PERSONĪBA: Improvizētājs uz pilnu jaudu

«Bēdīgi, ja cilvēki nezina, kas ir improvizācijas teātris. Daudzi nodzīvo, neatrodot mīlestību. Tas ir vēl skumjāk. Cilvēki neizlec ar izpletni līdzīgi kā es. Vai tāpēc ir nelaimīgāki? Nē, jo dziļākā tumsā dzīvo, jo mazāk gaisma traucē,» mazliet ironiski saka komiķis, Karaliskā improvizācijas teātra dibinātājs, režisors un aktieris Jānis Skutelis.

Populārā komiķa vadītais improvizācijas teātris dibināts otrās tūkstošgades sākumā. Ceļš līdz tam esot bijis diezgan īss – no Mazās ģildes līdz Jāņa sētai. Mazajā ģildē vidusskolas laikā Jānis bijis teātra studijas Vinnijs dalībnieks. Tolaik uzzinājis, ka ir tāda vieta – teātra klubs Hamlets, kas joprojām darbojas un kurā notiek improvizācijas. Katru trešdienu tajā atvērta improvizācijas skatuve, uz kuru var doties spēlēt teātri jebkurš, kuru tas ir interesē un patīk. Tas šķitis fantastiski! «Aizgājām uz turieni – improvizācija mani saslimdināja un aizrāva. Iepriekš ir jāpierakstās, ja vēlies spēlēt. Vienā brīdī uzaicina no skatītāju pulka, un tad ir jākāpj uz skatuves un jāspēlē komandā ar citiem. Kāds bija pierakstījis mani, pašam nezinot. Kad mani izsauca, gāju un spēlēju. Sākumā visādi gāja, bet tas man bija izaicinājums. Šķita, ka es to spēju celt.»

Teātris neliek stresot

Kad kļuvis par aktieri improvizācijas teātrī, uz skatuves bijis liels stress. «Tagad atšķirība ir tā, ka tas, ko esmu sagatavojis, rada daudz lielāku stresu un bažas nekā improvizācija. Šajā teātrī forši, ka nav jēgas stresot, jo nav zināms, par ko. Improvizējot stress mēdz būt mazāks nekā iepriekš sagatavotās izrādēs,» skaidro pieredzējušais komiķis. Vieni uzskata, ka improvizācijas teātris ir atsevišķs teātra žanrs, citi –ka treniņu lauks tā dēvētajam lielajam teātrim – tāds sabiedrībā esot izveidojies priekšstats par improvizācijas teātri. Jānis tam piekrīt un papildina, ka improvizatoriem ir labi zināma metodika, pēc kuras viņi tiek pie stāstiem, kuri pirms tam netiek sagatavoti. «Daudzi nesaprot, kāpēc improvizācijas teātrī iepriekš vajadzīgi mēģinājumi, ja aktieri improvizē uz vietas. Tie notiek, lai saprastu, kā tikt pie improvizēta stāsta. Jābūt izpratnei arī par to, kas ir stāsts, kā tas veidojas un kā to pasniegt skatītājiem.»

Nezināms un pārsteidzošs

Tiem, kuri pirmo reizi nākot uz improvizācijas teātri, vajagot atcerēties, ka tas ir pavisam kas cits nekā dramatiskais teātris. «Skatītājam tas ir pārsteigums, kaut kas nezināms. Aktierim uz skatuves var kaut kas neizdoties, kam sekos izgāšanās. Ja kāds domā, ka ar improvizācijas teātri var aizstāt dramatisko – nē, jo tāds nav improvizācijas teātra uzdevums. Tas ir kolosāls tieši ar to, ka ir neparedzams, nezināms un pārsteidzošs. Ja būs paredzams, tad tas vairs nebūs improvizācijas teātris.» Jānis teic, ka aktierim tas jāņem vērā. «Ja kaut ko sajauc un izgāzies, tad tas jādara ar prieku un maksimāli skaļu blīkšķi. Skatītājiem to patīk redzēt. Tas ir super! Jo biežāk tā gadās, jo lielāka improvizācija. Tā ir neizbēgama, un ar to nav jēgas cīnīties. To var tikai izbaudīt un priecāties.»

Komandas performance

Jānis esot dzirdējis no improvizācijas teātra skatītājiem – tā ir lieliska iespēja atpūtai. Un pats piebilst, ka arī patīkama sajūta, dodoties no teātra mājās. «Skatītājs nevis vienkārši vēro to, kas notiek uz skatuves, bet līdzdarbojas. Mēs esam vienādā statusā – gan aktieri, gan skatītāji. Kādu brīdi esam nodarbināti ar dramaturģiju, un tad ir jāmin, kas notiks tālāk, kā labā kriminālromānā.» Jānis atklāj, ka ideāls variants – aktierim jābūt mazliet ātrākam nekā skatītajam. «Tas ir sarežģīti, jo skatītājs atrodas tumsā, salīdzinoši relaksētā pasaulē, bet improvizators – gaismā, uz skatuves un viņam papildus ir stress, kas jāpārvar.»

Improvizācijas teātris ir komandas performance, tas nav solo žanrs, kur katrs var paspīdēt. Paspīdēt var, bet jauda slēpjas grupā. Ja tā ir spēcīga, tad arī priekšnesums ir spēcīgs. Ja ir laba improvizācija, tad tas nozīmē, ka ir bijusi savstarpēji laba cilvēku sadarbība. Vai Jānim patīk komandas darbs? «Katram darbam ir savi plusi un mīnusi. Solo forši ir tas: lai ko arī darītu, ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo. Viss ir skaidrs. Toties varbūtību arī ir mazāk. Ko var izdarīt viens, un ko var izdarīt divi?»

No arhitekta līdz komiķim

Pēc pamatskolas absolvēšanas Jānis pārcēlies no Viļānu novada Dekšārēm uz Rīgu, iestājies Celtniecības koledžā, jo domājis, ka nākotnē kļūs par arhitektu. Vienu kursu pabeidzis, taču sakrājies daudz parādu, un izvēlējies mācības turpināt vidusskolā.

«Mamma ļāva braukt mācīties uz Rīgu. Dažreiz var tikai apbrīnot, ko mammas izdara savu bērnu dēļ.» Jānis un atminas, kā pats izvēlējies profesiju, novērojis īpatnēju tendenci. Tajā laikā, kad jaunietim jāizlemj, ko studēt, it sevišķi pēc pamatskolas absolvēšanas, un ja dzīvo laukos, iestājas nevis tajā mācību iestādē, kur vēlējies, bet aiziet līdzi draugam uz iestājpārbaudījumiem. «Pret savu profesijas izvēli ir nopietni jāizturas. Nezinu, kas būtu jādara, lai tā nebūtu. Tam ir jāmainās. Noteikti pats pamats ir ģimene.» Jānis atceras nesenu sarunu ar antropologu Robertu Ķīli, kurš apgalvoja, ka cilvēki vairāk interesējas par politiku, nevis par saviem bērniem. «Taisnība viņam ir,» saka Jānis un prāto, kāds viņš ir tētis saviem trim bērniem. Viņš godīgi atzīst, ka esot līdzīgi – tiekot grēkots. Tas ļauj noprast, ka ikdienā Jānis ir aizņemts darbos, bet atzīst, ka patīkot šāds aktīvs periods, kāds tas esot arī šobrīd, tikai mīnuss – viņš neprotot organizēt laiku. Raksturojot attiecības ar sevi, Jānis vērtē, ka tas neesot pats sliktākais variants, ar ko dzīvot kopā. «Esmu diezgan paškritisks, un ar to reizēm nākas cīnīties, bet, ja būtu otra galējība – būtu bēdīgāk.»

Nav kultūras statusa

Jānis uzskata, ka latviešiem neesot problēmu ar humoru. «Taču problēma, ka humora ir par maz. Līdz ar to tam nav kultūras statusa. Piemēram, koncertu, teātra izrāžu ir diezgan daudz. Cilvēkiem izveidojusies ģenerālsajūta par tiem. Savukārt televīzijā humora raidījumi parādās ar uzplaiksnījumiem, tad pazūd, atkal parādās. Nav vienotas izpratnes par to, kas ir humors, tāpēc, ka tā ir tik maz,» spriež Jānis un atzīst, ka humora lauciņš Latvijā lēnām kļūst piepildītāks, taču darāmā tajā vēl ir daudz, un apstiprina, ka ar humoru var arī nopelnīt.

«Vajag tikai rakt, kā teica leģendārais aktieris komiķis Edgars Liepiņš. Viņam veltītajā festivālā šovasar piedalījāmies ar improvizācijas teātri Alūksnes novada Zeltiņos, kur ir viņa dzimtās mājas.» Labu humoru, pēc viņa domām, var dēvēt par psiholoģiskās veselības izpausmi, ja cilvēki spēj pasmieties cits par citu un paši par sevi. Jānis spriež, ka komiķiem esot problēma – citi nesaprot, kad komiķis runā nopietni un kad nē. «Tad ir daudz jādomā līdzi, tāpēc vieglāk ir skatīties un vērtēt drāmu, nevis palikt muļķos.» Jānim nenoliedzami arī esot bijušas šādas situācijas, kad kāds prāto – vai viņš joko vai nē. «Katrreiz es nevaru iedziļināties, kad cilvēki humoru saprot un kad nē. Dažreiz man arī pašam jūk, vai es jokoju vai saku pa īstam. Tas ir normāli, tā vajadzētu būt, jo tas asina prātu.» Dzīvē Jānis esot nopietns un savā ierastajā manierē pajautā: «Kurā?»

«Šī man ir darba dzīve. Tajā esmu nopietns, te nav joku.» Aizrunājoties par melno humoru, teic, ka pret to izturas labvēlīgi, taču tam esot mazs pieprasījums. «Ja konkrētā situācijā nepieciešams panākt konkrētu rezultātu, tad jāizvērtē, ar kuru no joku veidiem to var izdarīt. Lai panāktu lielāku rezonansi sabiedrībā, var izmantot melno humoru, lai cilvēki ir šokā. Dzīvē arī ir ik pa laikam ir vajadzīgs, lai kāds uzšauj ar airi pa seju. Tad sāk domāt, ko tas nozīmē. Ja joki ir jauki un pieklājīgi, tad, iespējams, skatītājs tik dziļi neaizdomājas.»

Izdevīga tēma – politika

Izrādēs viena no galvenajām tēmām pašlaik ir politika, jo tā vienmēr ir aktualitāte. Drīzumā, 12. novembrī, būs Stand up Comedy pirmizrāde Politika, kam pašlaik notiek gatavošanās. «Man, komiķim, jāprot izvēlēties, par ko es runāju. Man neviens darbu nepasūta. Varu jokot arī par sadzīvi, kurā ir svarīgas lietas. Būtu forši atrast kaut ko vienojošu, pietiekami lielu un svarīgu visiem. Politika ir viena no tām, jo skar mūs visus neatkarīgi no tā, vai to vēlamies vai nē.» Jānis uzsver, ka tā ir izdevīga tēma un esot daudz materiāla.

«Domāju, ka politiķiem pārsvarā trūkst humora izjūtas. Manā pusnakts šovā viesojās jaunais prezidents Raimonds Vējonis – ļoti labi pavadījām laiku, mums bija humorīga saruna, kā jau humoršovā, kurā kopīgi izsmējāmies.» No humoristiem varot mācīties adekvātu reakciju konkrētajā situācijā, veidu, kā var paskatīties uz lietām, cik dažādi to var izdarīt. Jebko var mācīties. Protams, tas atkarīgs no tā, par ko joko.

«Populārā amerikāņu satīriskā raidījuma The Daily Show nu jau bijušais vadītājs Džons Sjuarts tajā stāstīja ziņas par politiku, tikai komēdiju žanrā. Par to veikts pētījums, kurā noskaidrots, ka Stjuartam kā ziņu raidījuma vadītājam uzticas liels skaits amerikāņu, salīdzinot ar tiem, kas vada citus ziņu kanālus,» stāsta Jānis. «Pārsteidzoši, ka tie cilvēki, kuri skatās šādu raidījumu, politikā orientējas daudz labāk nekā tie, kuri skatās ziņas. Tad, kad tiek pasniegts joks par kādu partiju, jāsaprot, kāpēc tas ir smieklīgi, kāds ir konteksts. Tāpēc, lai varētu jokot par politiku un cilvēki to uztvertu, ir labi jāorientējas politikā. Viņi bieži vien ir informētāki politikā nekā tie, kuri noskatās ziņu raidījumus.»

Iet uz priekšu

Interneta komentāros par Jāni lasāmas pozitīvas atsauksmes – talantīgs, smieklīgs un dabisks, tāds, kurš iet uz priekšu. «Pašam ir grūti novērtēt, taču šāda sajūta ir, ka eju uz priekšu. Jāpaiet garākam posmam, lai to saprastu. Un apkārtējie to vislabāk var pamanīt. Tas ir tāpat kā ar draugu bērniem: ja tu viņus satiec tikai reizi gadā, tad ieraugi, kā viņi ir izauguši.» Improvizācijas teātrī izrādes tiekot nofilmētas galvenokārt mācību nolūkā, un pēc tam, noskatoties tikai mēnesi vai divus vecu izrādi, šķiet dīvaini – vajadzēja taču darīt citādi. Tas liecina, cik viss dzīvē strauji mainās, izpratne par lietām – apgalvo Jānis.

Šis viņam esot veiksmes gads – kopīgi ar dramaturgu Jāni Balodi uzrakstīta grāmata Vecais vīrs pilī par bijušo valsts prezidentu Andri Bērziņu. «Grāmata – tā man bija pilnīgi jauna pasaule. Visu sākām apkopot pērn septembrī. Sākotnēji mēs rakstījām lugu, taču vienīgais aktieris, kam vajadzēja parodēt prezidentu, nevarēja piedalīties. Tāpēc materiālu nācās pārveidot, kaut ko mainīt, lai gan lugai jau bijām tikuši līdz finālam. Tā arī ir liela māksla – apstāties, jo visu laiku jau kaut ko var pamainīt, uzrakstīt vēl precīzāk, koncentrētāk, neizplūstot, bez ūdens pa vidu vai tieši otrādi – to pielikt klāt.»

Prezidenta atsauksmju nav

Grāmata veidota tā, it kā to būtu rakstījis pats Andris Bērziņš. «Kā prezidents to vērtē? Neesmu prasījis, nav neko teicis. Izmantojām neskaitāmas intervijas dažādos masu informācijas līdzekļos, atsauksmes no dažādiem cilvēkiem, tiem, kas ar viņu personīgi pazīstami. Tā mēs vācām un apkopojām. Visi notikumi jau bija zināmi, tos lasītājiem vēlreiz nebija jēgas pārstāstīt un paskaidrot. Interesantāk šķita uzzināt, kas lasītājiem notiek galvā un ko viņi pa īstam domā.» Jānis vērtē, ka grāmata esot izdevusies, lai gan pats to neesot gaidījis. Viņam labāk patīkot darba process nekā tas mirklis, kad jau sasniegts rezultāts. «Es vairāk esmu par ceļu, kas jānoiet, lai sasniegtu mērķi. Tas ir foršs! Ir brīži, kad tu sēdi, nekas nerakstās, tad pēkšņi viss notiek un rodas prieks. Un tad atkal ir jāmeklē. Kad grāmata ir gatava, paņem to rokās un smaidi. Ir jāiet tālāk. Pagaidām par nākamo grāmatu nedomāju.»

Komēdijas pasaules varā

Vai Jānis ir apsvēris, ka kādreiz komiķa gaitām varētu pielikt punktu? «Varētu darīt kaut ko citu. Esmu domājis, bet to nekad nerealizēšu. Man patīk tīras automašīnas, kā tās spīd. Un vēl novaskotas. Skaisti. Prātoju, ka vecumdienās varētu iekārtot automazgātavu un mazgāt mašīnas.» Jānim patīkot pļaut zāli ar izkapti un atskatīties uz nopļauto vālu. Intereses saistās arī ar pludmales volejbolu un grāmatu lasīšanu. «Viens jogas pasniedzējs man stāstīja par jogas pozīcijām, ka nav jēgas satraukties par tām, kamēr neesi kādā nostājies. Tad, kad esi to izdarījis, sasējis kājas mezglā un kad tās sāk sāpēt vai raut krampjos, var sākt satraukties. Kamēr tas nav noticis, nav jēgas par to domāt, par to, kas būs uz priekšu. Tāpēc es arī nedomāju. Un agrāk nedomāju arī par to, ka būšu nodarbināts ar komēdijas pasauli. Kamēr man par to ir interese, kamēr tajā ir ko darīt un kamēr cilvēkiem tas ir vajadzīgs, tikmēr aiziet,» atzīst Jānis Skutelis.

Jāņa Skuteļa pieturzīmes

• Vecums: 33 gadi
• Nodarbošanās: komiķis, piedalījies humora raidījumos Brīnumzeme un Valstī viss ir kārtībā, stāvizrāžu un komēdiju profesionālis. Šobrīd: TV raidījuma Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli vadītājs, projekta Skutelis ir studijā un Stand up Comedy izrāžu veidotājs
• Šogad klajā nāca grāmata Vecais vīrs pilī, ko Jānis veidojis kopā ar dramaturgu Jāni Balodi. Ar viņu tuvāka sadarbība izveidojusies pirms diviem gadiem, veidojot scenāriju muzikālajam uzvedumam Nacionālajā teātrī Žurka (ne) būs!
• Šoruden radījis jaunu zīmolu Comedy K’T, kura paspārnē darbojas Karaliskais improvizācijas teātris, Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli un Stand up Comedy izrādes
• Iepriekšējā sezonā Karaliskais improvizācijas teātris improvizējis 34 izrādes, kuras apmeklējuši 5795 improvizācijas cienītāji; izjokotas 27 Stand up Comedy Viens izrādes, kuras apmeklējis 12971 humora mīlētājs; deviņos Pusnakts šovs septiņos ar Jāni Skuteli raidījuma ierakstos filmējušies 1784 televīzijas žanra cienītāji