīk, bet lai ir jaukts variants – klasika kopā ar kādu citu muzikālo novirzienu. Domāju, ka nākotnē koncentrēšos uz savu specifiku – mūzikliem. Tā ir mana sirdslieta. No sākuma mazliet māca bailes par to, taču mums notiek daudz muzikālo izrāžu. Protams, Latvijā nav mūziklu teātra, bet tas ir normāli, jo šeit nevar iegūt atbilstošu izglītību. Ja tas attīstīsies, tad varēsim cerēt, ka Latvijā kādreiz darbosies muzikālais teātris.»

Janvārī māksliniekiem mēdzot būt depresija pēc lielā skrējiena, kas sākas novembrī un turpinās līdz gada beigām. Arī Annijai šādas izjūtas neesot svešas. «Bet, ja mākslinieks strādā arī kā pedagogs, tad janvārī sākas jauns mācību semestris, un viss ir kārtībā. Audzēkņiem ir svarīgi skatīties un vērtēt, kāds pedagogs ir kā izpildītājmākslinieks. Viņi nāca mani atbalstīt arī uz šovu Izklausies redzēts , un tajā pašā laikā varēju viņiem norādīt uz savām kļūdām, lai gan skolotāji saka, ka tā nevajag darīt.»

Šovā – veselīga konkurence

Nesen aizvadītajā šovā Izklausies redzēts Annija nolēma piedalīties vairāku iemeslu dēļ – kādu laiku bija projām no Latvijas, mācījās Londonā un pēc atgriešanās mūziķiem nav nemaz tik viegli atkal būt muzikālajā apritē. Šovs, iespējams, viņai nācis īstajā brīdī, lai gan dziedātāja neslēpj, ka pret tiem nebija izveidojusies pozitīva attieksme. «Noteikti neesmu konkursu un šovu cilvēks, bet man draugi teica – šovā Izklausies redzēts tu vari piedalīties, lai izpaustos ar iegūtajām zināšanām Londonā, pieredzi koncertos un pārveidoties, arī ar balsi, būt dažādai. Tas viss ir noderīgs.» Šovā piekritusi piedalīties arī tādēļ, ka uzzinājusi – tajā viena no dalībniecēm būs Elza Rozentāle. «Apmeklēju kabarē koncertu, kurā uzstājās Elza. Man Latvijā nav lielas autoritātes mūziķu vidū, bet viņa ļoti iepatikās, viņas profesionalitāte. Mums iznāca kopīgi sadarboties arī vienā muzikālā izrādē. Kad iepazinu visus dalībniekus pēc pirmā raidījuma, par uzvaru nemaz nedomāju, un patiesībā arī pirms tam – ne, bet izbaudīju kopā būšanu un veselīgu konkurenci. Intrigu patiešām nebija, ko parasti publika gaida.» Grūtākais bijis īsā laikā sagatavot priekšnesumu, taču pašai šovs atnesis daudz pārsteigumu. «Tas bija Vitnijas Hjūstones izgājiens, kad man negribējās kāpt uz skatuves, bet kaut kur aizbēgt projām. Esmu paškritiska un saprotu, ka nevajag lēkt pāri savām iespējām. Tas man bija liels izaicinājums. Dziedātājam nepietiek tikai ar vokālām spējām, arī emocionālā stabilitāte vajadzīga. Zinu, ka priekšnesums varēja būt labāks, bet tā jau ir vienmēr. Daudzi cilvēki šovā iepazina mani citādāku, dzirdēja to, ko esmu no jauna iemācījusies.»

Dodas iekarot Londonu

Pirms pusotra gada Annija atgriezās Latvijā pēc nedaudz vairāk kā gadu ilgām studijām Londonā, Karaliskajā mūzikas akadēmijā. «Konkurence bija milzīga – uz 15 vietām apmēram 500 pretendentu. Nezinu, kā tur tiku. Akadēmijā tiek uzņemtas 15 meitenes un 15 puiši no visas pasaules. Manā kursā bijām no 9 valstīm.» Annija uzskata, ka liels pluss esot bijis tas, ka viņa Latvijā pirms tam piedalījusies vairākos mūziklos – Vestsaidas stāsts, Les Miserables (Nožēlojamie). «Piedaloties tajos, man nebija īstas izpratnes, kā jāuzstājas. Taču laikam ļoti labi izjutu šo žanru. Priekšrocība arī mans vokāls – iestājeksāmenos parādīju trīs dažādus izpildījumus, visbeidzot ar operu, papildus bija arī horeogrāfija. Biju labi sagatavojusies, pati izdomājusi, kādam vajadzētu būt priekšnesumam. Tā laikam savā ziņā bija tāda kā vientiesība – latviešu meitene dodas iekarot Londonu un dara tā, kā pati uzskata par pareizu! Uzņemšanas komisija acīmredzot redzēja, ka man ir dzirkstele acīs, tikai brīdināja – Anglijā darbu varu nedabūt, bet es teicu, ka mans mērķis ir dalīties ar iegūtajām zināšanām savā valstī. Un tagad šis sapnis ir materializējies,» smaidot lepojas Annija. «Ar vienu kāju joprojām esmu Londonā, jo ir projekti, kuros piedalos. Ja es varētu savienot kultūras līmenī Anglijā un dzīves kvalitāti, kāda tā ir Latvijā, tad būtu brīnišķīgi. Londonā ir milzīga konkurence, izklaides industrijā ir bargi noteikumi. Ja arī dziedātāju tur uzaicina piedalīties vienā mūziklā, tad pēc tam ilgu laiku viņš var būt bez darba. Šķita, ka man vairāk ir jābūt Latvijā un jāapzinās, kur esmu noderīgāka.»

Iepazīt nemāksliniecisku vidi

Annija uzskata, ka viņai tiek dotas dažādas iespējas. «Ir jāsabalansē savi spēki kā dziedātājai un pedagoģei, lai gan vienu brīdi šķita, ka būšu tikai pedagoģe. Mani tik ļoti pārņēma pedagoģija, taču tāpēc, ka nebiju piepildījusi to, kas man patika, – uzstājusies mūziklos. Šķita, ka man varbūt nav tik liela kaislība uz skatuvi, neesmu ambicioza un sirds uz skatuves nedeg tā, kā dodoties pie saviem audzēkņiem. Kopš varu izpausties dažādos projektos – būt atšķirīga ar savu dziedājumu uz skatuves, mana sirds atkal deg citādi.» Profesionālā mūziķe esot prātojusi, ka labprāt papildus iegūtu vēl kādu izglītību – lai pārliecinātos par savām spējām ar mūziku nesaistītā jomā. Tās varētu būt finanses vai vadība, jo skolā labi padevusies matemātika. Tā interesē, bet līdz šim nav īsti bijis laika iegūt zināšanas. «Vēlētos iepazīt vidi, kas nav saistīta ar mūziku, jo man apkārt galvenokārt ir mūziķi. Dažreiz pietrūkst sarunu par kaut ko citu. Mani ļoti interesē, ko dara citi cilvēki, kāda viņiem izveidojusies dzīve. Priecājos, ka daži draugi darbojas atšķirīgā specialitātē, lai gan sarunas parasti mums atgriežas pie mūzikas, jo viņus savukārt interesē šī joma.»

Savstarpējā enerģijas apmaiņa

Lai būtu labā formā un netrūktu enerģijas, Annijai pirmām kārtām svarīgs miegs. «Enerģiju smeļos, ne tikai atpūšoties un pie dabas, bet arī satiekoties ar ilgi neredzētiem draugiem un runājot par visu ko citu, izņemot mūziku, lai gan tā jau neiznāk. Divas mīļas draudzenes ir ļoti aizņemtas, viena dzīvo Londonā, un es cenšos ķert mirkļus, ko varam pavadīt kopā. Tā ir laba enerģijas uzlāde.» Annijai esot žēl, ka neiznākot pavadīt arī ar vecākiem tik daudz laika, kā vēlētos. «Tā ir, ka pēc darbiem nogurstu – audzēkņi izsūc enerģiju, bet, kad pēc tam viņi nāk uz stundu, labi sagatavojušies, kļūstu emocionāla, priecājos par viņiem un nevaram šķirties. Es viņiem dodu, un viņi – man pretī, un no tā iedvesmojos.» Annija teic, ka Latvijā diemžēl neesot izveidojusies tāda sistēma kā ārzemēs, ka mākslinieki uzreiz pēc koncerta dodas tikties ar klausītājiem – pārdod savus mūzikas diskus, sniedz autogrāfus un jautā viņiem, kā patika uzstāšanās. Notiek atgriezeniskā saite. Aplausi pēc koncerta skan vienmēr, bet – vai apmeklētājiem patika? Māksliniekam ir būtiski to zināt un arī satikt savus klausītājus – uzskata dziedātāja. Tagad esot vērtīgi, ka sociālajos tīklos iespējams izteikt savu viedokli un saņemt jaukus komentārus.

Sarunas par neko

Annija teic, ka pēc dabas esot atklāta, taču īsti neprotot, komunicējot ar citiem, veidot sarunas par neko. «Neprotu tādas uzturēt. Ja es runāju, tad dziļi un ilgi, līdz ar to kādam izveidojas priekšstats, ka nevēlos runāt vai esmu iedomīga. Tas laikam radies no tā, ka īsti neprotu uzsākt sarunu. Draudzenes man to aizrāda. Šobrīd mācos uzrunāt cilvēkus,» ir vaļsirdīga Annija. Dziedātāja neslēpj, ka pietrūkstot laika sev. «Man ļoti patīk dejot, bet arī tam neiznāk laika. Izklaides industrijas pārstāvjiem ir jārēķinās ar šādu dzīvesveidu, tas ir mūsu darbs. Svarīgi apzināties savus spēkus, nepārvērtēt tos un kādā brīdī pateikt «nē». Arī tas man vēl ir jāiemācās.»

Dzīvo tā, lai pašai ir pārsteigums – šī ir viena no jaunākajām atziņām, ko Annija cenšas paturēt prātā. Tas nozīmē izdarīt kaut ko labu un priecāties, ka pati to spējusi paveikt. Par sevis lutināšanu Annija uzskata iespēju darīt lietas, kas pašai patīk, lai gan tas ir grūti un var paiet ilgs laiks, kamēr reāli ir iespējams. «Tas ir saistīts ar bailēm. Manā gadījumā tas laikam bija mēģinājums dziedāt citos žanros, man nebija īsti savas darbavietas. Līdzko pasaku sev, kas vislabāk patīk, padodas, un izstāstu citiem, ko vēlos darīt, mani sadzird, un viss pamazām sāk sakārtoties. Kamēr neatzīstos sev un nestāstu par savām vēlmēm, nekas nenotiek. Cilvēkus baida, ka viņi it kā ir savas dzīves noteicēji un plānotāji, bet tā mēdz ieviest savas korekcijas.» Labsajūtai Annijai ir nepieciešama kafija, ko var nesteidzīgi baudīt un šā procesa laikā sakopot domas. Šāds mazs rituāls nav mazsvarīgs, lai, pēc viņas domām, diena izdotos, un esot jāprot tajā ieviest arī kaut ko jaunu.