PIEREDZE: Posms lielajā puzlē

«Es pati to nejūtu, bet mani draugi pamanījuši, ka veids, kā izsakos, ir uzlabojies. Tas ir jauks kompliments,» saka Laura Jēkabsone.

Iepriekš pazīstama kā komponiste, kora Maska kormeistare un grupas Latvian Voices dalībniece, no augusta Laura Jēkabsone sevi pieteikusi arī kā raidījuma vadītāju. Katru sestdienu Lattelecom kanālā 360TV viņa vada pieredzes stāstu raidījumu Hobiju domnīca un atzīst, ka ētera laikā satiktie cilvēki iedvesmo arī viņu pamēģināt jaunas un aizraujošas lietas, ko citi sauc par saviem hobijiem.

«Man patīk jaunie pienākumi, jo tas ir kas gluži jauns. Daudz esmu bijusi televīzijā, taču nekad kā raidījuma vadītāja,» viņa novērtē sniegto iespēju.

Komandas darbs

«Esmu sapratusi, ka, lai gan cilvēki ekrānā redz tikai raidījuma vadītāju, viņš ir mazs posms lielajā puzlē. Katrs cilvēks, kas strādā pie konkrēta projekta, ir svarīgs, jo televīzijā ir komandas darbs. Vienam pašam izdarīt neko nebūtu iespējams,» Laura stāsta par novērojumu, ko atskārtusi divus mēnešus ilgajā darbā. Turpinājumā viņa norāda lietu, ar ko vēl tikai mācās sadzīvot attiecīgajā darba vidē. «Esmu cilvēks, kuram patīk plūst un improvizēt. Kad uzstājamies ar Latvian Voices, nekad iepriekš nepārdomāju, kā uz skatuves pieteikšu dziesmas. Esmu sapratusi, ka iepriekš sagatavotais man nesanāk tā kā esošajā mirklī notvertais. Televīzijā ir gatavs scenārijs. Improvizēt var, bet ir jāņem vērā noteikta shēma, un man tas ir lielākais izaicinājums un posms, pie kura visvairāk jāpiedomā.»

Laura ar aizrautību stāsta par jaunajiem pienākumiem un atzīst, ka uzklausītie pieredzes stāsti viņā pašā rada vēlmi pamēģināt jaunas lietas. Dažas no tām viņu interesējušas jau iepriekš, citas vadītāja iepazīst gluži no jauna. «Mana raidījuma specifika ir hobiji, tāpēc satieku daudzus un, galvenais, dažādus cilvēkus, un katru reizi iemācos ko jaunu. Ikreiz, kad ir jauna tēma, iepriekš pastudēju par to tuvāk – palasu rakstus interneta resursos vai pat grāmatu. Ja iespējams, noskatos filmu. Neilgajā raidījuma vadīšanas laikā daudzas lietas mani ir uzrunājušas tik lielā mērā, ka vēlos izmēģināt tās pati,» viņa stāsta. «Pašā pirmajā raidījumā, manās ugunskristībās, sarunas temats bija par svētceļojumu. Pie manis viesojās Ulrika Plotniece, kura nogājusi Santiago de Compostela garo ceļu. Arī es pati esmu bijusi atsevišķās šā ceļa vietās un esmu gājusi svētceļojumā tepat Latvijā, bet pēc filmas The Way noskatīšanās nopietni apsveru doties Santiago de Compostela svētceļojumā. Man tas šķiet iedvesmojoši.» Ar aizrautību viņa stāsta arī par vēlmi izmēģināt spēkus medībās – Laura apdomā iespēju pieņemt raidījuma viesu – mednieku aicinājumu pievienoties viņiem medību ekspedīcijā.

Vienkāršie jautājumi

«Man patīk klausīties cilvēkos, un neuzskatu, ka ir viena konkrēta taisnība. Cik cilvēku, tik viedokļu, un man ir interesanti dzirdēt arī uzskatus, kuriem nepiekrītu. Cilvēku stāsti un domas ir interesanti,» saka Latvian Voices dalībniece un pastāsta par pēdējo spilgtāko atziņu, ko guvusi pēc sarunas. «Novembrī Hobiju domnīcā būs skatāms raidījums ar dizaineri Elīnu Dobeli. To filmējot, viņa pateica foršu frāzi – viena no lielākajām mūsdienu cilvēka problēmām ir bailes uzdot vienkāršus jautājumus. Šā iemesla dēļ ir daudz pārpratumu un nezināmā. Pašlaik visās jaunajās lietās, ko daru, mēģinu sev atgādināt nebaidīties jautāt. Nekas slikts nenotiks.»

Vasarā Laurai apritēja 30, un apaļo jubileju viņa nosvinēja neaizmirstami.

«Pašlaik esmu posmā, kurā neatceros gada skaitļus saviem dzīves notikumiem, piemēram, kurā gadā pabeidzu vienu skolu un iestājos citā. Šos faktus neuzskatu par svarīgiem. Vēl esmu pieredzējusi laiku, kad neesmu sekojusi līdzi savam vecumam un uz apkārtējo jautājumu, cik man ir gadu, bija jāpārdomā atbilde. Ir dzīvē bijuši drūmāki brīži, kad esmu sajutusies viena, vai dažādi emocionāli stāvokļi iepriekšējās dzimšanas dienās, kas bijušas. Bet šogad jubileju nosvinēju tā, kā nekad nebūtu iedomājusies,» viņa ar aizrautību stāsta un atminas vērienīgās svinības. «Manai labākajai draudzenei Martai dzimšanas diena ir 16., bet man 17. jūlijā. Laukos noīrējām kultūras namu un saaicinājām radus, draugus un paziņas – kopā sanāca apmēram 100 cilvēku. Balle izvērtās par fantastisku notikumu. Svētki bija labākais, ko es varēju izdarīt savā 30. dzimšanas dienā. Jutos kā festivālā.» Viņa turpina: «Nezinu, par ko cilvēki runā, kad piemin trīsdesmitgadnieku krīzi. Vienā no raidījumiem ar Ievu Branti no LNT raidījuma Degpunktā runājām, ka cilvēki pārāk daudz domā par savām vecumdienām, par tālu nākotni, kas diemžēl var arī nepienākt. Visam jābūt balansā, tomēr jādomā vairāk par šodienu, un tieši tāpēc vecumam nav nozīmes.»

Mazais Erasmus

Lai sagatavotos raidījumiem, Laura daudz laika pavada gatavojoties – izzinot attiecīgo tēmu specifiku. Sagatavošanās aizņem daudz laika, bet viņa pārliecinājusies, ka, no sirds vēloties un gūstot gandarījumu no rezultāta, visu iespējams paveikt. Vaicāta, kā atgūst enerģijas resursus, lai būtu gatava jauniem darbiem, Laura atbild, ka sauc sevi par «neinteresantu gadījumu». «Mans darbs ir mans hobijs,» viņa paskaidro. «Mana nodarbošanās apvieno ne tikai dziedāšanu, bet arī ceļošanu, un, šķiet, tieši pārbraucieni mani uzlādē. Nereti braucieni saistīti ar aktīvu koncertēšanu un neko daudz no valsts, kurā esmu, nevar redzēt, bet gadījumos, kad to iespējams darīt, es smeļos enerģiju no citādās vides un no ārzemju cilvēkiem, ar kuriem komunicēju. Katrs ceļojums man ir kā mazs Erasmus – pieredzes apmaiņas brauciens.» Arī otrs veids, kā uzlādēt savas radošās baterijas, ir saistīts ar darbu. «Komponēšana pamazām pārvēršas par nopietnu manu nodarbošanos. Daru to aizvien vairāk, un ne tikai Latvijā, izpildu pasūtījumus arī no ārzemju sastāviem. Komponēšanu es nevaru nosaukt citādi kā par hobiju un darbu vienlaikus. Nereti pamostos astoņos no rīta un sāku rakstīt mūziku, līdz attopos divpadsmitos naktī, saprotot, ka man pazudusi laika izjūta. Kad esmu uzrakstījusi foršu darbu, kas pašai patīk, rezultāts sniedz lielu enerģijas pieplūdumu, lai gan strādātas ir daudzas stundas.»

Laiks hobijiem un Berijam

Papildu pienākumi atņem miega stundas, bet Laura nesūdzas un izbauda viņai sniegto iespēju. Pašlaik darba uzdevumiem laika pietiek, jo, kā saka Laura, «ja gribas, visu var apvienot». Tomēr bažas mūziķei sagādā fakts, ka, darot daudzas lietas, kādām izpildē var zust kvalitāte. «Manā dzīvē vienīgo stresu sagādā fakts, ka gribas visu izdarīt labi, bet diennaktī tam pietrūkst stundu. Taču, no otras puses, vērtējot no muzikālā viedokļa, ir labi, ka laika nav tik daudz, cik vēlētos, jo, labu gribot, nereti sanācis pārstrādāt un izbojāt kompozīciju.»

Lauras laika deficītu visvairāk izjūt viņas Džeka Rasela terjers Berijs. «Ikreiz, kad izeju no mājas, viņa sejiņa paliek tik bēdīga, ka man sirds sāp. Bet no rīta un vakarā, lai izvestu viņu pastaigāties, laiku vienmēr atrodu,» Laura vaļsirdīgi stāsta un turpina uzskaitīt lietas, kurām vēl viņa noteikti atvēl laiku, par spīti aizņemtajam grafikam, un gribētu to darīt vēl vairāk. «Man patīk lasīt un, ja dienas beigās nebūtu liels nogurums, darītu vairāk. Tāpat priecātos, ja man būtu vairāk laika nodarboties ar sportiskām aktivitātēm. Man, piemēram, patīk spēlēt volejbolu. Ikdienā es daudz skrienu – pārvietojos no vienas vietas uz citu un cenšos neizmantot sabiedrisko transportu –, tomēr vēlētos vairāk nodoties fiziskām aktivitātēm.