Hermaņi. Mīlestība mūža garumā

Silvija un Aivars jau 42 gadus ir laimīgi precējušies. Kā abi atzīst, domas gan viņiem brīžiem atšķiras, bet allaž nonākot pie kopsaucēja © F64

Silvija un Aivars Hermaņi satikās pirms 43 gadiem Liepājā. Silvija mācījās mākslas skolas modelētājos, bet Aivars mūzikas skolā klasiskās ģitāras klasē. Bieži notika mūzikas un mākslas skolas kopīgās ballītes, un tur abi saskatījās. «Mīlestības dzīvē ir dažādas. Grūti salīdzināt jaunības aizraušanos ar to mīlestību un pieķeršanos, kāda ir vēlāk. Ja tu mīli cilvēku, tad vari būt ar viņu drošībā, uzticēties,» šodien spriež Silvija. Tagad Aivars ir Arēna Rīga konsultants un pasākumu menedžeris, arī producents, komponists, ģitārists un lektors, bet Silvija jau 30 gadus rūpējas par vīru – ir mājsaimniece.

Silvijai un Aivaram abiem toreiz bija tikai 17 gadu, kad viņi ieskatījās viens otrā. Pieredzes jau tolaik mīlestībā nebija, un nevarēja izmērīt, cik tā liela. Pirmā un, šķiet, īstā mīlestība tā bija. «Aivars pavadīja mani no ballēm mājās, runājāmies par visu kaut ko. Mums kopā bija interesanti, un tad gribas satikties vēl un vēl. Mēs dzīvojām katrs savā Liepājas galā. Aivaram nebija vienkārši pēc tam mani visai pilsētai cauri pavadīt. Es dzīvoju pie dzelzceļa, Aivars Gaujas prospektā, ezermalā, kur tagad ir Ķempes iela. Pie Aivara mājvietas tikai septiņas astoņas mājas bija, ceļš bija draņķīgs, bruģēts ar lieliem izdedžu gabaliem, un kājām vajadzēja iet līdz toreizējai Suvorova ielai. Aivars tolaik dzīvoja pa tēva līniju vectēva kara laikā celtā mājā,» skaidro Silvija.

Sapnis par ābeļdārzu

Un nu jau augustā Hermaņiem bija kopdzīves 42. jubileja. Šogad tā bijusi karsta diena, un braukuši uz ezeru vakarā peldēties. Aiz Ādažiem ģimenei ir mīļš ezers, un tajā dienā bijuši 30 grādi. Notikumam par godu pavakariņojuši krodziņā pie Mazā Baltezera.

Silvija ir dzimusi aizputniece, nodzīvojusi šajā senajā un klusajā mazpilsētiņā līdz triju gadu vecumam. Aivars dzimis liepājnieks. «Ja es aizbraucu tagad uz Liepāju uz trijām dienām, tad nepaliek garlaicīgi. Bet, ja uz ilgāku laiku – nav ko darīt. Ja nu nav kaut kas īpašs jādara. Galvenokārt turp aizbraucu, kad jāspēlē. Tagad 18. novembrī jaunajā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars būs Remix 30. jubilejas koncerts (14. novembrī koncerts būs Rēzeknē, Latgales vēstniecībā Gors, 15. novembrī Cēsīs, Vidzemes koncertzālē, un 16. novembrī Rīgā, Dailes teātra Lielajā zālē – D.E.). Aizbraucu arī uz kapiem, kur mani mīļie guļ. Tiešas saiknes ar Liepāju vairs nav, jo no 21 gada vecuma abi ar Silviju esam rīdzinieki. Liepājā lielākoties ir draugi. Vasarās aizbraucam vienkārši tāpat – pie jūras, pagulēt smiltīs,» savu stāstu sāk Aivars. Un Silvija viņu papildina: «Liepājas man ik pa laikam pietrūkst. Tad vienkārši aizbraucam. Vēju pilsētā man ir tuva draudzene, pie kuras arī paliekam. Liepājā man dzīvo arī brālis ar sievu, bet viņiem nav apstākļu palikšanai. Aizejam arī uz kapiem pie Aivara mammas un saviem tuvajiem. Tad mums ir tuvi draugi – manas draudzenes un Aivara draugi.»

Aizputei, viņas dzimtajai vietai, esot caurbraukuši. Ir tālas bērnības atmiņas par ābeļdārzu un saulainām ieliņām. Kaut kur kalnā. Kā jau tolaik mazam bērnam, kaut kas vēl pazibsnī atmiņā. «No dzīvošanas neko neatceros, bet ābeļdārzu atceros. Droši vien tā bija tāda pastaigu vieta. Aizputei ir tāda aura, tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, un to var izjust,» pārliecināta dzimusī aizputniece.

Atvase ieprecējusies Barselonā

Hermaņu pārim ir divas meitas – Ieva, vecākā, kurai 40 gadu, un Liene, jaunākā, kurai 30. Ieva ir valdes locekle lielā nekustamā īpašuma firmā un beigusi biznesa administrācijas augstskolu. Jaunākā studēja socioloģiju Latvijas Universitātē, tad aizbraukusi uz Barselonu mācīties un tur sastapusi savu vīru Ivanu. Viņš arī bija atbraucis uz Barselonu mācīties no Kolumbijas. Hermaņiem ir četri brīnišķīgi mazbērni – vecākajam mazdēlam Filipam jau 21 gads, bet jaunākajai mazmeitai Tīnai pieci gadi. Jaunākā meita vecākus aplaimojusi ar dvīnīšiem – Lenardu un Brīnu. Visi mīļi, bet katrs no viņiem savādāks. «Auklē jau mammas. Bet mēs kontaktējam. Tie bērni, kuri ārzemēs dzīvo, brauc pie mums vismaz divreiz gadā – Jāņos un Ziemassvētkos. Mums ar Aivaru arī ir tradīcija katru septembri aizlidot uz Barselonu. Šogad arī bijām. Bija jauki, bijām noilgojušies pēc bērniem. Gribētos, protams, lai bērni būtu Latvijā, bet ko lai dara – tā mīlestība iznāca tur. Jādzīvo tur, kur ģimene,» pārliecināta vitālā sieviete.

Mājas saimnieks

«Vienkārši dzīvojām. Dzīve jau tāpat ir interesanta, jo visādi notikumi tajā ir. Tā jau gluži nav, ka bijušas laulības krīzes un gribēts šķirties. Vienāda domāšana gan mums nav, katrs cilvēks jau ir citādāks. Katrs skatās uz pasauli savām acīm. Pārrunājam savus pretējos viedokļus,» saka Aivars.

Hermaņiem ir dzīvoklis jaunā projekta mājā, un viņi dzīvo četratā – Silvija, Aivars, Silvijas mammīte Ņina un visu mīlulis runcis Bruno, kuram jau 12 gadu. Bruno esot personība. Viņš ir ģimenes mīlulis, un viņam ar katru ir savas attiecības. Kā saimnieku uztverot to, kurš dodot ēst. Tagad Bruno ejot labi, un ģimene gatavojas viņu vest pie veterinārārsta, bet viņš spīd un laistās. Nepateiksi, ka ar diabētu slims. Saņem injekcijas divreiz dienā, un tās ir rūpes. Ja Silvijai kaut kur jāaizbrauc, tad Aivars uzņemas spricēšanu. Ja aizbrauc abi, tad ir grūti. Viņu nevar aizvest uz kādu patversmi, lai medicīniski apkalpo. No divu mēnešu vecuma bijis mājas dzīvnieks, bail vest uz svešu vietu, jo, iespējams, mainītos raksturs. Insulīna spricēšana nav sāpīga, runcis ir tikai tāds neuzticīgs. «Nu jau vecāks kļuvis, un, ja cilvēki noglauda, tad viņš tikai pabrīnās. Kādreiz viņš reaģēja ļoti vētraini – ar cirtienu,» sava runča dabu raksturo Silvija.

Lai ir emocijas

Aivars savukārt ir nopietnāks un stāsta par grupu Remix. Tas bijis tālajā 1985. gadā, kad Maestro Raimonds Pauls, kurš tolaik bija Radio un televīzijas komitejas galvenais mūzikas redaktors, izteica ideju izveidot modernāku, uz jaunāku auditoriju tendētu sastāvu. «Tad viņš man izteica piedāvājumu, vai es varu savākt tos labākos un izveidot grupu. Es jau radio gadu strādāju kā štata ģitārists. Tad arī savācu tos, kuri man tolaik šķita labākie – Marhilu, Jevgēniju Ščapovu, Vilni Krieviņu, Igo un biju, protams, arī es pats. Profesionālā darbība ilga no 1985. līdz 1991. gadam. Vēlāk visas pārējās uzstāšanās bija Remix jubileju sakarā, kad mēs sanācām kopā un uzspēlējām lielākām vai mazākām auditorijām. Un šogad mums jau trīsdesmit!» Hermanis atklāj, ka jubilejas koncertos pirmajā daļā skanēs Remix instrumentālā mūzika. Otrajā daļā būs visi slavenie gabali. Grupa spēlēs kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Jēkaba Ozoliņa vadībā. Vaicāts par jaunām dziesmām un skaņdarbiem, Aivars atteic, ka viņa 60 gadu jubilejā martā Dailes namā tās izpildījusi Ieva Akurātere un Igo. Instrumentālajā diskā, kas iznāca jubilejas sakarā, arī bija vairāki jauni oriģinālgabali, kuri iepriekš nekur nebija skanējuši.

Silvija atzīst, ka Remix mūzika jau ir cauraugusi dzīvi. «Atskan dziesma, kāds darbiņš – tad ataust atmiņā, kā jutos tajā laikā, kad tā dziesma bija tikko tapusi. Tas tā mazliet paceļ atmiņas. Man ļoti patīk Remix mūzika. No Aivara dziesmām nevaru pateikt, kura viena man vislabāk patīk. Neesmu tādu konkursu rīkojusi. Jā, protams, man patīk vīra instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kā savādāk?» Silvijai patīkot Queen mūzika, opera. Jebkura laba mūzika, arī džezs. Ko vitālā sieviete vēlētu vīra vadītajai grupai 30 gadu jubilejā? «Lai skan Remix dziesmas, lai patīk jaunatnei, visiem cilvēkiem, lai ir emocijas un turpina skanēt. Lai tas ir pieņemams un saprotams jauniešiem. Labu mūziku sapratīs, un, ja to klausīsies, tad tā ir laba.»

Izbauda zeltaino rudeni

Abi Hermaņi vairāk mājās sēdētāji, Aivaram publisks darbs, vienmēr jābūt cilvēkos. Un tāpēc gribas savu tiesu vientulības, būšanu ar sevi un savas ģimenes lokā. Cik varot, izvairoties no lieliem ļaužu pūļiem. «Māju sajūta ir tad, lai bērniem gribētos atnākt. Mēs jūtamies labi, bet tā māju sajūta jau nav vienā vai citā dzīvoklī – mēs to radām paši. Protams, ja jūtamies labi. Tas ir tā kā piestātne – tu atnāc mājās un atbrīvojies no tā, kas ārpusē,» pārliecināti abi Hermaņi.

Ģimenei ir savas tradīcijas. Piemēram, ģimenes pusdienas. Silvijai un Aivaram patīk daba. Nupat viņi ciemojušies Vecpiebalgā pie mazdēla otras vecmāmiņas. Tradīcija ģimenei ir pārgājiens Bīriņu pils parkā Pretī zelta rudenim. Bet vēl jau nav tāds zeltains rudens. Un Silvija domā, ka būs vēl Bīriņu pils, bet pašreiz vecākā meita ir ciemos pie jaunākās Barselonā. «Divatā ar Aivaru mēs kaut kur aizbrauksim. Iespējams, ka tā būs Bīriņu pils, jo tur mēs katru gadu braucam. Mēs izejam to loku caur parku, aizbraucam uz kafejnīcu un nobaudām pelēkos zirņus. Tur tā var izjust rudeni. Bet man visi gadalaiki mīļi. Rudenī izjūt īpašu mājīgumu, ziemā arī, kad ir balts visapkārt. Varbūt man patīk agrs rudens, kad ir zaļš, svaigs gaiss – it sevišķi to mēs šogad izjutām, kad atbraucām no Barselonas. Cik Latvijā svaigs gaiss un viss zaļš. Tur, Barselonā, arī ir zaļš, bet tas svaigums cits,» noslēgumā saka Silvija.

Patīk jaundzimušo čībiņas

Silvija nu jau 30 gadus ir mājsaimniece, kopš piedzima jaunākā meita. Savējos viņa lutina ar kulinārijas brīnumiem un vienmēr izdomā ko jaunu. Aivaram garšojot viss, ko sieva gatavojot, bet īpaši karpa sierā. «Gatavoju es vienkāršus ēdienus. Brīnumus var pagatavot svētdienās un atpūšoties nobaudīt,» saka saimnieciskā sieviete. Silvijai vienmēr esot ko darīt mājās un patīkot būt vienatnē. Patīk, kad visi ir aizgājuši – būt ar sevi un pēc tam padarīt darbiņus. «Manam priekam atrodas kāds laiks, kad visi ir aizgājuši. Man ļoti patīk adīt. Vislielākais mans hobijs ir jaundzimušo bērnu čībiņas. Man liekas, visiem saviem draugiem, tuviem cilvēkiem un radiem esmu jau tādas saadījusi. Džemperus un jakas neadu. Varbūt es varu uzadīt pieaugušo zeķi – tas periods man bija vienu laiku. Tagad to es nedaru, jo lieliski visu var nopirkt,» stāsta adītāja. Vēl Silvijai patīkot lasīt. Tuvi ir ziemeļu rakstnieki. Tās grāmatas, kuras patīk, stāv plauktiņā pārlasīšanai.

Silvija nav aizmirsusi arī mākslas skolā gūtās šuvējas modelētājas iemaņas. Paretam tuviem draugiem un paziņām uzšuj pa kāzu kleitai. Ļoti bieži jau tas nesanāk, bet tas tāds pašapliecināšanās prieks. Tas ir labi, ka ar to, ko cilvēks mācījies, ko varbūt mazliet pieprot, var iepriecināt vēl kādu, radīt viņam īpašu sajūtu. Tad arī pašai prieks un jēga strādāt. «Jā, protams, es arī pati sev šuju, jo man ir nestandarta augums. Ja es redzu, ka tam, ko es varētu nopirkt, mani neapmierina auduma kvalitāte, tad es pati šuju. Sev.»

Silvija atzīst: «Mīlestība? Viss ir no mīlestības. Dievs ir mīlestība, bērni ir mīlestība, otrs cilvēks, ar kuru tu esi kopā, ir mīlestība. Bez mīlestības vienkārši nevar. Visam sākums ir mīlestība kā pamats. Ja nav pamatu, tad tā ir vāja māja. Jāsāk ir no pamatiem.»

Silvijas Hermanes iecienītā recepte

Karpa sierā

sastāvdaļas:

• karpas fileja

• citrona sula

• sāls

• siers

• sīpoli

Pagatavošana: karpas fileju ieberzē ar sāli, uzpilina citrona sulu, uzliek mazus punktiņus krējuma, uzgriež sīpolu, uzrīvē sieru. Cep cepeškrāsnī apmēram 20 minūtes, pašās beigās mazliet ar vēju, lai paliek brūna.