ĢIMENES STĀSTS: Starp debesīm un zemi

Rīdzinieku Santas Marheles un Maira Sanji dēlēns Leons Ralfs ir vecāku lielākais prieks un abu mīlestības apliecinājums. Novembrī puisēnam palika 5 gadi, taču jaunajai ģimenei aizvadītais laiks bijis ļoti smags. Izdzīvoti gan prieka, gan mokoši neziņas un sāpju pilni mirkļi, lūdzot par Ralfa veselību un nezaudējot ticību, ka viss būs labi.

«Kad gaidīju Ralfu, man bija augsts asinsspiediens, kura dēļ nonācu slimnīcā, taču to koriģēja un paziņoja, ka varēšu doties mājās, pati laist pasaulē bērniņu un pabeigt iesāktās studijas,» stāsta Santa Marhele. Tomēr priecīgo vēsti pēc trīs stundām nomainīja negaidīts ārsta paziņojums – jātaisa akūts ķeizargrieziens. «Kad gaidīju dēliņu, apmeklēju vairākus speciālistus, kuri teica  – viss ir kārtībā.» Vienīgi ginekoloģe ieteikusi veikt abortu – Santa var neiznēsāt mazuli, jo topošajai māmiņai bērnībā bijušas veselības problēmas, kas, kā vēlāk izrādījās, grūtniecības laikā par sevi atgādināja. «Pārdzīvoju par viņas teikto, un dakterei bija taisnība. Taču esmu priecīga, ka ārsti nepaklausīju,» saka Ralfa māmiņa.

Mīļākie cilvēki reanimācijā

Ralfs piedzima laika posmā starp 28. un 30. grūtniecības nedēļu. Vecāku tik ļoti gaidītais mazulis pasauli ieraudzīja kā visi – sārts, ar skaļu kliedzienu, tikai neiznēsāts, kādu terminu medicīnā lieto, kad bērniņš piedzimst priekšlaikus. Tas bieži vien nozīmē īpašu, ilgstošu ārstniecisku palīdzību un vecāku aprūpi. Diemžēl Ralfa veselības stāvoklis pasliktinājās. Sākās smaga cīņa par trauslo dzīvību. «Mūsu dēliņš atradās starp debesīm un zemi. Atceros, ārsts centās ar mani psiholoģiski runāt un mierināt. Teica, ka tas, vai Ralfs dzīvos, atkarīgs no viņa paša.» Tālākie notikumi norisinājās dramatiski strauji. Veselība pasliktinājās ne tikai Ralfam, arī viņa māmiņu aizveda uz reanimāciju, jo Santai operācijas laikā radās komplikācijas. Smagu, neziņas pilnu laiku tolaik pārdzīvojis Mairis – abi pasaulē mīļākie cilvēki, sieva un dēls, atrodas reanimācijā. Jaunā vīrieša prātam to bija grūti emocionāli pieņemt, taču izejas nebija – bija pacietīgi jāgaida un jātic – viņi atveseļosies. «Šoks bija liels. Neviens no mediķiem neko īsti nevarēja paskaidrot. Kāds būs iznākums, tas nebija zināms. Informācija bija skopa, klāt ne pie viena nelaida,» atceras Mairis.

Kāpēc tā notika?

Ralfa veselības problēmu dēļ abi ar māmiņu slimnīcā pavadīja apmēram divarpus mēnešus. Tur esot, puisēna veselība svārstījās – uz augšu, uz leju. Vairākas nopietnas diagnozes – tūska, anēmija, distresa sindroms (elpošanas mazspēja), paaugstināts bilirubīna līmenis asinīs un citas. Santa ar asarām acīs atceras kritisku dienu pēc ārstniecības iestādē mēnesi pavadītā laika, kad dēliņa dzīvība bija uz nāves robežas. «Uzaicinājām uz slimnīcu mācītāju un krustvecākus. Kad Ralfu nokristījām, viņa veselības stāvoklis pēc divām dienām uzlabojās.»

Divu gadu vecumā Ralfam tika noteikta diagnoze – cerebrālā trieka, kuras dēļ radās kustību traucējumi. «Kad viņam bija astoņi mēneši, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, – zēns neveļas, rokas knapi var noturēt. Tad tika uzsākta pirmā rehabilitācija, pēc kuras bija liels progress – Ralfs sāka līst pa zemi un velties,» atceras Santa. Jaundzimušā vecumā noteiktās veselības kaites Ralfam joprojām tiek ārstētas, daļa jau ir veiksmīgi izārstētas. «Viss iet uz labo pusi,» optimistiski noskaņoti ir abi vecāki. Decembrī paredzēta vēl viena – deguna un ausu – operācija. «Man tas bija mūžīgais jautājums – kāpēc ar Ralfu tā notika? Kad dēliņš bija kritiskā stāvoklī, Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls mums skaidroja, ka bērnu, kad viņš ierodas pasaulē, nedrīkst uztvert kā savu īpašumu. Vecāku uzdevums ir rūpēties, lai viņam ir labi, viņu nedrīkst cieši turēt pie sevis. Kad viņš izvēlēsies, aizies no vecākiem, un ceļš var būt arī uz debesīm. Dievs šādus smagus pārbaudījumus mēdz uzlikt stipriem vecākiem, pārbauda, cik viņi spēj izturēt.»

No viena ārsta pie nākamā

Mairis neslēpj, ka ģimene dzīvojot noteiktā un diezgan saspringtā ritmā – no viena ārsta pie nākamā. «No sākuma bija šoks un neziņa, kad tas viss beigsies, kad ārsti beidzot laidīs mūs vaļā. Pamazām pie tā esam pieraduši, un tā jau kļuvusi par mūsu ikdienu,» atzīst ģimene. Ikdienā Santa strādā par medicīnas māsu Bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Iegūtās zināšanas medicīnā ir arī liels atspaids, rūpējoties par dēliņa veselību. Liktenīgi, ka māmiņai ikdienas darbs saistīts ar neiznēsātajiem bērniņiem. Santai esot skumīgi slimnīcā vērot, ka nereti māmiņas paliek vienas, kad tēti uzzina, ka bērniņi ir smagi slimi. Viņi pagriež muguru un aiziet, atstājot rūpes uz sievietes pleciem. Santa atklāj, ka vēlējusies mainīt darbavietu, taču palikusi strādāt turpat. «Esmu pabeigusi medicīnas koledžu, kurā uzsāku mācības, kad Leons dzima, pēc tam iestājos universitātē. Toreiz vēlējos visu nolikt malā, taču labi, ka ģimene atbalstīja un mudināja nepārtraukt iesākto.»

Tētis Mairis ir pašvaldības policijas darbinieks, bet Ralfs kopš pusotra gada vecuma apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi Juglā Sapņu dārzs bērniem ar redzes traucējumiem, par kuru ģimene izsaka atzinību. Santa bilst, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija agrāk, pirms Ralfs saslima.

Mazais nemiera gars

Ralfam ir svarīgi uzlabot kustību kvalitāti un integrēties sabiedrībā. Zēnam patīkot rehabilitācijas pasākumi, bet nodarbības peldēšanā un cīņas māksla sagādā daudz lielākas pūles nekā viņa vienaudžiem. «Dēls sāk apzināties, ka viņš ir citāds nekā pārējie bērni, pārdzīvo to.» Puisēns bieži krīt, kaut kur ieskrien, patstāvīgi var noiet vien pāris simtus metru, jo ātri piekūst un sāk sāpēt kājas. Neraugoties uz to, ir kustīgs, mazs nemiera gars. Viņam ir savi principi – ja kaut ko vēlēsies, to arī panāks. Īsts cīnītājs. «Ralfs ir saulains un dzīvespriecīgs bērns. Vēlamies, lai viņš nesalūst, lai citi bērni viņam nenodara pāri, jo viņš nevar izdarīt to, ko citi, vai arī viņam tas izdodas ar grūtībām.» Ģimene trijatā bieži dodas uz laukiem Alūksnē, apmeklē dažādus pasākumus, nav mājās sēdētāji, bet aktīva dzīvesveida piekritēji.

Gaida operācija Vācijā

Lai uzlabotu zēna veselību – palielinātu muskuļu spēku, kustību apjomu, viņš varētu labāk noturēt līdzsvaru un novērstu stājas pasliktināšanos, nepieciešams veikt operāciju Minhenes ortopēdiskajā klīnikā. Vācijas klīnikā ar šādiem bērniem strādā vairākus gadu desmitus un to var izdarīt vienas operācijas laikā. Tur jāpavada tikai nedēļa. Ar elastīgo ģipsi viņš varēs staigāt. Tikai nāksies sportot olimpieša līmenī, atzīst Santa, lai operācija nebūtu velta. «Zinu meiteni, kam veikta šāda operācija. Rezultāti ir fantastiski – viņa skrien, lec, it kā tā nemaz nav bijusi. Tiklīdz savāksim nepieciešamos līdzekļus, varēsim doties uz Vāciju.» Kopīgās izmaksas ir 15 000 eiro. Ar portāla ziedot.lv palīdzību jau daļa ir saziedota. «Vēlos savam bērnam izdarīt visu labāko, ja šādas iespējas ir dotas,» uzņēmīgi saka tētis Mairis un turpina, «cīnīsimies, cik vien varēsim.» Operācija plānota nākamā gada sākumā.

Santa neslēpj, ka šobrīd lielākās bažas ir par nākotni – kā noritēs rehabilitācija pēc operācijas. Ģimenei liels atbalsts ir tuvinieki, kas dod stimulu nepadoties cīņā par dēla veselību un laimīgu nākotni.