Sastopot cilvēku ar acīm redzamām dīvainībām, kas varētu liecināt par psihisku slimību, pieauguši cilvēki bieži vien jūtas neērti un neuzkrītoši novēršas, nezinādami, kā pret viņu izturēties. Savukārt bērni un pusaudži var kļūt samērā netaktiski un neiecietīgi, ieraugot šādu cilvēku, kurš ievērojami atšķiras no pārējiem ar izskatu, izturēšanos vai kā citādi neatbilst viņu pasaules izpratnei. Bērns var sākt rādīt ar pirkstu uz šo cilvēku, skaļi uzdot pieaugušajiem neērtus jautājumus, un jāatzīst, ka ne vienmēr vecāki zina, kā reaģēt un ko atbildēt.
Kā rīkoties, lai no šādas rīcības izvairītos, un kā bērnam saprotamā veidā paskaidrot, ko tad īsti nozīmē psihiska slimība? Ieteikumus par to, kā šos un citus ar psihisko veselību saistītus jautājumus apspriest ar bērnu, sniedz krīžu un konsultāciju centra Skalbes psihoterapeite Tatjana Griškina.
Pieņemt, ka neesam vienādi
Rādīšana ar pirkstu, smiešanās, apvainošana vai cita neadekvāta bērna rekcija, ieraugot psihiski slimu cilvēku, parasti ir spontāna un saistās ar izbrīnu par sastapšanos ar kaut ko jaunu un neredzētu. Reizēm tā ir saistīta arī ar bailēm un piesardzību, kas rodas no neizpratnes, taču to var kliedēt pieaugušais, ar bērnu runājot. Vecāki vai pedagogi var palīdzēt bērnam iemācīties pieņemt, ka ne visi ir vienādi, skaidrojot, ka cilvēki savā starpā atšķiras ar izskatu, raksturu, dzīvesveidu un citām pazīmēm, tostarp – ka ir cilvēki, kuri sirgst ar dažādām slimībām. Bērnam ir jāsaprot, ka sabiedrībā ir vieta dažādībai un pret slimiem cilvēkiem ir jāizturas ar cieņu un iejūtību.
Ja pieaugušais uz bērna jautājumiem reaģē nosvērti, atrod bērna izpratnei piemērotas atbildes, palīdz bērnam saprast, ko nevajadzētu darīt (piemēram, skaļi bļaut, rādot ar pirkstu, izsmiet) un kāpēc (jo tas var sāpināt vai sadusmot), tad bērns ar laiku iemācīsies izturēties korektāk. Lai iemācītu bērnam pareizu attieksmi, pieaugušajiem jārāda piemērs, apzinoties un kontrolējot savas emocionālās reakcijas.
Pusaudžu vecums
Ja mazotnē netiek veltīta pienācīga uzmanība bērna emocionālās inteliģences izkopšanai un netiek attīstīta spēja izprast citus cilvēkus, tad pusaudžu vecumā necieņa un nosodījums pret atšķirīgiem cilvēkiem var izpausties krietni asāk. Salīdzinot ar maziem bērniem, pusaudži ir impulsīvāki, un viņu reakcija mēdz būt samērā cietsirdīga. Tādiem pusaudžiem ir jāpalīdz attīstīt piemērotākas komunikācijas iemaņas, jāaicina padomāt par to, ka ikvienā no mums slēpjas zināma ievainojamība, jebkuram piemīt arī trauslums. Piemēram, ļoti iedarbīgas ir diskusijas par iecietību pret atšķirīgo, jo tās ne tikai veicina iecietību pret citiem, bet arī palīdz pieņemt sevi pašu – ar savām neveiksmēm, cilvēciskām kļūdām un trūkumiem.
Bez moralizēšanas
Lai šāda saruna ar pusaudžiem būtu veiksmīga, ir jāizvēlas piemērots un interesants komunikācijas veids, atturoties no moralizēšanas. Var kopā noskatīties filmu par iepriekšminēto tēmu un dalīties savās pārdomās. Pusaudžiem jāpalīdz ieraudzīt, ka nereti aiz viņu centieniem apsaukāt un izsmiet citādākos slēpjas iekšēja nedrošība, apjukums, vēlme norobežoties, paša vājums. Jo labāk pusaudzis sapratīs pats savas emocionālās reakcijas, jo nosvērtāku un racionālāku izturēšanos varam no viņa sagaidīt.
Protams, nevar arī apsolīt, ka apkārtējie ļaudis vienmēr būs taisnīgi un pieņemoši, tāpēc jebkuram cilvēkam būtu pakāpeniski jāiemācās sadzīvot ar citu vērtējumiem, arī ar to, ka viņš var kādam nepatikt, un tā nav nekāda katastrofa. Tomēr ir pierādīts, ka cilvēks ar psihiskiem traucējumiem ātrāk izveseļojas, ja atrodas pieņemošā un cieņpilnā vidē.
Ja no psihiskas slimības cieš tuvinieks
Ja psihiska slimība ir piemeklējusi kādu ģimenes locekli, tad ir ļoti būtiski bērnam izskaidrot, kas notiek, kā šī slimība izpaužas un kā ar šo cilvēku labāk kontaktēties. Svarīgi pievērst pietiekami daudz uzmanības bērna emocionālajām reakcijām – ja viņā rodas bailes vai dusmas, nevajag tās ignorēt. Psihiskas slimības rezultātā ļoti var izmainīties arī cilvēka – bērna tuvinieka – ikdienas paradumi un rīcība. Piemēram, vieni nespēj no rīta piecelties no gultas, citi bieži raud vai kļūst dusmīgi par jebkuru nieku, daļa netiek galā ar ikdienas pienākumiem, var pēkšņi vairs nepazīt savus tuviniekus, citreiz arī domā vai runā ko dīvainu, kas nav taisnība, piemēram, stāsta, ka ģimene ir apdraudēta. Šādā situācijā ļoti svarīgi ir vienkāršā, bērnam saprotamā veidā paskaidrot, kas notiek, pievērst uzmanību viņa pārdzīvojumiem, atbalstīt viņu un mēģināt saprast, kas bērnam ir nepieciešams, lai viņš neuztrauktos. Galvenais – neatstāt bērnu vienu ar savām domām, jautājumiem un emocijām, bet uzklausīt un pacietīgi atbildēt uz viņa jautājumiem.
Runājot ar bērniem un pusaudžiem, ir vērts pieminēt, cik svarīgi ir pievērsties savai emocionālajai pašsajūtai, veselībai, un atgādināt, ka problēmu gadījumā vienmēr iespējams vērsties pie saprotoša pieaugušā, kurš var palīdzēt un, ja nepieciešams, organizēt arī konsultāciju pie speciālista.
Lai iemācītu bērnam saprotošu attieksmi pret cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem, pieaugušajam ir jārāda arī piemērs, izvairoties no stereotipiem un pārspīlējumiem.
Daži izplatītākie stereotipi par psihiskām slimībām:
• Cilvēki ar psihiskām saslimšanām ir bīstami – lielākā daļa šo cilvēku citus neapdraud. Protams, ir izņēmumi, it īpaši, ja lieto narkotiskas vielas vai alkoholu, tomēr lielākā daļa psihiatrijas pacientu nav bīstami citiem.
• Psihiska slimība, piemēram, depresija, ir saistīta ar gribasspēka trūkumu – psihiska slimība nav ne gribasspēka trūkums, ne slinkums, ne slikts raksturs, negatīva domāšana vai cilvēka paša vaina.
• Psihiskas slimības nav ārstējamas – saslimis cilvēks nav nolemts, daudzām slimībām pastāv efektīvas ārstēšanas metodes, un cilvēks var izveseļoties vai kontrolēt savu slimību, ja laikus saņem nepieciešamo ārstēšanu.
• Smagi pārdzīvojumi nozīmē psihisku slimību – reizēm emocionālas sāpes, sēras, apjukums pēc smaga zaudējuma vai lielām pārmaiņām ir normāla reakcija uz situāciju, nevis psihiska slimība. Tomēr, ja cilvēks laikus nesaņem atbalstu, viņš var arī saslimt.