Senā zvejnieku stilā veidotajā sētā Kauguros tās saimnieks Pēteris Alberts ar dzīvesbiedri Allu turpina aizsāktās dzimtas tradīcijas. Pastāvīgi viņš šeit sācis dzīvot pirms desmit gadiem, bet darboties krietni agrāk – 1985. gadā. Kādreizējais saimnieks – Pētera krusttēvs Pēteris Strazdiņš – bija zvejnieks, tāpēc jūras tematiku krustdēls centies saglabāt kopējā ainavā, kuru veido vairākas ēkas un gaumīgi iekopts dārzs.
«Mans krusttēvs un krustmāte, kuri šeit dzīvoja, uzdāvināja pusi mājas, kurai ir vairāk nekā 150 gadu,» vēsturisko faktu atklāj Pēteris Alberts.
Pārveidots un labiekārtots
Pēc kāda laika savā īpašumā ieguvis visu māju un tad arī pakāpeniski labiekārtojis plašo teritoriju. Dārzs ir ar mīlestību iekopts, vienkāršs un vienlaikus krāšņs. Kādreizējā dzīvojamā ēka pilnībā pārveidota, Pēteris uzbūvējis nelielu siltumnīcu, daļēji to ierokot zemē un paslēpjot aiz zaļo augu rotas. No krusttēva saimniekošanas dārzā saglabājušās trīs ābeles un viena cidonija, pārējais laika gaitā pamazām pārveidots un labiekārtots. Tagad plašajā teritorijā ir arī daudzveidīga dekoratīvo krūmu izvēle, katram ir atšķirīga forma, krāsa, arī lapas un ziedi, bet galvenais – sava vieta dārzā atrasta, domājot par harmonisku vizuālo sētas kopskatu. «Mūžzaļajiem augiem ir mazāk darba jāveltī,» secina P. Alberts. Viņš, stāstot par sava īpašuma labiekārtošanu, neslēpj, ka esot jādomā par ekonomiskiem apsvērumiem un to, ka gadu nasta abiem ar dzīvesbiedri liek ierobežot savas aktivitātes.
Mūžzaļo augu kolekcija
Mūžzaļo augu kolekcijā ir dekoratīva ābele ar sarkanām lapām, bet mazprasīgie grimoņi esot izvēlēti, jo Pēterim patīkot to dzeltenraibās un baltraibās lapas. Japāņu spirejas ar dzeltenīgajām lapiņām arī prasa minimālu kopšanu, bet kalnu priedi, kurai raksturīgi lokani zari, esot izaudzējis no čiekuriem. Dažādo mūžzaļo krūmu plejādi papildina arī eleagns ar sudrabainajām lapiņām, siltumu un gaismu mīlošais parūkkoks, bet košumkrūms Fortina segliņš, kas vislabāk aug uzkalniņos un nogāzēs, izvēlēts vairākās vietās, jo arī ziemā nezaudē savu pievilcību. Neiztrūkstošas ir arī tradicionālās tūjas, ko parasti izvēlas daudzi privāto māju saimnieki, jo tās ir mazprasīgas, ilgmūžīgas un viegli veidojamas. Pēteris atminas, ka pirmā tūja Strazdiņos iestādīta astoņdesmitajos gados.
Ar puķēm neaizraujas
Iepazīstinot ar savu sakopto sētu, Pēteris rāda arī uz ozolu, kurš visu laiku bijis zaļš, bet no sausuma zari šovasar sākuši dzeltēt. «Gan jau līdz nākamajai vasarai saņemsies. Biju domājis, ka būs tā, kā dzied dziesmā «Zem ozola kuplajiem zariem...», bet nav jau daudz vaļas mums apsēsties,» ar humoru saka viņš. Alla un Pēteris nolēmuši, ka ar puķēm neaizrausies. «No rozēm arī esam atteikušies, jo tās prasa daudz rūpju,» atklāj P. Alberts. Pirms sešiem gadiem viņam uzdāvināta dekoratīvā ābelīte, bet suns to nokodis. Lai gan zinājis, ka kociņš var ataugt, tomēr turpat iestādījis kruzuļaino lazdu, kurai ziemā ir īpatnējs skaistums, kad tā nomet lapas. Tagad aug abi, un žēl no kāda šķirties – stāsta darbīgais vīrs. Pēteris un Alla nolēmuši, ka lielu sakņu dārzu neveidos, galvenokārt tajā tiekot audzēti garšaugi. Šogad Pēterim uzdāvināta kokveida hortenzija, jo tā iepatikusies, ilgi zied. Viņš mierā nekad nespēj nosēdēt un jūras krastā esot iestādījis 14 mazas priedes.