Operdziedātāja Marlēna Keine. Sievišķības zieds

«Katra loma, kas man tiek uzticēta, ir izaicinājums,» apgalvo jaunā operdziedātāja Marlēna Keine.

Viņa skatītājiem un klausītājiem rudens sezonā būs sastopama uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves izrādē Sikspārnis, atveidojot Adeles lomu, un kultūras pilī Ziemeļblāzma operetē Jautrā atraitne Valesjennas lomā, kas veidota sadarbībā ar Latvijas Operetes fondu.

Loma

Atveidojot vienu no galvenajām varonēm, Valensjennu, Marlēna saka: «Mani saista noslēpums, kas mīt sievišķīgajā, mazliet viltīgajā un impulsīvajā Valensjennā. Viņā redzu bērnišķīgumu, taču tajā pašā laikā sievieti, kura ir stingra savos lēmumos. Viņas tēlu pieņēmu un iemīlēju ātri, jo Valensjenna ir radniecīga manai būtībai.»

Operdziedātāja atklāj, ka Valensjennas partija ir piemērota viņas balsij, jo caur to viņa atklāj savas balss daudzveidīgās krāsas, kas uz skatuves rada drošību un pārliecinātību.

Marlēna ar lielu pateicību piemin režisoru Jāni Kaijaku, kurš atklājis daudzas būtiskas nianses tēla veidošanā un tādējādi padarījis izrādi organisku un dzīvu. «Svarīgs ir katrs žests, mīmika, skatiens, reakcija uz partneri, jo kopums veido vienu veselu. Līdzīgi kā liekot puzli, katrs gabaliņš papildina iepriekšējo un izveidojas skaista bilde. Tas ir darbs, kas prasa daudz enerģijas un fantāzijas, jo katra reize ir kā pirmā un vienīgā.» Savukārt horeogrāfs Alberts Kivlenieks māksliniecei atklāja Valensjennu caur deju. «Kustība spēj pateikt tik daudz, neizmantojot vārdus. Tā man ir jauna pasaule.»

Skatuve

«Esmu laimīga, ka varu darīt to, kas man sagādā prieku, un vēl jo vairāk tāpēc, ja caur mūziku varu uzrunāt cilvēkus,» apgalvo operdziedātāja. «Mana balss skan Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. Tas ir mans galvenais iemesls, kāpēc dziedu,» viņa saka. «Uzskatu, ka cilvēki, kuri izvēlējušies kļūt par māksliniekiem un atrasties uz skatuves, izvēlas kalpot cilvēkiem, lai viņu dzīvē ienestu iedvesmu un garīgu pacēlumu. Mūzikai tiešām ir spēks. To esmu izjutusi savā ģimenē, kad tētis pārcieta grūtu atveseļošanās procesu nelaimes gadījuma dēļ. Tieši mūzikas iespaidā viņa ceļš uz atlabšanu ievērojami uzlabojās un kalpoja par piemēru mums visiem.»

Stils

Marlēna teic, ka ir klasiskā stila piekritēja un sievišķīga jūtas, nēsājot kleitas un svārkus, blūzes un žaketes. Pēc operdziedātājas domām, liela nozīme ir apģērbam, kurā notiek mēģinājumi, un viņai ir svarīgi, lai tie būtu līdzīgi ar izvēlētās varones tēlu. Tāpēc māksliniece uz mēģinājumiem vienmēr cenšas doties apģērbā, kas atspoguļo lomas būtību. Kā šajā gadījumā – Valensjennas. «Tas palīdz vieglāk iejusties un izprast lomu,» viņa pamato.

Bet viens no svarīgākajiem aksesuāriem, kas Marlēnai palīdzēja saplūst ar atveidoto varoni, ir vēdeklis. «Interesanti, ka vēdeklis arī visā izrādes laikā ir iemesls daudziem pavērsieniem un ir būtiskākais iestudējuma elements. Ar vēdekli ir izspēlētas daudzas smalkas nianses, no flirta līdz greizsirdībai, un izrādes noslēgumā kalpojot par izlīguma simbolu,» viņa paskaidro. Bet pašai Marlēnai ikdienā neatņemams aksesuārs ir šalle. «Man to ir ļoti daudz un visdažādākajās krāsās, un katram tērpam piemeklēju atbilstošāko.»

Mācekle

«Mēģinājumos mācos no kolēģiem. Skatos, kā viņi apgūst lomu, reaģē uz partneri, izjūt skatuvi. Esmu laimīga, ka man ir dota iespēja būt uz skatuves un izdzīvot dažādas lomas,» novērtē jaunā operdziedātāja. Viņa saka lielu paldies Latvijas Operetes fonda direktorei Agijai Ozoliņai- Kozlovskai par «uzticēšanos un neizmērojamo darbu, lai Latvija atkal redzētu un piedzīvotu dzirkstošo un skanīgām melodijām bagāto opereti». Tieši sadarbībā ar Operetes fondu Marlēna debitēja operetes žanrā Latvijā – Niko Dostāla operetē Klīvija, kur atveidoja Violu Dantesu, kā arī piedalījās vairākās Operetes fonda koncertprogrammās, tostarp arī šovasar Operetes festivālā Ikšķilē.

«Strādājot pie izrādēm un koncertiem, novērtēju laiku, kad esmu Latvijā. Studējot Vācijā, Berlīnē, man pietrūka latviešu valodas un kultūras. Šeit ir mana ģimene, mani tuvie cilvēki, draugi, mana baznīca,» viņa stāsta, minot, ka tieši ticība un ģimene ir lielākās vērtības un galvenās dzīves prioritātes. Bet vīru, Latvijas Nacionālas operas un baleta kora mākslinieku, un vecākus viņa sauc par saviem lielākajiem atbalstītājiem un kritiķiem, kurus uzklausa un kuru padomus ņem vērā, lai uzlabotu savu sniegumu uz skatuves. Tuvāko cilvēku viedoklis māksliniecei ir neaizvietojami svarīgs, jo uzticas viņu vērtējumam kā nevienam citam. «Kad esmu uz skatuves, zinu, ka kļūdas ir vienmēr, un mans pirmais jautājums – vai zvans pēc pirmā cēliena būs maniem vecākiem un vīram? Esmu pateicīga par katru aizrādījumu, kurus izvērtēju un izlaboju. Mana ģimene ir mans stūrakmens, un Dievs ir pamatu pamats visam.»