Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja

CIEMOS: Dzejoļu metinātājs Dukurs

«Mani viņš nokaitināja ar savām runām. Es ņemu un uztaisu tos, kas mani kaitina,» Andris Dukurs apstājas pie skulptūras, kas attēlo kardinālu Jāni Pujatu. «Es nevaru bez skandāliem» © F64

Ja viņam ļauj runāt, viņš izvij tikpat garu stāstu kā paša kaltās metālmežģīnes. Vārdus tamborē kā cilpas pīnītē, lai gan dzeju neraksta. Vai neatzīstas, ka to darītu. Rūjienietis metāltēlnieks Andris Dukurs par sevi saka: «Es no eksperimentiem dzīvoju. Neesmu skolās mācījies ne mākslu, ne metināt, neko. Man prasa: ko dari? Dzejoļus metinu. Dīvaini, vai ne? Tas, ka vārdus iekausē metālā, skan forši. Iekausē dzeju...»

Andra Dukura skulptūru un metālmākslas darbnīcas kultūras šķūnī pats ne tikai strādā, bet arī viesus uzņem. Bērniem un dzejniekiem ļauj metināt visādas lietiņas, un viņiem patīk. Vai gan citādi šie brauktu uz Dukura kultūras šķūni? Skulptūras tiek veidotas Dukuram raksturīgajā autortehnikā – kā mežģīņots metāla tīklojums un metālā iekausēts teksts.

Mežģīnes no naglām

Viņa veidotie darbi ir raupji, jo mākslinieks izmanto lielākoties lūžņus. Tā viņš arī saka – jābrauc uz lūžņiem. Lietā tiek likts viss, no aprūsējušas naglas līdz benzīna kannai. Vēl viņš veido uguns skulptūras, rīko netradicionālas dzejas dienas, pats labprāt piedalās dažādos nepieradinātos pasākumos un saviem hepeningiem izgudro savdabīgus nosaukumus. Tādus kā – Dukura elektromehāniskā glezniecība. Kur Dukurs, tur dzeja, mūzika un kustība.

No Rūjienas līdz Vācijai un Japānai

Interesi par mākslu, kā noprotams, rosinājusi mamma. «Negribēju armijā iet, gribēju mācīties ādas apstrādi. Bet skolā netiku iekšā, jo nezināju, kā jāzīmē. Kaut kāds amats bija jāmācās – sāku ar kalšanu. Tā kā negribēju neko normālu strādāt, kādu svečturīti uztaisīju, un tā sākās. Atklāju, ka metālu var sagriezt gabaliņos un uztaisīt bumbiņas. Tad amats bija rokā,» metālmākslinieks it kā joko, it kā ne. Ne viņš skolās apguvis zināšanas, nekā, bet i metāla zirgu dabiskā augumā, i briedi uzmetinājis. Un par «bumbiņām», kad grib būt nopietnāks, saka – lode simbolizē mūžību un nepārtrauktību.

Dukurs pilnīgi noteikti koķetē, kad sūkstās: «Tā kā šeit ir dziļa province, nav tik vienkārši. Dzīvoju no viena darbiņa līdz otram. Man nav uztaisīts mākslinieka imidžs, vajadzētu portfolio. Jābūt vārdam.» Viņu zina un pazīst ne tikai tuvākajā apkaimē, bet arī Japānā, kaut tur droši vien latvisko uzvārdu neatceras, toties priecājas par Rūjienas metāltēlnieka gatavotajām metāla dzērvītēm. Aizbrauciet uz Rūjienu un redzēsiet savām acīm!

Dukurs sevi prot novērtēt, jo neslēpj, ka reizēm patīkot sevi, tādu autodidaktu, par tēlnieku dēvēt – izstādē Vācijā tā ticis pieteikts.

Lielāka pārliecība par savu talantu viņam radusies pēc izstādes Vācijā, kur piedalījies kopā ar pazīstamo tēlnieku Andri Vārpu. Ja jau salikts kopā ar tādu korifeju un ticis pat ieraudzīts un novērtēts, tad jau kaut ko spēj un var. «Patīk, ka esmu atradis sevi,» viņš saka.

Bez skandāliem nesanāk

Pirms tam gan piedzīvojis visādus pigorus, kas nav ļāvuši sev noticēt pilnībā. Vienlaikus Dukurs nenoliedz, ka mēdzot iekulties skandālos, kas savulaik pašapziņu maķenīt iedragājuši. Manuprāt, skandāli radušies tāpēc, ka Dukura idejas visi nesaprot.

«Sametināju no benzīnbākām ķēmiņus. Man tas bija eksperiments. Jā, tie darbi bija uz robežas – ķēmi, bet nebija ne nohalturēts, ne kas perverss. Man likās interesanti, uzliku vietā, kur kādreiz bija Ļeņins, bet mani palūdza tos noņemt. Un, ja visu laiku ir tāda attieksme, sāc šaubīties, vai ar tevi viss kārtībā.»

Dukura izpildījumā pat stāsts par to, kā viņš nodedzinājis tiltu uz Vāciju, šķiet amizants. Skaidrības labad jāpaskaidro, ka šis vēstījums attiecas uz divu sadraudzības pilsētu pasākumu. «Uztaisīju Rūjienā pie dzirnavām tiltu. Viss no salmiem. Atbrauca vācieši, bija Nils Īle, Anša Rūtentāla kustību teātris, viss kopā bija nesavienojami, bet forši. Man nebija sliktu nodomu nodedzināt to salmu tiltu, bet ideja likās laba, jo iedomājos par uguns atspulgu ūdenī. Tilts tik skaisti dega! Bet man sadarbības ar vāciešiem vairs nebija. Iedomājies, atbraukuši divi autobusi ar uzņēmējiem, un Dukurs ņem un nodedzina draudzības tiltu. Bija domāts, ka to uzfilmēs un parādīs televīzijā, bet ņefiga neparādīja.»

Bez skandāliņa neiztika arī tad, kad viņš kopā ar palīgiem pēc Ķoņu pagasta pašvaldības ierosinājuma izveidoja Baltijas ceļa divdesmitgadei veltītu skulptūru. Puse skulptūras atrodas Latvijā, puse – Igaunijā. Dukurs notikušo dēvē diplomātiski – par pārpratumu. Uz Igaunijas un Latvijas robežas novietota Dukuram raksturīgajā ažūrajā metālmežģīņu stilā veidota deviņus metrus gara un divarpus metrus augsta skulptūra, kas attēlo rokās sadevušos cilvēku figūras. Viņš stāsta, ka par savu ideju informējis Latvijas Tautas frontes muzeju. Pēc gada ļoti līdzīgu skulptūru uzstādīja Lietuvā. «Neteikšu, ka leiši ideju nospēra no manis. Bet nepatika, kad dzirdēju – tādu piemiņas skulptūru pirmie uzbūvēja lietuvieši. Jā, manējā nav tik monumentāla kā Lietuvā, tomēr pietiekami oriģināla. Es rakstīju, zvanīju visur, jo, kas tad asti cels, ja ne pats. Gribēju pateikt, ka mēs bijām pirmie, nevis lietuvieši. Vai tikai tāpēc, ka savu skulptūru mežā atklājām un nesarīkoju milzīgu preses konferenci, visam jābeidzas ar čušu? Vai jāļauj, ka tev kāpj uz galvas tikai tāpēc, ka dzīvo meža malā, ceļa galā?» Dukurs pat šķendējas labsirdīgi.

Viens dzejolis padarīja slavenu

Sāpe viņam ir arī par vietējo vēsturi, tomēr, par to stāstot, pats ironizē – esot ierunājies patriotiskais, neapmierinātais mākslinieks, kurš par vēstures jautājumiem kasās. Toties dažs labs rūjienietis Dukuram nespēj piedot laikam jau viņa pagaidām vispazīstamākās dzejas skulptūras pārdošanu. Tās, kur četrarpus metru augstā metāla plaknē iekausēts Ingas Gailes dzejolis Aizbraucot. Un tagad sākas stāsts par Dukuru un dzeju.

«Man bija liels monuments ar Ingas Gailes dzejoli. Noandelēju to Aizputē uzņēmējam, kurš drusku ar tūrismu saistīts. Nu, domāju, es tāds nabadzīgs mākslinieks... Viņš iepriekš visiem kaimiņiem apjautājies, vai es to pārdošu. Šie saka: nē, tev nepārdos. Bet es domāju: divus gadus te nostāvējis, lai tad uz otru Latvijas galu pucē. Tā viņš nopirka. Zini, man visvairāk tas darbs patika. Citi to nosauca par pieminekli aizbraucējiem un tagad gaida – kas būs nākamais? Gailei visi dzejoļi tādi sievišķīgi. Aizbraukšana vairs nav tik aktuāla, bet teksts ir patriotisks, sirsnīgs. Patīkami, ka viņa nekrata pirkstu aizbraucējiem. Saprotu, ka vajag plakātisku tekstu, tāpēc atkal taisīšu to pašu dzejoli, tikai citādāk. Tas būs kā slīpa kleita, sieviete kleitā. Esmu nolūkojis vietu, lai pret debesīm redz burtus un gaismas spēli.»

Dzejnieki atbrauc piektdienā

Ar laiku Dukuram «traki iepaticies» iekausēt dzejas rindas metālā. Viņa nepieradinātās dzejas dienas aizsākušās ar uzaicinājumu dzejniekiem ierasties Rūjienā. Šie atbraukuši. Un Dukurs ierosinājis dzejoļu tekstus iekausēt metālā. «Metināt jau dzejnieki nemāk, man pašam viss jākausē,» viņš ironizē. «Es viņus vienmēr uz lūžņu bāzi aizvedu. Dzejnieki atbrauc piektdienā uz rudens pusi. Viņi par dzīvi runā, par politiku, par Šleseru, par homofobiju, par dzeju, un tās domas ir tik nepieradinātas. Es klausos. Viņi nākamajā rītā vīnu sadzeras un brauc vai nu uz otru darbnīcu, vai lūžņos iebrauc un paņem kādu dzelzs gabalu un mēģina līdz vakaram dabūt gatavu. Atceros, Jānis Indāns atrada vecu Družbu, viņam ir dzejolis ar tādu tekstu «tā nu mēs šķiramies uz vēstures pakaišiem». Mēs šo un to piemetinām, bet jūtu – baigi smird benzīns. Atskrūvēju bāku, oho, pilna ar benzīnu. Būtu kādu minūti ilgāk darbojušies, būtu milzīgs sprādziens un nebūtu kāda bara dzejnieku Latvijā. Arī Edmunds Frīdvalds ir traks džeks. Viņš pa lūžņiem daudz nestaigā. Atrada zobratu. Lasīja dzeju, atceros, kaut kas skandalozs bija. Tad viņš paņēma to zobratu, meta pa gaisu: «Pornozvaigzne nokrita, iedomājieties vēlēšanos!» Tas bija negaidīti.»

Dukurs turpina stāstīt par Ērikas Bērziņas, Riharda Bargā un citu dzejnieku izpausmēm metālā. «Tiku Bargā dzejas grāmatā Tenkas iekšā. Jau domāju, ka vajadzēja viņam piedāvāt naudu, lai viņš par mani arī kaut ko uzraksta. Es izskatu, izskatu to grāmatu, nekā nav, un pēdējā tenka ir par aukstumu. Vienā reizē, kad viņi te bija, dzejnieki gulēja zālē uz matračiem, un tenka tāda: kad Dukura lielajā viesistabā pēc metālmākslas un literatūras plenēra visi laidās miegā, tad atskanēja astrāla Bargā balss. Ko viņš tur teica? Ā! Ja man paliks auksti, es uzvilkšu apakšbikses. Re, pieminēja Dukura lielo viesistabu. Es biju priecīgs, ticis iekšā. Vairāk ar’ nekā nebija. Bet no sīkumiem viss sastāv.»

Bērniem – šovs

Uz Dukura kultūršķūni atbrauc arī vietējie bērni, un viņš sarīko kārtīgu šovu arī viņiem. «Bērni atnākuši paskatīties metināšanu, domāju, ko lai piedāvā? Sagriezu bleķīšus, lai katrs iekausē savu vārdu. Anniņa, Jānītis. Viņi metinātāja masku uzvelk, es, protams, pieturu roku. Bērniem tas bija baigais notikums. Viņi metina, pārējie redz, cik tas nopietni. Iedomājos, kur ta’ viņi tos bleķus liks? Ātri sametināju kociņu, lai viņi savus vārdus saliek kā lapiņas. Interesants darbiņš sanāca.»

Dzeja tiek briedināta izstādei

Ja Dukura stāstījums izklausās nenopietns, tad darbos viņš ir pat ļoti nopietns. Pats gan noteic, ka «tagad sen neesmu taisījis izstādes. Tagad man tā dzeja tiek briedināta, darbi vēl nav savākti. Man haotiska tā daiļrade sanāk. Tad viena lieta, tad otra. Dzeja iznāk ļoti fragmentāri.» Taču izstādes ir bijušas – gan tuvākajā apkaimē, gan aiz Latvijas robežām. «Man neviens darbs nav nozagts. Tas ir labi vai slikti?» viņš joko.