MĀJAS MĪLULIS: Baltā draudzene

Nacionālā teātra aktrisei Lienei Sebrei ir mīļa kaķenīte Mētra Vētra. Aktrise savu dzīvi nevar iedomāties bez četrkājainīša, jo dzīvnieki viņai bijuši no mazām dienām.

Liene savu kaķi Mētru Vētru ieraudzījusi sludinājuma foto ar kaķu mammīti, abas divas bijušas baltas. Tad nācis vārds Mētra, pēc tam arī otrs vārds Vētra. Bērnībā viņai bijuši divi kaķi uzreiz – Anna un Edgars, bet visi prasījuši – kāpēc nav Kristīne un Edgars? Tajā laikā Liene nav sapratusi, ko tas nozīmē. Un tad bijusi saimniece Murim. «Man ļoti patīk kaķi. Kad mājās bija pirmie kaķu bērni, es biju četrgadīga. Staipīju viņus, liku ratos, liku ģērbties, liku darīt šo un to. Es biju saimniece. Kad man nomira pirmais kaķis – izlēca pa logu un sapinās vados, es ļoti raudāju un pārdzīvoju. Otrs kaķis piedzīvoja to mirkli, kamēr es izvācos no vecāku mājām. Muris bija paņemts no laukiem – tētis apžēlojās un atļāva atvest pa īstam mājās, nevis tā – es iebāžu mašīnā un pa kluso aizvedu,» stāsta Liene.

«Man ir īpašas attiecības ar Mētru – es raudu, viņa iekož dibenā un aiziet. No rītiem nāk mani modināt tad, kad modinātājs atskanējis. Baksta mani ar savu degunu, lai es ceļos. Skatās, vai var man kaut kur iekost – vaigā vai citur. Kad esmu pamodusies, nāk un mazgā man muti. Viņa ir labs draugs. Man ir sajūta, ka es dzīvoju pie viņas un viņa noteiks, kad kas notiks. Kur gribēs, tur arī gulēs,» savu kaķi raksturo aktrise. Kaķim esot pietāte pret bērniem. Viņa ir laba pret Lienes meitiņu un citiem bērniem. Ja pieaugušajiem stipri kož, bērnam tā nedarīs.

Ieaijā aktrises meitu

«Mētrai Vētrai mazotnē tāds mazs melns punktiņš bijis galvas vidū. No sākuma, kad visi nāca raudzībās, domāja, ka kāds apķēpājis ar flomāsteru. Tas ar laiku pārgāja, un viņai mainījās spalva. Kļuva pilnīgi balta. Viņa nav šķirnes kaķis, vienkārši ir ļoti liela, salīdzinot ar vienaudžu kaķiem, kuri ir smalkāki. Viņa nav pārbarota, bet ir lielas miesasbūves, ar lielām ķepām, veselīga – tāda viņa ir,» turpina Liene. Interesanti, ka Mētras Vētras mamma arī bija pilnīgi balta. «Pati viņa sevi ļoti kopj, un viņai ir liels apspalvojums. Kad liek vannā, tad skrāpē, ir cieši jātur. Mēs viņu ārā nelaižam – viņa ir istabas kaķis, ļoti tīrīga. Taču ir reizes, kad ir jāmazgā, kad ir nosmērējusies, jo balta spalva ātri paliek netīra,» savu mīluli slavē Nacionālā teātra aktrise.

Lienes meita Emīlija ar kaķi satiek ļoti labi. Abas spēlējoties, un kaķenīte drusku ir arī kā auklīte meitai. Ja ģimene dodas pie miera, tad reizēm traucē gulēt. «Bijušas reizes, kad es lieku meitu gulēt un kaķītis ilgi murrā, it kā ar savām dzirnaviņām mēģinātu ieaijāt. Tas ir interesanti, kā dzīvnieki jūt bērnus. Kaķene jau no laika gala pacieš to, ka viņu staipa apkārt,» Mētru Vētru turpina raksturot saimniece.

No rītiem modina

Kaķenītei esot sava veida fetišs – viņai patīkot papīra dvieļi. Ja dabūjot rokā ruļļa galu, velkot uz savu kasti. Tā ir viņai mīļa lieta. «Mētrai ir arī divas bumbiņas, kuras tā nes atpakaļ kā suns. Citas mantas nenes. Peļu mūsmājās nav, un viņai nav ko ķert. Nabaga dzīvnieks! Mēs dzīvojam pirmajā stāvā, un viņa skatās pa logu, kur runči staigā. No loga viņa, protams, nevar izlēkt ārā. Stāv pie tā un dežurē, princese,» stāstu turpina aktrise. Mētra Vētra esot operēta, ir savs kavalieris, melns runčuks. «Interesanti skatīties uz dzīvniekiem, kādas ir viņu savstarpējās attiecības. Kaut vai, ejot pa ielu, vērot, kā divi kaķi strīdas, kurš iesācis strīdu. Ir tik aizraujoši skatīties! Tāpat, kā suņi ar kaķiem sadzīvo, kā mazi kucēni nāk pie lielas kaķenes,» novērojumos dalās jaunā sieviete.

Mētrai Vētrai garšojot zivis. Ja Liene kaut ko mājās gatavo, to viņa arī no šķīvja ķeksējot nost. Ja no rīta netiek izēsta kāda auzu pārslu putra vai mannas putra, tad to arī apēdīs. «Pelmeņus viņa noteikti neēdīs. Kas tie tādi? Ar cīsiņiem viņa spēlējas kā ar peli. Siers viņai garšo,» kaķa ieradumus klāsta saimniece. Vaicāta par kurioziem sava kaķa dzīvē, aktrise stāsta – ja esot kādi kašķi vai kāds raudot, viņa pienākot klāt un iekožot: beidz raudāt, beidz raudāt! Būs labi, neraudi! «Savu dzīvi nevaru iedomāties bez kaķiem. Ja lasu grāmatu, tad kaķis apgulsies blakus. Rītos, kad viņa nāk modināt mani, murrā un laiza seju, – tas man ir vajadzīgs, nomierina,» turpina Liene.

Beznosacījuma mīlestība

Viņai patīkot arī suņi, tomēr neesot tik liels suņu cilvēks. «Teātrī daudziem ir kaķi, jo cilvēks vēlas rūpēties ne tikai par bērniem, sievām un vīriem, bet arī par dzīvnieku. Dzīvnieks nevar pateikt paldies, palūgt, ko vajag, viņam ir jādod. Un tad tu dod. Dzīvnieks citādā veidā pasaka paldies. Tā ir kaut kāda mistiska enerģija. Kas tas ir – ja tu ieraudzīsi kaķi, tu viņam pielieksies klāt un gribēsi noglaudīt? Bērns arī, kad ierauga dzīvnieku, grib viņam pieskarties,» turpina Nacionālā teātra aktrise. Diemžēl nevarot tos cilvēkus pārmācīt, kuri kaķus izmet gružu kastēs. «Kur ir cilvēcība? Arī dzīvu atstāt kaut kur pamestu – tas ir briesmīgi! Mājas kaķi nav domāti, lai dzīvotu mežā. Tāpat arī suņi, kas palaisti savā vaļā, pārvēršas par vilkiem, kļūst ārkārtīgi bīstami.» Ja cilvēki maina dzīvesvietu, tad jāieliek sludinājums: «Pārvācos, man ir kaķis, viņam vajadzīgas mājas.» Tā ir augstākā mērā bezatbildība mūsu laikmetā, ja pamet dzīvnieku likteņa varā. Tagad ir iespējams iet uz patversmēm un palīdzēt brīvprātīgi. Es gan neesmu gājusi. Svarīgi, ja par viņiem rūpējas,» atzīst Liene. Viņa priecājas par tiem, kuri velta laiku patversmes apmeklējumiem un ved pastaigā suņus. «Ja esi audzis ar dzīvniekiem kopā, tad bez viņiem dzīvē nevar iztikt. Nesaprotu tos cilvēkus, kuri tur suņus pie ķēdes. Kam tas ir vajadzīgs? Tā tiešām nedrīkst darīt,» Liene ir sašutusi un uzsver, ka cilvēkiem jāveido skaistas attiecības ar saviem dzīvniekiem.