Ikdienas sarunās nereti par kādu cilvēku izdzirdam frāzi – «viņš ir egoists». Egoismu mēdz uzskatīt par rakstura iezīmi, kas lielākā vai mazākā mērā izpaužas mums katram, jautājums – cik tas ir izteikti, kāda ir šī robeža, kad sāk traucēt citiem un viņus sāpina. Psihoterapijas praktiķe Agnese Spuriņa žurnālam Māja stāsta par to, kā atšķirt egoismu no veselīgā egoisma, kā apzināties un izvērtēt, vai sevī slēpjas egoisma iezīmes.
– Kādas ir egoisma izpausmes?
– Ja izmantojam vispārlietoto skaidrojumu, ka egoists ir patmīlis, cilvēks, kurš savas personiskās intereses tur augstāk par visu vai, kā tautā saka, «mīl tikai sevi», tad atslēgas vārds, kas atšķir egoismu no veselīgas savu vajadzību apmierināšanas, ir vārds «tikai». Egoista rīcība ir vērsta tikai uz sava labuma gūšanu, neņemot vērā citu intereses un apkārtējo personīgās robežas. Egoists neapzinās robežas un nereti ārējo uztver kā savu. Viņš spriež par visu, vadoties no lietderības, un nespēj redzēt neko citu, izņemot sevi pašu. Šādu cilvēku egoisms ir kā negausīga alkatība, kas nekad nesniedz apmierinājumu. Šie cilvēki vienmēr uztraucas un baidās, ka nav saņēmuši tik, cik tiem pienākas, ka viņiem kaut ko atņems, ka citiem ir vairāk. Un lai arī mēs esam pieraduši uzskatīt, ka egoisti ir cilvēki, kuri ļoti mīl sevi un tādēļ domā tikai par sevi, savā būtībā viņi ir dziļi neapmierināti un domā par sevi tikai tādēļ, ka patiesībā nemīl sevi. Tas nenozīmē, ka tie cilvēki, kuri sevi nemīl, vienmēr ir egoisti. Atšķirība ir apzinātībā. Egoisti neatzīst un pat nenojauš, ka nemīl sevi. Viņi savu mūžīgo neapmierinātību skaidro ar ārējiem iemesliem un ir pārliecināti par savu pārākumu. Taču cilvēki, kuri apzinās un atzīst, ka nemīl sevi, visdrīzāk nepietiekami vērtē un ciena sevi.
– Kas ir veselīgs egoisms?
– Veselīgs egoisms – rūpes par sevi un savām vajadzībām, taču, rēķinoties ar pasauli visapkārt, ir nepieciešams. Tas ir būtisks, lai dzīvotu. Vecs, taču kolektīvajā zemapziņā vēl dzīvs ir uzskats, ka «sevi mīlēt ir grēks, kamēr mīlēt citus – tikums», ka par sevi drīkst rūpēties labi ja tik, cik tas skar fizioloģiskās vajadzības – ēst, gulēt, dzīvot siltumā un tamlīdzīgi. Šie iemācītie stereotipi, kas nu jau pārtapuši mūsu iekšējā balsī, draudīgi atgādina – «nu tas jau būs egoistiski..., ko par mani padomās...», tādējādi liedzot ko vairāk. Patiesībā padomā, cik tavs līdzcilvēks beidzot varēs justies atvieglots (un atbrīvots no atbildības par tavu labsajūtu un laimi), ja tu beidzot pats atļausies sevi darīt laimīgu. Un viņš nudien nav šajā pasaulē sūtīts, lai apmierinātu otra vajadzības, viņam vispirms jāierauga un jāapmierina savējās. Un lai arī visās malas to vien skandina – mīliet sevi, ja tas nav ierādīts no bērna kājas, tas nemaz nav tik vienkārši. Mīlēt sevi nozīmē zināšanas un rūpes par sevi, kā arī cieņu pret sevi un atbildības uzņemšanos. Un ja tas viss – pamanīt savas izjūtas, izlobīt no tām savas vajadzības un vēl zināt veidus, kā tās sociāli pieņemamā veidā apmierināt – nav iemācīts bērnībā, tad tas neradīsies pats no sevis un būs jāapgūst. Ar kādu mērķi? Lai dzīvotu pilnvērtīgu, kvalitatīvu un laimīgu dzīvi. Nevis izdzīvotu. Kļūda ir uzskatīt, ka mīlestība pret sevi izslēdz mīlestību pret citiem, patiesībā tā ir nesaraujami saistīta.
– No kā rodas egoisms? Kur slēpjas tā iedīgļi?
– No tuvo cilvēku nepieņemšanas bērnībā. Kad mamma un tētis mīl savu bērnu bez kādiem nosacījumiem un noteikumiem, viņi veido bērnam viņa paša vērtību, kas pieaugot kļūst par viņa pašapziņas kodolu. Balstoties uz to, cilvēks iemācās pieņemt sevi un veido patstāvīgu dzīvi. Tādēļ ir ļoti svarīgi, audzinot savus bērnus, atbalstīt viņu personības vērtību un ja kritizēt, tad viņu nepieņemamo uzvedību vai izteikumus, nevis viņus pašus. Vecāki ir atbildīgi par bērna sociālo adaptēšanos un dzīvi sabiedrībā, mācot viņam izvērtēt gan savu, gan apkārtējās pasaules rīcību, iemantot, izteikt un prast pamatot personīgās domas.
– Tad jau lutināšana arī veicina to, ka bērns izaug par egoistu?
– Tieši baidoties no lutināšanas, mums ir lielāka iespēja bērnu izaudzināt par egoistu. Taču lutināšana katram nozīmē ko savu – kādam materiālu, kādam – emocionālu. Egoists ir cilvēks, kurš pats nepieņem savu personību, savu individualitāti, un tā cēlonis ir kāda nozīmīga cilvēka, biežāk mammas vai tēta, atraidījums. Ja mamma, tētis vai kāds cits tuvs bērna aprūpētājs jau no agras bērnības nepieņem kādu bērna emociju, īpašību, uzvedību, sodot to ar emocionālu atraidījumu, mīlestības «nedošanu», bērns alkās pēc pieņemšanas un mīlestības pamazām pats nepieņem un iemācās atraidīt šo šķietami nevēlamo «es» un veidot sev citu – viltus – personību, vairāk derīgu, izdevīgu, tādu, kādu to sagaida šis nozīmīgais cilvēks. Parasti viltus personībā tiek izceltas un parādītas tās īpašības, kuras ciena un augstu vērtē šis pats nozīmīgais cilvēks, kurš noraidījis veco – īsto – personību. Rezultātā cilvēks nepieņem savu unikalitāti un visu mūžu cenšas atbilst kāda cita, sev nozīmīga, vēlāk – skolotāja, vīra, sievas, priekšnieka un citu 100 procentu gaidām. Tā arī rodas egoists – cilvēks, kuram ir vajadzīgs nepārtraukts apstiprinājums par viņa vērtību no ārpuses. Jāpiebilst, ka, bailēs no atraidījuma, nicinājuma un pamestības, cilvēks var tik ļoti atsvešināties šīm «neērtajām» īpašībām, ka ar laiku pārstāj tās uztvert kā daļu no sevis, izstumjot iekšējā neapzinātajā pasaulē.
– Kas notiek, ja cilvēks noliedz savu unikalitāti?
– Tas neizbēgami noved pie iekšēja tukšuma izjūtas, kuru cilvēks steidzas piepildīt ar citu uzmanības pievēršanu, atzinību, pieņemšanu, dažādām ērtībām un materiāliem ieguvumiem. Taču piepildījuma efekts nav ilgstošs un vajadzība apmierināt šo iekšējo tukšumu kļūst par noteicošo. Šāds cilvēks cenšas būt kādam vajadzīgs, jo pašam sev viņš nešķiet vērtīgs un vajadzīgs. Lai saņemtu pieņemšanu, viņš bija spiests novērsties no savas individualitātes, kas ir pilna ar enerģiju un resursiem, un radīt viltus «es», kas paņem visus spēkus, lai īsto noliegtu un mākslīgo uzturētu.
– Vai tie, kuri ģimenē auguši kā vienīgie bērni, dzīvē ir lielāki egoisti?
– Ņemot vērā iepriekš minēto, tas ir atkarīgs no vecāku pieņemšanas. Taču nereti vienīgajiem bērniem ir raksturīgi pieprasīt uzmanību – «man pienākas», jo nav piedzīvojuši konkurenci un dalīšanās pieredzi. Ir gadījumi, kad no vienīgajiem bērniem vecāki ir sagaidījuši tik daudz, ka tas bērnam liek domāt, ka vērtīgs ir nevis viņš pats, bet funkcija – tas, ko viņš dara, ko sasniedz. Šādā gadījumā, kas tiek saukta par narcistisko traumu, var gadīties, ka bērns pieaugot paudīs egoistam līdzīgas iezīmes – tieksies pēc sasniegumiem un atzinības no ārpuses, jo iekšējā pašvērtība un pašidentitāte ir traumēta jeb izkropļota.
– Divu cilvēku attiecībās ne vienmēr intereses saskan, tās mēdz būt atšķirīgas. Ja viens nepiekāpsies, tad otrs teiks, ka viņš ir egoistisks, vai arī radīsies iekšējs diskomforts, ka jādara tas, ko negribas. Kā to risināt?
– Un kas ar tevi notiks, kā jutīsies, ja tevi nosauks par egoistisku? Te atklājas cilvēka grūtības parūpēties par sevi, jo dzīvs ir stereotips – «būt egoistam ir slikti». Ja cilvēks spēj pieņemt šo veselīgo egoismu sevī, viņu neuztrauc otra manipulācija un draudi par tevi tā padomāt vai tevi tā nosaukt. Protams, ja šajās attiecībās kopumā valda manipulācijas, nepieņemšana un draudi un cilvēks nejūtas tajās gana drošs, lai paustu un rūpētos par savām vajadzībām, tad ir vērts izvērtēt – kādēļ man šādas attiecības vispār ir vajadzīgas?
– Kā rīkoties, ja viens pārmet, ka attiecībās otrs partneris ir egoistisks un domā tikai par sevi? Kā glābt šādas attiecības un vai tas vispār ir jādara?
– Šāds pārmetums visdrīzāk pauž, ka nav apmierināta kāda no viņa (kurš pārmet) vajadzībām. Tas ir ierasts, taču aplams veids, kā mēs mēģinām parūpēties par sevi attiecībās – nevis tieši paužot savas gaidas un vēlmes, bet caur pārmetumu, jo tā ir šķietami drošāk. Ieteikums pārmetējam – pievērst fokusu savām izjūtām un atrast tajās tieši to vajadzību, kura šobrīd ir aktuāla. Ieteikums pārmetuma saņēmējam: nevis mesties virsū ar pretuzbrukumu, bet mēģināt noskaidrot, kura tieši situācija pārmetējam tā ir likusi justies un ko tieši viņš no partnera vēlas vai sagaida. Ne vienmēr tas ir tik vienkārši.