PERSONĪBA: Kaspars Tīmanis. Darbs pēc labākās sirdsapziņas

«Latvijā būt mūziķim nav ne vainas. Cilvēki nāk klāt, runājas, un man patīk runāt ar viņiem,» vaļsirdīgi saka mūziķis Kaspars Tīmanis, viņš arī grupu Labvēlīgais tips un dueta Karakums trombonists un solists, grupas Mākoņstūmēji menedžeris.

Darba pilnas rokas Kasparam ir visa gada garumā, bet rudenī uzdevumu ir īpaši daudz, jo paralēli koncertiem un mēģinājumiem sākas skolas un pulciņu laiks, tāpēc mūziķa ikdiena lielā mērā pakārtota bērnu vajadzībām, bet nedēļas nogalēs un svētku dienās, kad jāstrādā, ģimene savukārt pielāgojas viņa darba režīmam.

Mēģina izstumt

Kaspars ar grupu Labvēlīgais tips rudenī klausītājiem sagatavojuši trīs koncertus Brīvības nianses, bet kopā ar grupu Mākoņstūmēji «atskaites punktam» ieraksta studijas albumu. Jautāts, vai viegli pārslēgties no darbības vienā grupā, kurā Kaspars ir mūziķis, uz otru, kurā pilda menedžera pienākumus, viņš lakoniski atbild: «Sarežģīti nav, jo es zinu, kā darbojas mehānisms.»

Menedžera pienākumus grupā Mākoņstūmēji Kaspars pilda divus gadus un atzīst, ka vēlme par konkrēto nodarbošanos viņu urdījusi sen. «Mūzikas industrijā profesionāli darbojos vairāk nekā 20 gadu, un gandrīz visu laiku man bija doma, ka vajadzētu sākt nodarboties ar menedžmentu,» viņš stāsta. «Puiši uzradās paši, bet solistu [Māri Aizpurieti] pazinu kopš festivāla Dziesma manai paaudzei laikiem – biju skatuves menedžeris un sadarbojos ar visiem dalībniekiem. Atkal satiekoties, sapratām, ka esam pazīstami vairāku gadu garumā, un lēnām sākām darboties. Tagad mēģinu viņus [grupu] izstumt Latvijas mūzikas lauciņā.»

Mākoņstūmēju kolektīvs darbības ideju smēlies no grupas, kurā spēlē Kaspars, – Labvēlīgā tipa. «Mākoņstūmēji ir tāds kā Labvēlīgā tipa copy paste variants,» viņš paskaidro. «Bet cilvēki ir citi, tādēļ darbā ar viņiem rodas jaunas idejas, raisās citas domas, rodas atšķirīgs muzikālais piegājiens. Katrā vietā, kurā darbojos, varu smelties ko citu un vienlīdz interesantu.»

Gudrs gājiens

Kasparam bija trīs gadi, kad viņš sāka dziedāt bērnu vokālajā studijā Knīpas un knauķi. Tad sekoja mūzikas skola, vēlāk Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola un visbeidzot Mūzikas akadēmija. Soli pa solim viņš izkopa muzikalitāti un virzījās uz profesionālu nodarbošanos, lai gan mūzika ne vienmēr bija viņa pirmā izvēle. Sirdij tuvs bija un joprojām ir sports.

«Mani vecāki izdarīja gudru gājienu,» viņš iesāk, kādēļ tomēr izvēlējies mūzikas jomu. «Nebiju pārliecināts, ka gribu turpināt iesākto mūzikas ceļu, un viņi mani aizveda uz atvērto durvju dienu vienā no profesionāli tehniskajām arodskolām (ja nemaldos – atslēdznieka specialitāte). Man pietika ar vienu dienu, lai saprastu, kas ir mans īstais ceļš.»

Izvēli par nākotnes nodarbošanos Kaspars izdarīja pats, nevis mātes un tēva mudināts. Viņš uzskata, ka vecāki viņu tikai iedrošināja un parādīja iespējas, no kurām izvēlēties īsto. Tagad viņš un sieva līdzīgi dara, audzinot savas meitas.

Kaspars atminas sākuma posmu, kurā tikai meklēja savu instrumentu: «Mūzikas skolā trīs gadus spēlēju klavieres un trešajā – eksāmena – gadā dabūju divnieku. Man nepatika spēlēt, jo vairāk interesēja futbola spēle pagalmā. Tobrīd vecāki bija tie, kas pateica, ka būtu muļķīgi pamest iesākto un vajadzētu turpināt. Izdomāju, ka iešu uz pūtējiem. Gribēju saksofonu, bet tolaik tas bija dārgs instruments – apmēram 600 rubļu, kas bija liela nauda, un tādu instrumentu nevarējām atļauties. Mūzikas skolā man iedeva fagotu – milzīgu, smagu. Mani pirksti bija par īsu šim instrumentam, tāpēc nevarēju to ne noturēt, ne iepūst tajā. Tad man piedāvāja trompeti, kurā arī nevarēju iepūst, bet, kad iedeva trombonu, viss notika.»

Mūziķa profesijā nav garantijas, ka darbs būs vienmēr, tāpēc kā bija jaunam puisim izšķirties par labu nodarbei, kura nenodrošina stabilitāti? «Mans pirmais pedagogs Imants Rusmanis teica – trombonistam darbs būs vienmēr, un tā tiešām ir,» Kaspars atceras. «Pirmo naudiņu ar trombona spēli nopelnīju Sabiles kapu svētkos, vēl būdams students, bet savu pirmo automašīnu, spēlējot uz ielām Vācijā. Biju pārliecināts, ka darboties vienmēr būs iespēja, jo, vēl mācoties augstskolā, sāku sadarboties ar Labvēlīgo tipu.»

Grupā Kaspars muzicē kopš 1992. gada. «Tajā jau spēlēja mans kursabiedrs Andris Ābelīte, tāpēc, konservatorijā sēžot pie pusdienu galda, aizrunājāmies, ka studijā vajadzētu iespēlēt trombona partiju dziesmai Lemix. Pēc dziesmas iespēlēšanas man piedāvāja turpināt sadarbību, pievienoties grupai, un pēc trīs gadiem iznāca pirmais grupas albums.»

Mūzika pret sportu

Kaspara otra kaislība – sports gāja roku rokā ar aizrautību pret muzicēšanu. Jaunietis nopietni sevi veltīja BMX riteņbraukšanai, skeitbordam, hokejam, kā arī burāšanai, jo dzīvoja Jūrmalā, un vietējiem pēdējais sporta veids bija iecienīts. Tagad, lai gan pašam sportot sanāk mazāk, fiziskās aktivitātes joprojām ir aktuālas, jo abas Kaspara meitas izvēlējušās pa nodarbei šajā jomā.

«Vecākā spēlē basketbolu, bet jaunākā apmeklē karatē treniņus un nodarbības Jūrmalas Mākslas skolā. Daudzi pārmetuši, ka man kā mūziķim bērni neapmeklē mūzikas skolu, bet nevēlos neko uzspiest, un visus lēmumus meitas pieņēmušas pašas. Gan mana vecākā meita pati izdomāja, ka ies spēlēt basketbolu (iepriekš viņa izmēģināja tautas dejas, tenisu, hiphopu), gan jaunākā, kurai ir astoņi gadi, noskatoties filmu Lote, kurā bija fragmenti ar džudo ainām, izdomāja, ka vēlas pamēģināt karatē,» viņš stāsta un vēlreiz uzsver, ka, par spīti apkārtējo viedoklim, neko piespiedu kārtā likt darīt savām atvasēm nevēlas. «Pietiek, ka esmu mūziķis, un darbs nav vienkāršs. Vecākā meita tāpat ir muzikāla. Mājās ir sintezators, un viņa mēdz apsēsties pie tā, lai uzspēlētu. Bet, lai speciāli mācītos, – nē. Es bērnībā arī nebiju priecīgs, ka man uz mūzikas skolu vajadzēja iet, gribējās sportot.» Tomēr vecāku padomam turpināt mūzikas ceļu viņš ir pateicīgs, jo nodarbojas ar savas dzīves lielāko kaislību.

Gandarījumu mūzikas jomā strādājošajam sniedz emocijas, ko gūst no koncertiem – lielākiem vai mazākiem. «Katrā vietā, kurā spēlējam, redzam, ka cilvēki priecājas. Mums koncerts ir pašsaprotama lieta, bet viņiem tas nozīmē ko daudz vairāk,» mūziķis stāsta. «Pēc lieliem koncertiem un negulētām naktīm, kad nogurums ir liels, vienalga ir izjūta, ka nepieciešamības gadījumā atkal varētu iet un spēlēt, jo pozitīvisms baro. Nekad nejūtos tik iztukšots, ka pēc koncerta nospēlēšanas negribētos to darīt atkārtoti. No mūzikas gūstu baudu un man nekad nav izjūtas, ka braucu kā uz darbu. Mūzika ir mans hobijs, un darbojos pēc labākās sirdsapziņas.»

Hobijs ir darbs. Darbs ir hobijs

Kaspars uzskata, ka nemitīgi jābūt kustībā un jāvirzās uz priekšu, tāpēc vēl bez muzicēšanas kopīgos muzikālos projektos reizi pa reizei laiž klajā pa solo skaņdarbam. Pašlaik tiek domāts par jaunu dziesmu. «Mana sieva raksta dzeju, tāpēc nākotnē gribētu izdot albumu ar dziesmām, kuru teksta autore ir Linda.»

«Ar tipu mums tagad diemžēl ir pavisam mierīgi, jo Fredis ietur pauzi. Vienu gadu nekoncertējām vispār. Bija šoka moments – visu laiku bijām darbojušies, mūs aicināja spēlēt, bet tad... Arī tagad ieinteresētajiem nākas skaidrot, ka tips vairs tik bieži neuzstājas, lai gan gribētos.»

Kaspara vēlme ir, lai grupa turpinātu eksistēt un ar savu īpašo humora izjūtu izklaidētu ikdienā sadrūmušos cilvēkus kā agrāk. «Nezinu, kam jānotiek, lai cilvēks, kas visu mūžu bijis uz skatuves, visu pamestu un apgalvotu, ka to vairs nevajag. Mūzika un skatuve ir dzīvesveids. Tam nevar vienkārši pielikt punktu vai pārvilkt svītru,» trombonists dalās pārdomās.

Par savu dzīves ritmu un virzienu, kādā notiek lietas, Kaspars ir apmierināts un izjūt gandarījumu. Viņam ir laimīga ģimenes dzīve un nodarbošanās, kuras diktētos noteikumus viņš ir pieņēmis. «Kamēr citi pa dienu strādā, es varu veltīt laiku ģimenei, bērniem, domāt par jauniem projektiem. Kad lielākā daļa cilvēku sestdienās, svētdienās un svētku dienās atpūšas, es strādāju. Mūziķiem dzīves ritms ir citāds,» mūziķis teic un apgalvo, ka citādu dzīvi iedomāties nespēj, jo, pēc viņa domām, būtu grūti strādāt birojā ar striktām darba stundām un noteikumiem. «Iestātos vienveidība. Mūzikā ir citas iespējas. Tu vari spēlēt vienas un tās pašas dziesmas, bet klausītājs katru reizi būs cits. Pozitīvas emocijas, gandarījums par labi nospēlētu koncertu un atgriezeniskā saite ar klausītāju ir labākais atalgojums un dzinulis, lai darbotos tālāk. Tomēr nevar sēdēt, rokas klēpī salicis, un ilgi priecāties par vienu labu koncertu. Pašam ir jādarbojas un sevi jāatrāda, lai viss notiktu un ķēdītē ietu tālāk.»

KASPARA TĪMAŅA PIETURZĪMES

• Mūziķis, grupas Labvēlīgais tips dalībnieks kopš 1992. gada

• Dzimis 1972. gada 26. maijā Jūrmalā

• Izglītība: Jūrmalas Mūzikas skola (1979–1987); Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola (1987–1991); Latvijas Mūzikas akadēmijā (1991–1997) iegūts mākslas maģistra grāds trombona spēles specialitātē

• Kopš 1996. gadu kopā ar Normundu Jakušonoku spēlē un dzied duetā Karakums. Kopš 2010. gada grupas Mākoņstūmēji dalībnieks

• Mūzikas festivāla Dziesma manai paaudzei skatuves menedžeris un dalībnieku koordinators (1998–2008)

• 2000. gadā ar grupu Labvēlīgais tips spēlēja Dailes teātra izrādē Šveika jaunās dēkas, bet 2010. gadā grupas sastāvā uzstājies Latvijas Nacionālā teātra izrādē Žurka Kornēlija

• 2001. gadā grupas Labvēlīgais tips sastāvā piedalījās Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases finālā. 2007. gadā ar muzikālo apvienību Bonaparti.lv uzvarēja konkursa nacionālajā atlasē un pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Somijā

• Spēlējis pūtēju orķestrī Rīga, LR Aizsardzības spēku štāba bataljona orķestrī, Latvijas Konservatorijas simfoniskajā orķestrī, J. Mediņa mūzikas vidusskolas simfoniskajā orķestrī, Studentu pūtēju orķestrī (SPO)

• Strādājis par pedagogu, tomēr atzīst, ka skolotāja profesiju neizjūt kā savu

• Kā trombonists sadarbojies ar tādām grupām un māksliniekiem kā Prāta vētra, Autobuss debesīs, Līvi, Republic, Dakota, Roja, Linga, Viktors Lapčenoks, Ēriks Loks, Žoržs Siksna, Ufo, Ingus Pētersons, Raimonds Pauls, Jānis Strazds, Arnis Mednis u.c.